Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Izveidojies Dienvidamerikas valstīs Argentīnā un Urugvajā 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs, tango šī žanra dažādos paveidos, pateicoties nošu un agrīno skaņuplašu izplatībai, jau 20. gadsimta pašā sākumā kļuva pazīstams Eiropā: sākumā tās dienvidu un Rietumu valstīs – Spānijā, Itālijā, Francijā, Apvienotajā Karalistē.
Turklāt ātri vien tango iekaroja ne tikai visu sabiedrības slāņu sirdis, bet arī izvērtās parādībā, kas apmēram piecus gadus pirms Pirmā pasaules kara vairākās Eiropas valstīs tika nodēvēta par tangomāniju. Tango bija populārs kā dziesma un kā deja, arī kā sugas vārds, kas apzīmēja sabiedrības aizraušanos ar šo deju visdažādākajās nozīmēs – sākot ar īpašām pieņemšanām tango stilā un beidzot ar dažādām interjera lietām, kuras ietvēra eksotisko un tik iecienīto tango nosaukumu.
Tango popularitātes bums tolaik bija tik liels, ka vairākas kristīgās baznīcas konfesijas, kā arī citu ticību reliģiskās organizācijas gan Eiropā, gan Amerikas Savienotajās Valstīs publiski aicināja atturēties no tango.
Daži kaismīgākie reliģijas pārstāvji pat nekavējās teju nolādēt tango kā sabiedrības prātu pārlieku neceļos pavedinošu izklaides parādību. Simbolisks šajā ziņā bija Romas pāvesta Pija Devītā apustuliskajā vēstulē jeb bullā 1914. gadā paustais aizraušanās ar tango nosodījums. Un kā bija toreiz mūsdienu Latvijas teritorijā, Rīgā? Vai tajā atbalsojās pirms Pirmā pasaules kara Eiropā uzplaukusī tangomānija?
To, ka arī Rīga jau tad bija gana iepazinusi pavedinoši savaldzinošo tango dejas un arī dziesmas burvību, mums ļauj secināt saglabājušās liecības tālaika pilsētas presē, gan vācu, gan latviešu valodā iznākošajos izdevumos.
Piemēram, 1909. gadā Rīgas vācu laikrakstā "Rigasche Zeitung" publicēts kāds dzejolis "Goda lieta" ("Ein Ehrenhandel") ar norādi, ka tas atdzejots no spāņu valodas. Stāstiņš par neatbildētu mīlestību, kurā parādās arī norāde uz tango – kāds jauneklis "dziedāja dziesmu un dejoja tango kā dievs" savai iemīļotajai.
Šķiet, ka ap to laiku rīdzinieki jau bija iepazinuši nošu izdevumos un skaņuplatēs skanošo tango burvību. To izteiksmīgi apstiprina "Rigasche Zeitung" vienā no 1911. gada numuriem publicētais: "Jaunā deja visus padara trakus. [..] Jaunā deja nāk no Dienvidamerikas, un habanēras melodiskā kustība to pavada. Tas ir "Tango Argentin" – dzīva un enerģiska deja. Tā sastāv no dažādām kustībām, kurām iespējami dažādi varianti."
To, ka tango bija pievērsis arī tālaika latviešu sabiedrības uzmanību, apliecina šāda laikrakstā "Dzimtenes Vēstnesis" 1913. gadā publicēta ziņa: "Tango. K. Matsona dejas skolas baletklase sestdien demonstrēja plašākas publikas priekšā moderno novitāti – Tango. Šīs dejas dzimtene ir dienvidu Vidusamerika. No turienes tā pārvesta uz Parīzes modernajiem saloniem un tapusi par modes lietu. Un nu tā nokļuvusi pie mums, lai starp citām salona dejām izceltos ar savu ritmu un plastiskajām kustībām."
Saglabājušās liecības presē vairāk norāda uz tango kā dejas popularitāti. Lai gan agrīnās skaņuplates un to atskaņošanas ierīces tolaik rīdziniekiem bija labi pazīstamas lietas un noteikti jau kaut kur bija dzirdamas arī smeldzīgās tango dziesmas.
