Elīnas Garančas un Malkolma Martino koncerts, trīs no kopumā desmit operu iestudējumiem (Sergeja Prokofjeva "Spēlmanis", Mečislava Veinberga "Idiots" un Volfganga Amadeja Mocarta "Dons Žuans") un Anzelma Kīfera izstāde "Mana Reina" – tāda ir izbaudītās kultūras programmas bilance Zalcburgas festivālā, kura iespaidus Gunda Vaivode papildinājusi ar atgriešanos vienā no trim Eiropas kultūras galvaspilsētām – Bādišlē, lai šoreiz piedalītos Franča Jozefa 194. dzimšanas dienas svinībās.
Apjomīgajā intervijā Intai Zēgnerei "Klasikas" direktore atklāj ne tikai savus personīgos iespaidus un emocijas par šajā nedēļā redzēto un dzirdēto, bet arī piedāvā virkni interviju ar Zalcburgas festivāla dalībniekiem un viesiem: dziedātāju Elīnu Garanču, lietuviešu soprānu Asmiku Grigorjanu, ukraiņu tenoru Bogdanu Volkovu, poļu režisoru Kšištofu Varlikovski, muzikoloģi un Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" māksliniecisko producenti Baibu Kurpnieci, uzņēmēju Uldi Pīlēnu, tekstilmākslinieci Laimu Kauguri un Latvijas Nacionālās operas fonda valdes locekli Irinu Vītolu.
Inta Zēgnere: Aizvadītajā nedēļā Zalcburgas vārds izskanējis bieži, un ar sajūsmu arī "Klasika" tiešraidījusi koncertus no šī festivāla, kas ir ar vairāk nekā simt gadu tradīcijām. Kā tu raksturotu visu to, kas tur notiek?
Gunda Vaivode: Lai kādi laiki arī mainītos un varbūt vienu gadu festivālā kaut kas izdodas labāk, bet citu gadu – varbūt citādi, nevar pārvērtēt šī festivāla nozīmi. Ir arī lielāki – kā "BBC Promenāde", taču Zalcburga uz laiku laikiem paliks visnozīmīgākais vasaras festivāls, kurā ir milzīga darbu un mākslinieku amplitūda: te ir mūzika, teātris, deja, vizuālā māksla. Visdažādākie žanri! Un to varēja piedzīvot arī šovasar. Uz festivālu ierodas ļoti daudz viesu – mūzikas un teātra mīļotāji sabrauc vairāk nekā no 70 pasaules valstīm! Festivāla gaisotne beidzamajos gados, iespējams, mazliet mainījusies – es teiktu, ka tas kļuvis nedaudz demokrātiskāks, draudzīgāks, kaut arī, paskatoties uz biļešu cenām, redzam, ka tas ir ļoti dārgs festivāls. Tomēr klausītāju zāles ir pilnas un biļešu pietrūkst – vismaz pasākumi, kuros mums bija laime nokļūt, bija izpārdoti.
Ielūkojoties šīs vasaras festivāla programmā, varam redzēt, ka tajā liela vieta atvēlēta jubilāriem. 4. septembrī svinēsim Antona Bruknera divsimto dzimšanas dienu.
Kā uzsvēra intendants Markuss Hinterheizers, pret Arnoldu Šēnbergu joprojām darbojas tāds kā "Pavlova reflekss" jeb pretreakcija, bet viņam, kā zināms, tūlīt atzīmēsim 150. gadskārtu. Viņa mūzika sastāv no tiem pašiem 12 toņiem, kurus izmantoja Mocarts, tikai semantika ir nedaudz cita, un disonanses atrisinājums vairs nav tik būtisks.
Jubilāru vidū redzēsim arī Dallapikolu un Nono. Programmā stabilas pozīcijas ir iezemietim Mocartam, ļoti daudziem klasiķiem, romantiķiem.
Bet būtiska vieta šajā reizē bija ierādīta arī krievu kultūrai – Dostojevskim, Prokofjevam, Veinbergam. Interesanti, ka jau pirms festivāla tika izziņots, ka šīgada festivāla atklāšanas runas autore būs profesore un mūsdienu politikas pētniece Ņina Hruščova. Uzvārdu sakritība nav nejauša – viņa ir kādreizējā Komunistiskās partijas šefa Ņikitas Hruščova mazmeita, dzīvo Ņujorkā un ir ļoti asa Putina politikas kritizētāja. Un, runājot par ciešo saikni starp mākslu un politiku, viņa uzsver, ka "Dostojevska romāna "Noziegums un sods" vai Tolstoja romāna "Karš un miers" spēks slēpjas tajā, ka tie sniedz ieskatu ne tikai krievu dvēselē, bet cilvēka dabā vispār. Jebkurā gadījumā atteikšanās no krievu kultūras nemainīs Putina prātu un nepiespiedīs viņu izvest savu karaspēku no Ukrainas. Tā drīzāk nogrieztu potenciālu informācijas avotu par viņa mērķiem un motivāciju".
