Viņa kopā ar grupas "Purple Negative" vadošo ģitāristu Robertu Gromovu Latvijas Radio 5 raidījumā "Izstāsti albumu" stāsta par balvai nominētajā albumā "Megabee" dzirdamajām dziesmām un to tapšanas procesu:
Roberts Gromovs: Pirmā dziesma, "Cat In a Trap", tika uzrakstīta jau labu laiku pirms albuma ierakstīšanas. Šī dziesma ir viena no enerģiskākajām visā albumā un labi atskaņo grupas rotaļīgo skanējumu. "Cat In a Trap" izklausās pēc virziena, pēc kura gājām pirms pāris gadiem, kad dziesmas centāmies sarežģīt ar atšķirīgiem taktsmēriem un dažādām daļām. Tāpēc arī dzirdam maiņu uz piecu ceturtdaļu taktsmēru vidusdaļā, kura pēc tam aizplūst uz džezīgo, improvizēto ģitāras solo. Studijā ierakstu veicām, spēlējot visi kopā – dzīvajā. Tāpat kā lielāko daļu no albuma dziesmām. Tikai tā izklausās, ka šī dziesma ir pareizajā noskaņā, un tā var skanēt brīvi – tā, kā tai vajadzētu skanēt.
Elīza Daine: Šī ir albuma visvecākā dziesma, un mēs to rakstījām ļoti sen, pirms kādiem trīs gadiem, kad mums vēl bija cits basģitārists – Pūķis. Vārdu ziņā es atceros, ka es gribēju vienkārši tādus jautrus vārdus, kas šķietami neko svarīgu nenozīmē. Un tā visa vārdu rakstīšana sākās ar taro kārts "Eight of Cups" referenci un atskatīšanos atpakaļ uz labo un slikto, došanos tālāk.
Roberts Gromovs: Iedvesmas avoti dziesmai ir dažādi. Piemēram, ģitāras ritmi un bekvokāla saucieni iedvesmoti no grupām "King Gizzard & the Lizard Wizard" un "Osees", kuru dziesmām arī raksturīgs enerģisks skanējums un īpašs raksturs.
"Asparagus", otrā albuma dziesma, ir sarakstīta sen. To arī rakstījām brīdī, kad bijām palikuši bez basģitārista. Šajā dziesmā var dzirdēt taktsmēru maiņas un dažādas daļas, jo tas bija kā mūsu rokraksts tajā laikā. Šis gabals neizklausās tik jautrs, bet tas vairāk virzās uz psihedēlisko un shoegaze mūzikas skanējumu, kam raksturīgas lielās ģitāras sienas skaņas ar nejēdzīgu daudzumu reverbu un efektiem. Protams, ir arī cerīgā, maigā vidusdaļa, kas dod iespēju mazliet atpūsties no skrāpējošās skaņas un atpūtināt ausis ģitāras melodijas pavadījumā, kas iedvesmota no ģitārista Pata Metinī. Šajā dziesmā ir vismazāk vokāla daļas, tikai divas četrrindītes.
Shoegaze
Indī vai alternatīvā roka subžanrs.
Elīza Daine: Kāpēc nosaukums "Asparagus"? Mums bija mēģinājumu telpa pie Sparģeļu ielas. Mēs ierakstījām kaut kādu mēģinājuma ierakstu telefonā, un tur parādījās nosaukumā "Sparģeļu iela". Un mēs nosaucām to kā "Asparagus", kā pagaidu variantu, bet tā arī mēs neizdomājām neko interesantāku.
Dziesmu "Mission Deception" mēs domājām visi kopā. Tā ir par to, kā mēs lavāmies cauri bankai, kā mēs esam kaut kādā misijā, kā mēs dodamies kaut ko apzagt. Mēs to saucām par spiegu dziesmu. Mēs tiešām piegājām ļoti konceptuāli šai dziesmai, un mums bija šausmīgi jautri. Mēs mēģinājumā vienkārši jokojāmies, kā būtu, ja mēs būtu spiegi. Mēs plānojām visādas domas un naratīvu, un mēs pat domājām, kāds būtu videoklips. Tā ir tāda jautra dziesma. Mēs arī domājām par to, ka tajā klusajā daļā būtu brīdis, kad mūs noķer policija, un viņa brauc, un mirgo gaismas.
Roberts Gromovs: Šī dziesma ir balstīta uz blūza kvadrātu, kas atkārtojas cauri visai dziesmai. Dziesmai raksturīgs sneaky [viltīgs] skanējums, kā jau spiegu dziesmai. Mums patīk miksēt žanrus un veidot Frankenšteinus, tāpēc arī šīs dziesmas vidusdaļā tiek ievietotas sapņainas un plūstošas melodijas, kas noved līdz shoegaze skaņas sienai – to var uzskatīt par dziesmas kulminācijas punktu.
Dziesmas outro
Dziesmas beigu daļa.
Ierakstā nebaidījāmies pievienot arī elektrisko ērģeļu skaņas, kuras, mūsuprāt, ļoti papildināja dziesmas skanējumu un attieksmi. Dziesmas outro ir īsa daļa, kas tēmēta uz pank un metāla skanējumu, kas ir kā pāreja, lai ievadītu klausītāju nākamajā skaņdarbā.
