Lai arī labi zināms, ka Riharda Štrausa partitūras ir vienas no Andra Nelsona mīļākajām, jo vairākus Štrausa simfoniskos opusus viņš zina no galvas un interpretējis neskaitāmas reizes, diriģents ne mirkli neieslīgst rutīnā, ķeroties pie tām atkārtoti. Šoreiz ar pārdomātu un sabalansētu Riharda Štrausa mūzikas programmu varēja satikties Elbas filharmonijā, kur kopā ar Minhenes Filharmoniķiem un amerikāņu soprānu Reičelu Vilisu-Serensenu (Rachel Willis-Sørensen), viņš sniedza divus neaizmirstamus koncertus Hamburgas Starptautiskajā mūzikas festivālā.
Smalkajā, komplicēti izstrādātajā, vēlīnā romantisma harmonisko pāreju piesātinātajā Štrausa mūzikas skaņaudumā Andris jūtas kā savā ērtākajā apģērbā. Štrausa harmoniskās spēles un pārejas, melodiju mežģīņvijumi, dramaturģiskie brāzmojumi veido stāstus, kur saskaņas biezās ķēdēs tiecas uz priekšu, lai nepārtrauktā muzikālo notikumu attīstībā kārtējo reizi kļūtu par komponista apbrīnojamās ģenialitātes apliecinājumu. Andris Nelsons ved šīs mūzikas dramaturģiju tik neatlaidīgi un mērķtiecīgi, tik ideālā veidā, ka klausītājam ir skaidrs – viņš izprot katras skaņas un saskaņas nozīmi šajā audumā līdz to būtības dziļumiem.
Nelsons šobrīd noteikti ir viens no pārliecinošākajiem Riharda Štrausa mūzikas interpretiem pasaulē, ikkatra viņa pieskaršanās šīs mūzikas miesai ir pārdzīvojums klausītājiem.
Uzreiz jāatzīst, ka 20. maija koncertā Minhenes filharmoniķi ne vienmēr tik ideāli spēja sekot Nelsona domas lidojumam. Brīžiem dzirdamas neprecizitātes, biezo akordu intonatīva šūpošanās, kā meklējot balansu, savu ideālo vietu. Protams, te orķestris mūsu priekšā ir kā uz paplātes, Elbfilharmonijas balti šūnainā zāles akustika ir ietveroša, maigi matēta, koncentrēta, izceļot atsevišķu instrumentu grupas, orķestrantu solo sniegumus. Šķiet, te skaņa pilnībā attīrīta no liekas reverberācijas, līdzīgi, kā klausoties orķestra spēli skaņu ierakstu studijā. Varam iztēloties, kā paši mūziķi jūtas tik atkailinātā akustikā. Skaņa ir centrāli koncentrēta, īpatnēji virzoties milzīgajā zāles gaisa telpas apjomā. Atcerēsimies, ka Elbas filharmonija ilgās būvniecības dēļ bija pretrunīgu viedokļu un garu diskusiju apvīts temats, gan pateicoties neparasti drosmīgajam un iespaidīgajam arhitektoniskajam risinājumam, gan milzīgajām izmaksām, ko tā prasīja (vairāk nekā 850 miljonus eiro). Ar savu zilo viļņu jumta līniju elegantā stiklojumā, tā paceļas pāri pilsētai, pāri tās plašajai ostai, kļūstot par spilgtāko Hamburgas zīmi Elbas upes labajā krastā un mērojoties ar citiem pasaules koncertzāļu arhitektūras šedevriem. Arī Lielā zāle ir vizuāli iespaidīga, tomēr tās akustika, kuru veidojis ievērojamais japāņu akustiķis Jasuhisa Tojota, nav viennozīmīgi vērtējama, un, iespējams, tās īpatnums slēpjas zāles sienu pārklājumam izvēlētajā neparastajā materiālā, kas veidots no ģipša un otrreiz pārstrādāta papīra.
