Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Džezs Latvijā parādījies jau 20. gados, vairāk nekā pirms gadsimta, un patiesībā līdz karam mūsu valsts ir draudzējusies ar amerikāņiem. Pēc Otrā pasaules kara pie mums ieceļoja daudz ārzemju mūziķu un džezs piedzīvoja uzplaukumu.
Tas brīdis, kad Padomju Savienībā sāka aktīvi lietot teicienu "Кто сегодня любит джаз, тот завтра родину продаст" (Kurš šodien mīl džezu, tas rīt pārdos dzimteni), sakrita ar Aukstā kara periodu. Džeza žanrs bija dzimis Amerikā un tikai tāpēc skaitījās PSRS ideoloģiskā ienaidnieka mūzika – bet neviena likuma, sakarā ar kuru to varēja aizliegt, nebija. Taču repertuāru konstanti vēroja.
"Rietumu" mūziku spēlēt atļāva, bet rūpīgi izrēķināja tās īpatsvaru procentos. Nācās mānīties – džezbendu programmās, ko apstiprināja valdošā vara, norādīja aranžētāju, nevis komponistu. Piemēram, realitātē skanēja Djūks Elingtons, tikmēr oficiāli rakstīja, ka Raiskijs.
Tā alta saksofonists, pedagogs un aranžētājs Imants Meķis vienā sarunā piemin, ka pēc pirmā Latvijā džeza festivāla "KIKOK" Konservatorijas (Tagad – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija) dekāns izsauca visus studentus, kuri tajā piedalījās – tie bija Imants Meķis, Ivars Vīgners, Aivars Krūmiņš, Ivars Birkāns, Raimonds Raubiško, Aivars Zītars, Zigurds Rezevskis un citi – un kaunināja: "Ja spēlēsiet šitādā stilā, vajadzēs atvadīties no studenta goda, metīsim ārā!"
Taču aiz kauninājumiem nesekoja izslēgšana. Esmu pavisam nesen lasījusi baltkrievu vēsturiskajā žurnālā "JAZZ-kvadrat" arī šādus Latvijas džeza žurnālista Valērija Kopmana vārdus: "Par "KIKOK" runājot, ienaidnieka valstī Amerikā dzimušā žanra festivāls notika tieši datumā, kurā risinājās kārtējais PSRS partijas plenērs — tāpēc tā dalībnieki spēlēja džezu tai vietā, lai iepazītos ar plenēra lēmumiem. Tas arī bija viens no būtiskiem iemesliem, kādēļ džezs pēc šī slavenā festivāla atgriezās pagrīdē."
Daudzi klausītāji droši vien atceras arī Aldi Ermanbriku – žurnālistu un kolekcionāru, savulaik Latvijas Radio literāro redaktoru, fabrikas "Melodija" redaktoru visās Baltijas valstīs un arī Latvijas Televīzijas un Radio raidījuma "Varavīksne" vadītāju. "Varavīksnes" skatītāji tika iepazīstināti ne tikai ar Latvijas estrādes jaunumiem, bet arī Rietumu populāro mūziku, ko oficiāli ievest Latvijā padomju laikā nedrīkstēja.
"Tas, ko es darīju, bija vairāk vai mazāk pretvalstiski," teica man intervijā Ermanbriks – viņš tolaik draudzējās ar igauņu kolēģiem, kuri slepeni ierakstīja viņam aizliegto mūziku, meloja par to, ka Rietumu dziesmu saknes aug no Maskavas Centrālās televīzijas, un ik dienu saņēma draudus no čekas. "Tie jau tie laiki – mēs zinājām, ka daudz ko nedrīkstēja, bet tāpat darījām," viņš teica.
Tāpēc visa džeza aizstumšana pagrīdē bija mūsu platuma grādos ļoti skarba – taču papīros neierakstīta, un tāpēc lielie gribētāji varēja šādu cenzūru un aizliegumus uzmanīgi… apiet. Un paldies viņiem, ka par spīti situācijai to arī darīja.