Tiesa, arī tolaik par Rīgu skārušo tangomāniju presē tika publicēti arī kritiski viedokļi. Laikrakstos latviešu valodā tika paustas šaubas, vai aizraušanās ar svešzemju eksotikas saldo augli pārlieku nenovērsīs uzmanību no latviešiem un kultūrai būtiskā, arī sava nacionālā tautastērpa, dziesmas un dejas.
Kāds tālaika notikumu apskatnieks ar pseidonīmu Silabrencis "Dzimtenes Vēstnesī" 1913. gadā publicēja šādas rindas: "Kā mīļš viesis Rīgas salonos parādījies tango. Nav jau nu daudz to salonu mūsu Rīgā, bet katrā klaudz tango takts. Un labdarības izrīkojumos salona tango ir īsta nagla. Tikai tie dejas skolotāji nomokās ar pilsoņu dīdīšanu. Bet šīs pūles arī atalgojas. Dažam skolotājam nav vairs tautskolotāja plānās maizes šķēles. (..)
Vispārīgi sakot, tā ir priecīga parādība, ka rīdzinieki daudz dejo tango, sēd restorānos, daži vingro, visi iet kino svētnīcā, bet teātrus, gleznu izstādes un koncertus ignorē. Mākslinieki var būt priecīgi, ka četras sienas viņus klausās.
Tas parāda rīdzinieku mākslas mīlestību. Tādi mākslinieki, kuri vienreiz Rīgā būs krituši cauri, otrreiz vairs te nerādīsies, un mēs varēsim mierīgi nodoties savam tango, kino un restorānam."
Lūk, kādas rindiņas lasāmas satīriskajā žurnālā "Lietuvēns" 1914. gada 3. maijā: "Kad man būs tango zābaciņi, / Kļūs "mīksti" visi puisēniņi, / Līdz solīti pa parku speršu, / Kā odus – skatiem zēnus ķeršu, / Uz katra pirksta būs tad pieci..., / Jel raugi, sirds, kā galā tieci!"
Tātad pirms Pirmā pasaules kara Rīgā tango bija kļuvis populārs, tango patika un tango arī kritizēja. Un gluži tāpat kā toreiz Parīzē, Londonā, Romā un Berlīnē, arī pie mums tango bija kļuvis par sugas vārdu, lietojamu dažādiem mērķiem.
Piemēram, to savos literārās jaunrades meklējumos bija izvēlējies kāds Juris Lapsiņš, kurš jau kara laikā, 1915. gadā, Rīgā klajā laida savu "Tango romānu". Romāns bija par kāda pulksteņmeistara Rūda pikantajiem erotiskajiem mīlas piedzīvojumiem un to atklātiem aprakstiem.
Tomēr kara laiks bija bargs. 1916. gada decembrī "Dzimtenes Vēstnesis" publicēja šādu ziņu: ""Tango romāns". Ar šādu virsrakstu Ļaudonas pagasta 40 gadus vecais Juris Lapsiņš sarakstījis kādu grāmatu, kurā nozaimojis ticības svētumus un aprakstījis netiklības, šo sacerējumu viņš izplatījis Rīgā.
Par to Rīgas apgabaltiesa tiesāja viņu 28. novembrī, pie slēgtām durvīm. Viņš uzdevies tiesā par rakstnieku un dzejnieku, bet kā tad viņš nekur nav pazīstams? Spriedumu pasludināja pie atvērtām durvīm, pēc kura viņš notiesāts uz izsūtīšanu nometināšanai, atņemot viņam tiesības un priekšrocības."
Kāds bija Jura Lapsiņa liktenis pēc soda izciešanas un Pirmā pasaules kara beigām – par to mūsdienās nav saglabājušās ziņas. Tomēr arī šis fakts apliecina – tango Rīgā tika iepazīts vairākus gadus pirms Pirmā pasaules kara. Pēc tā, jau nodibinoties Latvijas valstij, tango dabiski turpināja triumfēt Rīgas deju zālēs, restorānos, salonos un citās izklaides vietās. Trūka vēl tikai viena – mūsu pašu tango mūzikas autoru. Un 20. gadsimta divdesmito gadu nogalē arī šo robu beidzot aizpildīja Oskars Stroks (1893–1975), kurš aizsāka tango oriģinālmūzikas radīšanas tradīciju Latvijā, kas turpinās līdz pat šodienai.
