Liene Jakovļeva: Edgar, tavu vārdu jau mēs dzirdējām pieminam arī pavisam nesen, jo tu biji viens no dalībniekiem un arī viens no pusfinālistiem Klaudijas Taevas vokālistu konkursā Pērnavā. Kā stāstīja Ilga Auguste, konkursa līmenis tajā bijis ļoti augsts, tavs un arī Brigitas Čirkšes dziedājums bijis brīnišķīgs, konkurētspējīgs, turklāt koncertmeistare Ērika Millere ieguva arī labākās koncertmeistares diplomu – tas viss ir brīnišķīgs fons, lai mazliet atgrieztos šajā pavisam nesenajā notikumā. Kāpēc tev ir vajadzīgi konkursi?
Edgars Ošleja: Lai parādītos. Konkursu uztveru kā noklausīšanos: varbūt tajā ir kāds aģents, kas var piedāvāt kādu lomu.
Jebkurā gadījumā interesanti arī redzēt, kādi ir mani kolēģi, mani konkurenti. Protams, aizbraucot uz konkursu, tā dikti neskatos, ko viņi dara vai cik labi viņi ir, jo nekad tu nevari būt pats labākais – vienmēr ir kāds, kurš ir labāks par tevi, bet par to nav jāuztraucas: vienkārši jābrauc un jādara tas, ko esi sagatavojis.
Tātad, tavuprāt, konkurss ir iespēja?
Jā, tā noteikti ir iespēja parādīties un pārbaudīt arī savas spējas tādās situācijās.
Šoreiz situācija bija tāda, ka biju teju kā no slimības gultas cēlies.
Vispār traki jums, vokālistiem – balss ir tik trausls instruments...
Bet ir viens ļoti liels labums: balss ir tas instruments, kuru vienmēr var paņemt līdzi! Nevar aizmirst mājās. (smejas)
Vai nav tā, ka basa balsij tomēr ir drusku, drusku vieglāk izlīst caur veselības nedienām nekā koloratūrsoprānam?
Protams, ir vieglāk. Man, piemēram, bija tāds brīdis, ka biju slims un nevarēju dziedāt – neskanēja augšas un arī apakšas nebija līdz galam kārtībā, tomēr varēju strādāt – varēju veikt ierakstus televīzijai. Protams, ārsts teica, ka jāpiemēro klusuma režīms, bet kaut kā jau nauda jāpelna...
Atgriežoties pie Pērnavas – vai tev izdevās arī parunāties ar žūrijas pārstāvjiem? Vai tev izdevās gūt kādas atziņas no viņiem?
Izdevās, bet pārsvarā tie bija komplimenti, kas, protams, vienmēr ir patīkami. (smaida) Tās lielākās atziņas un recenzijas par manu dziedājumu konkursā būtu bijušas fināla dienā, kad diemžēl nevarēju būt uz vietas, jo fināla dienā man bija izrāde Rīgā. Tāpēc faktiski jau nākamajā dienā pēc pusfināla sēdos pie stūres un devos mājup, lai paspētu sagatavoties.
Šis ir tas interesantais konkurss, kurā galvenā balva ir sapņu loma sapņu izrādē.
No intervijas Ilgai Augustei uzzināju, ka savu sapņu lomu tu esi jau nodziedājis…
Kad savu sapņu lomu – Zakariju – dziedāju pirmoreiz, biju pārbijies, jo tā ir ārprātīga atbildība... Un, lai arī pirmajam Zakarijam, ja nemaldos, bija 33 gadi, kad viņš to dziedāja, šī ir loma, kas tomēr paredzēta mazliet vecākam basam.
Esmu jauns, vēl tik ļoti nepieredzējis, domāju – kā es tur tā parādīšos, bet nu – beigās jau nodziedāju, viss kārtībā.
Bet varbūt nedabūji to līdz galam īsti izbaudīt?
Varbūt. To dabūšu pēc kāda laika. Bet vismaz būšu jau sagatavojies!