Nākamā dziesma ar nosaukumu "Megabee" ne velti ir albuma tituldziesma, jo tās skanējums ir īpaši jaudīgs. Dziesmas kopējā noskaņa ir vērsta uz metāla un psihedēliskā panka žanru, kam pa virsu tiek spēlēta melodija frīģiskajā skaņkārtā, kas dziesmai piešķir īpašu raksturu. Šai dziesmai arī tika izveidots videoklips, kura autors ir Olivers Pavicevičs. Videoklipā grupa ir digitālajā pasaulē, kurā notiek bēgšana no lielās bites.
Frīģiskā skaņkārta
Minora skaņkārta, kura no klasiskās minora skaņkārtas atšķiras ar to, ka otrā pakāpe tiek pazemināta par pustoni uz leju.
Elīza Daine: Es vairs īsti labi neatceros, kā mēs rakstījām "Megabee", bet atceros vien to, ka tas bija ļoti pēkšņi un ļoti spontāni. Vienā brīdī mēs ņēmām un rakstījām. Mūsu bundzinieks mums stāstīja par dziesmas struktūru: "Tad ir ievads, tad ir huks, tad ir tā bitīte, un tad ir mega bite." Pēc tam mēs dziesmu arī nosaucām par "Megabee", un beigās tā nosaucām arī visu albumu. Mēs negaidījām, ka tā kļūs par mūsu galveno albuma dziesmu un ka Lielā bite kļūs par mūsu identitāti.
Dziesmas vārdi paši sevi ļoti labi paskaidro. Tie sākās no joka par to, pie kura ir palikusi mēģinājuma telpas atslēga, līdz kaut kādām pārdomām par to, kāpēc vienam otru neatbalstīt, kāpēc sacensties, kāpēc būt mūzikas snobam un apsolīties sev nekad nebūt tam mūzikas snobam.
Roberts Gromovs: Piektā albuma dziesma ir ar nosaukumu "Freak Of The Show", kuru var uzskatīt par albuma lirisko dziesmu. Tā ir kā viduspunkts ne tikai albuma dziesmu skaitā, bet arī grupas kopējā skanējuma kontekstā, jo tajā parādās gan melanholiskas blūza ietekmes, gan jautras un kustīgas melodijas, gan daudzi ģitāru ritmi, gan skaņu sienas piedziedājumos.
Elīza Daine: Šajā dziesmā es uzdodu sev jautājumus: "Kāpēc tu tā izdarīji? Kādas izvēles tu izdari dzīvē, un ko tu ar šo ieguvi?" Tur ir arī kaut kāda dīvaina vientulība, kuru grūti sev atzīt. Tu gribi būt vientuļš, bet visu laiku jautā sev, ko es ar šo visu daru. Vajag vienu tādu dziesmu albumā – lēno, romantisko.
Dziesmā "I Don’t Own a Clock" mēs īsti nespēlējam dzīvajā, toties to bija ļoti jautri rakstīt. Kā jau visas dziesmas. Šo es rakstīju ar to skumjo, smago domu, ka man būs jāstrādā līdz dzīves beigām. Mums visiem būs vienkārši jāstrādā visu dzīvi un jātērē savs laiks. Un kā tu vispār vari zināt, kam tu gribi tērēt savu laiku? Tu paskaties uz cilvēkiem, kuri nestrādā un kuri tikai priecājas, un tu saproti, ka gribi būt kā viņi. Bet tu gribi arī tērēt naudu. Bet tu tērē naudu, bet tas nepadara tevi laimīgu. Tāds kā vāveres ritenis.
Roberts Gromovs: Šī ir īpaša dziesma, jo kopš albuma atklāšanas koncerta mēs to nespēlējam. Varbūt to var uzskatīt par albuma filler track (tādu, kas aizpilda albuma hronometrāžu, bet netiek uzskatīts par lielu vērtību – red.). Kaut gan šajā dziesmā, līdzīgi kā citās, ir riktīgi melodiska vidusdaļa un arī smagākas mūzikas ietekmes, līdz galam neesam sapratuši, ko īsti vēlamies pastāstīt ar šo dziesmu. Varbūt, zinot lirisko saturu, tas taptu skaidrāks.
Elīza Daine: Kad pirmoreiz Roberts mums parādīja "Menthol" rifu, es to nosaucu par dad riff, un man likās – es negribu spēlēt to tētu roku, bet beigās man iepatikās. Dziesmas vārdus es sarakstīju, skatoties uz saviem vienaudžiem un nevarot saprast, kāpēc es nekādi nevaru iederēties un atrast savu vietu. Man vienmēr šķiet, ka varbūt es arī negribu. Tā jancīgā sajūta, ka tu gribi iederēties, bet tev nav nekā kopīga ar šiem cilvēkiem. Es nesaprotu, ko viņi dara, kāpēc viņi tā dara, bet es centīšos un izlikšos, un varbūt viss būs kārtībā. Tā ir tāda pieaugšanas, saprašanas un nesaprašanas dziesma.
