"Tu nevari rakstīt dziesmas un nestāvēt publikas priekšā. Tas viss iet roku rokā."
Jānis Pētersons: Pie mums ieradies, iespējams, Latvijā raženākais reperis – ne plašuma ziņā, bet tajā, cik daudz ir saražots. Viņš ir reperis no Rīgas, kurš ir aktīvs Latvijas scēnā jau vairāk nekā desmit gadus, kuru laikā izdevis astoņus albumus. Edavārdi piedalījies arī sadarbības projektos ar "Very Cool People" un Nova Koma, kā arī ir viens no grupas "Singapūras satīns" dalībniekiem.
Par to ražīgumu – vai tu esi kādreiz skaitījis cik daudz tev ir izdotas dziesmas?
Edavārdi: Spoķikā ("Spotify") ir virs 100, bet tur laikam ieskaitītas arī sadarbības, piemēram "Very Cool People" projekts, kur bija pārspēlētas dziesmu kaverversijas.
Jau no sākta gala, kad sāku darboties, mana doma bija – jāraksta dziesmas, jāizdod tās; jātaisa albumi, jāizdod tie, un tad jāprezentē, jātaisa koncerts. Viena no ikoniskākajām lietām repā ir šis tēls – čuvaks stāvs ar mikrofonu publikas priekšā. Tu nevari rakstīt dziesmas un nestāvēt publikas priekšā. Tas viss iet roku rokā.
Es nekad neesmu sapratis sveces turēšanu zem pūra – nu, sarakstīt miljons dziesmas, bet nekad tās neizdot. Domāju, reizēm izpildītājiem liekas, ka kaut ko nevar izdot, jo tas dzīvi mainīs uz slikto pusi.
Bet mēs esam Latvijā – vienkārši daries, ņemies, dod ārā materiālu un skaties, kur tas viss tevi noved.
Daudziem ir tā saucamās demo kastes, kuras nekad neierauga dienasgaismu. Tev arī ir demo kaste?
Jā jā. Skaties, es rakstu un izdodu, bet tajā pašā laikā ir kaut kāds apmierinājums un laba sajūta, kad esi uzrakstījis labu dziesmu – trīs panti, piedziedājums, tilts. Viss ir. Bet tad tu viņu neizdod. Tu domā: "Kā būtu, ja es šo atstātu un neko ar viņu nedarītu?"
2014. gadā es mēģināju uzrakstīt tādu folkmūzikas, Boba Dilana influencētu albumu, kur es samplēju visādas Boba Dilana kaverversijas un gribēju tikt pie lo-fi skanējuma, repoju caur mazo austiņu. Es to visu ierakstīju mājās, bet neizdomāju labu veidu kā to izdot. Man atvilktnē stāv 30-40 minūtes ar tādu stafu, tā ir laba sajūta.
Tu pārlieku neuztraucies par to, vai cilvēkiem patiks vai nepatiks? Lai viņi paši izlemj?
Tas tā ir. Mēs, protams, mēģinām paredzēt, kas aizies, kas neaizies, bet bieži vien dzīve parāda, ka mēs nemaz nezinām, kas aizies un kas ne.
Mazāk rēķināt, vairāk ļauties… Par ko tev ir bijis lielākais pārsteigums – licies, ka diez vai aizies, bet aizgāja?
Tā ir mana dziesma no 2015. gada ar nosaukumu "Galvaskauss". Tā dziesma ir ar melanholisku noskaņu, tāds pārdomu reps par dzīvi, turklāt es viņu repoju ātri, tas nav mierīgs gabals.
Pēc visiem formātiem un aprēķiniem šādam gabalam vispār nevajadzētu aiziet. Bet cilvēki nāca klāt un teica, ka tieši šī bija viņu mīļākā dziesma, pie manis nāca klāt blondas divpadsmitklasnieces un repoja gabalus no dziesmas.
Kāpēc tev likās, ka neaizies?
Nu, tas tāds skumjš gabals…
Bet tev pēc tam bija vesels skumjo dziesmu koncerts!
Divi, patiesībā.
Tagad arī plānojas – būs vairāki mazāki vai viens lielais koncerts?
