Ar Artūru Gaili tiekamies Latvijas Radio 3 – "Klasika" raidījuma "Atsperes" rīta intervijā. Sarunas iemesls ir 3., 7. un 9. novembrī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Lielajā zālē gaidāmais JVLMA operstudijas "Figaro" jauniestudējums "Polifēms. Versija" Ināras Sluckas režijā. Mūzikas autors ir franču komponists Žans Krass (1879–1932), bet uzveduma muzikālā risinājuma vadītājs un diriģents – Artūrs Gailis.
Inga Saksone: Žana Krasa dzīve ir interesanta ar to, ka viņš bijis kara kuģa kapteinis, turklāt paralēli diezgan veiksmīgajām kuģošanas lietām bijis arī matemātiķis un izgudrotājs – izgudrojis ko līdzīgu transportierim. Turklāt pārsteidzošā kārtā arī komponējis – gan kamermūziku, gan arī operu. "Polifēms" pēc sengrieķu mīta tapis Pirmā pasaules kara laikā, taču jūsu versijā ar sengrieķu mītu tam nebūs nekā kopīga, jo esat sapratuši, ka šajos apstākļos uz šo operu un arī laiku vajadzētu paskatīties citādi...
Artūrs Gailis: Jau pāris gadu dzīvojam pavisam citādākā laikā, nekā savulaik varējām iedomāties… Un ir lietas, ko caur mākslu, toskait mūziku, var pateikt citādāk nekā ar vārdiem. Domāju, ka pilnīgi visiem šajā iestudējumā iesaistītajiem tas ir ļoti svarīgi – par to runāt, tāpēc arī uz sengrieķu mītu pamata rakstītajai operai piešķirts tieši šāds leņķis – šodienas skatījums.
Komponista ideja vairāk vērsta uz Polifēmu, nevis uz Akīdu un Galateju, kas citās operās ir svarīgāki personāži. Vakar mēģinājumu starplaikā tikos ar režisori Ināru Slucku, kurai jautāju par to, kāda tad ir mītu un mūsdienu saistība. Paklausāmies, ko saka režisore!
Ināra Slucka: Komponista Žana Krasa radītās operas paralēles ar mūsdienām ir lielas – arī mums visapkārt ir karš... Ar šo darbu strādājot, to nevar vienkārši izslēgt un nepieminēt. Darbība rit kara hospitālī, un cilvēki, kuri atgriežas no kara, ir sakropļoti ne tikai vizuāli, bet arī garīgi – tā nu viņi dzīvo ar savu posttraumatisko sindromu... Tas ietekmē arī visus apkārtējos. Mani šokē stāsti, kādi ir cilvēki, kuri šobrīd atgriežas pēc kara Ukrainā – gan krievu, gan ukraiņu pusē. Tas ir briesmīgi!
Tāpat kā "Manonā Lesko" es ievedu kurlmēmo, tā šeit esmu ieviesusi vēl vienu tēlu – Galatejas māsu. Jo Galetejai ir gan brālis Likass, gan māsa. Tas prasīja kaut ko izdomāt un pārstrādāt – protams, neiejaucoties mūzikā, bet līdz ar šo jaunievesto tēlu konceptuāli daudz kas mainās.
Man ļoti patīk strādāt [ar šo materiālu], jo šeit ir ļoti, ļoti neviennozīmīgas attiecības. Mītā Galateja ielec ūdenī un aizpeld – tas nozīmē, ka viņa neskrien pakaļ Akīdam: viņa baidās par Akīdu, bet neskrien viņu glābt. Man arī šķiet ļoti interesanti tas, ka tu nevari tik viennozīmīgi pateikt: tagad es viņu mīlu, tagad es viņu nemīlu, tagad es mīlu citu…
Lai kā Galateja mēģinātu atteikties no šī traumatizētā vīrieša, viņa to nespēj – jo mīlestību nevar tik viegli izraut. Līdz ar to te ir vairāki psiholoģiskie slāņi, tāpēc man ir ļoti interesanti.
Turklāt man ir interesanti runāt par to, ko es saprotu: par laiku, kurā mēs esam un dzīvojam, nevis par kaut kādiem senseniem laikiem.
Runājot par mūziku: Žans Krass tiek salīdzināts ar impresionistiem, ar Klodu Debisī. Mazliet tam var piekrist.
