"Reiz ar Noriņu bijām pie Paula, mēs bieži pie viņa mājās mēģinājām, un viņš saka, nāciet paklausieties, kā mans suns dzied," atceras Viktors Lapčenoks. "Nu patiesi, kad Raimonds spēlēja tos augstākos toņus, tas pekinietis gaudoja līdzi. Man liekas, tā bija "Mēmās dziesmas" melodija," saka dziedātājs.
Raimonds Pauls nenoliedz, ka šunelis mīlējis pagaudot. Laikam jau pieradis, ka saimnieks spēlē, un savā suņa prātā dzīvojis līdzi.
"Mēmā dziesma" (Raimonds Pauls / Jānis Peters)
Pār mani mēma debess plešas,
Un mēma, mēma pļava zied.
Kāpēc es atkal esmu bešā,
Kāpēc man vajag tukšā iet?
Kāpēc man vajag iet un meklēt
To balsi, kura pelnos dun?
Klau, vēji maldās dziļi eglē,
Un vijole tur raud kā suns.
Ej un dedz,
Sadedz savu balsi meklējot.
Tikai savu balsi vienīgo,
Tikai savu balsi, balsi to.
Pār mani liecas mēmi zari.
Bet varbūt tās ir stabules,
Un es kā mēmais, es kā mēmais.
Bet ja nu jūra esmu es.
Un ja nu viss ir dzīvs un ziedošs,
Un pelnos vīru kori dun,
Un ja nu dvēsele dzied eglē,
Un savu likteni smilkst suns.
"Tas bija tāds grūts laiks, sunītis aizgāja, tā jau notiek ar tiem mīļdzīvniekiem, un mans draugs bija skumjš," stāsta Jānis Peters, piebilstot: "To jau tā nevar pateikt, kā top dzejolis un par ko tas top, tas būtu tā vulgarizēti, ja dzejniekam viss jāpaskaidro, bet es domāju par savu draugu, kuram bija skumji, kaut kas par mūsu pašu dvēselēm, jāieklausās."
Dziesma ir sacerēta arī 1976. gada Sopotas Starptautiskajam dziesmu festivālam Polijā, kurā pirmo reizi tika pārstāvēta Latvijas PSR ar Viktora Lapčenoka un Noras Bumbieres duetu, solistiem dziedot dziesmu "Tava balss". Tā dziesma toreiz tika pieteikta.
Pirmo reizi žūrijā piedalījās arī Raimonds Pauls. Festivālam bijuši dažādi koncepti, un tieši šajā gadā uz festivālu māksliniekus sūtīja skaņuplašu firmas – PSRS skaņuplašu firma "Melodija" sūtīja divus dziedātājus no Ļeņingradas un Latvijas filharmonijas ansambļa "Modo" solistus Noru Bumbieri un Viktoru Lapčenoku. "Modo" solisti palika ceturtajā vietā, bet trīs konkursa dziesmas tika ierakstītas platē.
"Publika mūs uzņēma ļoti labi," atceras Viktors Lapčenoks. "Tā atmosfēra bija jauka, tomēr tāda pārliecība, ka jāuzvar Irinai Ponarovskai no Ļeņingradas, bija jau no pirmās dienas, kad iebraucām vispirms Varšavā un padomju delegācija tikās ar vēstnieku. Tie čuksti un nomierinošās frāzes "Irinočka, viss būs labi!" kaut kā lika domāt, ka lietas ir iepriekš "sakārtotas"."
"Mēmā dziesma" tikmēr simbolizē arī radioraidījuma "Mikrofons" aptaujas mēmo laiku, jo vairākus gadus aptauja nenotika – tā atsākās 1976. gadā, pirmo reizi notika Valsts filharmonijas zālē, tagadējā Lielajā ģildē, un koncertu translēja arī tiešraidē Latvijas Televīzija.