Doma ir taisīt vienu lielo. Kopš bēdīgo dziesmu koncertiem es Edavārdi ampluā neesmu kāpis uz skatuves publiski. Lai gan vasarā mani uzaicināja uzstāties kāzās, tas bija kruti… Tās bija otrās kāzas pēdējo desmit gadu laikā, kurās esmu uzstājies. Agrāk es lecu nost no kāzām, man likās, ka tas neiederas. Bet patiesībā jau ir tā, ka, ja tevi aicina uz kāzām, tad tāpēc, ka tevi klausās.
Neskaitot šo, esmu taupījies. Plānoju lielu koncertu Rīgā, 10. oktobrī Angāra koncertzālē. Manos koncertos parasti ir kaut kādi prikoli skatuves iekārtojumā, šoreiz gribu pamēģināt kaut ko izdarīt, paspēlēties ar gaismām.
Cik laicīgi tu sāc domāt par lielajiem pasākumiem un koncertiem? Tā ir tiesa, ka ik reizi, kad Edavārdi kāpj uz skatuves, ir ticis padomāts, lai tas būtu kaut kāds īpašs notikums, tas nav vienkārši kārtējais koncerts.
Tās idejas visu laiku cirkulē. Tad ir tas moments – ir ideja, un ir doma, "kā būtu, ja būtu šādi? Nē, varbūt šito nevajag…bet varbūt to var izdarīt?" Un tad notiek transformācija – ideja sāk materializēties.
Man te jāiemet viens iespraudums – sākot ar aizvadīto nedēļu Latvijas radio 5 internetā ir pieejama hip hop radio stacija "Strāva".
Varbūt vari par to pastāstīt vairāk?
Varu pastāstīt tikai to, ka pilnīgi visas necenzētās versijas tur iet gaisā, arī tu tur esi pārstāvēts ar visiem desmit projektiem.
Par to esmu ļoti priecīgs.
"Viens ir radošais aspekts, bet otrs – vai tu spēj šīs idejas izpildīt, vai tu spēj veikt izvēles?"
Kādi būtu tavi padomi, lai cilvēkam būtu vieglāk ar radošajām idejām? Dziesmu tev ir daudz, koncerti dažādi. Tie visi ir radoši procesi. Kā lai cilvēki atver sevī radošumu – varbūt tev ir kādi praktiski padomi?
Es tagad esmu ļoti radošs. Esmu radošs arī dziesmu rakstīšanā, jau šobrīd paralēli visam mazpamazām rakstu jaunas dziesmas. Man ir visādās idejas, bet esmu sapratis, ka galvenais ir sekot līdzi pavedienam. Ka ir kaut kāda maza ideja – o, būtu interesanti iesamplot šito, būtu interesanti uztaisīt dziesmu par tematu x.
Pats svarīgākais ir dot savu laiku, pacietību un ticību, sekot tam pavedienam un to šķetināt. Tad tu nonāksi. Nekas neatnāks uzreiz. Nebūs tā, ka apsēdīsies, un viss pie tevis atnāks – ir jāatrod tas mazais pavediens, jāseko tam.
Cilvēki iedalās divās kategorijās – ir tie, kas saka, ka nav sliktas idejas un visu var atrisināt par kaut ko ļoti interesantu, un tad ir otra kategorija, kura uzskata, ka pastāv arī tāda lieta kā tiešām sliktas idejas. Kā ir ar tevi?
Man liekas, ka jā – ir arī tiešām sliktas idejas. Viena no svarīgākajām lietām, manuprāt, ja esi reperis vai mūziķis: saprast, ka tas ir viens, būt prasmīgam cilvēkam, kas forši repo, forši spēlē instrumentus, bet, ja esi solo izpildītājs, tev jābūt arī kuratoram. Tev jāpiemīt stila izjūtai, jāzina, ko ņemt, ko neņemt.
Ne vienmēr labākā izvēle būs paņemt bītu un uz tā repot desmit minūtes. Tu vari to izdarīt, veltīt tam savu laiku, bet galu galā neviens to nemaz neklausīsies. Tajā pašā laikā, ja tev ir tā sajūta, tas iekšējais kurators, kas var pateikt – jā, es varu repot desmit minūtes, bet es varu arī uztaisīt minūti garu dziesmu un tas būs efektīvāk. Izvēles ir vienmēr.
Viens ir radošais aspekts, bet otrs – vai tu spēj šīs idejas izpildīt, vai tu spēj veikt izvēles?