Un krievu darbi bija arī festivāla repertuārā. Par to, cik veiksmīga bija šo artefaktu jaunizpausme, mēs noteikti parunāsim, bet šajā ģeopolitiskajā aspektā man ļoti svarīga šķita gan ukraiņu, gan baltiešu un, protams, latviešu mākslinieku un mūzikas klātbūtne festivālā.
Tas ir stāsts gan par Pētera Vaska Stīgu kvartetu, gan par Andra Nelsona un "Vīnes filharmoniķu" atskaņoto Mālera Devīto simfoniju, gan par Elīnas Garančas dziesmu vakaru Zalcburgas festivāla Lielajā zālē, kurā skanēja arī latviešu mūzika.
Austrijas prese par Elīnu Garanču
Inta Zēgnere: Mūsu rīcībā ir arī recenzijas, un tās ir bagātīgas. Kas attiecas uz Elīnu Garanču, "Der Standart" raksta: "Viss sēž. Katrs mats. Katra apģērba kroka. Gandrīz katra nots. Izteiksmīgo roku žesti pasaka gandrīz visu. Nekas nav vajadzīgs, izņemot skaistu skaņu, kas ir klātesoša augstā līmenī. (..) Darbu izvēle bija daudzveidīga un vērienīga. Ar dzimtenes komponistu dziesmām, kuras viņa Zalcburgā dziedāja pirmo reizi, Elīna Garanča ne tikai rādīja solidaritātes un atzinības piemēru. Patiesībā ar Jāzepa Mediņa, Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Jāzepa Vītola dziesmām viņa parādīja izcilu vienas laika līnijas romantisko vokālo mākslu un noteikti salīdzināmā kvalitātes līmenī ar Riharda Štrausa, Anrī Diparka un Sergeja Rahmaņinova dziesmām."
Gunda Vaivode: Bet laikraksts "Presse" par latviešu dziesmām raksta, ka "šajās intīmajās, bet brīžiem ar dramatisku spēku sakāpinātajās vēlīnā romantisma vinjetēs ir stāsti par sapņiem, atmiņām, sāpēm, mūžīgiem solījumiem, saprotams, par mīlu, un tajās jūtama Vāgnera, Grīga, Debisī vai Sibēliusa ietekme". Interesanti, kā to dzird cilvēki no malas!
Inta Zēgnere: Ir arī "Austrijas Ziņas", kas raksta tā: "Mākslinieces izvēlētā smaragdzaļā tafta kleita uzsver saikni ar vakara pirmajā daļā izskanējušajām latviešu dziesmām – reti dzirdētie Jāņa Mediņa, Jāzepa Vītola un Alfrēda Kalniņa skaņdarbi izvērš poētisku melanholiju, ko Garanča iespaidīgi pauž caur savu dziļo saikni ar šiem skaņdarbiem. Pēc pārtraukuma Elīna Garanča mirdzēja koši sarkanā zīda tērpā un ieveda klausītājus Diparka dziesmu pasaulē, kas bija pilna iekāres un ekstāzes. Īpaši iespaidīgas bija Rahmaņinova interpretācijas, kas viņas tembru un izteiksmību piepildīja ar gaišumu."
Gunda Vaivode: Un tās pašas "Austrijas Ziņas" turpina, ka, "neraugoties uz aizrautīgajām interpretācijām un dziesmu emocionālo dziļumu, atmosfēru zālē brīžiem pārtrauca pārāk aizrautīgi aplausi. Malkolms Martino jutekliski atbalstīja dziedātāju pie klavierēm, lai gan dažiem klausītājiem būtu gribējies, lai skaņai būtu lielāka noteiktība". Arī es tam varētu piekrist. Kā intervijā ar Elīnu runājām, viņš ir ļoti impresionistisks meistars, katrā ziņā Elīna atzina – muzicējot kopā ar viņu, ir ļoti liela drošības un paļāvības sajūta. Viens no kritiķiem gan izteicās, ka Lielajā zālē šādā vakarā it kā pietrūkstot intimitātes, jo festivāla lielā zāle patiešām ir milzīga.
Inta Zēgnere: Bet Elīnas balsij jau tā nav nekāda problēma!
Gunda Vaivode: Jā, bet dziesmu vakaram it kā prasoties kaut kas intīmāks. Starp citu, iepriekšējais vakars Elīnai aizritēja mazākā zālē – "Haus für Mozart", un tur jau nu klausītāji varēja īpaši pieslēgties māksliniekam.
Inta Zēgnere: Bet kur gan lai paliek visi tie, kuri vēlas dzirdēt Elīnu Garanču?!
