Viņa radoši darbojusies dažādos projektos, tai skaitā veidojusi Latvijas Radio 3 raidījumu "Etnovēstis", kas sasaistās arī ar viņas izglītību – etnomuzikoloģiju.
Jautāta, kādu raidījumu radio viņa taisītu šodien, viņa atbild: "Kaut ko patiesu un autentisku, bet daudz vēl sīpollapas no sevis jānoloba nost."
Rihards Zelezņevs: Kā notika "Domenique Dumont"?
Anete Stuce: Artūra [multiinstrumentālista un producenta Artura Liepiņa – red.] iniciatīva. Kad manas ausis to sasniedza, tas bija 2015. gads. Mēs tolaik daudz ko darījām. Mēs no Ogres draugu kompānijas viens otru zinājām caur projektiņiem. Es tajā brīdī tieši studēju Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA) franču valodu. Pēc gadiem mēs nonācām pie šī – it kā joka. Tas sākās kā joks.
Rihards Zelezņevs: Tu teici, ka "Spotify" tev nav, bet šajā straumēšanas platformā "Domenique Dumont" ir vairāk nekā 500 000 ikmēneša klausītāju.
Anete Stuce: Mani laikam pasargā – es neorientējos. Tiklīdz skaitļi ir vairāk par dažiem tūkstošiem, es neaptveru.
Rihards Zelezņevs: Ko nozīmē nosaukums?
Anete Stuce: Mēs ļaujam interpretēt, mēs daudz ko nepaskaidrojam. Vairāk par to, ka tas vārds var būt gan sievietei, gan vīrietim. Tas ir vārds un uzvārds. "D" burts mums ir iemīļots.
Viesturs Zandersons: Es domāju, ka jūs grupā esat trīs, bet izrādās esat divatā. Kā jums radās mistiskā doma par šo "trešo"?
Anete Stuce: Tas nav mārketings. Man arī ir savs alternatīvais ego sajūtu ziņā bijis. Mūza – manā gadījumā.
Rihards Zelezņevs: Es biju pārliecināts, ka jūs dzīvojat Francijā. Vēl viena mistiska teorija.
Anete Stuce: Agrāk bija tāda Livonija. (smejas) Es pa šiem platuma grādiem dzīvojos. Es cenšos arvien vairāk un stabilāk dzīvot Igaunijā, bet ir iekārtotas mājas Rīgā un Cēsīs. Daudziem iepatikās šis stāsts, un romantizē to, ka uz Cēsīm atjāj kovbojs baltā zirgā, un tā es nonācu Igaunijā. Man zirgi jau no bērnības ir bijuši [mīļi], tiešām gribējās to zirgu savā devītajā stāvā uz balkona turēt. Esmu attapusies, ka man ir zirgu bari apkārt, kas turpat ganās un dzīvo.
Rihards Zelezņevs: Tu audzē zirgus?
Anete Stuce: Man bērnībā likās, ka es varētu kļūt par zoodārza apkopēju. Es esmu tālu jau aizdzīvojusies no šīs idejas. Tomēr uz zirgiem skatos ar savu poētisko skatījumu. Es varu jāt ar viņiem, bet es redzu, ka citi šo darbu ar zirgu var izdarīt daudz efektīvāk.
Rihards Zelezņevs: Ko tu tur dari?
Anete Stuce: Neesmu tur vēl neko izdarījusi. Es tur dzīvoju, es tur iekārtoju, remontēju mājas. Mums tur ir citas mājas. Sarežģīts dzīves veids. Viena vieta ir laukos, otra – pilsētvidē. Es esmu pēc dabas tāds cilvēks, kuram vajag ik pa laikam kustēties no viena punkta uz otru, bet tagad es sāku sev uzdot jautājumu – cik daudz enerģijas šajā paiet? Jo man šķiet, ka par daudz es braukāju, bet uz vietas es arī nevarētu būt. Man vajag nedēļu tur un tad atkal jau nedēļu citur.
Rihards Zelezņevs: Tad tev tagad ir process saprast, kur būt un kā?
Anete Stuce: Es jau laikam esmu sapratusi. Tagad es "attīru ēteru", kā saka. Attīru no liekā. Daļa no tā, ko jūs varbūt gribēsiet pieminēt, ir tas, ko es esmu attīrījusi no savas dzīves.
