Dāvis Jurka ir alta un soprāna saksofonists, flautists un klarnetists, kā arī komponists, Latvijas Radio bigbenda direktors un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Džeza mūzikas katedras docents. Pats arī pabeidzis šo mācību iestādi, kā arī studējis Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijā Tallinā un Hamburgas Mūzikas un teātra akadēmijā Vācijā. Paralēli gan mūziķa, gan vadītāja darbam Latvijas Radio bigbendā Dāvis ir arī mūsdienu džeza grupas "Lupa" un vēl citu mūzikas apvienību dalībnieks. Tāpat viņš ir Rīgas džeza festivāla "Pink Noise Riga" līdzorganizētājs. Tā ieskaņas pasākums notiks jau novembra sākumā, kad viņam būs iespēja pievienot savam padarīto darbu sarakstam arī saspēli ar vienu no saviem elkiem, pasaulslaveno saksofonistu Brenfordu Marsali. Dāvi Jurku allaž interesējuši jauni meklējumi džeza mūzikā un aizrāvusi tajā rodamo iespēju daudzveidība, šo allaž zinātkāro un džeza mūziķim tik svarīgo sajūtu viņš nodod tālāk arī nākamajām paaudzēm, gan docējot Latvijas Mūzikas akadēmijā, gan vadot tās studentu bigbendu. Dāvis Jurka ir teicis: "Vajag ļauties vairāk just un mazāk domāt. Tajā brīdī, kad tu jūti, tad nedomā par to, cik tu labi spēlē, vai nesāc salīdzināties, bet tiešām domā tikai par to muzikālo momentu, kurā tajā brīdī esi."
Henrieta Verhoustinska: Dāvi, vai tu joprojām domā tāpat, ka mūziķim svarīgāk ir just, nekā domāt?
Dāvis Jurka: Tam es varu piekrist.
Bet kāpēc?
Nezinu, man liekas, ka citādi mēs pazaudējam to mūzikas esenci un burvību. Ne jau tehniskajā varēšanā slēpjas maģija; tā maģija un mūsu individualitāte slēpjas mūsu personībā. Varētu būt, ka mūsu personība slēpjas kaut kur mūsu galvās, mūsu sajūtās. Citi teiks, ka sirds ir orgāns, bet varbūt kaut kur tur tas slēpjas. Es tam joprojām absolūti piekrītu, vismaz mana pārliecība ir tāda, ka to no malas arī var just, vai tas tiek darīts vienā veidā vai otrā.
Pieteikumā jau tika minēts, ka tavā dzīvē tuvojas jauni, radoši izaicinājumi un ilgi gaidītā saspēle ar Brenfordu Marsali. Šoreiz runa nav tikai par kārtējo Latvijas Radio bigbendu saspēlēšanos ar lielo zvaigzni, bet arī par jaunu festivālu "Pink Noise Riga". Ieskaņas pasākums, tātad koncerts ar Brenfordu Marsali būs 9. novembrī "Palladium" koncertzālē, bet pastāsti vairāk par "Pink Noise". Kad būs šis festivāls, un ko mēs tur īsti manīsim?
Jāsaka, šis ir mans šī gada prieks, un daļa no domām, protams, ir pieslēgušās jaunajam festivālam, un par to jāsaka liels paldies Aigaram Nordam, kurš man kaut kad šī gada pavasarī piezvanīja un gribēja satikties. Mēs tā draudzīgi papļāpājām, un Aigaram bija ideja par to, ka varbūt pilsētā ir vieta vēl vienam jaunam džeza festivālam, kam es, protams, nevarēju nepiekrist. Un šo pirmo notikumu 9. novembrī ar Brenfordu Marsali uztveram vairāk kā tādu zupas katla sildīšanu, jo mums bija pārāk īss laika sprīdis, teiksim, lai mēs noorganizētu pilna apjoma festivālu jau šogad. Tā festivāla doma ir, ka tas notiek vasarā.
Kurā vietā?
