Izstāsti albumu. Laikmeta liecības grupas «Laika suns» albumā «Imitācija»

Viņš Latvijas Radio 5 raidījumā "Izstāsti albumu" stāsta par balvai nominētajā albumā "Imitācija" dzirdamajām dziesmām un to tapšanas procesu:

"Čau, mani sauc Arnis, un šis ir grupas "Laika suns" albuma "Imitācija" tapšanas stāsts. Lai arī man, protams, ir prieks, ka erudītiem klausītājiem šis albums ir simpātisks un tas ir izvirzīts "Austras balvai", tomēr es pats nejūtos komfortabli, ka tas tiek salīdzināts ar pavisam citos žanros esošiem albumiem, piemēram, ar balvai nominēto grupas "Kuba" albumu. 

Padziļināti pazīstu abus albumus, abiem esmu bijis klāt no paša sākuma līdz pašām beigām, un droši varu apgalvot, ka vienīgais kopīgais un salīdzināmais šajos albumos ir hronometrāža. Pārējo salīdzināt nav iespējams. Tādēļ klusībā ceru, ka nominācija un salīdzinājums drīz tiks piemirsts kā nejaušs pārpratums.

Pirmais mūsu albuma skaņdarbs – "Imitācija". Tā pamatā ir Elvija Pārpuča iespēlēts ģitāras motīvs, kuru mēs ierakstījām, iesamplojām kā jaunu instrumentu un devām Elvijam iespēju iespēlēt to atkārtoti – šoreiz nevis ar ģitāru, bet ar klavieru taustiņiem.

Kā jau katrs jaunums, rezultāts bija pārsteigums mums pašiem. No šī dziesmas sākumā dzirdamā motīva skaņdarbs sākas. Varbūt pat ne tikai skaņdarbs, bet viss albums, kura toni noteica šī mazā nejaušība. Eksperimentējot pašiem ar savu ģitāru un tad iespēlējot jaunu, samplotu instrumentu, ieguva pavisam jaunas sajūtas un jaunas attiecības ar skaņu un ierakstu.

Šādas lietas atkārtojas albumā vairākās vietās. Skaņdarba vidū ir dzirdama neticami skaista Astrīdas Kairišas balss no filmas "Ezera sonāte". Šī ir jau otrā reize, kad esam samplojuši viņas balss fragmentu. Pirmā reize bija albumā "Gaismas lādiņš", kas iznāca pirms deviņiem gadiem. Dziesmas beigās ir Kārļa iespēlētas ģitāras kaskādes, kas ir pa vienai stīgai spēlēti motīvi sešos vai septiņos klājumos. Ļoti skaista, īpaša dekorācija skaņdarbā.

Šis ir viens no pirmajiem mūsu atkāpšanās žestiem prom no klasiska roka kvarteta, kur ir četri cilvēki, kas spēlē katrs savu instrumentu – bungas, basu un divas ģitāras. Dzīvajos koncertos mēs vēl aizvien dominējam kā kvartets, bet šajā ierakstā ir uzskatāmi izmantoti arī daudzi citi līdzekļi.

"Cerība mirst pēdējā" ir semi-dokumentāls stāsts par decembra pēdējām dienām, īsi pirms Vecgada svinībām. Es biju Vidzemes ziemeļos, namiņā pie jūras, kur devos rakstīt jaunu mūziku. Sakritības pēc Rīgā biju nesen iepazinies ar kādu skaistu, jaunu dāmu. Kamēr rakstīju dziesmiņas, paralēli man bija arī čatiņš ar šo meiteni. Mēs mēģinājām vienoties par Vecgada sagaidīšanas ballīti. Burtiski šajā nometnes pēdējā dienā viņa nozuda no kontaktiem – vairs neatbildēja ne uz zvaniem, ne uz ziņām. Dziesma tapa kā tāda reakcija uz šo piedzīvojumu.

