Personība ar dažādu gadsimtu skanējumu un jaudu
Prauliņa mūzikā organiski sadzīvo dažādi laiki, sākot no renesanses līdz mūsdienām, šķiet, viņš – kā neviens cits – prot savienot folkloru ar rokmūziku.
Arī dzīvē viņš savieno daudzas lietas: pats cēlies no muižas saimnieku Prauliņu dzimtas, tagad savu priekšgājēju namu, 1823. gadā celto Ērmaņu muižu, arī apsaimnieko, un šī iemesla dēļ abi ar sievu, arhitekti un producenti Ingu Prauliņu, tiek dēvēti par muižkungiem.
Prauliņš bijis arī Latvijas Komponistu savienības priekšsēdētājs (2004–2009), Radošo savienību padomes priekšsēdētājs (2008–2011), savukārt kā komponists Latvijas vārdam licis skanēt ļoti izcilu balvu kontekstā: 2010. gadā viņš pēc īpaša pasūtījuma Dānijas Nacionālajam vokālajam ansamblim sacerēja kompozīciju "Lakstīgala" ("The Nightingale"), kas tika izvirzīta "Grammy" balvai nominācijā "Labākais mūsdienu klasiskais skaņdarbs" (Best Contemporary Classical Composition). Savukārt 2015. gadā Prauliņš kļuva par prestižās balvas "Echo Klassik" laureātu kategorijā "Klasika bērniem".
Nav jābrīnās, ka tik augstas klases mūziķis, būdams aktīvs cilvēks, savā dzimtas īpašumā rīko augstvērtīgus mākslas un mūzikas pasākumus, kuros pulcējas daudz interesentu. Jautāts par izjūtām, muzicējot pašu atjaunotajā senajā muižā, komponists negaidīti atbild, ka reizēm telpa ļoti iedvesmo, taču bieži tai neesot nozīmēs: "Reizēm tā var būt pat neglīta, askētiska, spartiska. Tas nav tik izšķiroši, kad mēs risinām domas, kas nāk no iekšienes, no dziļumiem."
Un kā gan ne? – meditatīva, filozofiska bieži ir ne tikai Prauliņa paša mūzika, bet arī senā celtne, kas sākotnēji pildījusi tādas kā meditācijas telpas funkcijas – bijusi paredzēta pārdomu, atpūtas un arī izklaides brīžiem.
Bērnība, Haraldonkolis un Dārziņskolas zēnu koris
Toreiz, 1957. gada 17. jūnijā, kad pasaulē ieradās Uģis Prauliņš, nekas Ērmaņa muižā par seno godību daudz viss neliecināja. Padomju gados muiža tika nacionalizēta, kungu telpas pārtapa kolhoza darbinieku dzīvokļos.
Uģis piedzima Rīgā, un, kad bija nedaudz paaudzies un vajadzēja sākt domāt par skolu, tētis Imants Prauliņš dēlu aizveda pie sava brālēna, izcilā kordiriģenta Haralda Medņa, kas, zēnu noklausījies, teicis izšķirīgus vārdus: "Uģim ir absolūtā dzirde!". Tie arī noteica zēna nākotnes ceļu.
"Es labi atceros, kā tētis mani aizveda uz Haraldonkoļa māju: tas pats par sevi jau bija notikums mazam bērnam – viss izskatījās lielāks. Starp citu, arī mans tētis bija muzikāls: dziedāja pie Imanta Kokara korī "Ave Sol!", taču, lai novērtētu manas muzikālās spējas, viņš labāk uzticējās Mednim, kas konsultēja, ko ar mani, tādu mazu, piecus sešus gadus vecu puiku darīt: laist vispārizglītojošā skolā vai tomēr – mūziku mācīties? No praktiskā viedokļa vecākiem tas nebija nemaz tik viegls lēmums: jau no pirmās klases man vienam vajadzēja ar tramvaju braukt no Čiekurkalna uz centru," stāsta komponists.
Emīla Dārziņa mūzikas skolas zēnu kori vadīja izcili pedagogi – Jānis Erenštreits, brāļi Kokari. "Tā bija mūsu ikdiena, kopā priekos un bēdās," lielo personību ietekmi joprojām atceras Prauliņš.
Dārziņskolas koris izcilā izcilu skolotāju un diriģentu klātbūtnē visiem zēniem bija ne tikai mūzikas, bet arī dzīves skola, taču, kad zēniem iestājas balss lūzums, tad jādomā, ko dzīvē darīt tālāk.
