Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Ir 1993. gads. Latvija ir atkal neatkarīga valsts un grasās svinēt savu 75. gadskārtu. Esmu pieņēmusi Latvijas Republikas vēstnieka Jāņa Petera aicinājumu kļūt par kultūras atašeju vēstniecībā Maskavā, un nu mēs abi sēžam un gudrojam. "Lūdzu, kaut ko lielu!" saka dzejnieks. Jā, mums ir jāpārsteidz Maskava. Viegli pateikt. Nolemjam, ka mēģināsim.
Labi, ka man toreiz nebija vēl ne jausmas par starptautisko mūzikas menedžmentu un Peteram jau nu ne tik. Bet tik daudz es sapratu, ka oficiālā ceļā mēs neko nepanāksim – laika palicis vien pāris mēnešu.
Nolemju izmantot veco labo draugu būšanu – jā, jā, tik nosodāmu un necaurspīdīgu! – un dodos satikt kādreizējo baletskolas skolotāju Juri Kaprāli, lai nodibinātu kontaktus ar Mihailu Barišņikovu un komponistu Georgu Pelēci: lai uzrunātu Gidonu Krēmeru, kurš bijis Georga klasesbiedrs un draugs.
Gidons Krēmers Rīgā nebija koncertējis gadus divdesmit. Noskaidrojas, ka pašlaik viņš ir koncerttūrē Japānā. Nebija ne kārtīga interneta, ne mobilo sakaru, bet – ak, laime! – Ārlietu ministrijas preses centrā bija jaudīgs fakss. Tā nu mēs ar Pelēcīti [Georgu Pelēci] ap vieniem naktī ierodamies ministrijā un es lūdzu savai vēstulītei Gidonam Krēmeram pierakstīt klāt draudzīgas rindiņas no klasesbiedra. Vēstulītē aicinām viņu pārstāvēt savu valsti neatkarības 75. gadadienas svinībās Maskavā. Izrēķinājām, ka fakss viesnīcā sasniegs viņu tieši pirms brokastīm.
Neticami, bet saņēmām atsaucīgu atbildi. Tālāk man bija jāsazinās ar viņa tā laika menedžeri Paulsena kungu Vīnē. Aizlidoju uz Vīni un atradu dzirdīgas ausis. Norunājām visu, un, kad devos prom, Paulsena kungs palūdza nerakstīt līgumā vārdu "honorārs". Lai tā būtu kabatas nauda, sarunāts? Lidoju atpakaļ un nezināju, kā es to pateikšu Peteram. Viņš bija atvēlējis šīs prezentācijas aktam milzu līdzekļus – kādus 3000 dolāru, un tagad gribu to nosaukt par "kabatas naudu"!
Jo tālāk, jo trakāk. Ko iesākšu ar vijolnieku, kaut arī vislabāko pasaulē, bez orķestra? Nolemju likt uz jaunību. Piedāvāju uzaicināt Normunda Šnē vadītos "Rīgas kamermūziķus".
Brīnišķīgus jaunus cilvēkus, pilnus entuziasma un enerģijas. Pa pastu nosūtīju Gidonam Krēmeram mazu kasetīti (CD tolaik vēl nebija!) ar ierakstu, un viņš piekrita. Tikai pateica, ka nepieciešams vēl viens koncerts pirms tam. "Prekoncerts", kā to saucam vēl arvien. To izdevās uztaisīt Pēterburgā.
Vistrakāk bija ar Maskavas konservatorijas Lielo zāli, kas bija aizņemta gadu uz priekšu. Sapucējos un gāju pie zāles priekšnieka. Izstāstīju savu bēdu – ka 18. novembris parasti ir 18. novembrī un mums to zāli vajag.
Laikam tas izklausījās tik komiski, ka viņš atrullēja uz rakstāmgalda lielu vatmaņpapīra loksni, kas bija sagrafēta mēnesim vai ceturksnim, paņēma lielu dzēšgumiju un manā acu priekš sparīgi izdzēsa no grafika kādu austriešu orķestri. Es gandrīz zaudēju valodu, jo respekts pret ārzemniekiem vēl arvien bija ļoti augsts. Tikai ne Maskavā…
Koncerti notika, Jānis Peters runāja, Gidons Krēmers ar "Rīgas kamermūziķiem" spēlēja, un beigās visiem par brīnumu viņš uz "Bis!" saucieniem nostājās publikas priekšā un skaidrā latviešu valodā nosauca skaņdarbu, ko spēlēs solo: "Pēteris Plakidis. "Sienāža dejas"." Tajās "Sienāža dejās" bija tik daudz mīlestības: uz savu bērnību, uz savu valodu, par ko viņš raksta savā autobiogrāfijā "Bērnības lauskas", ka kļuva skaidrs: būs turpinājums.
Pamazām sākās sagatavošanās darbi, un 1998. gadā pēc konkursiem un mēģinājumiem 9. februārī notika pirmais "Kremerata Baltica" koncerts. Likme uz jaunatni atmaksājas!
