Henrieta Verhoustinska: Man rokās ir dizaina objekts, proti, mākslinieces Irēnas Ansavas dizainēta grāmata ar Latgales dzejnieka Seimaņa Putāna dzejas izlasi. Grāmata ir daļa no lielāka projekta "Putāns toreiz un tagad", kurā ietilpst arī vinila plate ar septiņpadsmit hiphopa mākslinieku ierakstiem. Un arīdzan 9. novembrī Latgales vēstniecībā "Gors" notiks uzvedums, kuru tu, Jāni, režisē un veido. Kādas ir tavas attiecības ar Seimaņu Putānu, kā tu viņu atklāji un kādi ir tavi iespaidi?
Jānis Skutelis: Es viņu atklāju caur Marģeru Zeitmani, kurš ir šīs idejas autors un iniciators. Es par tādu Seimaņu Putānu nebiju dzirdējis pilnīgi neko.
Un tas ir viņa vecaistēvs.
Jānis Skutelis: Tas ir viņa vecvectēvs, kurš tika, es atzīšos, labi slēpts arī Latgalē dzīvojošajiem. Viņu slēpa, kā mācēja, un paldies Marģeram, ka viņš ir viņu atradis. Protams, latgaliešu dzejniekiem un literātiem pa ludziņai iestudējām, bet, jā, Seimaņa Putāna vārds man bija paslīdējis garām. Par to ir liels prieks, ka mēs viņus atrodam un ceļam atpakaļ gaismā. Jā, jo spēcīgākas saknes, jo labāk.
ansi, Skutelim ir latgaļu saknes, viņš nāk no Dekšārēm. Viņš arī projektā piedalās ar pseidonīmu Dekšārietis.
Jānis Skutelis: Tas bija ar domu, lai mēs nesajuktu, jo, ja ierauga plakātu, ka piedalās Ūga, ansis, Gustavo un Skutelis, ir pilnīgi skaidrs, ka tas drīzāk ir cits Skutelis, tāpēc mēs nolēmām par Dekšārieti. Tas būtu Artūrs Skutelis pēc izslēgšanas principa.
ansis: Jābūt, jābūt precīziem Skuteļu jautājumā.
Un tātad, ja šis Skutelis ir latgalietis, tad, ansi, tu esi rīdzinieks.
ansis: Es esmu ķemernieks, bet lauki man bija Nīcā. Tā ka kaut kur no turienes tas viss man savijās kopā, bet Latgalē es esmu vairāk viesis. Šoreiz arī sačakarēju visu latgalisko tekstu manā izpildījumā, es Putāna dzeju atdzejoju uz latviešu valodu, mēs ar Gustavo kārtējo reizi izdomājām izkāpt no projekta robežām. Jā, uzskatu šo par tādu draudzīgu vizīti Latgalē un kultūrā.
Jānis Skutelis: Labā ziņa ir, ka latgalieši ļoti labi saprot arī latviešu valodu. Viņi tiks galā. Jā, latgalieši, redziet, ir krietni izglītotāki, jo latvieši ne vienmēr saprot latgaliešu valodu, latgalieši vienmēr saprot latviešu.
Seimaņs Putāns, kā es uzzināju, bija tāds kreiss un pret straumi ejošs dzejnieks, arī pirmskara Latvijas laikā izdotie dzejoļu krājumi tika aizliegti, un viņš vērsās pret Dievu sašutumā par netaisnību, kas tika nodarīta viņa ģimenei. Viņš nāca no deviņu bērnu ģimenes un dabūja uzturēt brāļus un māsas, jo viņa tēvs agri mira. Tātad Seimaņs Putāns ir cilvēks ar raksturu, ar nostādnēm. Vai šajā viņa revolucionārajā pieejā jūs saskatījāt kaut ko radniecīgu?
Jānis Skutelis: Es aptuveni to vidi varētu nojaust krietni labāk, jo man, piemēram, arī tētis ir no 13 bērnu ģimenes, nu tā nav īpaša lieta tādā ziņā. Jā, deviņi bērni, tas nav nekāds baigais notikums, ne jau tādā ziņā, ka es sacenstos, vienkārši vispār. Bet tā drosme ir diezgan specifiski vajadzīga, lai ar to nodarbotos. Teiksim, mūsdienu kontekstā mēs, līdzīgi kā ansis vai jebkurš cits hiphopa mākslinieks, rakstot savus tekstus, ļoti bieži ejam pret straumi, un arī tagad tam vajag kaut kādu drosmi. Varbūt kāds nepiekrīt, bet nu tā ir tāda izvēles lieta, bet Putāna gadījumā tie apstākļi ir pilnīgi citi.
