Ernests Hvostovojs: Jūs organizējat festivālu "Kontaktor". Kādā stadijā ir šis festivāls? Uz Covid-19 laiku tas apstājās, bet vai ir plānos nākamais?
Ģirts Ozoliņš: Mums 2020. gadā gandrīz notika trešā fāze "Kontaktor" [festivālam], mums bija lainaps [no ang.val. line-up – izpildītāju secība], bija samaksātas booking fees [no ang.val. rezervācijas apmaksa], bet Covid-19 dēļ tas nesanāca. Mēs tagad ceļam biroju, un nav īsti, kur uzaicināt māksliniekus. Šķita, ka "Kontaktor" bija labs solis, lai elektronisko mūziku padarītu par kultūras sastāvdaļu, un tas arī bija galvenais mērķis. Mēs aicinām galvenokārt ārzemju māksliniekus, kurus, teiksim, citreiz nevar atļauties uzaicināt. Cilvēki vēl joprojām runā un atceras par šo pasākumu. Iespējams, ka nākošgad būs. Mums parasti [festivāls] bija maija pēdējās brīvdienās.
Viesturs Zandersons: Kopumā ideja nav pazudusi un ir vēlme turpināt?
Ģirts Ozoliņš: Tas bija izcils pasākums arī no tāda [viedokļa], ka [ārzemju] mūziķi iepazīst Latviju un mūsu elektronisko [mūzikas] jomu. Mēs daļēji varam samaksāt mūzikas instrumentos. Viņiem gribas [spēlēt] mūsu instrumentus. Mums ir izdevīgāk, jo varam labākus māksliniekus dabūt un iepazīstināt – ļaut publikai izbaudīt dzīvās uzstāšanās, ne tikai ierakstus. Jāpaciešas vēl vienu gadu!
Ernests Hvostovojs: Tu minēji, ka aicināt ārzemju mūziķus, kuri ikdienā nebrauc uz Rīgu. Jūs ar saviem inovatīvajiem aparātiem esat pārsteiguši elektroniskās mūzikas pasauli savā ziņā. Jūs ļoti labi zina visur. Noteikti esat arī iepazinušies ar daudz dažādiem slaveniem mūziķiem. Vai tev pašam ir bijis tāds moments, kad esi sastapis savu elku, kura mūzika tev ir bijusi nozīmīga dzīves laikā?
Ģirts Ozoliņš: Zini kā, man nepatīk taisīt selfijus ar slavenībām. Es, pirmkārt, nemaz nevaru atpazīt, ja man uz ielas paietu garām kāds superslavens cilvēks, es, visticamāk, viņu nepazītu. Protams, mums ir iefilmēta intervija ar Žanu Mišelu Žāru (Jean-Michel André Jarre) viņa studijā Parīzē, un mūsu kolēģis Kodek džemo [no ang.val. jam – improvizēt] ar Žanu Mišelu Žāru, kas ir galvu reibinošs sasniegums mūziķim no Latvijas. Es biju pie "Depeche Mode" [viena no solistiem] Mārtina Gora (Martin Lee Gore) ciemos viņa mājās Santa Barbarā. Superīgi cilvēki. Mēs vienojāmies, ka esam mutual superstars [no ang.val. vienlīdzīgas superzvaigznes]. Tāpēc, ka es apbrīnoju, ko viņi muzikāli dara, savukārt viņi ar līdzīgu apbrīnu skatās uz mani kā uzņēmuma vadītāju un uz mums kā uzņēmumu, kādas lietas mēs darām un kādi mēs esam. Šī nav lielīšanās, jo lielīšanās ir mēģināšana pārspīlēt savus darbus un sasniegumus. Viņi tiešām apbrīno, ko mēs esam sasnieguši un ko mēs esam uztaisījuši. Abpusējs apbrīns. Tas ir ļoti vērtīgi un dod motivāciju darīt vēl.
Viesturs Zandersons: Ja man Mārtins Gors pienāktu un pateiktu, ka es daru labu darbu, es mēnesi starotu no vietas.
Ģirts Ozoliņš: Bilde pie Mārtina Gora, ko es uztaisīju, bija ar viņa aklo vācu aitu suni.
Viesturs Zandersons: Nevis ar Mārtinu Goru. Atgriežoties pie sarunas par sintezatoriem – "Synth tracks" ir veidots ar Rīgas Tehnisko universitāti (RTU), vismaz oriģinālais modelis. Pastāsti vairāk par sadarbošanos ar dažādiem pārstāvjiem.
