Dace Volfa: Nezinu, vai kādreiz esmu tev teikusi, bet viens no svarīgiem notikumiem manā dzīvē, kas, iespējams, uzveda mani uz koncertu apmeklēšanas takas, bija pirmais foršais brīvdabas koncerts, uz kuru es aizgāju nevis vecāku vai citu pieaugušo pavadībā, bet draudzeņu kompānijā, bija "Dzelteno pastnieku" koncerts toreizējā Kirova parka – Vērmanes dārza estrādē.
Ingus Baušķenieks: Jā, šo es atcerējos. Pāris dienas, staigādams uz pastu, tur gāju garām, un manā vakardienas bilžu sērijā arī tā estrādīte pagadījās.
Tur bija mana pirmā tikšanās ar "Dzeltenajiem pastniekiem" un pirmais koncerts jau kā diezgan lielai meitenei, vismaz tā man pašai tolaik likās. Tas varēja būt kāds 1986. gads. Bet nu ir klāt 2024. gads un kārtējais festivāls "Laba daba", un vieni no svarīgākajiem māksliniekiem šajā pasākumā būs "Dzeltenie pastnieki". Gan jau nav pirmā reize šajā festivālā?
Laiku pa laikam aicina, jā…
Patīk tur?
Savā ziņā patīk. Bet būšu godīgs un teikšu, ka pats pirmais man patika vislabāk, tas nebija Ratniekos, tas bija jūras malā Engurē. Tas bija neaizmirstami. Nu, aizmirstami tādā ziņā, ka es neko daudz vairs no tā neatceros, jo tas bija diezgan sen, šķiet, 2006. gadā.
Bet jaunu pieredzi jau vienmēr var gūt. Kaut vai kopš tā paša 2006. gada izaugusi vesela paaudze, un kopš "Dzelteno pastnieku" dibināšanas jau vēl vairākas paaudzes.
Daudzas paaudzes. Gadsimtu gaitā.
Nu ja, gadsimti pa šo laiku ir nomainījušies un pat gadu tūkstoši. Vai publika arī ir nomainījusies, vai nāk tie paši un ved bērnus un mazbērnus?
Publika nomainās apmēram 3–4 gados. Paejot trim, četriem gadiem, būtībā jāsāk iepazīstināt ar sevi no jauna.
Tad nu viena tāda iespēja būs "Labā dabā", ja nu kāds vēl nezina, kas tie "Dzeltenie pastnieki" ir un ko viņi spēlē. Starp citu, nesen klausījos interviju par britpopa ēru 90. gados, tā arī ilga apmēram četrus gadus, un viens BBC žurnālists teica, ka tā populārajā mūzikā ir ar šiem lielajiem viļņiem, un saista to ar studentu dzīves cikliskumu. Uzsākot studijas, jaunieši sāk dzīvot projām no mājām, bauda lielāku brīvību, iet uz koncertiem, pērk ierakstus. Tad viņi pabeidz mācības un kļūst par pieaugušajiem. "Laba daba" gan ir tāds festivāls, kur ir gan mazi, gan lieli, gan jauni, gan veci, pieauguši un tādi, kas nekad nekļūs pieauguši. Vai vari visiem šiem festivāla apmeklētājiem pastāstīt, ko viņi tur redzēs no "Pastniekiem"?
No oriģināllaika "pastniekiem" esam tikai mēs divi ar Viesturu. Bet vakar skatījos "Rolling Stones" bildītes no Hjūstonas koncerta, tur jau faktiski arī tikai Džegers ar Ričardsu. Tā ka varbūt tas arī nav trakākais, kas var notikt.
Tātad svarīgie cilvēki būs. Uģis Vītiņš arī ir svarīgs.
