Par gaidāmo koncertu visi trīs latviešu komponisti stāstīja Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Pa ceļam ar Klasiku".
Inta Zēgnere: Koris "Latvija" Māra Sirmā vadībā pavisam drīz pirmatskaņos jūsu jaundarbus, kas izskanēs līdzās igauņu meistara Arvo Perta kompozīcijām. Kāda bijusi jūsu līdzšinējā pieredze sadarbībā ar kori "Latvija"? Vaicāšu vispirms Edgaram un Kristam, jo Henrijam kā Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātājam tā ir ikdiena.
Edgars Cīrulis: Man šī ir pirmā sadarbība ar Valsts akadēmisko kori "Latvija" un līdz ar to arī ar Māri Sirmo. Visā manā "garajā" komponista mūžā – viena no vispatīkamākajām, visemocionālākajām, mākslinieciski piepildītākajām epizodēm. Neizsakāmi apbrīnoju viņu profesionalitāti, atdevi un degsmi par jauno mūziku, kas nav vispārpieņemts lielums.
Krists Auznieks: Arī man līdz šim nebija sanācis sadarboties ar kori "Latvija", kas ir tiešām neparasti, jo ar visiem pārējiem Latvijas kolektīviem tas aplis bija noslēdzies jau pirms gadiem desmit. Tā ka arī man šī ir tāda kā debija.
Henrijs Poikāns: Man ir nedaudz savādāk. Tikko kā noslēgusies mana pirmā sezona Valsts akadēmiskajā korī "Latvija" kā dziedātājam un sākusies otrā. Bet kā komponistam šī ir jau otrā sadarbība, jo pirmajā reizē rakstīju nelielu apsveikuma skaņdarbu savai profesorei Selgai Mencei – variācijas par "Sveiks lai dzīvo!" tēmu. Šoreiz man ir tā iespēja rakstīt dziļāka, nopietnāka satura mūziku, un es arī par to ļoti priecājos.
Bet Valsts akadēmiskais koris kā lielums, kā kvalitāte – uz ko tas jūs ir iedvesmojis? Zinot, ka jums būs jārada jaundarbs tieši korim "Latvija" – kas bija tie faktori, kas jūs iedvesmoja?
Krists Auznieks: Savu darbu nerakstīju speciāli Valsts akadēmiskajam korim. Tas bija mans pirmais darbs, kas netika rakstīts kā pasūtījums pēdējo desmit gadu laikā – tas vienkārši dzima no iekšējās nepieciešamības un pārlieku daudz brīvā laika. Kad darbs bija gatavs, man šķita, ka tā skanējuma lielums, plašums, nepieciešamība pēc milzīgas telpas vislabāk atspoguļotos tieši kora "Latvija" izpildījumā. (..)
Tātad ir gadījumi, kad darbs atrod kori, un ir gadījumi, kad koris atrod darbu. Kā tas bija tev, Edgar? Tev šis darbs tapa, jau rēķinoties ar Valsts akadēmiskā kora "Latvija" iespējām?
Edgars Cīrulis: Jā, tas bija ļoti patīkams pārsteigums – vienu vakaru saņemt zvanu no Māra Sirmā un uzklausīt viņa lūgumu – rakstīt speciāli viņiem, speciāli šim notikumam. Jau pirmajā sarunā Māris minēja par iespēju, ka tas varētu būt skaņdarbs korim ar solisti, un soliste būtu dziedātāja Kristīne Cīrule. Apzinājos situācijas svarīgumu un nopietnību, taču… centos to ignorēt; vienkārši centos iet savu ceļu, apzinoties, no kurienes nāku. Tā ir džeza mūzika, un vēlējos izspēlēt šo trumpja kārti – ka džeza mūzika ļauj man pieiet materiālam caur improvizāciju, iekļaujot improvizāciju arī pašā mūzikā. Daļa no skaņdarba būs atvērta mirklim.
Henrij, jūs šajā ziņā esat priviliģētā situācijā, jo kora "drēbi" pazīstat no iekšpuses. Pazīstat arī visus savus kolēģus…
Henrijs Poikāns: Jā, protams, tā ir mana ikdiena – atrasties šajā kolektīvā, līdz ar to arī skanējums man burtiski skan ausīs, varu jebkurā brīdī iedomāties, kā skan kora kopskaņa, kā skan atsevišķi dziedātāji. Rakstīju šo darbu, jau domājot par šo kolektīvu, domājot par to, ka tas ir liels koris, aptuveni piecdesmit cilvēki, un tad nu arī izmantoju šīs iespējas – rakstīju diviem koriem jeb sadalīju kori divos koros.
Zinot, kādu repertuāru esam izpildījuši un kā mēs to izpildām, izmantoju dziedātāju telpisko izvietojumu, apzinoties arī to, ka mēs šo skaņdarbu esam iekļāvuši arī citās programmās. Valsts akadēmiskais koris "Latvija" ir uz to spējīgs.
Vai Māris Sirmais jūsu darbu tapšanas procesā vai pirmajā mēģinājumā lika kaut ko mainīt, pārveidot? Kristam, protams, ne, jo Krists atnāca ar jau gatavu darbu, bet kā, piemēram, tev, Edgar?
Edgars Cīrulis: Par Māri Sirmo varu teikt tikai to labāko, jo viņš pilnībā ir atvērts mūzikai; viņš ienira [manā] mūzikā līdz pašiem dziļumiem! Protams, viņam bija kādi ieteikumi, jo viņš pazīst to "drēbi" tik tuvu, kā tikai viņš to spēj… Man koris ir relatīvs jaunatklājums, es pirmo reizi "iemērcu savas kājas" šajā teritorijā un iepazīstos, kādi ir noteikumi. Māris Sirmais ļoti labi zina, kas strādā, kas nestrādā, un viņam bija pāris ideju. Viņa vadībā skaņdarbs atvērās, uzplauka!
Un kā ir "iemērkt kājas" kora okeānā?
Edgars Cīrulis: Fantastiski! Darīšu to vēlreiz, līdz pat dzīves beigām…
Cik skaists solījums! Bet fakts, ka vienā vakarā uz viena skatu laukuma esat kopā ar Arvo Pertu – vai tas jūs satrauc vai, gluži otrādi, iedvesmo?
Krists Auznieks: Man šķiet, tas ir brīnišķīgi – būt vienā telpā un laikā ar izciliem mūziķiem – vienmēr, jebkurā kontekstā: vai tas ir Arvo Perts, vai tas ir Edgars Cīrulis, Henrijs Poikāns vai Māris Sirmais. Sajūta, kurā mēs visi vienā mirklī kopā dalāmies, cenšoties savienoties un pārvarēt savas ķermeniskās un droši vien arī dvēseliskās barjeras. Protams, ka Perts to spēj izdarīt ar bezpiepūles triepienu, un tas ir skaisti, iedvesmojoši un jauki – būt blakus gan kaimiņos, gan arī laikā un telpā – kā šoreiz.
Henrijs Poikāns: Man Arvo Perta mūzika ir ļoti tuva – tā ir arī mans iedvesmas avots, tāpēc esmu priecīgs par to.
Edgars Cīrulis: Varu tikai piebalsot un minēt to, ka Arvo Perta mūzika iedvesmojusi mūziķus, kas savukārt ir iedvesmojuši mani, tostarp arī džeza mūziķus, kuri, manuprāt, "nozaguši" visas iespējamās harmonijas no Arvo Perta skaņdarba "Fratres" – tās esmu "aizņēmies" arī es, un ir ļoti patīkami atgriezties – noslēgt loku, noslēgt ciklu un būt kopā ar viņa mūziku.