Artūrs Gailis: Pilnīgi noteikti! Kad pirmoreiz klausījos šo mūziku un skatījos notis, sākumā tas šķita ļoti kontrastējoši, jo mūzika ir debešķīgi skaista, un stilistiski tā ir ļoti, ļoti tuva impresionismam – ar visu kolorītu, bet vienlaikus saturs un laiks, kad šī opera ir rakstīta – patiesībā likās, ka tas kontrastē, lai gan beigu beigās tas tā nemaz arī nav.
Bet tas pirmais iespaids – šķiet, nu, kā pie šāda satura var būt tāda mūzika!
Vokālās partijas ir ārkārtīgi sarežģītas – no melodiskā viedokļa tās tuvas ekspresionismam. Bet viss kopā tik organiski un loģiski saskan, ka tas man bija tāds liels pārsteigums – kā kaut ko tādu vispār var savienot ar šādas valodas mūziku. Taču tas viss tik ļoti savijas kopā un paplašina redzējumu. Jo viena lieta ir pateikt – labi, slikti, balts, melns un tā tālāk, bet nav jau viss tikai tāds. Viss ir ļoti visaptverošs, un to mēs reizēm ikdienā aizmirstam.
Un var arī nojaust, ka raksturi operā mainās, attīstās, mijas.
Absolūti noteikti! (..)
Katrā taktī notiek tēlu transformācija. Izejas punkts, ar ko sākas opera – Polifēms ir atgriezies no kara tāds, kāds viņš ir atgriezies. Un katrs tēls šī notikuma ietekmē nepārtraukti transformējas: mainās to izjūtas, pasaules uztvere un viss pārējais. Tēlu transformācija, ieskaitot Polifēmu, ir ļoti, ļoti spilgta visas operas garumā.
Tur ir, kam sekot līdzi.
Cik ilgs bija mēģinājumu process ar Ingunu Puriņu pie klavierēm?
Tas tiešām bija mēnešiem ilgs process, un, runājot par Ingunu Puriņu – bez viņas ļoti daudz kas nenotiktu tā, kā tas notiek; Ingunas darba kultūra un milzīgā mīlestība pret to, ko viņa dara, ir tas, no kā mēs visi, ieskaitot mani, varam tikai pamācīties.
Teici, ka vokālās partijas nav vienkāršas. Kā ir ar orķestri? Kāda ir instrumentācija, un kuras ir komponista iemīļotākās krāsas?
Atsaucoties uz impresionistisko stilistiku un faktu, ka komponists bijis kuģa kapteinis, pirmkārt, jau zīmīga ir arfa, kas ir neizbēgams instruments šajā mūzikā.
Kopumā orķestris mums ir gana krāšņs – ir stīgas, arfa, koka pūšamie, metālpūšamie, perkusijas, timpāni un tamlīdzīgi, tā kā tā nebūs kamermūzika, lai arī epizodēs, protams, ļoti bieži ir muzicēšana kamersastāvā. Bet, ja skatās uz orķestra sastāvu, tas būs gana krāšņs.
Vai mūzikā var izsekot arī tēliem? Vai ir kādas intonācijas vai vadmotīvi, kas raksturo tēlus?
Pilnīgi noteikti! Mūzika ļoti, ļoti seko gan tēliem, gan viņu tābrīža emocionālajam stāvoklim, pie tam tēmas un muzikālais materiāls operas gaitā mainās un transformējas atbilstoši tam, kas notiek saturiski, tā kā es teiktu, ka Krass orķestra mūziku veidojis meistarīgi – tā, ka tas ļoti, ļoti palīdz operas saturam un vispār dramaturģijai kopumā.
Un droši vien arī emociju uztveršanai.
Noteikti. Te viss ir saderīgs kā cimdiņš ar rociņu.
Lielais paldies, protams, operstudijas "Figaro" vadītājam un šī iestudējuma mākslinieciskajam vadītājam Viesturam Gailim par šādu darba atrakšanu, atrašanu un arī nošu sakārtošanu!
Darbs ieguldīts tiešām grandiozs, un tagad, mēģinājumu procesā, to arī var redzēt, ka bija tā vērts…
Runājot par jaunatklājumiem un pirmatskaņojumiem. Tavā vadībā savulaik notika gan Annas Fišeres "Koku opera", gan arī opera "Vēsā". Saņemot partitūru ar neparastu instrumentāciju – kā tu pietuvojies tai? Ņem rokā, šķirsti un mēģini iedomāties, kas tas būs?