Gunda Vaivode: Tur jau ir tā lieta... Starp citu,
Zalcburgas festivāla Lielā zāle, kas uzbūvēta 1960. gadā, pavisam drīz piedzīvos pārbūvi – lūkosim, cik vietu tur būs un kā tur tiks izkārtoti koncerti. Bet pavisam stilīgi bija, ka portāls "Austrijas Ziņas" Elīnas Garančas dziesmu vakarus salīdzināja ar tik nozīmīgu vēsturisku notikumu, kāda bija Mocarta uzstāšanās slavenajā "Festspielhaus" 18. gadsimtā...
"Tāpat kā Garanča, arī Mocarts ar savu mūziku aizrāva klausītājus un atstāja paliekošu iespaidu. Neraugoties uz laika distanci, var vilkt paralēles ar šādu koncertu nozīmi kultūrā un Zalcburgas kā mūzikas cietokšņa reputāciju."
Muzikoloģe Baiba Kurpniece: Latviešu valoda Zalcburgas festivālā – vēsturisks notikums, prieks un lepnums
Elīnas Garančas solovakarā bija daudz klausītāju arī no Latvijas, un pēc koncerta Gunda Vaivode uzrunāja muzikoloģi, Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" māksliniecisko producenti Baibu Kurpnieci.
"Pirmkārt, man īpašs prieks, ka šajā vakarā Zalcburgas festivāla Lielajā zālē šajā vakarā skanēja latviešu mūzika un latviešu valoda – tas ir vēsturisks notikums, prieks un lepnums! Paldies Elīnai par šādu izvēli un arī drosmi," uzsver Baiba. "Klausoties domāju arī par to, cik ārkārtīgi skaista ir mūsu latviešu vokālā kamermūzika – tā tiek atskaņota nepelnīti maz. Protams, problēma ir latviešu valoda, bet šīs mūzikas niansētās krāsas – tajās ir tāds dzejiskums, poētiskums un sava rezignācijas un skumju deva. Daudzveidīga, ļoti, ļoti intīma krāsu niansētība ir šajās dziesmās, ko Elīna bija izvēlējusies – tāda, kāda arī ir mūsu daba."
Iepretim latviešu mūzikai – Rihards Štrauss. "Tas tik ļoti labi saplūda!" vērtē muzikoloģe. "Ar citu vērienu, citu ekspresijas spēku. Un koncerta otrajā daļā – Diparks. Viņa mūzika ārkārtīgi piestāv Elīnai! Atsevišķas no šīm dziesmām ir kā izvērstas ārijas. Un īpaši mani aizkustināja piedevās dziedātais Rahmaņinovs – tajā brīdī man bija ļoti jādomā par Anitu Garanču..."
Gunda Vaivode: Īpašie Dziesmu vakari (Liederabends) Zalcburgas festivālā ir ļoti skaists žests māksliniekiem, un to izpelnās tikai daži. Elīna ir īsts malacis, jo koncerts sākās deviņos vakarā un beidzās pēc vienpadsmitiem, tad vēl autogrāfu tīkotāju bariņš, vēlas vakariņas ar draugiem, nākamajā rītā ir klāt jau mašīna, lai dotos uz nākamo koncerta vietu. Tomēr Elīna neatteica mazu, īsu sarunu, par ko viņai liela pateicība. Viņa tajā atklāja, kā nokļuvusi līdz šai programmai un kāda tā veidojās... Koncerts Zalcburgā noslēdzās ar milzīgām stāvovācijām, un trīs piedevas kronēja visu šo vakaru: ar ļoti lielu interesi tagad gaidīsim Elīnas nākamo solovakaru!
Prokofjeva "Spēlmanis" – mazliet "iebuksējis"
Inta Zēgnere: Zalcburgas festivālam ikreiz ir savs moto. 2018. gadā bija Asmikas Grigorjanas zvaigžņu stunda – toreiz tika iestudēta "Salome", un tēma toreiz bija "Kaisle un ekstāze". Kāda tēma bija šogad?
Gunda Vaivode: "Starp debesīm un elli" – ļoti ietilpīgs moto tieši šajā situācijā, kāda valda pasaulē, un arī pateicīgs materiāls tieši operu iestudējumiem, lai meklētu atbildes. Jo viens no pamatžanriem Zalcburgas festivālā tomēr ir operu iestudējumi, un šogad to bija desmit. Mums laimējās noskatīties trīs izrādes: Sergeja Prokofjeva "Spēlmani", ko režisēja Pīters Sellers, Mečislava Veinberga "Idiotu" ar Kšištofa Varlikovska režiju, un Mocarta "Donu Žuanu", kam ir Romeo Kasteluči skatuves ietērps.