Doma ir tāda, ka tas ir pilsētas festivāls, līdz ar to noteikti būs vairākas norises vietas. Vienu no vietām varu minēt – "Wondersala", katrā ziņā tas viss tiks koncentrēts vairāk vai mazāk ap Rīgas centru, vismaz šajā brīdī. Un plānotais notikuma laiks nākamā gada vasarai ir jūlija beigas.
Kāpēc tāds ēverģēlīgs nosaukums?
Tas man jāprasa Aigaram. Katrā ziņā, cik es varu izlobīt no tā, ko nozīmē vārdu salikums "pink noise" ir, ka to lieto angliski runājošie slengā. Tā ir fona skaņa, fona troksnis, bet tādā pozitīvā ziņā, ka mēs izslēdzam visu pārējo, ka mums paliek tikai tas fona troksnis, un tad tas fona troksnis ir festivāls, tā ir tā skaņa, kuru mums visiem gribas dzirdēt, redzēt, un mēs nezinām visu pārējo, kas notiek ap mums ikdienā.
Šobrīd notiek diezgan daudz laikmetīgās mūzikas festivālu, ir jaunās mūzikas festivāls "Arēna", ir laikmetīgās mūzikas festivāls "Decibels". Ar ko šie laikmetīgās mūzikas festivāli atšķiras no džeza festivāliem? Kas džeza festivālos ir tas īpašais? Vai tie ir jam sessions vai kaut kas tāds?
Arī tas noteikti, bet joprojām džeza kopiena ir aktuāla. Tāpat arī laikmetīgās mūzikas festivāli, kā tu pieminēji, – viņiem ir sava niša, kurā viens otru zina un akceptē to būšanu piederīgiem kaut kādam konkrētam žanram. Līdzīgi ir arī ar džeza mūzikas festivāliem, kaut gan arī tie pasaulē mainās, un tas uzsvars ir ļoti saistīts. Protams, kā mēs visi saprotam par finansējumu, biļešu tirdzniecību un par daudzām visādām lietām… Daudzos džeza festivālos arvien vairāk parādās pop mākslinieki, lieli vārdi, kuri tad pavelk līdzi to cilvēku masu, kuri atnāk uz festivālu. Un mēs varam arī to gardēžu daļu tādā veidā iepriecināt.
Vai tā būs arī "Pink Noise" festivālā?
Šobrīd ne, mēs joprojām turamies pie gardēžu domas, domājam par tiešām kvalitatīvu saturu. Mēģināsim uzburt to sajūtu, kuru ir ļoti grūti izstāstīt ar vārdiem, bet tā sajūta, teiksim, ... nu iztēlosimies, ka mēs esam Romā, kādā vecā, mazā amfiteātrī ārā, vasarā ir silts laiks, ir labs vīns un forša mūzika. Nu, tā būtu ideja, kuru mēs gribētu uzburt arī Rīgā. Diemžēl mums nav neviena veca amfiteātra Rīgas parkos.
Bet mums ir parki.
Mums ir parki, tieši tā, arī par parkiem mēs neesam aizmirsuši. Tas viss ir procesā, es ceru, ka tiešām mums izdosies radīt tādu jaunu, foršu notikumu pilsētā.
Nesen dibināta Latvijas Džeza asociācija, tu esi tās dibinātāju vidū. Kāpēc tu saprati, ka šāda asociācija ir nepieciešama?
Es teikšu tā, es vispār sevi, savu personību kaut kādā brīdī mēģināju sev definēt. Un es sapratu, ka es varētu iet zem tāda virsraksta, kas varētu būt tāds ģenerālists pēc savas domāšanas. Man īstenībā patīk saredzēt kaut kādas lietas kaut kur tālā nākotnē, mēģināt tās vizualizēt un saprast, kādi būtu tie soļi, kā mēs varam līdz tam izdomātajam sapnim, idejai tikt. Es domāju, Kārlis [Vanags] un Mareks [Ameriks] jau diezgan daudz par to runāja. Nu, mums ir tāda latviešiem raksturīga iezīme darīt visu katram pašam.
Viensētnieki.