Tieši tā arī daru: veru vaļā un skatos, kas tad tur būs! (smejas)
Un pēc tam kopā ar komponistu veic korekcijas?
Nē, sākumā vienkārši skatos notīs un cenšos saprast, ko katrs komponists ir domājis. Kad jau sācies mēģinājumu process, cenšos pēc iespējas tuvāk to realizēt. Tā ir ar jebkura laikmeta partitūru: sēdi, lēnām skaties uz nošu rakstu, kā tas ir veidots. Tas ir ļoti baudāms process – var sēdēt stundām... Nav jau runa tikai par tiem uzrakstītajiem nošu bumbulīšiem! Labā ziņa, ka, atskaņojot mūsdienu jaundarbus, ir, kam pajautāt vai vienkārši parunāties. Mūsdienu mūzikā tā ir sadarbība ar komponistu – tas nav tikai tā: es spēlēju, es tagad darīšu tā vai diriģēšu šitā. Man tomēr ir būtiski, kā tiek parādīta ideja, ko komponists iecerējis, un kā tā nonāk līdz klausītājam. Tas jau ir pavisam citāds process.
Krista Auznieka "Četros leņķos" tev bija jāvada pieci atšķirīgi solisti dažādās skatuves vietās. To visu sadabūt kopējā skanējumā…
Roku uz sirds liekot, patiešām varu teikt, ka ar cilvēkiem, ar kuriem man iznācis sadarboties, man ir paveicies: neatceros, ka man jebkad būtu bijis ļoti jācīnās un kādam jāpierāda, ka neesmu zebra un viņiem savukārt otrādi. Jo mums Latvijā ir ļoti, ļoti daudz talantīgu mūziķu.
Mūsu valsts mūziķu raksturīgākā iezīme ir vēlme sasniegt maksimālo rezultātu, un to tiešām jūt gan mēģinājumu procesā, gan arī koncertos. Neskatoties uz nereti grūtākiem vai neparastākiem apstākļiem, visi ir ieinteresēti, lai būtu rezultāts pēc iespējas labāks. Klausītājiem tādā ziņā ir paveicies.
Neatceros, ka mēģinājumu process jebkad būtu bijis mokošs. Viss vienmēr bijis ar lielu atdevi.
Tevis diriģētajā Annas Fišeres "Koku operā" dziedātāji atradās kokos. Tu pats spēlē visdažādākās kamermūzikas programmas ar visdažādākajiem sastāviem: ir "Sinfonietta Rīga" kvartets, ir kvartets "ReDo", ir dažādās džeza apvienības – zinu, ka tu, ja vien vari, neatsaki un muzicē dažādos stilos.
Patiešām, nedzīvoju vienā žanrā. Jā, protams, mans ikdienas darbs pārsvarā saistīts ar akadēmisko mūziku, taču mūziku iedalu vienkārši: ir vai nu laba, vai slikta mūzika. Un, ja mūzika ir laba, žanrs pēc būtības man tiešām nav svarīgs.
Esi altu grupas koncertmeistars Valsts kamerorķestrī "Sinfonietta Rīga", kas paņem krietnu laiku, taču tu atrodi arī laiku diriģēt, spēlēt kamermūziku...
Bet gribas taču! (smejas)
Vienu lietu dzīvē esmu iemācījies, pareizāk – gandrīz iemācījies: laiks atrodas tāpēc, ka cenšos darīt tikai tās lietas, kuras mani patiešām uzrunā, kuras man patīk, kuras izbaudu un kurās man ir, ko pateikt. Nevis tā, kā kad tikko sāku studēt – spēlēju visu, ko dod. (smejas) Šobrīd cenšos piedomāt pie tā, lai tas, ko daru, ir tāds, ka es patiešām to vēlos darīt.
Tāds piemērs bija kaut vai ar "Sinfonietta Rīga" kvartetu, kad mēs "Vasaras vakara kamermūzikā" spēlējām "Zuzeum" – Krama "Melnos eņģeļus". Protams, tas bija ļoti liels izaicinājums, taču man nebija grūti to darīt, tīri psiholoģiski iet un ieguldīt laiku, jo zināju, kā vārdā to daru. Tas ir ļoti svarīgi. Es pat teiktu, ka man tas šobrīd laikam ir vissvarīgākais. Un tad jau arī atsijājas citas lietas, par kurām laika gaitā esmu sapratis, ka varbūt nevajag… Tad tas laiks arī atrodas.