Par populārāko dziesmu to atzina 2005. gadā, kad radioraidījums "Mikrofons" svinēja 40 gadu jubileju. Tajā gadā "Mēmā dziesma" tika godināta kā "Visu laiku labākā "Mikrofona" aptaujas dziesma". Savukārt 2014. gadā Latvijas Radio 2 un laikraksta "Latvijas Avīze" organizētajā balsojumā par visu laiku populārāko dziesmu ar Jāņa Petera dzeju – piecdesmit dziesmu konkurencē "Mēmā dziesma" ieguva 1. vietu.
Dziesmas dzeja ir ar ļoti dziļu vēstījumu. Nosaukums mums saka "Mēmā dziesma", taču tā kliedz. Ir jāmeklē, jāatrod tas kaut kas – sava balss, sava patiesība, "kas pelnos dun", kaut kas "spēcīgs kā vīru koris". Piedziedājuma vārdos atklājas aicinājums – "ej un dedz, sadedz, savu balsi meklējot".
Neskatoties uz dziesmas daudzajām nominācijām un šķietamo popularitāti, solists Zigfrīds Muktupāvels uzskata: "Ja jūs 1998. gadā uzrunātu cilvēkus un prasītu, kas ir "Mēmā dziesma", ko tādu varētu atbildēt tikai sirmmāmiņas un sirmtētiņi. Tajā laikā dziesma nebija populāra. Bet popgrupas "Bet, bet…" idejiskais vadonis un mūziķis Guntars Račs jau tajā laikā spēja domāt no komercpozīciju lenķa un ierosināja ierakstīt CD ar piemirstām Maestro dziesmām. Ideja realizējās un aizgāja, tur bija arī "Mēmā dziesma"."
Šodien daudziem šī dziesma saistās tieši ar Zigfrīda Muktupāvela izpildījumu, viņa samtaino, dziļo balsi, ļoti spēcīgo vokālu piedziedājumā.
"Jā, par to tekstu," turpina Zigfrīds, "man ir tā – no rīta es domāju citādi, pusdienās atkal citādi, un vakarā tā dziesmas pasaule ir pavisam kājām gaisā. Tāda ir dzeja, dzeja ir mūsu tēlu pasaule, dzeja neierobežo, tā iedvesmo, tu vari ceļot tajā bezgalīgi, un tas ir tik vilinoši. Es esmu pateicīgs Jānim Peteram par viņa dzeju, par tiem zvaniem, par stundu garām sarunām. No viņa var tik daudz "ņemt", un man ir žēl, ka nav laika "paņemt". Viņa dzeja mēdz būt sarežģīta, tajā var rakties, tāpēc es, veidojot albumu "Krāsu balāde" ar viņa dzejoļiem, tos arī lasu, lai saprastu, kā tas skan kā dzejolis un kā dziesma."
"Pateicoties Muktupāvelam, jau tapa programma "Vīrieši labākos gados"," saka Maestro Raimonds Pauls. "Mēs pirms Vācieša programmas ar aktieri Andri Keišu runājām, un pēkšņi viņš iedziedas kā Zigfrīds, iedzied to "Mēmās" piedziedājumu. Es ar skatu meklēju, kur tad ir pats Muktupāvels, bet izrādās – Keišs. Saku, tev ir talants, jātaisa programma ar sirsnīgām parodijām."
Tā šī dziesma ir piedzīvojusi vēl vienu skatuves variantu aktiera Andra Keiša izpildījumā, un, kā stāsta, "Vīrieši labākos gados" ir piedzīvojuši jau 80 izrādēs un būs vēl.
"Es uzdrošinos teikt, ka Jānis Peters ir tas dzejnieks, kura dzeju latvieši zina visvairāk," domā aktieris Andris Keišs.
"Nu padomājiet, es saku "Manai dzimtenei" – zināsiet vārdus, saku "Laternu stundā" vai "Inese" – visas dziesmas var citēt… Skaisti!"