Kā redzam, divi pirmie darbi ir krievu rakstnieka Fjodora Dostojevska radīti. Nīče viņu nosauca par "vienīgo psihologu, no kā viņš kaut ko ir iemācījies", Kamī – par "20. gadsimta pravieti", Tomass Manns – par "elles uzticības personu", bet Mālers uzskatīja, ka Dostojevska lekcijas ir svarīgākas par kontrapunkta mācību. Viņš jau dzīves laikā kļuva par pasaules literatūras gigantu, no kā iedvesmojās arī komponisti.
Prokofjevam bija tikai 25 gadi, kad viņš uzrakstīja operu "Spēlmanis". Dostojevskis, 19. gadsimta vidū radot romānu, arī galvenajam varonim bija devis to pašu vecumu. Tātad – jaunā paaudze, kas, kā teica režisors Sellers, protestē pret esošo sistēmu, kurā kapitālisms sagrauj pats sevi. Operā ir ļoti daudz teksta, mūzikas valoda ir cieta, skaidra, nenorimstoša, un svarīgi, kādus akcentus vēstījumā saliekam šodien, lai iestudējumu padarītu klausāmu un jēgpilnu. Jautājumi uzdoti ļoti būtiski: kā mēs spēlējamies ar kriptovalūtu, klimatu, mūsu pasauli un eksistenci. Kurp mūs aizved bagātība? Tiek minēts pavisam konkrēts piemērs – Renē Banko, 47 gadus vecais bankrotējušais investors, kas tika uzskatīts par vienu no bagātākajiem austriešiem.
Bija tāda sajūta, ka režisors Pīters Sellers ir mazliet iebuksējis savā rulešu un lidojošo šķīvīšu pasaulē.
Pats pirmais brīdis bija ļoti efektīgs, bet diezgan ātri vien iestājās apnikums, un tur pat neko daudz nevarēja līdzēt solisti, kaut jāsaka, ka Alekseja lomas atveidotājs amerikānis Šons Pannekars bija izdarījis "zvēra" darbu, jo viņš bija iemācījies visu apjomīgo tekstu, nepārvaldot krievu valodu – var teikt, iekalis. Viņam bija ļoti labs vokāls, bet tēla ziņā gan gribējās lielāku piepildījumu un brīvību.
Reklāma, protams, tika virzīta uz Zalcburgas festivāla zvaigzni, lietuviešu soprānu Asmiku Grigorjanu Polīnas lomā – viņa ir pārliecinoša, jo Asmika to dziedājusi gan Viļņā, gan Milānā, bet šī loma nav liela.
Asmika Grigorjana: Polīna, iespējams, ir pati vienkāršākā loma manā repertuārā
"Ja salīdzina Polīnas lomu ar citām, tad [darbu] atvieglo tas, ka tā ir krievu valodā, un man nevajag tērēt laiku skolotājiem, kā tas ir, mācoties, piemēram, vācu repertuāru," sarunā ar Gundu Vaivodi uzsver Asmika Grigorjana. "Otrkārt, tā ir īsa, treškārt, nav vokāli prasīga. Protams, ir liels orķestris, bet ceru, ka diriģents Timurs Zangijevs kontrolēs situāciju.
Polīna ir interesants un dīvains raksturs, bet iespējams, ka tā ir pati vienkāršākā loma manā repertuārā. Polīnas klupšanas akmens ir tas, ka viņai nav attiecību ar citiem cilvēkiem, bet gan tikai pašai ar sevi.
Tādā ziņā es saskatu līdzību, jo arī es vienmēr esmu cīnījusies pati ar sevi, un šai ziņā nekas nav mainījies."
Gunda Vaivode: Sellers piebilst, ka Asmika jebkuru lomu transformē, savukārt Asmika novērtē, ka režisors vienmēr saka nevis "es domāju", bet "es jūtu". Es varētu piebilst, ka varbūt viņam šoreiz vajadzēja arī mazliet vairāk "padomāt"… (smejas) Bet viskrāšņākie epiteti no mūsu puses pienākas "babuļenkai" Violetai Urmanai – vēl vienai izcilai lietuvietei ar fantastisku dikciju, sulīgu balsi, lielisku tēlu – tiešām, lietuviešu dziedātājas parādīja sevi uzdevumu augstumos!
2008. gadā šo operu Berlīnē redzējām Čerņakova un Bārenboima iestudējumā ar Kristīni Opolais Polīnas lomā, un toreiz šī opera mūs pārliecināja.
Sellera iestudējums Zalcburgā palika citu režisoru ēnā.
