No muzikantu grupām sādžās par lauku kapelām kultūras namos
Vārdi "kapela" un "kapelmeistars" latviešu sarunvalodā un tekstos ienākuši salīdzinoši nesen, nostabilizējoties 20. gadsimta 70. gados, kad Gunārs Ordelovskis pēc pūtēju orķestra ansambļu līdzības sācis runāt par kapelām. Pētījumos, kas aptver 19. gadsimta beigas un 20. gadsimta 20.–30. gadus lauku muzikanti runā tikai par muzikantu grupām. Tās gan neesot bijušas sevišķi populāras, jo instrumentu gatavošana ir ļoti dārga. Tāpēcļ visbiežāk bijis tā, ka katrā sādžā bijis ik mājā pa muzikantam, kas mācējis instrumentus taisīt vai iemainīt pie kokamatnieka, un parasti tie muzicēja pa vienam vai divi kopā.
20. gadsimta 20.–30. gados Kurzemes pusē sāk parādīties runas par muzikantu grupām, ko algo bagāti lauksaimnieki, tomēr Latgales muzikanti par šo laiku atceras, ka aizvien bijuši tikai viens vai divi muzikanti – pārsvarā ermoņiku un bungu spēlētāji –, kas kopā spēlējuši kāzās.
Pēc Otrā pasaules kara muzikantu grupām muzicēt ļāva tikai kultūras namos, lai varētu kontrolēt, kādu materiālu tie spēlē. Tāpēc lauku māju muzikanti kļuva nevērtīgi – kultūras namos bija jāspēlē konkrēts repertuārs, turklāt jāspēlē pēc notīm. Šajā laikā sākās arī amatierkolektīvu skates, no kurām katra diktēja savus noteikumus.
"Manā sapratnē gan muzikants ir brīva personība ar brīvu uztveri," pauž Dukaļska, tomēr atzīst, ka "šobrīd, lai saglabātu tradīcijas, skatēm ir jābūt, jo mūsdienu globalizācijas laikā viegli pazaudēt mūzikas tradīcijas".
Kaut kas līdzīgs skatēm noticis arī lauku sētās pirms simt gadiem, kad muzikanti bija visās paaudzēs – tēvs, vecākais brālis, tad tu. Sešpadsmit, septiņpadsmit gadu vecumā jauno mūziķi sev uz večerinku – spēlēšanu un dejošanu – paņēma līdzi brālis vai tēvs. Starp spēlēm bija pauzes, un jaunais muzikants tajās varēja izmēģināt savu roku – ja publikai patika, tad tu tiki iecelts muzikanta kārtā.
Večerinka ir tas pats, kas zaļumballe, vai "zaļumu balle," agrāko nosaukumu precizē Dukaļska. Tas ir Latgales puses "brends", un tā bijusi īsta muzikanta augstvērtības zīme, ja tas spēlējis večerinkā, kas parasti notikušas ik sestdienu, jauniešiem muzicējot citam pie cita.
Cītara, mandolīna, saksofons… ko spēlē īstā kapelā?
Kāda ir mūsdienu cilvēku izpratne par to, kas ir kapela? Dukaļska spriež, ka tas cieši saistīts ar katra cilvēka zināšanām. Cilvēks, kas ir zinošs, izdzirdot, ka vakarā spēlēs lauku kapela, varbūt atminēsies sava senspēlējušā vectēva stāstus, kuros minēts, ka spēlēta ermoņika, cītara, vijole, bungas, mandolīna. Kapela tam asociēsies ar konkrētu skanējumu un konkrētu attēlu.
Viss gan sākas ar cilvēku vēlmi kopā muzicēt – tad nav tik svarīgi, vai tiek spēlēti tradicionāli atbilstīgi instrumenti, vai arī viss, kas pie rokas – saksofons, ģitāra, dūdas, akordeons… "Tomēr šādām grupām nevajadzētu pretendēt uz tradicionālas mūzikas vārdu," pauž Dukaļska.
Par tradīciju izkopšanu un nešanu tālāk kapelās atbild kapelmeistari – tā vismaz tam vajadzētu būt. Šī iemesla dēļ Dukaļska pirms trīs gadiem izveidoja kapelmeistaru mācības Barkavā, kas radītas lauku muzikantu grupu vadītājiem, muzikantiem, visiem, kuri vēlas reiz kļūt par vadītāju. Šajā apmācībā interesentiem stāsta, kas īsti ir lauku muzikants, kādas ir tā funkcijas un kā tam šobrīd pastāvēt lauku kopienā.
"Mans darbs ar muzikantiem ir kā goda atdošana manam vectēvam, kurš Latgalē bija večerinku muzikants vijolnieks."
Lai arī dažāda veida tradicionālās mūzikas mācības Latvijā jau notiek ilgi – tādas vada gan Nacionālais kultūras centrs, gan biedrība "Skaņu māja", kas apmāca seno instrumentu spēlēšanā –, Barkavas apmeklētāji var sajust garšu tam, kā salikt sastāvu, turklāt tā, lai tas atbilstu konkrētam gadsimta posmam. Ja pirmajā gadā vēl notikusi liela dzirksteļošana, tad jau pērn uz mācībām ieradušies cilvēki, kuri zina, kāpēc ieradušies, bet šogad pieteikušies veseli divdesmit pieci – vairums jau esoši mūzikas kopu vadītāji.
Tautas muzikantu svētki
Muzikantu svētki notiks nu jau divdesmit trešo reizi – septiņus gadus tie notikuši Viļānos, nu atgriezušies Barkavā. To sākotnējā ideja bija radīt pasākumu, kurā varētu spēlēt tie lauku muzikanti, kuri vieni mājās muzicē, lai cilvēki redzētu, ka tādi ir un ko tie dara. Šie muzikanti svētku pirmsākumos jau bija mūža nogalē un nu ir tai saulē. Šo gadu laikā svētki kļuvuši par vietu, kur satiekas muzikantu kopas un individuālie muzikanti.
Pasākums kļuvis par veicinošu faktoru jaunu muzikantu grupu izveidē – nu Latvijā ir jau 60 zināmas muzikantu grupas, neskaitot tās, par kurām neko nezinām. Divtūkstošo gadu sākumā bijušas vien piecas zināmas grupas, bet šogad uz svētkiem pieteikušās piecpadsmit.
Tautas mūzikas svētkos gan modernu mūziku var dzirdēt vien retumis, jo "organizatori stingri pieturas pie tā, ka tradīcija jāturpina. Šo svētku gaitu visi zina un ciena, un spēlē, pieturoties pie tradīcijām," noslēdz Dukaļska.