Rihards Zelezņevs: Vai tu klausies ikdienā mūziku? Ko tu klausies?
Anete Stuce: Jā, es saprotu, ka šis ir normāls jautājums un mana atbilde ir vairāk "nē" nekā "jā". Mēs varam parunāt, kāpēc es neklausos mūziku. Man principā neprasās. Man tas rada piepūli. Es nevaru uzlikt mūziku fonā. Ja es klausos, tad es vienu dziesmu varu noklausīties tā apzināti un pēc tam jau [tā] sāk traucēt. Bieži vien tas ir gan par to, kāda ir mūzika – vai tur ir troksnis. Ne jau lifta mūzika man ir vajadzīga dzīvē, bet arī to es apzināti varētu uz pusstundu, bet ne vairāk. Bet, ja es klausītos, tā būtu instrumentāla mūzika vairāk. Jo ir grūti uzrakstīt tekstu, kas manī rezonē, un man pašai vispār ir grūti uzrakstīt tādu [tekstu], kas man pašai rezonē. Instrumentālā mūzika dod vairāk brīvības.
Rihards Zelezņevs: Tev ir arī tavs solo materiāls – skaņdarbs "Lava".
Anete Stuce: Tas bija mazs projektiņš. [Vārdus] es neuzrakstīju. Tie ir virsraksti no [ziņu portāla] "Delfi" un visām dzeltenajām presēm. Tā nav mana ideja. Tā ir sadarbība ar ansi [reperis Ansis Kolmanis – red.]. To toreiz izdarījām ar "Dirty Deal Teatro". Bija tāds projekts – sadarbības projekti. Satiekas mūziķi, saliek viņus grupiņās. Man gadījās ansis, es un Rūdolfs [Zagorskis] no "Kasetes". Tā bija anša ideja – viņš arī bija pamanījis tos dzeltenos virsrakstus tieši par sieviešu kailumu. Mēs to salikām visu kopā speciāli, lai tas būtu, kā – ko tie mediji mums te pumpē?
Viesturs Zandersons: Podkāsti ir ļoti populārs fons. Es arī bieži klausos, un es saprotu, ka man arī traucē, it īpaši, ja es kaut ko daru un man jākoncentrējas.
Anete Stuce: Es, man liekas, esmu izklausījusies kaut kādu savu [mūzikas] devu, un man vairs nelien iekšā laikam. Es pārsvarā mēdzu būt diezgan viena, kad es kaut ko daru. Mūziku es klausos, kad man kaut kas ir jāizdara tajā. Tas man rada prieku tādā ziņā, ka es varu sakoncentrēties un dzirdēt nianses. Nav arī salīdzināšanas nekādas iekšējas.
Rihards Zelezņevs: Kā beidzās tavs ceļš "Rīgas modēs"?
Anete Stuce: Tas ir tāds dzīves posms. Kādu laiku es sajutos, ka šis posms manā dzīvē ir beidzies. Teiksim, runājot par mūziku kā par troksni, tas arvien vairāk priekš manis bija troksnis. Jūs man prasāt, vai es klausos [mūziku] – es neklausos. Tajā pašā laikā cilvēki man apkārt visi ir par kaut ko iedvesmoti un kaut ko klausās, un visu laiku atsaucas. Es jutos, ka es pildu kaut kādu lomu, kuru kāds cits mierīgi var pildīt daudz patiesāk. Tāds posms pienāk.
Arī mammas aiziešana lika pārskatīt, kur mēs dzīvē ieguldamies un vai manā dzīvē tam ir jēga, vai to daru inerces veidā. Sākums man bija ļoti vērtīgs, un grupa bija tiešām [blakus] melnākajos brīžos, bet tu zināji, ka tev ir grupa. Nerunājot par nāvēm, bet vispār par kaut kādām emocijām.
Visādi jau dzīvē iet, bet tu zini – vismaz man ir grupa. Tas tam mazajam ego palīdz mazliet izdzīvot. Vienā brīdī tu saproti, ka tas vairs nav aktuāli. Jāiet tālāk.
Arī Igaunija ieradās līdz ar mammas aiziešanu – krīzes sākums. Laime un… neteikšu, ka nelaime... dzīvē ir posmi, kas iedod mums jaunu izaugsmes iespēju.