Uģis Vītiņš spēlē taustiņus jau daudzus gadus, esam arī ierakstus taisījuši kopā. Un Fabiass Nils Īle, ar kuru es atguvu prieku spēlēt apmēram pirms kādiem diviem gadiem. Tā bija lieliska pārmaiņa. Pirms tam bijām spēlējuši ar "kastītēm" – ritma mašīnām un programmējamām lietām, tad tur vajadzēja rīkoties savādāk, bet iznāca tā, ka sākām spēlēt ar Fabiasu, un es biju aizmirsis mājās efektu pedāļus basam. Pusceļā atcerējos un izmisis teicu: "Ko lai tagad dara, braucam atpakaļ vai netaisām mēģinājumu, vai ko?" Un Fabiass tā klusiņām saka: "Tu iespraud tāpat to ģitāru!" Es, pārbolījis acis, iespraužu arī, un sanāca kā divi vienā – pirmkārt, es tajā reizē sāku spēlēt ar dzīvu cilvēku bundzinieku, nevis ar mašīnām, un, otrkārt, bez pedāļu efektiem, kas skaņu tomēr notušē un padara svešāku, ne tik tiešu, kā ja esi taisni ar vadu "kombī" iespraudies. Un es negaidīti redzēju, ka manī atgriežas spēlētprieks! Par ko biju aizmirsis jau teju gadu desmitiem.
Bet tu taču spēlēji šad un tad pa to laiku. Bez tāda liela prieka?
Mēs visu laiku esam spēlējuši. Vairāk kā ko tādu, kas jādara. Jo es jau nemāku spēlēt, tur ir tā "krunka", tāpēc tas nav pārāk aizraujoši, un kauns, un tā… Bet šajā gadījumā sanāca tā, ka vietām pat kādas trīs notis pēc kārtas ir muzicētas!
"Labā dabā" arī spraudīsi pa tiešo?
Protams. Pagaidām modelis nav mainījies.
Programma droši vien būs no visādiem "Dzelteno pastnieku" laikiem?
Jā, kaķu konservi būs. Viskas.
"Laba daba" ir festivāls, kas notiek meža ielokā, laukos un pļavās. Varbūt kļūdos, bet man radies iespaids, ka tu esi tāds īsts pilsētas cilvēks.
Tā nav kļūda. Es jūsmoju par laukiem. Ārkārtīgi. Vai, kāds te ir klusums! Cik skaisti! Un pēc 30 minūtēm saku: "Nu, vajadzētu tā kā braukt mājās!"
Bet vienreiz pa vasaru uz Ratniekiem gan jau var aizbraukt. Ir teorija, un arī praksē esot pierādīts, ka dažādiem mājas lopiņiem, piemēram, gotiņām, patīk klausīties skaistu un maigu mūziku, nez’, vai meža zvēriem arī varētu patikt mūzika? Varbūt tāda mežonīgāka?
Diez vai viņi tur tik tuvu nāk. Jo man liekas, ka troksnis pirmām kārtām tomēr ir atbaidošs. Man reiz bija atnākuši paziņas ornitologi "pārciparot" savas senās 60. gadu ierakstu lentas no meža. Viņi man izstāstīja burvīgu detaļu no putnu dzīves. Tie putni, kas dzīvo pilsētā, ir pieraduši, ka visapkārt ir šausmīgs troksnis, un ir sākuši paši sarunāties kliedzot. Un iznācis tā, ka meža putni ar pilsētas putniem vispār nevar saprasties, jo viņiem liekas, ka tie nemitīgi brēc kaut ko.
Tad jau meža putniem un citiem kukainīšiem varētu būt neliels šoks no tā, ko viņi dzirdēs festivālā. Bet, kā tev šķiet, kurām no mežā mītošajām radībām varētu patikt "Dzelteno pastnieku" mūzika? Zaķītim?
Zaķītim noteikti. Varbūt lapsām. Mums savā laikā bija dziesma par dzelteno viltus pastnieku. Lapsas ir viltīgas, varbūt tas viņas uzrunā. Bet šī dziesma nebūs šoreiz.
Sliekām droši vien! Tā gan bija bēdīga dziesma.
Tā bija pamācoša dziesma.
To mēs arī varbūt dzirdēsim?
Domāju, ka mēs to dzirdēsim. Ceru, ka arī jūs to dzirdēsiet. Bet es patiešām ceru, ka mēs uz skatuves to dzirdēsim. Dažreiz koncertos ir grūti ar skaņu un nevar sevi dzirdēt, tāpēc būtu labi, ja mēs to dzirdētu.