Es reizēm varu, reizēm nevaru, jo pārāk liels āķis lūpā, pārāk ļoti iepatīkas kāda doma. Ja ir iespēja, ka kaut kas varbūt aizies, tad mani nekas nevar apstādināt.
Kurators un eksperimentētājs.
Nu, nav jau tā, ka es tur esmu kaut kāds baigi… es vienkārši repoju uz bītiņa, kaut kā kuļos.
Bēdīgo un neklausīto dziesmu pleilistes
Tu saki, ka iespējamas arī kļūdainas izvēles. Tu jau desmit gadus esi visā tajā iekšā, saki, kas ir bijusi tava kļūdainākā izvēle saistībā ar Edavārdi kā reperi? Vai ir kaut kas, ar ko esi gatavs padalīties? Zinu, ka dažkārt cilvēki saka, ka nevajag kāpt uz viena grābekļa divreiz. Man vienmēr licies – labāk paklausīties par citu grābekļiem un varbūt tas palīdzēs pašam neuzkāpt uz tā it ne reizi.
Es pateikšu tā –
lielākās kļūdas, ja tās var nosaukt par kļūdām, tiek pieļautas tad, kad ir jāsteidzas, kas viss tiek sasteigts, kad gribas uz ātro, gribas lētāk.
Visas dziesmas, kuras esmu rakstījis zem laika spiediena – nu, neviena no tām nav izdevusies īsti organiski.
Tajā pašā laikā es "Spotify" esmu taisījis pleilistes, piemēram, bēdīgo dziesmu izlasi, bet arī neklausītāko dziesmu pleilisti – ar dziesmām, kurai katrai ir kādi divi klausītāji. Ja tev ir daudz dziesmu, tad jārēķinās, ka pusi no tām neviens baigi neklausīsies.
Vienreiz es uzliku to pleilisti ar neklausītajām dziesmām un man baigi patika, es sev reāli uzlaboju garastāvokli. Vienmēr liekas, ka, ja tu kaut ko izdod un neviens to neklausās, tu kaut ko esi izdarījis nepareizi, esi pieļāvis kļūdu, esi pievīlis sevi. Tad tu paklausies tās dziesmas piecus gadus vēlāk un saproti – nē, patiesībā ir labs.
Tā, es nupat atvēru vaļā "Spotify". Te tev ir bēdīgo dziesmu saraksts, ir "sarunas ar Edavārdiem"
Jā, es uztaisīju, es gan nezinu, kam tas varētu interesēt. Tajā pleilistē apkopoti podkāsti un intervijas.
Ja nu kādam pēc šīs pārraides gribas noklausīties trīspadsmit stundas ar Edavārdiem.
Jā, trīspadsmit stundas ar to, kā es muldu.
Super. Tad vēl tev ir "Latvijas reps megamix", kurš jāklausās sajauktā secībā..?
Latvijas repa mega mix ir Latvijas repa pleiliste, kuru es uztaisīju jau sen atpakaļ. Es tajā vienkārši sāku likt dziesmas no latviešu repa, kas man patīk – tad, kad "Spotify" izpildītāji beidzot sāka likt savus skaņdarbus. Tagad ir gan tas, kas man plus-mīnuss patīk, kā arī mazliet no tā, ko es pats baigi neklausos, jo pleilistei seko daudz cilvēku.
Man pilnīgi gribas, lai tagad visi dodas klausīties tavu neklausīto dziesmu sarakstu, lai tam būtu pēc iespējas vairāk klausītāju, un tev, dodoties mājās, būtu darbiņš šo sarakstu apdeitot.
Kā dēvēt žāvētus ābolus un Edavārdu superfanus?
Tavs skatuves vārds ir Edavārdi – tātad tu esi ļoti draudzīgs ar vārdiem, tev patīk vārdi.
Jā.
Tev patīk arī jaunvārdi?
Jaunvārdi ir ļoti forša lieta, jo ir vairāk, ar ko sarīmēt.
Esmu dzirdējis tādu viedokli, ka pati foršākā lieta, kas var ar tevi kā dziesmu rakstītāju notikt, ir pieredzēt kā kaut kas no tā, ko esi pateicis, top par jaunvārdu, jebšu, tiek pieņemts sarunvalodā.
Kā "Astro'n'autiem", piemēram?
Kurš "Astro'n'autiem"?