Muzikālā ziņā šis skaņdarbs ir mans pieklājīgais reveranss maniem varoņiem, grupai "Supergrass" no Lielbritānijas. Interesanti ir arī tas, ka šeit dzirdama pavisam apzināta atsauce no grupas "Queen" 1975. gada albuma "A Night at the Opera" pirmās dziesmas "Death on Two Legs". Pēc tā intro, kad albums un dziesma sākas, pirmais motīvs, ko spēlē Braiens Mejs, ir gandrīz vai citēts un ielikts mūsu dziesmas beigu piedziedājumos. Tas ir kā vēl viens reveranss mūsu varoņiem.

Arī piedziedājuma motīvs esot līdzīgs vienai popdziesmai no 20 gadu senas pagātnes. Pilnīgi netipiski, ārpus mūsu žanra. Tas piedziedājuma intervāls ir visai specifisks lēciens, un kaut kas līdzīgs eksistē vēl citās dziesmās. Jebkurā gadījumā tā ir mūzika, un šeit viss ir pa īstam.

Dziesmu "Dienvidu vējš" mēs rakstījām trijatā ar Kārli Jostu un Elviju Pārpuci jau minētajā piejūras namiņā. Ārā bija auksta ziema, janvāris, februāris. Ja pareizi atminos, mana loma šeit bjia klausīties ģitārās, ko čaļi spēlē. Es raudzījos ārā pa logu, tur bija redzama sasnigusi kāpa, aukstums un jūra...

Dienvidu vējš, kam par godu nosaukta dziesma, ir kaut kas, ko tu piedzīvo karstā augustā, kad ir netipiski silti, pūš vējš un tu pamani, ka tas ir silts. Tas nav pārāk biežs fenomens mūsu klimatiskajā joslā. Šī dziesma ir ar tādu distances sajūtu, un tā distance ir ļoti smeldzīga, ļoti spēcīga. Gada pirmajos mēnešos, kad jau kādu laiku ir auksti un vēl kādu laiku būs auksti, silts vējš ir vienkārši nepieejams. Un tā distance ir brutāli tieša. Protams, tā nav vienīgā distance, par kuru ir jēga dziedāt.

Man pašam ļoti patīk ģitāras motīvs – tāda apreibusi skaņa, kuru mēs uztaisījām studijā, to vairākkārt ieliekot tādos pārspīlēti ļodzīgos defektos. Tas vispār kopumā ir raksturīgi šim albumam – nejaušas lietas, nejauši eksperimenti, kas rezultējušies albumā iekļautajās skaņās un partijās. Jau kādu laiku vēlāk, pavisam nejauši, kad šī dziesma bija jau faktiski pabeigta, mēs atklājām, ka projektā ir pāris aizmirstas ģitāras partijas, kuras ir diezgan pašpietiekamas un kaut kādā savdabīgā veidā iemieso šo distanci pavisam lakoniskā veidā. Tās dzirdamas dziesmas beigās.

"Novuss" ir albuma ceturtais skaņdarbs. Novuss esot Latvijā radīta lieta, un mēs, visdrīzāk, esam radījuši pirmo dziesmu par un ap to. Šeit novuss ir kā tieša līdzība dzīvei – tu esi kauliņš, tev jāspēlē pēc noteikumiem, tevi trieks bortā, un tev nav izvēles no šīs spēles izstāties. Tā varbūt arī nav pilnīgi dokumentāla taisnība visu laiku, bet ticu, ka šādi ik pa laikam jūtas ikviens.

Savukārt dziesmas otrā daļa ir stadioniska himna ar pašpalīdzības literatūras žanram tipiskiem saukļiem: "tu esi īpašs", "viss vēl ir priekšā", "nepadodies". Šī dziesma un tās vēstījums ir tāda savdabīga ironija, kas visdrīzāk ļoti piestāv mūsu dzīves uztverei – notikumus un lietas, lai arī dramatiskas un īstas, nevajadzētu ņemt pārāk nopietni.

"Rīts, rīts, rīts, rīts, rīts, rīts" ir vēl viens numurs no tā paša piejūras namiņa ziemā. Sākums, manuprāt, bija pants, kurš nāca reizē ar klavieru rifu un melodiju "nāk lietus pāri Liepājai".