Jā, mēs esam viensētnieki. To var redzēt, arī pabraucot pa laukiem, izbraucot no pilsētas. Tas nav nekas slikts, bet, lai izdarītu kaut kādas lielākas lietas, uzliktu sevi tā stabili uz kājām, uz Eiropas kartes arī džeza mūzikas lauciņā, es domāju, ka mums ir jānāk kopā un ir pienācis pēdējais brīdis. Mūsu kaimiņi jau ir sanākuši kopā pirms gadiem, mēs kaut kā līdz tam nevaram tikt, iepriekš mēģinājumi, protams, ir bijuši, bet varbūt ne pārāk nopietni.
Bet kas bija tas sapnis? Kas bija šis mērķis?
Mērķis ir, ka mēs esam tāds stiprs kodols, mūs pazīst Eiropā un pasaulē, mūs respektē Eiropā un pasaulē, mēs esam vienlīdz labi, droši, stabili, uzticami, paredzami partneri gan producentiem, gan festivālu organizatoriem, gan mūzikas žurnālistiem. Lai mēs visiem citiem radām to vilkmi, arī mūzikas žurnālistiem braukt pie mums, varbūt radīt arī viņos pašiniciatīvas intereses, nevis mums uzbāzties viņiem ar savām lietām, kas pie mums notiek. Radīt to sajūtu, ka viņi grib paši pie mums braukt, viņi grib paši ar mums radīt jaunus projektus, jaunas lietas. Es domāju, ka šis ir viens no tiem soļiem, kā mēs līdz tam varam izaugt kaut kādā mērā. Bet mēs, protams, esam vēl tādos bēbīšu autiņos kaut kādā ziņā.
Mareks Ameriks tā viegli uzbrauca vietējiem popmūziķiem, minot, ka džeza mākslinieki noteikti ir eksportspējīgāki par vietējiem pop māksliniekiem. Vai tu kā džeza mākslinieks, brīnišķīgs saksofonists, daudz esi uzstājies ārzemēs? Vai tu izjūti šo savu eksportspēju?
Domāju, ka mums ir ļoti daudz cilvēku šobrīd, kā, piemēram, Toms Rudzinskis, Kārlis Auziņš, Arta Jēkabsone, Vadims Dmitrijevs un tā tālāk.
Es biju uz Artas Jēkabsones koncertu Ņujorkā.
Un kā tev patika?
Ļoti.
Es domāju, mūziķa paša iniciatīvas, ieguldītais darbs ir tas, lai viss varētu notikt, lai tā koncertēšana ārzemēs vispār būtu iespējama. Mums to vajag atbalstīt, tā noteikti ir eksporta prece, jo mums nav vienas tādas nianses, kura varbūt daļai no Latvijas popmūzikas ir traucēklis – latviešu valoda. Vēl viena nianse ir šī brīža pasaules popmūzikas aprindās, ka ir šausmīgi milzīgs finansējums tam visam apakšā; mums tādu resursu, manuprāt, nav, bet es domāju, ka viņš [Mareks] negribēja uzbrukt popmūziķiem, mēs ļoti labi spējam darboties gan kopā, gan atsevišķi. Es domāju, ka vienkārši tas jautājums ir par to, ka vajag aktualizēt arī atbalstu džeza mūziķiem. Es pat teiktu, ka arī klasiskajai akadēmiskajai mūzikai šis atbalsts būtu ļoti nepieciešams.
Klasiskajai mūzikai tomēr ir mērķa programmas Valsts kultūrkapitāla fondā, bet džezam nav.
Džezam nav. Mums ir jāpārliecina atbildīgās institūcijas par to, ka šāds finansējums ir nepieciešams.
Vai Džeza asociācija domā arī par savu atsevišķu balvu, lai izrautos no Lielās mūzikas balvas ēnas?