Basa rifs
Īsa un repetatīva basa līnija, kas kļūst par vienu no dziesmas motīviem.
Roberts Gromovs: Šo dziesmu mēs spēlējām labu laiku pirms albuma ieraksta. To noteikti uzskatām par vienu no spēcīgākajām dziesmām ar agresīvu rifu, kas iedod bliezienu pa ausīm kā negaidīts trieciens.
Savukārt "We Hope It’s a Son" ir jauna dziesma, kas tika veidota speciāli albumam. Ģitāras rifi ir sarakstīti, iedvesmojoties no grupas "System of a Down", un tie tiek spēlēti īpašā, nestandarta ģitāras skaņojumā. Mēs jau zinājām, ka šī ir singla dziesma, tāpēc arī tai tika izveidots videoklips, kuru šoreiz pašu spēkiem filmējām mēģinājumu telpā. Elīza bija idejas autore un parūpejās arī par tā montāžu.
Elīza Daine: Dziesmas vārdi, manuprāt, paši labi paskaidro dziesmu. Tas ir tas kauns, ko sieviete vienmēr nes sev līdzi, vienkārši esot, eksistējot, pavadot katru dienu, it kā cīnoties par savu vietu un jūtot apvainojumu un aizvainojumu. Tās ir gluži vienkārši manas dusmas un manas bailes. Un tāda ļoti patiesa, skaļa emocija, ko es izpaudu. Es atnācu uz mēģinājumu, sarakstīju tos vārdus uzreiz un uz vietas. Tas nebija kaut kas tāds, par ko man bija daudz jādomā. Tas bija kaut kas, par ko es domāju ikdienā un kas padara mani dusmīgu. Mani padara dusmīgu nest līdzi kaut kādu kaunu tikai tāpēc, ka es eksistēju.
"Devil Dog" mēs arī sarakstījām laikā, kad bija kovidnieks un bija tumšais un bēdīgais laiks. Mēs nevarējām saprast, ko mēs darīsim ar grupu un ko mēs darīsim paši, kādu mūziku mēs spēlēsim. Mēs bijām atkal palikuši trijatā. Domājām, ka varbūt iesim vairāk popmūzikas virzienā, tāpēc sarakstījām šo dziesmu. Es atceros to tumšo mēģinājumu telpu, kas bija izrotāta ar Ziemassvētku gaismiņām. Man tā dziesma likās tik ārkārtīgi bēdīga, jo tā likās ārkārtīgi patiesa. Tagad tā liekas jautra un forša dziesma, ko spēlēt, pie kuras lēkāt un smaidīt. Bet toreiz tā likās tik ārkārtīgi smaga un bēdīga. Visu laiku bija tās pārdomas par iztērēto laiku un nesaprašanu, ko ar to darīt.
Roberts Gromovs: Šī ir tā viena popsīgā dziesma, kas atšķiras no visām citām. Ieraksta laikā paspēlējāmies ar sintezatora skaņām, kuras var dzirdēt dziesmas kulminācijas daļā. Tās iedod dziesmai atšķirīgu tekstūru un noskaņu.
"Have a Nice Flight", manuprāt, ir perfektā albuma outro dziesma, jo tā ir konkrēti rakstīta tieši šim nolūkam. Dziesma ir plūstoša, garāka nekā parasti un ar stipri vairāk klasiskās shoegaze mūzikas skaņas ietekmēm, kas visai grupai liekas kā jauns laiciņš un atklājums, kurā gribas mazliet vairāk uzkavēties. Atvadu dziesma, kas liek palikt uz pauzes un gaidīt. Kas gan varētu būt tālāk?
Elīza Daine: Šī tika veidota kā saldi, skābi rūgtā dziesma, kā atvadas, kā turpinājums. Kā tāda repetatīva dziesma, kuras laikā varbūt var arī aizmigt un aizdomāties. Tur parādās tā saldā emocija par sauli un par kaut kādu cerību, par labām atmiņām, un arī tā rūgtā asaru garša. Šo dziesmu es rakstīju, raudot lidmašīnā. Man liekas, ka to var dzirdēt. Tā ir tā emocija, ko es gribēju dzirdēt. Kad es satiku savus grupas biedrus, es viņiem teicu, ka gribu, lai šis izklausās kā "Deftones" un "Beach House" kombinācija. Es nezinu, vai mēs sasniedzām to mērķi, bet tā emocija tur ir – raudāšanu lidmašīnā, manuprāt, var sajust. Šo dziesmu mēs rakstījām atšķirīgi no visām pārējām. Mēs to rakstījām vienkārši visi kopā, visi uzreiz, bez metronoma, bez dublēšanas, bez graizīšanas. Mēs to vienkārši ierakstījām. Šķiet, ka tā ir arī tāda veida mūzika, kādu mēs gribētu turpmāk spēlēt. Tāpēc mēs izdomājām, ka šis būs ieskats tajā, kā varētu būt. Tās ir kā atvadas, bet tas ir arī turpinājums. Mēs gribam radīt tālāk. Jā, have a nice flight, have a good life! [Lai labs lidojums un laba dzīve!]