Ģirts Ozoliņš: [Tomass] Edisons to teica, ka tehniski uztaisīt var daudz ko, bet ir svarīgi zināt, kas ir jāizgudro. Zinātnieki, izgudrotāji, inženieri redz to vīziju. Mēs [uzņēmumā] visi paši spēlējam instrumentus, mēs sekojam līdzi industrijai, mēs redzam, kā trūkst vai ko var izdarīt radikāli citādāk un labāk. Tas ir sākuma posms jebkura mūsu instrumenta attīstībai. Esmu pārliecināts, ka cilvēka fīča [spilgta iezīme] ir tā, ka viņi prot sadarboties. Dzīvnieki sadarbojas ģimenes līmenī, bet cilvēki prot sadarboties plašāk – lielākā līmenī, tāpēc esam attīstījušies tālāk kā dzīvnieki. Šī sadarbība ir abpusēji izdevīgs [process], jo ir cilvēki, kuriem ir labas idejas, bet kuri tās nevar realizēt dzīvē, un, kamēr tā ideja nav realizēta – tā ir fantāzija. Tad, kad tā realizējas dzīvē, tad tā ir materiāla jēga no idejas, jo nopelna naudu. Ar RTU mums bija specifiska sadarbība ar pasniedzēju Māri Zeltiņu, kurš diemžēl šī gada sākumā nomira. Viens no spēcīgākajiem emocionālajiem triecieniem, jo mēs svētdienas pēcpusdienā e-pastā sarakstījāmies par vienu specifisku shēmas risinājumu jaunam instrumentam, un pirmdien no rīta piezvana viņa kolēģis un saka, ka Māris aizgājis. Ģeniāls cilvēks un milzīgs zaudējums nākošajiem elektronikas inženieriem, jo viņš bija ilggadējs pasniedzējs. "Synth tracks" pirmais [modelis] un lielākā daļa no otrā "Synth tracks "analogajām shēmām galvenokārt ir Māra darbs. Parasti mēs uzzīmējam interface [no ang.val. saskarne], mēs saprotam, kā viss darbosies, un tad tiek veidots pildījums sintezatoram. Ir visādi lēmumi, vai tas būs digitālais sintezators, vai analogais, tad izstrādes procesā parādās arvien precīzākas iterācijas [fragmentu atkārtošana], kādas [der] gala rezultātam.
Ernests Hvostovojs: Cilvēks ieguldījis darbu aparātā, kas turpinās radīt mūziku, un paliks vēstures lappusēs.
Ģirts Ozoliņš: Mums ir liels uzraksts uz sintezatora plates iekšā kā pateicība Mārim.
Ernests Hvostovojs: Jums ir daudz labdarības projektu – vācat ziedojumus Ukrainai, strādājat ar neredzīgiem un vājredzīgiem elektroniskās mūzikas mūziķiem. Cik tev kā uzņēmuma vadītājam ir svarīga šī sociālā uzņēmējdarbība – atgriezeniskā saite ar sabiedrību?
Ģirts Ozoliņš: Acīmredzami, ir svarīga, jo mēs to darām. Papildus atbalstām Latvijas Motosporta federāciju, Latvijas Riteņbraukšanas federāciju, jo tā ir mūsu interese – mums ir arī sava velo komanda. Arī "Kontaktor" bija sociālās uzņēmējdarbības aspekts, jo mums ir privilēģija, ka mēs neesam koncertu organizētāji, kas grib nopelnīt no pasākumu organizēšanas. Tas ir par sadarbību. Mēs esam šeit un esam sasnieguši to, ko mēs esam sasnieguši, tāpēc ka esam no Latvijas, no Rīgas. Mēs esam saskārušies ar daudz un dažādiem cilvēkiem, kuri kaut kādā veidā mūsu domu gaitu, mūsu attieksmi pret dzīvi ir veidojuši. Šīs atbalsta iniciatīvas ir – pateikties. Ir svarīgi būt tajā sabiedrības apritē un dalīties ar to, kas tev ir. Naudu kapā nepaņemsi, kā bija kādā latviešu dziesmā. Ir jādzīvo šim brīdim un jāmēģina šo brīdi padarīt, cik vien baudāmu iespējams. Taču Ukrainas atbalsts bija ne tikai politiski, bet arī emocionāli ļoti svarīgs.
Viesturs Zandersons: Tāda veida iniciatīvas iedvesmo arī citus cilvēkus darīt. Viens otru iedvesmo.