Veinberga "Idiots" – festivāla triumfs
Gunda Vaivode: Bet turpat iepretim – otrs Dostojevskis: Mečislava Veinberga septītā un pēdējā opera "Idiots" patiešām kļuva par šīsvasaras Zalcburgas festivāla triumfu – ļoti labs poļu režisora Kšištofa Varļikovska režijas darbs, un man personīgi bija atklājums arī Veinberga opermūzika. Mēs viņu lielākoties zinām no Gidona Krēmera un orķestra "Kremerata Baltica" daudzajiem ierakstiem, pazīstam instrumentālos darbus, koncertus un simfonijas, bet šī 80. gadu vidū sacerētā un tikai 2013. gadā pirmatskaņotā opera bija īsts pārsteigums. To diriģēja lietuviešu diriģente Mirga Gražinīte-Tīla, kura ir ļoti iedziļinājusies visā Veinberga darbu klāstā, arī daudz tos ieskaņojusi, un viņa saka, ka "Veinbergs Dostojevska kosmosu padarījis par vēl plašāku un vēl lielāku".
Muzikāli komponists it kā par pamatu ņem Vāgnera vadmotīvu sistēmu, bet neviens brīdis nav tāds, kad darbotos tikai viens tēls vai viens vadmotīvs, tur ir uzslāņojumi viens uz otra. Protams, daudz būtu arī jāzina, bet arī nezinot, klausīties ir ļoti viegli, jo Veinberga meloss ir pavisam atšķirīgs no Prokofjeva. Viņa muzikālā gramatika seko spēcīgai teatralitātei un žanriskiem pagriezieniem līdz pat šlāgeriskām intonācijām. Ļoti, ļoti aizraujošs darbs! Vaicāju arī pašam Varlikovskim, kas viņa ieskatā šodien ir "Idiots"…
Kšištofs Varlikovskis: Vienkāršākais apzīmējums būtu – pravietis
"Vienkāršākais apzīmējums būtu – pravietis. Tāds, kurš saka patiesību, kurš redz cauri cilvēkiem un spēj nojaust, kas ir viņos," uzsver režisors Kšištofs Varlikovskis, stāstot par galveno varoni. "Viņš ir apveltīts ar īpašu jūtīgumu, un viņam ir īpašas dāvanas. Bet pasaule viņu mēģina nomelnot un pasludināt par idiotu. Lūk, tāda ir tā mūsu pasaule! Tāpēc pastāv liela opozīcija starp viņu un pasauli. Viņš ir kā svešinieks, "autsaiders"".
Varlikovskis uzsver: "Pat nav īsti atbilstošu vārdu, lai viņu raksturotu. Tajā visā ir kaut kas mitoloģisks – arī veidā, kā šis tēls parādās. Jo ierodas šis svešinieks – iemīlēšanās viņā var jūs pilnīgi mainīt, tai skaitā – ievest postā. Un arī šeit ir tāds mīts par svešinieku, kurā iemīlas. Visā šajā stāstā ir arī kristīga būtība par cilvēka ierašanos, kas saka: lūk, es nāku, jo gribu atrasties cilvēku vidū. Tas ir ļoti pārsteidzošs tēls, kas iesākas ar iniciāciju: viņš iekāpj vilcienā un ierodas jaunā pasaulē."
Gunda Vaivode: Un šajā pasaulē Miškins ierodas Malgoržatas Ščešņakas scenografētā vilcienā un Kamila Pollaka veidotā video fonā. Felzenreitšūles skatuves telpa bija ļoti saprātīgi un jēgpilni izmantota. Arī solistu ansamblis brīnišķīgs: gan Ragožins – Vladislavs Suļimskis, gan Ļebedevs – Jurijs Samoilovs. Par Nastasju Fiļipovnu – lietuviešu prīmu Aušrīni Stundīti, vairākiem, tostarp man, nebija tik spēcīgs iespaids. Balss šķita pārāk atsvešināta, brīžam pat vecāka par daiļo seju. Nebija skaidrs, kāpēc Idiotam vajadzētu viņu tik karsti iemīlēt.
Bet pats galvenais varonis – kņazs Miškins – gan bija brīnumains: tas bija ukraiņu tenors Bogdans Volkovs. Dziļš, plastisks, vokāli varošs un izjusts.
Ukraiņu tenors Bogdans Volkovs: Caur līdzjūtību mēs varam izglābt šo pasauli
"Miškins saka, ka skaistums izglābs pasauli, un vienīgais cilvēciskās esības likums ir līdzjūtība. Šodien šis apgalvojums nenozīmē neko," dziedātājs ir skarbs.
"Tas skan banāli, naivi, vienkārši, un ikviens to var vienkārši pateikt... Bet šo frāzi ir uzrakstījis komponists, kas cieta milzu zaudējumus, piedzīvoja karu! Viņa ģimeni un tuvus draugus skāra holokausts. Viņš tika represēts un nokļuva cietumā. Nāve visu laiku sekoja viņam līdzi, un tikai brīnumainā kārtā viņš izglābās. Tas, ko viņš saka dzīves beigās savā pēdējā operā: "Skaistums un līdzjūtība.
