Daudzi pat nenojauš, ka tik populārā tautasdziesma “Ai, jel manu vieglu prātu” Ainara Mielava apdarē, kurai vārdus zina un līdzi dzied visi, Latvijā atgriezusies pēc kādas folkloras ekspedīcijas 90. gadu sākumā Sventājā – Lietuvā. Iespējams, kas līdzīgs varētu notikt ar kādu no desmit nupat iznākušajām “Sibīrijas dziesmām”, kuras albumā sakārtojis un aranžējis Māris Muktupāvels.
“Tie latvieši, kuri izbrauca no Latvijas pirms vairāk nekā simt gadiem, viņi aizbrauca ar tām dziesmām, ko tajā brīdī dziedāja Latvijā, un viņi tās dziesmas saglabāja.
Un tās dziesmas savā ziņā ir unikālas, jo liela daļa Latvijā nav dzirdētas vispār.
Šī kundze, kas uz vāciņa, viņa dzīvo Timofejevkas ciemā, un viņa joprojām ir dzīva, vairāk nekā 90 gadi [viņai],” skaidro Māris Muktupāvels.
Folkloras ekspedīcijas uz Sibīriju, kur dzīvo latvieši, notikušas jau kopš Atmodas laikiem, un tajās apzināts nemateriālais kultūras mantojums. Savāktais muzikālais materiāls ir vairāki simti autentisku dziesmu, kā arī teorētiskais apraksts, kas apkopots 2004. gadā izdevniecības “Upe tuviem un tāliem” izdotajā krājumā. Tagad tas kalpo kā īsta dziesmu banka, no kuras ņemtas dziesmas arī jaunajam diskam.
Muktupāvels stāsta: “Skan šajā albumā desmit, manuprāt, šajā brīdī visinteresantākās dziesmas, kas man likās, bet uzreiz varu pateikt, ka to dziesmu ir tik daudz, ka apsveru domu izdot “Sibīrijas dziesmas 2”.
Šīs dziesmas ir aranžētas un izpildītas mūsdienu cilvēkam pieņemamā muzikālajā estētikā un kvalitātē.”
Mārim Muktupāvelam šis ir sirds projekts, kurš, neraugoties uz pieckārt atteikto Valsts kultūrkapitāla fonda finansējumu, briedis un lauzies uz āru jau sen.
“Klausītāji, izbaudiet šīs dziesmas, un varbūt kāda iekritīs sirdī, un viņai būs tāds pats ceļš kā “Ai, jel manu vieglu prātu”,” cerību pauž mūziķis.
