"Ja nu strādāt un cīnīties par kāda orķestra vai diriģenta viesošanos Latvijā, tad tas ir Andris Nelsons. Ilgi domāju, kādā veidā un ar kādu orķestri viņu atvest uz Latviju,” stāsta Žagars un neslēpj – posms, kad iepazinis Nelsonu un sācis ar viņu sadarbību, viņam pašam bijis svarīgs gan kā operas direktoram, gan režisoram: "Tas bijis svarīgs laiks manā dzīvē. Andris savu ceļu uz pasaules skatuvēm sāka kā izcils diriģents Rīgā. Ilgi sekoju viņa koncertu gaitām.
Kad "Gewandhaus" plānoja Skandināvijas tūri, mana motivācija bija aģentūrai pierādīt, ka Malme no Latvijas nemaz nav tik tālu.
Tā nu pēc sešu gadu pārtraukuma un divu "Grammy" balvu iegūšanas Andris Nelsons būs Latvijā ar vienu no senākajiem Eiropas orķestriem.”
Andrejs Žagars atzīst – lai lielu orķestri atvestu uz Latviju, nepieciešami arī apjomīgi finanšu līdzekļi. "Latvijas pirktspēja nav tāda, lai tikai par pārdotajām biļetēm varētu nosegt visus izdevumus. Tāpēc priecājamies, ka esam iekļauti Latvijas simtgades programmas koncertciklā "Dzimuši Latvijā". Protams, bija jālūdz palīdzība arī citiem sponsoriem."
Ideja par šiem koncertiem auklēta vismaz gadu.
"Sākumā Andri mēģināju pierunāt, ka veidosim festivāla orķestra formātu, bet tad viņš kļuva par divu lielu orķestru vadītāju, kas viņa grafikā nepieļauj iespēju dibināt jaunu orķestri. Bet arī tas ir lieliski, ka Latvijai, tāpat kā Skandināvijai, piedāvāsim divas atšķirīgas programmas," stāsta Žagars.
Opolais senajā repertuārā un Dzenīša jaundarbs "Māra"
"Neesmu ietekmējis programmas veidošanu, bet priecājos, ka 13. oktobrī publika redzēs Kristīnes Opolais repertuāra daļu, ko skatītāji, iespējams, jau piemirsuši – pārsvarā šodien tiek sekots operu translācijām ar Kristīnes piedalīšanos. Krievu repertuāru, Čaikovski viņa tikpat kā vairs nedzied, bet te būs divas pērles – Vēstules skats operas "Jevgeņijs Oņegins" un Lizas ariozo "Pīķa dāmas". Tās abas bija operas, ko ar Kristīni savulaik veidoju kā režisors, bet Andris diriģēja "Pīķa dāmu". Mēs visi bijām vienoti entuziasmā un kaislībā, pārņemti ar mūziku – par "Pīķa dāmu" no prestižā izdevuma "Financial Times" saņēmām 5 zvaigznes – tas bija liels pārsteigums un balva par mūsu kopīgo darbu.”
13. oktobra koncertā līdzās Čaikovskim un Mālera Pirmajai simfonijai dzirdēsim arī Andra Dzenīša jaundarba "Māra" pirmatskaņojumu Latvijā, kas pasaules pirmatskaņojumu piedzīvoja 4. oktobrī Leipcigā, izpelnoties lieliskas atsauksmes.
"Andris Nelsons taču mierīgi varēja pasūtīt mūziku kādas citas valsts komponistam, taču – viņš pasūtinājis darbu tieši latviešu komponistam Dzenītim, tādējādi pildot īpašu misiju. Dzenīša opuss ir svaigs, jauns, speciāli rakstīts abiem Andra Nelsona vadītajiem orķestriem – gan Leipcigas, gan Bostonas," atzīmē Žagars.
Savukārt 14. oktobrī Baltajā namā dzirdēsim vienu no izcilākajiem šodienas trompetistiem – Hokanu Hardenbergeru. "Visu laiku mēģinām pievērst uzmanību šim tiešām izcilajam trompetistam, ko mediji uzskata par šodien labāko. Hardenbergera vārds saistās arī ar Andra Nelsona muzikālo izglītību – pirms Andris pievērsās diriģēšanai, viņš spēlēja trompeti Latvijas Nacionālās operas orķestrī. Pats Andris atzīst, ka šobrīd trompetes spēle viņam nozīmē tādu kā meditāciju un relaksēšanos. Tagad viņu mēģinām provocēt, lai mūsu operā uz "bis!" skanētu nevis orķestra skaņdarbs, bet gan viņa spēlētā trompete,” pasmaida Žagars.