"Ambīcijas man bija, es jau agri sāku kādas dziesmiņas rakstīt," atzīst Prauliņš. "Turklāt man patika doma par komponista profesiju: viņu darbus uz skatuves atskaņo, ģīmetnes veido un labākos sacerējumus pat pēc nāves spēlē," par saviem naivajiem bērnības sapņiem ironizē komponists.
Tētis – arhitekts
Uģa tēvs Imants Prauliņš bija arhitekts. "Viņš bija viens no tiem entuziastiem, pateicoties kuriem Vecrīga tika atjaunota, tās vērtības padomju laikā gudri saglabātas," komponists atceras savu pirmo bērnu dienu pastaigu Pēterbaznīcā, kad "es nemaz neapjautu, ka tā savulaik ir bijusi baznīca."
Tētim diemžēl nācās darbu pie lielo Vecrīgas arhitektūras projektu restaurācijas vadības pamest, padomju nomenklatūra Imantu Prauliņu atbrīvoja no darba šķietami gluži nevainīga iemesla dēļ. "Tētis gribēja pateikt paldies visiem darbiniekiem, kas bija paveikuši lielu darbu pie Pēterbaznīcas atjaunošanas, sarīkojot tādu saviesīgu tikšanos, kas iepriekš arī tika saskaņota," taču padomju laika funkcionāriem tas piepeši likās aizdomīgi un sodāmi: citi kolēģi toreiz tikuši cauri ar administratīviem rājieniem, taču Imantam Prauliņam nācās viduslaiku būvju sakopšanu nomainīt pret padomju kolhozu arhitektūras dizainēšanu.
"Vēlāk, muzicējot Rundāles pils atjaunošanas pasākumā, kur daudzas autoritātes, tai skaitā mana tēta kolēģi-arhitekti piedalījās un uzzināja, ka esmu Imanta Prauliņa dēls, nāca man garām, klanījās, spieda roku un izrādīja manam tētim solidāru cieņu," stāsta Uģis. "Es joprojām rosinu: ja ejat cauri Vecrīgas senlaicīgajām ieliņām, paveraties augšup! Daudzi arhitekti cauri tumšajiem padomju gadiem ir mūsu mantojumu nosargājuši un atjaunojuši, paldies viņiem!" piebilst komponists.
Paula un Sniedze
Sekojot raidījuma "Daudz laimes, jubilār!" tradīcijai, radošā grupa tēti sveikt aicinājusi meitas Sniedzi un Paulu, kas abas arī izglītojušās mūzikā.
Paulas pirmās bērnības atmiņas par tēti saistās ar vasaras māju Umurgā, kur bijusi jaunās ģimenes vasaras mītne. "Mašīnas tolaik mums nebija, un ceļu uz mājām īsinājām dziedot. Tētis ir ļoti atbalstošs, lai ar kādu domu mēs pie viņa dotos, vienmēr iedrošina, izvērtē: par vai pret, bet jebkurā gadījumā ļoti mīl savus bērnus. Un tā viņš arī uzvedās: kā tēvs, kas ļoti mīl savus bērnus," nosmaida komponista vecākā meita.
Paula strādā citā jomā – ir Mūzikas akadēmijas sabiedrisko attiecību speciāliste; Uģis komentē, ka meita esot ļoti erudīta, ļoti daudz lasījusi.
Jaunākā meita Sniedze savukārt ir mūziķe – dzied, spēlē flautu, komponē, iet savu vecāku – Uģa Prauliņa un Silvijas Silavas pēdās. Šovasar Sniedze beidz Mūzikas akadēmiju jau otrreiz, gluži tāpat kā tēvs iegūstot komponistes diplomu.
Sniedze komentē, ka reizēm bērniem nepatīk vecāku muzikālās izvēles, bet tas neesot viņas gadījums: "Man tā nekad nebija. Mēs esam kopā uzspēlējuši un darīsim to arī nākotnē, un es ar interesi skatos tālāk: kādi projekti Uģim būs."
"Mierā nosēdēt nevaru!"
Paulai ir novēlējums tētim, ko viņa iesāk ar komentāru: "Reti kurš cilvēks strādā tik daudz un tik neatlaidīgi: kā no rīta astoņos pazūd savā darbistabā, tā tikai vakarā astoņos, vai pat vēlāk, iznāk ārā. Tētim nudien vajadzētu atcerēties, ka reizēm arī jāatpūšas!"
Uģis, sakot paldies, smaida un rokas vien noplāta: "Mierā patiešām nevaru nosēdēt, tikai, ja ir ballīte. Gulēšana pie jūras, tas man būtu ļoti sarežģīti izpildāms! Taču paldies par vēlējumiem, jo mīlestība, ko es, protams, saistu arī ar savām meitām, ir visaugstākā pakāpe, ko cilvēks dzīvē var sasniegt!"
