Kā dzejnieka dvēseles manifestācija – dziesma «Mīla ir kā uguns»

Mārtiņa Brauna dziesma "Mīla ir kā uguns" 1985. gadā tapa teātra izrādei "Sirano de Beržeraks", Valmieras teātrī to uzveda režisors Valentīns Maculēvičs.

"Dzejolis tika pasūtīts Jānim Peteram. Situācija [izrādē] ir interesanta – karavīri iet cīņā par dzimteni, nevienlīdzīgā kaujā, kurā viņi ies bojā, un dzied: "Visu mums var atņemt, tikai mīlu ne…". Tas bija ļoti aktuāli, jo "Sirano de Beržeraks" gāja padomju okupācijas laikā. Visu mums komunisti, maskavieši var atņemt, bet mīlestību nevar atņemt. Dziļākā domā tas arī tagad tā ir. Varētu teikt, ka patriotisms ir stipri noplacis, bet dziļumos mīlu tomēr nevar atņemt," teicis mūzikas autors Mārtiņš Brauns.

Gatavojot stāstu par dziesmu "Mīla ir kā uguns", kas sākotnēji tika saukta kā "Dziesma par dzimteni" raidījuma "Dziesmas ceļš " komanda brauca uz Valmieras teātri, kur šis iestudējums teātra vēstures lappusēs ierakstīts ar lielo burtu, bijis nozīmīgs un arvien ir aktieru atmiņās.

Sarunā piedalās Valmieras teātra aktieri Rihards Rudāks, Arnolds Osis, Tālivaldis Lasmanis.

"Tas bija Valentīna Maculēviča stilā – iestudēt materiālu pret konjuktūru, pret laikmeta nostāju, satracināt publiku un likt domāt," atceras aktieris Rihards Rudāks. "Edmona Rostāna luga ir par 17. gadsimta Franciju, un Sirano de Beržeraks ir dzejnieks un karavīrs, kaislīgs savās izpausmēs. Jānis Peters lieliski iedzīvojas situācijā, ar savu dzeju nepārprotami paužot šo karavīra mīlestību uz savu dzimteni. Uzpotēt uz Rostāna tās noskaņu un sajūtas, kas bija mūsos, varēja tikai Jānis Peters. Viņš lieliski juta, kas ir gaisā!"

"Es atceros, kā ar mums strādāja Mārtiņš Brauns," saka Arnolds Osis, "kā viņš lika akcentēt katru vārdu, izdziedot "Ko tu, cilvēk, domā, ka tu garām ej?". Petera tekstā nebija nejaušu vārdu, viss bija jāizdzied, katra zilbe. Varbūt mums nemaz visiem izrādē nebija jādzied, bet bija neiespējami nedziedāt. Voldemārs Karpačs bija Sirano de Beržraks, viņš asiņoja uz skatuves, viņš tur atstāja sevi visu."

"Īstenībā tas bija mans sākums teātrī, pirmās lomas," atceras Tālivaldis Lasmanis. "Bet Voldemārs mūs visus iedvesmoja ar savu lielisko varoni. Sirano laikā viņš bija Sirano gan uz skatuves, gan dzīvē, viņš lika mums visiem pieslēgties emocionāli un, protams, ka pateicoties arī Jāņa Petera dziesmu tekstiem. Tā bija tā Ēzopa valoda, kas iemeta āķīti ikvienā skatītājā, kas lika domāt tālāk par rampu, kas iedzīvināja ideju par valsti, savu valsti!"

Emocionālā stāstā cits caur citu aktieri citēja gan izrādē skanējušo "Mīla ir kā uguns", gan "Bada dziesmu", gan dziesmu "Dzejniekam svītrotie vārdi".

Mārtiņš Brauns tajā laikā bija gan kopā ar Rīgas kamerkori "Sindi putnu dārzs", kura diriģents tolaik bija Ivars Bērziņš, gan grupā "Sīpoli", kuras solists bija Niks Matvejevs. Abi šie kolektīvi savā repertuārā iekļāva dziesmu "Mīla ir kā uguns", un drīz vien tā izkristalizējās kā īpaša Nika Matvejeva spilgtajā izpildījumā.