Cik tev krājumā ir tādu lomu, kuras, mazliet sev atgādinot, varētu nodziedāt, teiksim, jau rīt?
Man jau to lomu vispār nav briesmīgi daudz. (smejas)
Tāpēc, ka tu vēl esi briesmīgi jauns!
Tas pats Zakarija, Timurs "Turandotā". Komandors. Bujonas hercogs.
Vēl Matīss – kausu bajārs. Bet to diemžēl drīzumā, visticamāk, tev neviens nelūgs nodziedāt...
Tik ļoti žēl, ka iznāca nodziedāt tikai vienu izrādi! Tik milzīgs darbs tika ieguldīts – tas bija brīnišķīgi pavadīts laiks, bet tikai viena izrāde. Par to žēl.
Labi, ka "Klasikā" bija tiešraide, ieraksts ir pieejams un līdz ar to darbs nav aizgājis nebūtībā. Tu jau minēji, ka esi cilvēks bez pamata muzikālās izglītības: vai vari atgādināt, kurš bija tas brīdis, kad saprati, ka gribi dziedāt, vari dziedāt un ne tikai korī vien?
Pagrieziena punkts laikam patiešām notika korī. Savulaik dziedāju korī "Pa saulei", ko vada Marta Ozola un Jānis Ozols.
Tu tur dziedāji tāpēc, ka bija laba balss?
Jā, tas bija mans hobijs. Reiz bijām konkursā Barselonā, un atpakaļceļā uz Latviju autobusā rādījām, ko nu kurš māk nodziedāt. Es nodziedāju "Moon River" no mūzikla "Brokastis Tifānijā". Tā brīža vokālā pedagoģe Laura Jēkabsone teica – Edgar, bet tev taču jāiet mūziklos dziedāt! Nodomāju – kāpēc gan ne?
Palūdzu Jānim Ozolam, lai man iedod kādu vokālo pedagogu, un viņš mani iepazīstināja ar manu šī brīža vokālo pedagogu Robertu Hansonu. Roberts mani noklausījās un teica – iedošu tev operu ārijas. Es saku – bet kur mūzikli?! Roberts atbild – labi, labi, nomierinies, tev ir operas balss, dziedi operu! (smejas) Tā mēs sākām strādāt, man tas arvien vairāk iepatikās, un sapratu, ka es tajā varu sevi parādīt kārtīgi.
Bet tev taču bija jāsagatavojas, lai iekļūtu Mūzikas akadēmijā!
Jā, tas bija aptuveni gads. Pirms tam jau kaut ko trenējāmies, bet cītīgi tam pievērsos kādu gadu vai pusotru pirms stāšanās, jo galu galā vajadzēja iemācīties kaut ko no solfedžo.
Pilnīgi no nulles?
Pilnīgi no nulles... Tas bija kā no jauna mācīties matemātiku...
Jo tev taču līdz tam bija gluži citāds izglītības ceļš!
Jā, mācījos Rīgas Komercģimnāzijā, domāju, varbūt turpināt kaut ko pa to līniju, un iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē, lai apgūtu uzņēmējdarbības vadību. Tur pabiju vien trīsarpus gadu, bet
tas sitiens pa pieri no mūzikas puses bija tik spēcīgs, ka vienkārši nevarēju tur vairs palikt. Nevarēju dzīvot bez mūzikas – man tas bija jādara.
Tā nu mēs parunājāmies ar vecākiem, viņi man pajautāja, vai patiešām esmu pārliecināts... Bet studijas bija ļoti noderīgas – nu labi, "papīra" nav, bet zināšanas ir. Un jebkuras zināšanas paver plašāku skatu uz vispārējo.
Vai līdz ar to dziedāšanai korī tika likts punkts?
Jā, kādu brītiņu centos to apvienot, bet tad es sapratu, ka korī dziedu par skaļu, savukārt solo – pārāk koriski. Nācās to atmest.