Rihards Zelezņevs: Kā ar "Dominique Dumont" – jūs kaut ko veidojat šobrīd?
Anete Stuce: Jā, mēs – Artūrs studijā sazinās ar mani, mēs turpinām darbību pie nākamā albuma. Tam vajadzētu parādīties nākamajā gadā. Tas man kaulus nelauž, jo man nevajag būt ikdienā mēģinājumos. Iedomājies, cilvēks [Artūrs] ir individuālists un solo mākslinieks, viņš sēž studijā, un viņam pietiek ar to, kas viņam ir apkārt, un viņš taisa. Tad viņam pietrūkst balss, kāda, kas to ideju nes, un tad mēs satiekamies, izrunājam šīs idejas, un melodija arī parasti jau ir zināma. Artūram [teksts] ir svarīgs. Īpaši, ja viņš raksta mūziku, viņš zina, par ko viņš raksta, viņš zina arī ideju, ko viņš vēlas. Bieži vien. Bieži vien nezina. Tad tas nāk no manis. Mēs mijiedarbojamies. Tajā brīdī, kad kaut kas jau ir gatavs, tad kaut kas nāk arī no manis. Es varu atnākt un iedziedāt, un tad jau tas rada jaunu impulsu. Tie ir oriģinālteksti.
Rihards Zelezņevs: Par ko ir šīs dziesmas?
Anete Stuce: Teksti vairāk ir vertikāli nekā horizontāli. Par vertikālu izaugsmi. Par tādām tēmām, kas ir ne par vēdera čakru – nabas čakru, kā "es tevi mīlu" vai "man tevi vajag".
Rihards Zelezņevs: Tev ir pieredze radio – tev bija radio raidījums par etnomuzikoloģiju.
Anete Stuce: Jā, es esmu pabeigusi etnomuzikoloģijas klasi [Jāzepa Vītola Latvijas] Mūzikas akadēmijā. Tas ir etnomuzikologs, bet tomēr vairāk antropologs. To var saprast tā, mani kursa biedri vairāk bija no tā lauka, es biju autsaideris [ang.val. outsider – svešinieks] savā ziņā. Es varēju iztikt bez tās bāzes, kas bija cilvēkiem, kuri uzauga folkloras kopās.
Rihards Zelezņevs: Kā tu to izvēlējies mācīties?
Anete Stuce: Es zināju, ka ir tāda programma. Es strādāju agrāk Komponistu savienībā un tad es uzzināju, ka ir tādi etnomuzikologi. Man patika, ko tie cilvēki dara. Vienā brīdī man bija sajūta, ka man vajag mūzikas izglītību. Sapratu, ka ar savām septiņām mūzikas skolas klasēm es nevaru pretendēt uz neko citu. Tas bija tāds vidusceļš. Sapratu, ka būtu forši arī uzzināt kaut ko par mūsu kultūru.
Viesturs Zandersons: Kā tu no studijām tiki līdz savam raidījumam radio?
Anete Stuce: Īstenībā tas arī bija daļēji apzināti, kāpēc es gāju studēt, jo es jau zināju, ka es gribu arī radio strādāt. Bija mērķis. Tajā brīdī es centos darīt vēl citus darbiņus, bet es sapratu, ka es nevaru strādāt zem viena cilvēka, man vajag kaut ko savu.
Rihards Zelezņevs: Kā paiet tava ikdiena?
Anete Stuce: Ikdiena kā rutīna man nepastāv. Es par to it kā priecājos, bet brīdī arī saprotu, ka tas man prasa enerģiju, lai saprastu, ko darīt un sevi kaut kā disciplinētu. Ir dienas, kad es strādāju skolā – mācu franču valodu balerīnām Rīgas Baleta skolā. Viena ir darba diena. Man patīk lēni rīti un kad saprotu, kas es esmu un kas es neesmu. Es arī ar fotogrāfiju nodarbojos, tas ir jaunais ceļš.
Anete Stuce no Radio NABA latviešu mūzikas topa izvirzīja trīs labākos:
1. "Nielslens Lielsliens" – "Ēzelis"
2. "Nostra" – "Delta"
3. Aleksandrs Barons un Madlēna Ūdre – "Partizāns"