"Mēs kopā ar Niku abi dziedājām korī "Sindi putnu dārzs", tur arī iepazināmies," stāsta Ilona Matvejeva. "Nevaru noliegt, ka tieši šis dziesmas spilgtais izpildījums man lika vairāk ieklausīties un ievērot Niku. Viņam Latvija bija ļoti dārga, un esmu pārliecināta, ka šo izpildot, viņš ielika visu savu mīlestību pret dzimteni."

Ir vēl kāda interesanta nianse – Jānim Peteram ir dzejolis "Es tevi mīlu" no poēmas "Nakts pēc tautasdziesmas", ko Mārtiņš Brauns  atteicās komponēt, sakot, ka viņa mūzika var tikai sabojāt šis skaistās dzejas rindas. Niks Matvejevs uzrakstīja mūziku šim dzejolim, un 1987. gada kādā naktī  tapa ieraksts Latvijas Radio. Šī dziesma ir arī LTV videofilmā "Spēle, ko spēlē Sīpoli", bet Nika Matvejeva  60. gadu piemiņas koncertā Nacionālajā teātrī 2018. gada 13. februārī to dziedāja aktieris Uldis Anže. Jānis Peteram sadarbībā ar Mārtiņu Braunu tapušas vairākas dziesmas, viena no īpašākajām ir arī "Dvēselīte", par kuru "Dziesmas ceļš" stāstīja, svinot komponista 70. jubileju.

"Mīla ir kā uguns" dziesmas ceļā ir varenais Mežaparka daudzbalsīgais kopkoris. Pirmo reizi Vispārējos latviešu dziesmu svētkos tā skanēja 2013. gadā, arī 2018. gadā, kad dziesmu diriģēja Aira Birziņa. Kordiriģente ar dziesmu bijusi iepazinusies jau studiju laikā, vēlāk to iestudējusi arī sieviešu korim "Rasa", taču ļoti pagodināta un laimīga bijuši, kad dziesma uzticēta dziesmu svētkos: "Šī dziesma, nu līdzīgi kā Mārtiņš rakstīja dziesmas, nav ļoti vienkārša. Tehniski grūta, jo melodijas plūdums veidojas tā viļņveidīgi un ar lēcieniem. Un tas, kā zināms, dziedāšanā prasa papildu labas prasmes un meistarību. Svarīgi, lai katram dziedātājam ir skaidrs frāzējums, mērķis un saturs. Tad vokālās tehnikas lietas sakārtojas un rodas atbildes, kuras citādā veidā būtu grūti pat iestudēt un iemācīties kā atsevišķas detaļas bez satura. Man patīk strādāt ar Brauna mūziku un, kas svarīgi, esmu no tiem diriģentiem, kas vārdiem piešķir vienlīdz svarīgu lomu, tie viens bez otra nav iedomājami. Brauns bija komponists, kurš ļoti precīzi gribēja, lai tiktu izrunāts teksts, faktiski viņiem abiem tas piemīt.

Tātad no abu autoru puses arī tāds zināms perfekcionisms ir prasīts, lai izpildītu šo dziesmu, un es viņiem piekrītu, tas bija skaists darbs.

Es atceros, ka pēc dziesmas nodziedāšanas Mežaparka estrādē uz skatuves tikāmies ar dzejnieku, viņš man kaut ko teica, taču tajā saviļņojumā vārdi piemirsušies, palikusi sajūta, tāda visaptveroša un līdz galam nenodefinējama, to nevar aizmirst, tas ir kaut kas, ko autori un izpildītāji glabā sevī visu mūžu!"

Divdesmit piecām izrādēm gandrīz visos Latvijas teātros Jānis Peters ir rakstījis dzeju dziesmām, izrādei "Šerloks Holms", "Sapnis par Brodveju", "Māsa Kerija", "Nāc pie puikām", "Un atkal Pifs", un dziesmas turpina būt arī ārpus izrādēm, arī Brauna "Mīla ir kā uguns".

Dziesmas ceļš. Jānis Peters

Vairāk