No 2024. gada 24. maija Latvijas Nacionālās bibliotēkas Audiovizuālajā lasītavā apskatāma krājuma ekspozīcija "Izdots Latvijā. Skaņuplašu izdevēji no "Bellaccord Electro" līdz "Melodijai"". Tas ir ieskats bagātīgajā skaņuplašu mantojumā, izceļot izdevējus – dažreiz konkrētas personas, bet vairāk tieši skaņuplašu fabrikas vai firmas.
Šī krājuma izlase ir kā papildinājums lielajai LNB izstādei, kas skatāma pirmā stāva otrajā izstāžu zālē un saucas "Ieskaņots. Atskaņots. No fonogrāfa līdz mūzikas centram".
"Aicinām, pirmkārt, protams, šo lielo izstādi nākt un skatīties un, ja kādam vēl papildus interesē, tad ielūdzam uz Mūzikas un mākslas centru bibliotēku ceturtajā stāvā, kur ir šī krājuma izlase tieši par skaņuplatēm no 20. gadsimta sākuma līdz 1990. gadam," norādīja Šķēle.
Viņš vērtēja, ka skaņuplates pēdējos gados paliek arvien populārākas un piedzīvo sava veida renesansi.
"Protams, tagad daudzi klausās mūziku digitāli dažādās ierīcēs, bet, no otras puses, paralēli pastāv arī visi šie senie formāti.
Tieši skaņuplates pēdējos gados kļūst arvien populārākas, un paralēli tiek arī kompaktdiski un audiokasetes vēl izdotas, tās varbūt mazāk, bet skaņuplatēm ir tāda kā renesanse," stāstīja Šķēle.
Audiovizuālā lasītava tās apmeklētājiem sniedz iespēju uzzināt par platēm daudz ko jaunu un tās ne tikai aplūkot, bet arī atskaņot un paklausīties. Senākās plates ir digitalizētas un iekļautas digitālās bibliotēkas kolekcijā "Latvijas vēsturiskie skaņu ieraksti", kas pieejama arī internetā.
Ieskats skaņuplašu vēsturē
"Lai arī nosaukums ir no "Bellaccord Electro" līdz "Melodijai", ekspozīcijas sākumā redzamas vēl arī dažas senākas plates, kas ir izdotas 20. gadsimta pašā sākumā, vēl pirms Latvijas valsts dibināšanas. 1902. gadā Rīgā tika atvērta pirmā skaņuplašu rūpnīca Krievijas Impērijā, un no 1903. līdz 1915. gadam tādas ārzemju kompānijas kā "Zonophone Record" un "Gramophone Record" saražoja ap 400 latviešu mūzikas ierakstus," stāstīja Šķēle.
Skaņuplašu ražošana Rīgā tika pārtraukta 1915. gadā Pirmā pasaules kara dēļ, kad skaņuplašu rūpnīca tika evakuēta uz Maskavu.
"Tad kādu laiku nenotika nekas šajā jomā, un pēc tam jau neatkarīgajā Latvijā tapa pirmā Latvijas skaņuplašu fabrika "Bellaccord Electro". Par to droši vien daudz maz ir zināms. Tā ir tāda lielākā un ievērojamākā fabrika" norādīja Šķēle.
1931. gadā to dibināja grāmatu izdevējs, apgāda "Grāmatu draugs" īpašnieks Helmars Rudzītis. Fabrika atradās Kalnciema ielā 40, Āgenskalnā. Tajā tika uzstādītas Vācijas skaņuplašu ražošanas iekārtas, un turpmāk viss skaņuplašu izgatavošanas process varēja notikt uz vietas Rīgā.
""Bellaccord" skaņu ierakstu ieskaņošanai tika izmantota Rīgas Radiofona studija, un Latvijas mūziķiem pirmo reizi radās iespēja mūziku gan ierakstīt, gan izdot un izplatīt uz vietas Latvijā. "Bellaccord" ierakstos dzirdami gan profesionāli dziedātāji, tādi kā Pauls Sakss, Milda Brehmane-Štengele, Artūrs Priednieks-Kavara, Mariss Vētra, gan populārās mūzikas izpildītāji – Jānis Āre, Alfrēda Vintera jautrā kapela, brāļi Laivinieki un citi," stāstīja Šķēle.
Ļoti populāra tolaik skaņuplatēs ir bijusi arī deju mūzika – fokstroti, valši, polkas. Tāpat tika ierakstītas arī dažādas runas un humoristiski skeči. "Bellaccord" ražoja pamatā 25 centimetru šellaka skaņuplates ar 78 apgriezieniem minūtē.
Katrā plates pusē varēja ierakstīt tikai vienu ap trīs minūtēm garu skaņdarbu.
"Helmars Rudzītis ar Bellaccord Electro nebija vienīgais, kas 30. gados izdeva skaņuplates, viņam bija arī daži konkurenti un citas preču zīmes. Teiksim, viens no tiem bija Jānis Gotfrīds Viesturs, kurš 20. gadsimta 30. gadu sākumā arī ir veicis latviešu mūziķu ierakstīšanu, atvēris mūzikas instrumentu un gramofonu darbnīcu un veikalu, kurā tirgojis arī skaņuplates, bet 1933. gadā atvēris skaņu plašu fabriku Matīsa ielā 57," stāstīja Šķēle.
Viestura fabrika līdz 1936. gadam ražoja plates ar preču zīmi, kas pārņemta no vācu firmas – "Homophon", tāpat plates tiek izdotas ar etiķeti "Concert Electro".
"Otra izdevēja Anna Ķibilde-Vēmene, Latvijas Nacionālās operas orķestra mūziķe, 1934. gadā reģistrēja skaņuplašu un gramofonu ražošanas preču zīmi "Bonophon", kas arī darbojās tajā pašā adresē Matīsa ielā 57. Tāpat plates izdotas arī ar etiķeti "Record Electro" un "Līgo"," norādīja Šķēle.
Visilgāk plates izdeva, protams, "Bellaccord Electro". Fabrika, visticamāk, būtu turpinājusi darboties vēl ilgi, ja 1940. gadā netiktu nacionalizēta. Pats Helmars Rudzītis vēlāk emigrēja uz Vāciju, pēc tam uz ASV.
Padomju okupācijas periodā Latvijā pamatā darbojās tā pati "Bellaccord Electro" skaņuplašu fabrika, taču padomju varas kontrolēta, turklāt tai vairākkārt mainījās nosaukums.
"Teiksim, sākumā var padomāt, ka tās ir tās pašas "Bellaccord" plates, jo no 1945. gada līdz 1949. gadam tika saglabāts vecais nosaukums un fabrika saucās Rīgas skaņu plašu fabrika "Bellaccord Electro". Pēc tam dažus gadus, līdz 1950. gadam, vienkārši "Bellaccord"," stāstīja Šķēle.
Pēc tam fabrikas nosaukumi bieži mainījās, līdz 1964. gadā visas PSRS skaņuplašu fabrikas un ierakstu studijas apvienoja Vissavienības firmā "Мelodija", un turpmāk nosaukums uz visām skaņuplašu etiķetēm ir tikai krievu valodā.
1990. gadā Rīgas skaņuplašu fabrika tiek nodota Latvijas Kultūras ministrijas pārraudzībā un atgriežas nosaukums latviešu valodā – "Melodija".