Tieši caur līdzjūtību mēs varam izglābt šo pasauli. Šodien šī opera ir ļoti aktuāla, jo pasaulē notiek kari, krīzes, epidēmijas un māksla aicina uz līdzjūtību – vienīgo cilvēcisko likumu.
Es sapņoju šo lomu nospēlēt vēlreiz. Pirmā reize bija pirms pieciem gadiem, kad man bija tāda iespēja, un tagad esmu laimīgs visai pasaulei atgādināt par diviem vārdiem – skaistumu un līdzcietību."
Gunda Vaivode: Arī kritika šo operu nosauca par festivāla triumfu un šedevru, un žēl, ka vakar notika jau pēdējā izrāde. Jau pieminēju Mirgu Gražinīti-Tīlu – viņa šo operu iestudēja un arī diriģēja visas izrādes, izņemot to, kuru dzirdējām mēs, jo bija apslimusi, bet viņas vietā "ielēca" Oļegs Ptašņikovs, kuru es pazīstu kā Marisa Jansona asistentu. Viņš lieliski novadīja sarežģīto operas partitūru, tā ka mūziķi un klausītāji viņam veltīja krietnus, krietnus aplausus.
Mocarta "Donam Žuanam" – aplausu jūra
Gunda Vaivode: Aplausu jūra tika arī režisoram Romeo Kasteluči par Mocarta operas "Dons Žuans" iestudējumu, kas tapis jau pandēmijas laikā pirms vairākiem gadiem, bet plašākai publikai tagad tika parādīts krietni atjaunotā versijā. Pēc iepriekšējā sensacionālā "Salomes" iestudējuma Zalcburgā Kasteluči tur kļuvis par tādu kā kulta personu, un viņa rokrakstu patiešām nevar arī sajaukt ar citu: tīrība, ļoti spēcīgi simboli, humors un gaume. Visas trīs izrādes – "Spēlmani", "Idiotu" un "Donu Žuanu" – skatījāmies kopā ar tekstilmākslinieci Laimu Kauguri un Latvijas Nacionālās operas fonda valdes locekli Irinu Vītolu.
Laima Kaugure: Kasteluči ir mans mīlulis kopš laika gala – sekoju līdzi, ko viņš dara, un esmu diezgan daudz viņa izrāžu redzējusi. Arī šo noskatījos jau otro reizi. No mākslinieciskā viedokļa ļoti spēcīgs šķita Varlikovska iestudētais "Idiots". Viņš ārkārtīgi iedziļinājies detaļās... Viņš šo materiālu ir studējis, mācījies, izsijājis savu attieksmi pret to. Ja Varlikovskis iet dziļumā tieši pašā materiālā, tad Kasteluči darbā galvenais ir mākslinieciskais un vizuālais.
Irina Vītola: Ļoti patīk Romeo Kasteluči veidotais "Dons Žuans" – ar filozofisko pieeju, simbolu valodu, vizuāli estētisko baudījumu, arī Kurences diriģēto Utopijas orķestri. Kopumā esmu "desmit centimetrus virs zemes" – tāpat kā vakar, jo Varlikovskis pārsteidza ar Veinberga "Idiotu": viņš tajā bija iedziļinājies pilnībā, bija arī fantastiski solisti – kņazs Miškins bija vienreizējs! Ukraiņu solists Bogdans bija mans atklājums. Brīnišķīgs! Sellers savukārt lika vilties: diemžēl jau otro reizi. Viņš piegājis virspusēji un neizmanto visu skatuvi. Kaut kas paliek nepateikts.
Gunda Vaivode: Jā, Mocarts patiešām būtu gandarīts par daudz ko: gan par teatrālo ievadu, kurā baznīca lēnām pārtop par sekulārās dzīves telpu;
par Cerlīnas un Dona Žuana duetu, kura sākumā no griestiem nolaižas kariete un, trosēs karājoties, tai sāk griezties riteņi, bet, kad pāri finālā pārsteidz Cerlīnas saderinātais Mazeto, viens no riteņiem pēkšņi nokrīt un laimīgais brauciens beidzas;
par kustīgajiem krūmiem un plīvojošajiem aizkariem; par asprātīgo Komandora lelles žņaugšanu; par Donu Otavio, kurš parādās vispirms ar mazu, dzīvu, izcirptu baltu pūdelīti, bet nākamajā cēlienā pūdelis jau ir krietni izaudzis; par dāmu diagonāli no baltām seniorēm līdz mazām rozā balerīnām; par Leporello kataloga āriju, kas bija diezgan šokējoša – tās laikā skatuves dibenplānā sastājas nolemtās mūsdienu sievietes – no mazas meitenes līdz sirmai kundzei, no pavisam sīciņas līdz pavisam dūšīgai; par nešķīsto zirnekli, kas rāpo pa sievietes uzgleznoto seju un ar ķermeni aizsedz viņai acis, tad krūtis, tad kaklu. Un es domāju, ka Mocarts noteikti būtu apmierināts arī ar visiem solistiem, īpaši ar titulvaroni Davidu Lusiano un Donnu Annu, kas bija viens no lielajiem pārsteigumiem – Nadeždu Pavlovu, un arī ar pārējiem: jau pieminēto diriģentu Teodoru Kurenci un viņa vadīto Utopijas orķestri.