Koncertu uzsāka Riharda Štrausa "Sapņojums pie kamīna", simfoniska starpspēle no operas "Intermeco", kas iedvesmojošā noskaņā ievadīja Štrausa mūzikas pasaulē, netieši solot koncerta galvenos notikumus vakara gaitā. Par vienu no šiem notikumiem kļuva sekojošās Riharda Štrausa "Četras pēdējās dziesmas" soprānam un orķestrim. Šis filosofiskais, apcerīgais opuss komponēts 1948. gada maijā, neilgi pirms komponista nāves. Četras dziesmas, kuru pamatā dzejoļi – Hermaņa Heses "Pavasaris", "Septembris", "Uz dusu" un Jozefa fon Eihendorfa "Saulrietā", sākotnēji radīti kā atsevišķi skaņdarbi, tomēr vēlāk pats Štrauss vēlēja, lai tie tiktu atskaņoti kopā. (Kompozicionālā veselumā dziesmas izkārtoja komponista draugs redaktors Ernsts Rots).
Soprāns amerikāniete Reičela Vilisa-Serensena šajā apskaidrības un miera piepildītajā ciklā dāvāja klausītājiem pārdomātu sniegumu, izkoptu vokālo tehniku, viņas balss sabalansējās ar orķestri, kļūstot par tā tembru bagātības daļu. Lai arī apvaldītās balss patīkamais skanējums pārliecināja, tāpat kā viņas saspēle ar diriģentu, tomēr dažkārt trūka uz klausītājiem vērsta personības harismas spēka. Iespējams, solistes sniegums šķita attālināts arī tādēļ, ka viņa atradās uz podesta aiz orķestra, tādējādi raidot balsi pāri instrumentiem un vadot skaņu uz klausītājiem it kā no tālienes. Šo neparasto izvietojumu visdrīzāk noteikusi koncertzāles specifiskā akustika un fakts, ka klausītāji sēž visapkārt orķestrim, tādēļ aiz orķestra sēdošajiem solistes balss būtu grūti uztverama, ja viņa būtu atradusies orķestra priekšā. Lai arī interpretācija šķita attālināta, Reičela Vilisa-Serensena saņēma siltas klausītāju ovācijas un atzinību.
Savukārt koncerta otrajā daļā orķestris atdzīvojās un burtiski uzmirdzēja simfoniskajā poēmā "Tils Pūcesspieģelis", kas dzirkstīja melodiju un pūšaminstrumentu tembru krāsainībā. Andris Nelsons šo darbu spēlējis daudz, arī Latvijā esam piedzīvojuši viņa aizrautīgo interpretāciju. Un arī tagad Pūcesspieģeļa stāsts tika smalki izgaršots un rādīts īpaši detalizēti: Nelsons šo darbu burtiski izdejoja, izceļot mazos motīvus, virpinot sīkas pārejas, negaidītās dinamiskās gradācijas, un stāsta tēli teju burtiski atdzīvojās spriganajā atskaņojuma tempā. Klausītāji vislabāk varēja izbaudīt orķestra lielisko pūšaminstrumentālistu sniegumu, kas tika novērtēts un sumināts.
Tomēr par koncerta smaguma centru kļuva Štrausa simfoniskā poēma "Nāve un apskaidrība", kas kā pārdomāts vainagojums deva koncertam virsvērtību. Šīs mūzikas uzdevums, likt raudzīties pāri ikdienišķajam un ļaut triumfēt cilvēka gara spēkam, reizē runā arī par lielo emocionālo spriedzi, virzoties cauri iekšējiem (personības) un ārējiem (notikumu) dramaturģiskajiem viļņiem, lai finālā sasniegtu gaismu, mieru un apskaidrību. Meistardarbam nokļūstot izcila diriģenta rokās, varējām piedzīvot dziļu, patiesu mākslas baudījumu un jēgpilnu garīgu pārdzīvojumu. Andra Nelsona ārkārtējā muzikalitāte dara katru viņa vadīto koncertu par īpašu.
Viņa atskaņotās mūzikas klātbūtnē varam pieskarties komponista oriģinālajai domai, darba idejai, kas teju visprecīzākajā veidā tiek pārraidīta uz mūsu uztveres antenām.
Tieši Andra Nelsona jaudīgajām interpretācijām ideālā veidā izdodas pārnest Riharda Štrausa mūzikas krāsainās, daudzveidīgās idejas mūsdienu nestabilajā un mainīgajā pasaulē, lai mēs spētu tās apjaust, pārdomāt un, visbeidzot – apjēgt.