Tas ir nevis tā, ka tev būs mazāk klausītāju vai sekotāju, bet tevi tiešām aizliegs un pret tevi vērsīsies. Un tādos apstākļos, lai saņemtos kritizēt kādu, jā, tas ir diezgan cienījami.
ansi, vai šie teksti ir jaudīgi repam?
ansis: Jā, es domāju, noteikti, ka tur var savilkt salīdzinājumus ar Veidenbaumu. Es tieši domāju, ka tur ir tas protesta gēns tajā visā, man liekas, ka viņi mums tādi "dzejas goti" bišķiņ ir, tas tomēr nāk no kādiem pārdzīvojumiem, sāpēm un berzes ar realitāti. Tad tas viss sabirst brīžiem dzejā, kur liekas, ka nekas nav labi tam dzejniekam, viņam ar to ir grūti, un bēg varbūt no tā visa kaut kur stratosfērā prom no materiālās pasaules. Man liekas, ja to visu var novērot, tad tur ir zināma līdzība. Reps ir pietiekami plaša mākslas forma, lai tur būtu savi Veidenbaumi un savi Ziedoņi. Es daudz ko esmu pamēģinājis repā darīt. Šis nebija ļoti tālu ārpus komforta zonas no tā, cik var būt emocionāla un ar rūgtumu brīžiem tā dzeja, šie Putāna teksti.
ansi, kā tur īsti ir ar tām dzejas un repa rīmju attiecībām?
ansis: Divdesmit gadus esam runājuši, kas tur ir un kas nav kopīgs. Man jau liekas, ka tā miglainā robeža ir tur, ka viens galvenokārt vairāk tiek tēmēts uz papīra, lai tiktu izlasīts, varbūt interpretēts, savā tempā izlasīts, un otrs savukārt ir ar ļoti konkrētu hronometrāžu izpildīts, konkrēta tēla balsī, tembrā. [..] Man uz hiphopu patīk skatīties kā uz kultūras filiāli, jo, manuprāt, katrai valodai ir savas attiecības ar repu kā žanru. Mums ir sava vēsture, sava mentalitāte, un jāsaprot, kā, būsim godīgi, ievazātā kultūras forma pie mums iesakņosies un kā sadarbosies ar mūsu valodu, mūsu vēsturi, mūsu vērtībām, kas strādās vai nestrādās ilgtermiņā. Man liekas, ka šie mums kolektīvi ir sarežģītākie jautājumi par to visu. Tā kā visi šie eksperimenti ar vietējo kultūru, man liekas, ļoti palīdz saprast.
Runājot par eksperimentiem, ko mēs īsti redzēsim 9. novembrī, mēs esam sapratuši, ka būs liels hiphopa mākslinieku pārsvars?
Jānis Skutelis: Jā, noteikti.
Bet es saprotu, ka tu arī lasīsi Seimaņa Putāna dzeju.
Jānis Skutelis: Jā, tā doma patiesībā radās diezgan, man liekas, loģiskā veidā. Doma ir par to, ka vajadzētu atkal iepazīstināt mūs ar Putānu un jaunatklāt. Lai to varētu izdarīt, no vienas puses, mums ir vajadzīgs kaut kāds jauns pavērsiens, kas šoreiz ir tas izpildījums hiphopā, bet uzreiz rodas nākamais jautājums, bet kā tad mēs zināsim, kā viņš skanēja? Ko tad mēs tagad jaunatklājam, un kā tas bija oriģinālā? Un tāpēc ideja radās par to, ka vajadzētu paklausīties arī, iespējams, vienkārši latgaliski smuki nolasītu dzejoli, kā tas būtu Dzejas dienās kaut kur skolā, un tagad nāk skolas direktors skolas priekšā un aicina bērnu pēc bērna, kas lasa dzejoļus, vai ir atbraucis kāds dzejnieks. Man mājās atradās viena plate ar nosaukumu "Rīga toreiz un tagad", kas ir Edgara Liepiņa projekts, – klausoties to, es saprotu, ka jau labu laiku atpakaļ man liekas ļoti, ļoti saistoša tā forma, ka ir koncerts, ir joki un ir dzejoļi pa vidu, kas visu to sajūtu, to emociju gammu padara krietni plašāku, kas ir iespējams tajā vakarā, ko var pieredzēt un kam var iet cauri. Koncerts pats par sevi ir ļoti labi saprotams, kur ir tikai joks, tur nekā cita nekad nebūs. Bet tas, kas bija tai Liepiņa konceptā, tas ir krietni plašāks ceļojums, krietni tāds emocionālāks, cilvēcīgāks un intīmāks. Tas piedzīvojums ir, un tāpēc likās, ka vajadzētu tos dzejoļus tur iekšā, un mēs ieliksim tos kādā kontekstā, lai nav tā, ka vienkārši noskaita dzejoli. Vai tiešām tā ir skolas līnija, kur ir bērni sasaukti un par piemēru kādai situācijai tiek skaitīts Putāna dzejolis, lai bērni beidzot saprot? Jā, likās, ka tas būtu tāds labs komplekts un labs kombo.