Diriģents, protams, ir ļoti muzikāls, nav šaubu, bet viņš, zināmā mērā būdams arī tāds kā narciss, sabojāja pāris āriju ar superātru tempu vai savu roku daiļrādīšanu, pilnībā noņemot uzmanību no solista. Tāpēc mani aplausi viņam šoreiz netika. Tika dziedātājiem, tika mūziķiem un fantastiskajam režijas, kostīmu, skatuves un gaismu meistaram Romeo Kasteluči.
Zalcburgas festivāla zāle – pārmaiņu priekšā
Festivāla lielā zāle drīzumā uz vairākiem gadiem klausītājiem būs slēgta, jo Zalcburgā paredzēti milzīgi pārbūves darbi. Tas būs arī viens no grūtākajiem intendanta Markusa Hinterheizera uzdevumiem, jo nu jau ir zināms, ka viņa valdīšana turpināsies arī trešo termiņu – no 2026. līdz 2031. gadam. Bet – par laimi – ir atjaunota gan "Felsenreitschule", gan "Haus für Mozart", ir vecais "Mozarteum", Rezidences pils un laukums, bet Zalcburgā mīt ne tikai skaņu māksla. To "Dona Žuana" starpbrīdī Gunda Vaivode pārrunāja ar uzņēmēju Uldi Pīlēnu.
Gunda Vaivode: Zalcburga ir ne tikai mūzikas pilsēta, bet visu mākslu pilsēta. Šeit ir vairākas izstādes, no kurām dažas jums gadījies redzēt. Varbūt par pašu spilgtāko? Droši vien par Anzelmu Kīferu, kura darbs ilgu laiku rotāja arī Vīnes operas priekškaru.
Uldis Pīlēns: Jā, Kīfers Propa galerijā atkal turpina pārsteigt. Pēc Venēcijas biennāles šķita – nu, ko vēl varētu uztaisīt viņa stilā, taču viņa domāšanā ir jaunas, spēcīgas lietas. Un tiešām viņš atkal to ir parādījis! Jauna kolekcija, jauni iespaidi. Tas ir jaunās paaudzes impresionisms – ar ļoti, ļoti iespaidīgu tehniku. Tas bija ļoti labi.
Inta Zēgnere: Tadeuša Ropaka galerijai jābūt krietni lielos izmēros, lai šos darbus varētu uztvert?
Gunda Vaivode: Tai arī ir vairāki stāvi un katrā telpā pārsvarā izvietots pa vienam, diviem darbiem. Darbu ir pietiekami daudz, bet nav par daudz – tieši tik, lai varētu izbaudīt un lai varētu arī mazliet iedziļināties. Tā kā Anzelma Kīfera izstāde "Mana Reina" Ropaka galerijā ir atvērta vēl līdz septembra beigām, turklāt tā skatāma bez maksas, tad Zalcburgas viesiem noteikti iesakām apskatīties šos lielizmēra darbus, kuros mākslinieks attēlojis savas bērnības un būtības sastāvdaļu – upi un tai pieguļošos mežus. Zaļi, brūni, zeltaini toņi ar atsevišķiem krāsu uzplaiksnījumiem, kas šķiet telpiski, jo sajūta, ka bagātīgais eļlas otas triepiens, to no audekla noņemot, ir sastindzis gaisā. Gāju arī tuvumā un skatījos, kā šis telpiskums veidojas: liekas, ka viņš izmantojis dabas materiālus – dažās gleznās tie patiešām ir – kaltušas rozes un lapas, bet pārsvarā tas ir otas darbs. Ļoti iespaidīgi. Un cik jauki šiem darbiem līdzās redzēt astoņgadīgā puikas Anzelma upes zīmējumus ar zivīm, kuģiem, mājām. Tā veidojies talants.
Ķeizara dzimšanas diena
Inta Zēgnere: Sava Austrijas brauciena ietvaros tu atkal devies arī uz vienu no trim šīgada Eiropas kultūras galvaspilsētām – Bādišli, jo tur notika kādas īpašas svinības...