Protams, ka mēs esam par to diskutējuši nedaudz, jo mums bija visādi citi darbi darāmi. Es domāju, ka tā vēl nav prioritāra lieta mums šobrīd. Katrā ziņā ilgtermiņā mēs par to noteikti domāsim, diskutēsim, runāsim. Šobrīd mums ir svarīgi sapulcināt pēc iespējas lielāku kopienu, biedru skaitu, lai mēs varam nākt kopā un diskutēt, ko tad mums katram īstenībā gribas. Diskutēt un saprast, kāda kuram ir nepieciešamība, ko kurš redz kā prioritāti nozarē. Es domāju, noteikti ir arī viedokļu nesakritības kaut kādos jautājumos, bet tas ir tikai normāli. Un tas, manuprāt, veicina attīstību. Ja mēs spējam par to diskutēt kā pieauguši cilvēki.
Mēs varētu topošos un arī esošos džeza censoņus aicināt ielūkoties mājaslapā Jazzlatvia.lv, kur ir arī sadaļa "Kļūsti par biedru", aizpildīt anketu un iestāties Džeza asociācijā. Džeza asociācijas publiskā pieteikšanās notika vienlaikus ar Radio Bigbenda jaunā albuma ierakstu Spīķeru koncertzālē. Tur tika ieskaņota Latvijas Radio bigbenda mākslinieciskā vadītāja Kārļa Vanaga programma "The 7th Sense", kas vinila platē tiks izdota nākamgad. Kāpēc Latvijas Radio bigbendam ir svarīgi radīt arī pašam savus jaundarbus nevis tikai bāzēties džeza klasikā?
Tā noteikti ir nepieciešamība.
Lai kļūtu kādreiz par džeza klasiku?
Lai mēs atstātu savu vēstures nospiedumu, lai mēs reproducētu šī brīža domu, to stāvokli, to piederību, kurā mēs vispār atrodamies. Bigbendam bija pagājuši jau pieci gadi kopš iepriekšējās Kārļa Vanaga plates "Identities". Kārlis teica, mums noteikti vajag šogad ierakstīt kaut ko jaunu, un tad viņš tam ķērās klāt.
Tu vadi arī Mūzikas akadēmijas, Doma kora skolas un Mediņskolas apvienoto bigbendu. Tur ir pavisam jauni cilvēki, jauni džeza mūziķi. Kāpēc tev tas ir svarīgi? Kāpēc tu to dari, – lai tā kā vampīrs pasmeltos to jauneklīgo enerģiju?
Nē, to es cenšos nedarīt. Es drīzāk mēģinu saglabāt savu veselo saprātu un jauneklīgo garu, jo tas vienmēr ir izaicinājums tāpēc, ka tas nav tā, ka mēs Radio bigbendā esam vieni un tie paši cilvēki. Mēs zinām, ko kurš var, kādas ir katra stiprās un vājās puses un viss pārējais. Es katru septembri atnāku, un man daļa no cilvēkiem ir pilnīgi jauni, un es nezinu, ko viņi var vai nevar, kas notiek viņu prātos. Tas vienmēr ir interesanti, izaicinoši, un man ir prieks arī skatīties to progresu. Man jau no pašas pirmās reizes, ja nemaldos 2018. gadā, bija tāda laba atklāsme par to, ka, neskatoties uz to, ka mums bigbends sastāv gan no augstskolā, gan no vidusskolā studējošajiem, cik ļoti labi viņi spēj pielāgoties viens otram, arī savā tehniskajā varēšanā un instrumentu spēles prasmēs. Ir tāds interesants moments, jo tie vecākie sajūt spiedienu, teiksim, ja kāds no tiem jaunākajiem ir pēkšņi tikpat varošs. Un man liels prieks arī par to, ka mēs joprojām spējam pulcēt lielu skaitu pieteikumu arī uz Baltijas jauno komponistu konkursu, kuru mēs rīkojam jau piekto gadu, un man liekas, ka tā arī ir tāda ļoti svētīga, paliekoša lieta.
Šogad bija brīnišķīgs koncerts ar norvēģu džeza mākslinieku.
Tā ir vēl viena sadaļa. Protams, blakus tam, ka mēs uzliekam kaut kādus uzsvarus uz izglītošanos, katrs koncerts ir kaut kādā mērā kolektīva izglītošanās. Mums ir iespēja uzaicināt viesi, kurš iedod vēl papildus to dzirksteli turpināt darīt lietas tālāk, tas vienmēr ir forši.