Pieņemu, ka šī frāze peldēja mūsu ēterā jau kādu brīdi, pirms šī dziesma radās. Savukārt piedziedājumu vienā elpas vilcienā izdziedāja Kārlis, kurš bija atlaidies dīvānā un kopā ar mums klausījās tikko piefiksēto pantu. Mēs klausījāmies, pļāpājām, un viņš vienkārši nodziedāja piedziedājumu.

Pati dziesma, visticamāk, būtu palikusi demo mapē, ja mēs nebūtu pamēģinājuši pievienot Kristīnes Pāžes izpildīto lomu. Ierakstījām un sapratām, ka tas viss ļoti forši strādā – stāsts uzreiz ir pabeigts. Protams, Kristīnes samtainais zelts, kas rodas, viņai dziedot, šo dziesmu ir pacēlis trīs stāvus augstāk.

Kādu ne pārāk senu brīdi atpakaļ kāda dāma no senas pagātnes, ar kuru mēs jutām zināmas abpusējas simpātijas, jautāja, vai dziesma ir par mums. Tomēr jāatzīst, ka šoreiz tas nav stāsts par konkrētu piedzīvojumu, bet drīzāk tāds kā sajūtu gobelēns. Liepāja kā lokācija gan tur ir pavisam konkrēta vieta.

Dziesmas "Viss pāries" sākumā dzirdamā akustiskā ģitāra ir oriģinālie akordi no demo ieraksta, kas tapa piejūras namiņā. Tās faktiski ir dziesmas pirmās rašanās skaņas. Šajā albumā, starp citu, ir vēl visādi elementi, kas ir atstāti kā oriģināli pirmavoti no tapšanas pirmsākumiem, no demo ierakstiem. Šis skaņdarbs un albums ir savienots ar savu dzimšanu ļoti tiešā veidā.

Tekstā, starp citu, ir apzināta atsauce uz grupas "The Sound Poets" iepriekšējās desmitgades himnu "Kalniem pāri". Atsauce radīta vārdu spēles dēļ. Lielākas saistības tur nav, ja nu vienīgi skaņas plašums un epika.

Ieraksta beigās dzirdamais ģitāras solo ir rakstīts mazāk tipiskā veidā – tas ir iespēlēts vairākos klājumos. Pēc tam no visiem šiem klājumiem ir salikta viena partija, kura reizēm spēlē pareizā virzienā, bet reizēm ir apgriezta reversā. Nepievēršot īpašu uzmanību, tas viss veido normālu skaņu, bet īstenībā nekā normāla tur nav.

Skaņdarbs "Nav kur iet" tapa zibenīgā ātrumā, īsi pirms mēs devāmies pusdienās. Jau bijām vienojušies, ka brauksim ēst, bet tad atskanēja šis sampls ar orientālo motīvu. Reakcija uz šo skaņu bija tas, kas tagad dzirdams kā dziesmas pirmie vārdi – "saule aust no austrumiem, bet man nav, kur iet, nav, kur iet". Viss pārējais kopums burtiski nobira turpat, vienlaicīgi. Pusstundā viss bija gatavs, un mēs devāmies pusdienās.

"Klaiņoja brālītis" ir pirmā no trim dziesmām, kurām sākumi meklējami mazliet pirms pārējām albumā dzirdamajām dziesmām. Citas dziesmas vairāk vai mazāk vienlaicīgi tapa ziemas vidū, namiņā pie jūras.

"Klaiņoja brālītis" sākotnēji radies uz viena viļņa kopā ar "Pavasari" un vēl citiem skaņdarbiem. Tie tika radīti pavisam citai iecerei, kura neīstenojās. Un tad tā atrada ceļu uz  grupas "Laika suns" albumu. 

Savā pirmajā versijā šī dziesma bija drīzāk sintētiska, savukārt Kārļa basa rifs to padarīja par "Laika suns" melodiju. Tas, ko Kārlis spēlē pantos, manuprāt, ir viens no viņa efektīvākajiem basa rifiem.