Gunda Vaivode: Kad janvārī tur biju uz atklāšanu, iepazinos gan ar Franča Jozefa mazmazdēlu Markusu Habsburgu Lotringenu, gan Ķeizara villas gidu Kurtu Johannesu Šnegu, kurš stāstīja, ka katru gadu 18. augustā tiek svinēta Franča Jozefa dzimšanas diena. Kad gatavojos doties uz Zalcburgas festivālu, par šo datumu biju piemirsusi, un aizrakstīju, ka man vienīgais brīvais datums, kad varu aizbraukt, ir 18. augusts. Man atrakstīja pretī: "Tas ir ideāli!" Tas ideāli sakrita ar ķeizara 194. dzimšanas dienas svinībām, kas ir ļoti plaši organizētas: tajās sabrauc viesi no bijušajām impērijas teritorijām – Austrijas, Ungārijas, Vācijas, Balkāniem, Čehijas, notiek parāde vēsturiskajos tērpos, kuros iziet ap 700 viesu! Kad baznīcā bija beigusies lielā mesa, zvaniem skanot, viss lielais viesu gājiens devās uz Ķeizara villu.
Parādi pieņēma ķeizara mazmazdēls Markuss Habsburgs Lotringens, un, skanot arī ložmetēju zalvēm, tika nodziedāta impērijas himna "Dievs, sargi ķeizaru Franci", ko komponējis Jozefs Haidns. Pēc kara, 1922. gadā, šo himnu pārņēma Vācija, un tagad Austrijai ir Mocarta rakstīta himna. Bet Habsburgu tradīcijas mantinieki par šo faktu saka, ka 1918. gadā "kopā ar ūdeni tika izliets arī bērns", un viņi joprojām sava ķeizara Franča Jozefa dzimšanas dienā spītīgi dzied tagadējo Vācijas himnu…
Inta Zēgnere: Man bija iespēja redzēt arī nelielu video, kā tas notiek. Patiešām – viņi dzied ar ļoti lielu patriotismu, un arī tērpi – tas viss atgādina kaut ko no filmas "Mūzikas skaņas".
Gunda Vaivode: Ķeizara villā tur viss tā arī notiek – villa ir brīnišķīgā kalnu ielokā... Kad vaicāju Kurtam Johannesam, kāpēc jābrauc uz šo vietu un vispār Bādišli, viņš toreiz atbildēja: "Te ir skaisti ezeri, tīrs ūdens, labs ēdiens, skaista ainava, te ir droši, un – mēs esam viesmīlīgi!" Tāpēc arī ķeizars šo vietu ir mīlējis, jo tieši tur, nevis Vīnē, ritēja viņa asinsrite, jo tur viņš varēja būt vienkāršs cilvēks un neturēties pie stingrā Vīnes protokola.
Starp citu, šo villu Sisī un Francim uzdāvināja kā kāzu dāvanu, un tai blakus ir milzīgs kalns, kurā sportiskā Sisī katru rītu esot uzskrējusi 40 minūtēs... Kad skatījos uz kalna galotni, nekādi tam nevarēju noticēt... (smejas) Galmadāmas viņai aizelsušās klunkurējušas līdzi, bet Sisī, kura turklāt ieturēja stingru diētu – trīs nedēļas no vietas varēja dzert tikai apelsīnu sulu un viņas vidukļa apkārtmērs esot bijis 51 centimetrs –, to varēja izdarīt viegli, turklāt katru rītu.
Protams, arī šajos svētkos visu pasākumu kuplināja Vīnes zēnu koris. Bija arī 19. gadsimta tērpi – gan vēsturiski, gan pašu darināti šodien, bet attiecīgajā stilistikā.
Šī villa ir ļoti interesanta – tur ir ļoti daudz vēsturisku faktu; apskatāms arī galds, pie kura tika parakstīts dokuments par Pirmā pasaules kara sākumu, tur ir dažādas dāvanas, personiskas lietas, Franča Jozefa kalnu spieķis. Man ļoti imponēja pirmais fēns – firmas "Siemens" fēns, kas ir tāda kā kaste ar propelleru. Kā jau medību teritorijā, tur ir milzīga ragu kolekcija, galma dāmu uzgaidāmā telpa ar tējas servīzi, spoguļu istabu, pa kuru Sisī pastaigājās, lai redzētu sevi gan no priekšpuses, gan no mugurpuses; tur ir viņas gleznas, krūšutēls, kleitas, viesistaba ar milzīgu galda klājumu, traukiem. Noteikti vērts vismaz uz vienu dienu turp aizbraukt, jo Bādišlē ir ne tikai šī Ķeizara villa jeb Kaizervilla, kas ir apskates vērta, bet kā kultūras galvaspilsētā un tai piegulošajās teritorijās – visos 26 ciemos, kas iesaistīti – ir ļoti daudz izstāžu. Starp citu, pavisam nesen par vienu no notikumiem stāstīja mūsu Katrīna Neiburga un Anna Fišere.
Latvijas Radio 3 "Klasika" direktore Gunda Vaivode sirsnīgi pateicas Zalcburgas festivālam par atsaucību un sadarbību šī materiāla tapšanā.