Tu jau labu laiku esi Jaunā Rīgas teātra štata aktieris. Vai šī aktieriskā pieredze tev palīdz šajā projektā?
Jānis Skutelis: Jā, es domāju, ka noteikti. Vispār idejai varēja jau izdomāt visu kaut ko, es varēju tikai jokoties, bet tas, ka varētu to dzejoli ne tikai smieklīgi, bet arī tā pa īstam noskaitīt, es domāju, ka tā ideja man nebūtu ienākusi prātā un es nemaz nemēģinātu tur iet, nemēģinātu riskēt, jo jebkurā gadījumā tā teātra pieredze ir paplašinājusi manu instrumentu loku, ar kuriem es varu strādāt. Ar hiphopu man ir viena pieredze tikai tad, kad Gustavo rakstīja "Mums vajag atpakaļ Gustavo", man bija viena rindiņa, un pagāja 40 minūtes, kamēr dabūju to iekšā. Reps pa īstam ir nenormāli sarežģīts ārprāts.
ansi, vēl nupat kopā ar brāli dueta "Netīrās cilpas" hiphopa albums "Melnezera grāmata" tika nominēts "Austras balvai". Vai "Netīrās cilpas" atgriezīsies arī ar kādu koncertu?
ansis: Ar to projektu vairākas idejas bijušas, bet nav bijis īsti kārtīgs grūdiens, lai mēs to novestu līdz galam. Man jau galvā līdzi velkas desmit smagi projekti, no kuriem spēka pietiek vienam un iespēja to uztaisīt. Un tad es ik pa laikam esmu bēdīgs, apglabāju dažas no senākajām idejām, bet tur noteikti nekas netiek apglabāts, un mēs ar brāli sastrādāsimies noteikti vēl un uznesīsim arī šo ierakstu kaut kur uz skatuves tādā vai citādākā formātā.
Mums pievienojas anša kolēģe no hiphopa jomas Ūga, kura ir projekta "Putāns toreiz un tagad" muzikālā virsvadītāja. Es tevi pareizi nodefinēju?
Ūga: Jā, patīkami dzirdēt.
Kā noprotu, tu esi arī viena no dzejniekam veltītā projekta iniciatorēm līdzās Marģeram Zeitmanim.
Ūga: Nu, iniciators tomēr laikam vairāk bija Marģers, es saņēmu brīnišķīgu zvanu, un mēs sapratām, ka vienkārši ir jārīkojas. Un teikšu tā, – kad man teica, kāda ir ideja, ko viņš vēlas, es uzreiz sapratu, ko arī es vēlos.
Un kas tas bija?
Ūga: Tas bija ilgs laika posma ceļš līdz rezultātam.
Tātad plate un arīdzan grāmata ir Seimaņam Putānam veltīts projekts.
Jānis Skutelis: Tas otrais ir ļoti svarīgs cilvēks, vienmēr var viens izdomāt idejas, bet vajag to otru, kurš atbalsta.
Ūga: Jā, nu tur sanāca tā, ka mēs esam divi cilvēki, kuri zina, uz kurieni iet un ko īsti vēlas. Es ņēmu palīgā savu komandu, savu kolēģi, kurš atbildīgs par mūziku. Ņēmu šos visus Putāna dzejoļus, liku kopā un skatīju, ko tad mēs liekam iekšā kādā dziesmā, kāds nosaukums un kā to visu pēc tam jau izpildīs. Pēc tam jau, protams, jādomā tālāk. Kas to visu darīs, kas to visu izpildīs? Kas visu ierakstīs? Protams, es arī pati ņēmu dalību. Esmu piedalījusies, ierakstījusi dziesmas, un uzrunāju ansi un Gustavo.
Bija ilgi jāpierunā?
Jānis Skutelis: Nu, godīgi saki, ko tik ilgi domā.
Ūga: Es neatceros. Tas nozīmē, ka nebija jāgaida, vai ne?
ansis: Laikam es neatceros nekādu berzi. Priekš manis berze bija tā, ka sākotnēji bija doma par to, ka es varu pamēģināt latgaliski, bet, tikko es pamēģināju, skaidrs, ka man ir vajadzīga cita pieeja.
Nekas, projektā gana daudz ir arī latgaliešu valodas.
Ūga: Mēs saglabājām līdzsvaru, lai ir gan latviešu, gan latgaliešu valoda. Un katram māksliniekam man bija ļoti svarīgi piemeklēt tieši to dzejoli. Es skatījos, lai pavadījums katram māksliniekam atbilstošs, jo katrs mākslinieks mums ir ļoti, ļoti dažāds.