Stāsta rezonansei varētu noderēt Rīgas centra tukšo šķērsielu pieredze laikā pēc pusnakts, bet tā nav obligāta prasība. Kad mēs rakstījām šo dziesmu studijā, dažas dienas iepriekš bija sācies karš Ukrainā. Ģitāru un bungu armādes dziesmas beigās ir mūsu paņēmiens, kā iznīcināt okupantu tankus.

"Meža migla" bija iniciatīva citam projektam, kurš pirms pieciem gadiem manifestējās ar dziesmu "Pasaules gals". Tajā dzirdama skaistā Ervīna Ramiņa balss. Bet, tā kā tam projektam tomēr nebija turpinājuma, šo dziesmu importējām "Laika suns" albumā, pieaicinot Aurēliju Rancāni no grupas "Tautumeitas". Aurēlijas meža gariņa vokāls šo dziesmu ieved burtiski mežā. Beigās rodas tāds ēterisks mīlasstāsts.

Skaņdarbam "Vientuļa sala" ir vissenākās saknes no visiem albumā dzirdamajiem ierakstiem. Es varētu minēt aptuveni 2009. gadu. Tas nozīmē, ka sākotnējā iecere bija vēl grupas "Mofo" laikos. Bet toreiz bija tikai panta melodija un kaut kāda abstrakta sajūta.

Konkrētas kontūras dziesma ieguva 2016. gada pavasarī, kad, esot savā istabā, pa logu skatījos uz kādu man nepazīstamu dāmu, kas dzīvoja pretējā namā, ielas otrā pusē. Viņa smēķēja no piektā stāva palodzes un rosināja manu iztēli.

Nejaušs fakts, kuru es nevaru pierādīt – ir iespējams, ka apmēram šajā pašā 2016. gadā šīs dziesmas demo ir ietekmējis kādas citas dziesmas nosaukumu, kura saucas tieši tāpat. Pirmā pabeigtā un publicēšanai gatavā versija radās 2019. gada vasarā. Tas ir tas laiks, kad grupai bija nupat iznācis "Pavasari" un "Dažas no meitenēm".

Šī dziesma tolaik bija citādākā skanējumā, nekā tā ir šobrīd, un es tolaik nebiju apmierināts ar rezultātu. Tā nogūla demo mapē, līdz ar jaunu un svaigu skatu atgriezās un iekļuva šajā albumā. Rezultātā tā ir un paliek viena no manām mīļākajām šīs grupas melodijām.

"Eskalators" bija pati pēdējā dziesma no mūsu kopīgās rakstīšanas nometnes ziemīgās Ziemeļvidzemes piejūras namiņā. Es atceros, ka tolaik man patika doma par to, ka eskalatora apstāšanās apstādinās arī visu pārējo. Tā ir pārspīlēta, bet precīza ilustrācija šodienai. Muļķīga problēma var kļūt par lielu problēmu. Manuprāt, tas ilustrē šo laikmetu. Ja dziesma būtu jāieraksta angliski, labākais kandidāts tai būtu Rufess Veinraits.

"Atmiņas ūdens" ir noslēdzošais albuma skaņdarbs. Laikā, kad tapa šīs dziesmas, bija aktuāls viss tas cirks ap atmiņas ūdeni, ūdens virpuļošanu un līdzīgām, dīvainām idejām.

Bet atmiņas ūdens kā tāds ir ļoti pateicīgs koncepts, no kura atsperties un ienirt jaunā realitātē, kur ūdens ir obligāts, dzīvībai vitāli nepieciešams lielums, bet vienlaikus, ja tas satur atmiņas, kuras ne vienmēr ir labas, tur izveidojas nemiera koncentrāts. Ļoti pateicīga doma dziesmas rakstīšanai.

Ja jūs šo klausāties arhīvā kādas desmitgades vēlāk, šis bija laikmeta, vietas un sajūtas tvērums no 21. gadsimta 20. gadu sākuma Rīgas, kuru vēl aizvien darbina mīlestība, vientulība un pasaules konteksts, kurš rit bez mūsu ietekmes. Būtībā tas viss, kas jums šobrīd ir redzams labāk par mums. Paldies."