"Mani laikam visvairāk uzrunā tas, ka Jēkabs ir šķietami visvairāk iedvesmojies no tieši Bēthovena personības. Gan no traģiskuma, gan no tā poētiskuma. Šīs sasaistes mani ļoti uzrunāja," sacīja diriģents.
Tikmēr pats komponists pauda: "Es domāju, tas neuzliek rāmjus, bet tas uzliek milzīgu atbildību. Jo tu tuvojies tādai pasaules mēroga superzvaigznei, kas ir principā bijis ģēnijs, un mēs to visi zinām. Līdz ar to, ja es par to runāju savā darbā, tad man tas jāizdara pārliecinoši. Pats galvenais man bija, protams, to izdarīt patiesi."
"Pirmais akords bija skaidrs Bēthovens, un pēc tam viss bija droši vien speciāli jāmeklē un mazliet vairāk jāpārzina no šīs motīviskās uzbūves Bēthovena Trešai simfonijai, ko es arī dažbrīd atradu, dažbrīd ne. Bet, man šķiet, ka Jēkabs brīnišķīgi tika galā ar šo uzdevumu, un es viņu tiešām apsveicu ar veiksmīgu jaundarbu," vērtēja un novērtēja komponists un koncerta apmeklētājs Krists Auznieks.
Diriģenta Aivja Gretera vārds arvien vairāk iegūst starptautisku skanējumu. Viņš diriģējis korus Latvijā un orķestrus visā Eiropā, bet iepriekšējā sezonā iecelts par asistentdiriģentu vienlaikus gan Gēteborgas operā, gan Parīzes Filharmonijas orķestrī.
"Ir liela slodze, bet laikam palīdz mazdrusciņ domāt ar prātu par lietām un nesasteigt vienu otru soli. Kaut kādā ziņā izprast, kas ir manas stiprās puses, iepazīties. Tik daudz iepazīšanās ar jauniem kolektīviem, un katram kolektīvam nav nepieciešams viens un tas pats. Tas mani ļoti uzrunā, tieši tās iepazīšanās," saka diriģents.
"Šoreiz tas bija maģiski. Maksimāls kontakts. Nebija tā, ka tikai es dejotu uz skatuves, divi cilvēki dejoja. Diriģents un es!" par uzstāšanos sirsnīgi joko koncerta solists, franču flautists Vensāns Likā.
"Turklāt viņam ir skaidra ideja par katru kompozīcijas daļu, kādā stilā to veidot. Piemēram, varētu domāt, ka Mocarta koncerts ir garlaicīgs, bet mēs atradām maksimāli daudz krāsu tajā. Tas tā nav ar katru diriģentu. Viņš patiešām ir ģeniāls. Un es redzu, ka viņam priekšā ir virkne iespēju, kuras sasniegt palīdzēs viņa piezemētība," savās domās par Aivi Greteru dalās Likā.
Vijolniece Magdalēna Geka piebilst: "Viņš vienlaicīgi ir ļoti sagatavojies un ļoti atbildīgi dara savu darbu, un cenšas to darīt pēc labākās sirdsapziņas, un tajā paša laikā viņš ir ļoti cilvēcīgs un liekas ļoti pieejams. Tad ir tas sirsnības faktors. Es domāju, tas mūziķiem liek spēlēt ar vēl lielāku pašatdevi nekā parasti."
Komponists un koncerta apmeklētājs Arturs Maskats par Greteru saka: "Viņš, man liekas, nobriest un pilnveidojas. Un, man liekas, ka viņam ir [piemērots] tieši šis Bēthovena heroiskais un arī klasicismā balstītais, bet tomēr romantiskais skaņdarbs. Droši viena arī lielie romantiķi Aivim padosies. Tā ka es jūtu, ka viņš ar dažādiem orķestriem ļoti interesanti var sasniegt tādu aizrautīgu rezultātu."
Savukārt čellists Kārlis Klotiņš par diriģentu uzsver: "Viņš ļauj orķestrim spēlēt. It kā ir tas skaidrais, ko viņš grib panākt, bet viņš ļauj tam notikt. Tas ir tāds pusei pa jokam, pa pusei kompliments: "Diriģents netraucē." Bet tas ir tiešām reizēm svarīgi."