Tu arī docē Mūzikas akadēmijā. Kā tu vērtē šī brīža džeza izglītību Latvijā? Man liekas, ka tā ir pēdējos gados ļoti gājusi plašumā. To var apgūt gan Rīgas Doma kora skolā, gan Mūzikas akadēmijā.
Jā, es domāju, ka mums ir, kur piestrādāt, kur pielikt roku, jo ir tāda tendence, ka tomēr daudzi izvēlas braukt citur studēt, un es to, protams, atbalstu ar visām četrām, bet gribētos, lai tā vilkmes proporcija varbūt kaut kādā mērā izlīdzinās. Mums ir jārada apstākļi tādi, lai mēs būtu konkurētspējīgi arī tur. Es domāju, ka tā ir kopīga lieta, atgriežoties pie tās ģenerālās idejas, vai ne? Tā ir tāda kopīga lieta, kurā roku pieliek katrs nozarē jeb žanrā iesaistītais pārstāvis.
Kādā veidā?
Visdažādākajā, katrs pats ar savu darbību. Studentiem ir vajadzīga tā personība pretī, mums katram pašam, esot pedagogam, ar savu darbību kaut kādā mērā ir jābūt aktuāliem. Mums ir jāspēj aizķert tos jauniešus.
Es izmantošu iespēju pateikt tev lielu komplimentu. Mana meita mācījās Doma kora skolā, tagad viņa jau mācās Mūzikas akadēmijā, un es zinu, ka Doma kora skolas audzēkņiem "Lupa" bija tāds ļoti ilgots kolektīvs, kura koncertos nokļūt. Mēs iegādājāmies arī albumu, kas vienmēr viņu saietos tika klausīts, un man liekas, tas ir tāds liels kompliments "Lupai".
Kompliments arī man, paldies.
Savukārt, runājot par Latvijas Radio bigbendu, 15. novembrī Spīķeru koncertzālē gaidāms koncerts ar kādu leģendāru personību, ar Aivaru Hermani. Tas saistās vairāk ar roka mūziku nekā džezu. Kā radās šāda ideja?
Aivars laiku pa laikam uzspēlē ar mums. Nesen šovasar bija koncerts ar Uldi Marhilēviču un Aivaru Hermani. Mēs spēlējām "Remix" instrumentālo mūziku Liepājā. Un viņiem vienmēr ir bijis tas, ka viņiem vienmēr ir patikuši džeza pārstāvji, un tāda sajūta, ka tā dzirkstele nekur nav pazudusi, viņi joprojām ļoti grib spēlēt, un es zinu, ka Aivaram pašam tas ir liels notikums un izaicinājums.
Ko jūs spēlēsiet, kas būs repertuārā?
Tur noteikti būs mūzika visām gaumēm. Gan jau, ka arī kāds hits mūsu latviešu klausītājiem būs pazīstams.
Saki, lūdzu, cik lielu daļu tavas dzīves aizņem Latvijas Radio bigbends, jo, skatoties no malas, liekas, ka tā ir tava pamata nodarbošanās?
Nebūs melots. Jā, tā ir mana pamata nodarbošanās, jo mēs spēlējam vairāk nekā 40 koncertus gadā. Un liela daļa no tiem koncertiem ir kā jauns projekts, jo ir iesaistīti ārzemju mākslinieki. Manā ziņā ir visas komunikācijas, visa organizatoriskā puse, kas ar to saistās, un tas tiešām ir apjomīgs darbs.
Kā nepazaudēt sevi kā saksofonistu tajā?
Es pats par to reizēm domāju. Disciplīna laikam ir atslēgas vārds, jo es esmu pasācis celties ļoti agri.
Cikos?
Ļoti agri, pussešos.
Ak šausmas!
Vai ne? Tas ir tā, lai man no rīta būtu nedaudz brīvāka galva, lai es varētu sakārtot savas domas dienai un kaut kādā brīdī atrast pa dienu laiku, lai varbūt paspēlētu savus instrumentus un spētu uzturēt sevi atbilstošā formā.