Grupai "Astro’n’out" bija dziesma "Gravitātei nē" – gravitāte taču nav īsts vārds! Ir gravitācija!
Man visvairāk atmiņā palicis Eliota "Labenieks". Es iepriekš nebiju dzirdējis vārdu "labenieks".
Tas nāk no viena džeka, kuram bija video "Youtube". Edgars Bāliņš viņu daudz skatījās. Tas čalis bieži teica: "labenieks!", un Eliots šo frāzi pārņēma, lai izplatītu kā sēklu, kā sēnes izplata sporas.
Tas vārds kā pienenes sēkla aizlido un tad uzkrīt cilvēku sejām un mutēm – labenieks.
Runājot par jaunvārdiem: vai esi pamanījis to, ka rozīne principā ir žāvēta vīnoga?
Man ļoti negaršo rozīnes.
Tas nav būtiski. Šajā gadījumā būtiski – kāpēc rozīnēm pienākas savs vārds, bet citiem žāvētiem augļiem nepienākas savi vārdi? Žāvētiem augļiem ir nepieciešami jaunvārdi, piemēram – kā varētu saukt žāvētu ābolu?
Žābols?
Žābols! (smejas). Jā, tas būtu jauki, no vecmāmiņas saņemt paciņu ar žāboliem.
O, svaigi žāboli? Paldies, Mirdza!
Labi, nākamais jaunvārds, kuru mums jāmēģina uztapināt – saldais ēdiens, kurā ir arī kāds sāļais elements. Kaut kas saldi sāļš. Mēs visi zinām sāļo karameli, bet mums ir vajadzīgs specifisks vārds, lai nebūtu jāsaka "saldi sāļš".
Šupuķis.
Šupuķis! Ir kaut kāds iemesls, kāpēc?
Nē. (smejas)
Zini, ja tu šo vārdu man nopietni pateiktu, ievītu teikumā, es tev noticētu, ka tas ir īsts vārds. Tālāk – maziem dzīvniekiem ir tāda stadija, kad viņi vairs nav maziņi, bet vēl nav arī lieli. Nu, tas vairs nav kaķēns, bet nav vēl arī kaķis. Kā to nosaukt?
Pa vidu… nu, šis nav īsts jaunvārds, es gribētu saukt par larvu, bet tas neskaitās. Hm… kaķēns…
Nu, kā cilvēkam ir pusaudzis, tā dzīvniekam – … Nu, man pašam ir draņķīgs variants, puslops.
Puslops… tā, ka viņam vēl ir iespēja evolucionēt. Varbūt viņam izaugs īkšķi un viņš sāks kaut ko darīt?
Nākamais – kā sauktu festivālu, kurā atskaņo tikai Edavārdu mūziku?
Viens lielais festivāls!
Tāds jau gaidāms 10. oktobrī! Jaunvārds, kas mums vajadzīgs – kā saukt to platformu, kurā tu komunicē ar saviem sekotājiem? Kanāls?
Kanāls.
Kā saukt Edavārdu superfanu? Vai tam ir vajadzīgs jaunvārds?
Edavārdi superfans… oho.
Kā viņiem identificēties?
Nezinu… hm… vārdotājs?
Vārdotājs!
Vārdotājs ir labs… tas ir īss vārds – tas varētu būt albuma nosaukums!
Man šķiet, ka vārdotāji bija tādi kā burvji.
Jā, kaut kas tamlīdzīgs, viņi norauj pienu govīm vai kaut ko tamlīdzīgu.
Tu saki, ka tev ļoti patīk būt uz skatuves. Redzu, ka tev ļoti patīk arī radīt un rakstīt. Ja tev būtu jāizvēlas viena no šīm lietām, bet no otras jāatsakās – ko tu izvēlētos?
Gan jau, ka radīt. Man šo desmit, piecpadsmit gadu laikā ir bijuši arī tādi koncerti, pēc kuriem es domāju – nu, viss. Man apnika. Ir bijuši emocionāli izsmeļoši koncerti, kad jūtu, ka jāapstājas.
Radoši man nekad nav bijusi sajūta, ka jāapstājas. Nav bijusi sajūta, ka nav vērts ņemties, arī, ja dziesma vai albums neaiziet, kā gribētos. Es drīzāk tad domāju: nu, skatīsimies, ko es izdomāšu nākamo!