Nelsona un Opolais krusttēvs
Lielā mērā Andrejs Žagars uzskatāms par skatuves krusttēvu gan Andrim Nelsonam, gan Kristīnei Opolais. Tieši Žagara laikā Latvijas Nacionālajā operā Nelsons kļuva par galveno diriģentu, bet Opolais uzsāka solokarjeru.
"Par Andri ir īpašs stāsts: tik fantastisku, kaislīgu vēlmi diriģēt, kādu viņš juta, negadās redzēt bieži," atceras Žagars. "Sākumā varējām atbalstīt viņa studijas Sanktpēterburgā pie profesora Titova, vēlāk sapratām, ka viņa talants un spējas ir tik lielas, ka jārod iespēja noslēgt līgumu ar Marisu Jansonu – viņi daudz runāja par mūziku, tikās, līdz sapratu, ka Nelsons steidzami jānozīmē par galveno diriģentu.
2003. gadā Andrim Nelsonam bija tikai divdesmit četri, taču pieņēmu drosmīgo lēmumu un nozīmēju viņu par operas galveno diriģentu.
Četrus gadus kopā būvējām mūsu operas muzikālo līmeni,” atgādina Andrejs Žagars. "Savukārt Kristīne Opolais sāka kā kora māksliniece, bet reaktīvā tempā sāka apgūt repertuāru un dziedāt krievu, vēlāk arī itāļu operas.
Kā vadītājam man bija patīkami apzināties, ka izdevies palīdzēt, attīstīt vai atbalstīt talantīgus cilvēkus ar potenciālu, kuri ar prieku koncertē pasaulē, priecē skatītājus un atgriežas dzimtenē.
Mans mērķis toreiz bija veicināt mūsu mākslinieku līmeni šeit – lai viņi uzmirdz Latvijā. Ja viņi jutīsies atbalstīti, loloti, mīlēti, ar prieku viņi vienmēr atgriezīsies, neatkarīgi no tā, kādi būs viņu panākumi ārzemēs vai kādas aģentūras paspārnē viņi atradīsies.
Par Andri bija diezgan skaidrs – tur ir talants, dabas dotā fanātiskā muzikalitāte. Manuālo tehniku vari apgūt, arī dzīves pieredze dara savu, bet, ja nav muzikalitāte un nervs no dabas, nevari iemācīties un kļūt par izcilu diriģentu.
Kad aģentūras sāka klejot uz katru pirmizrādi mūsu operā, sapratu, ka drīz viņam nāks piedāvājums un dosies projām.”
Darba pilnas rokas
Arī pēc aiziešanas no Latvijas Nacionālās operas vadītāja amata Andrejam Žagaram darāmā netrūkst. "Mana kaislība uz operu nav zudusi – mēģinu redzēt pēc iespējas vairāk iestudējumu – arī Eksanprovansā un Berlīnē, taču esmu sapratis, ka šodien aktuāli arī citi žanri, kas pasaulē kļūst pieprasīti – piemēram, simfoniskā mūzika vai darbi, kuros iezīmējas vairāku žanru apvienojums, kuru rezultātā veidojas spilgti mākslas darbi, kas spēj radīt katarsi. To noteikti vēlēšos klausītājiem piedāvāt nākotnē.”
Tāpat Andrejs Žagars neslēpj, ka labprāt atsaucas kinoprovēm – šobrīd viņu redzam jaunajā latviešu kinofilmā "Homo Novus". "Laiks, kad mēs, latviešu aktieri, tikām saukti uz Krieviju spēlēt sliktos ārzemniekus, ir pagājis," pasmejas Žagars, taču ik pa laikam atsaucas Krievijas kinostudijām un Krievijas kanāla 'Kultūra" aicinājumiem. "Neatsakos no izaicinājumiem, kas saistīti ar manu pamatprofesiju, ko esmu apguvis mūsu Mūzikas akadēmijā. Un priecājos, ka aktieru fakultāte savulaik bija tieši šeit – tā bija iespēja katru dienu komunicēt ar mūziķiem,” uzsver Žagars, kurš mācījies divu izcilu režisoru vadībā – pie Arnolda Liniņa un Ainas Matīsas.
"Viegli palīdzēt solistiem vokālistiem iestudēt izrādes. Iemaņas, ko esi apguvis kā aktieris, palīdz – cīnīties par patiesu pārdzīvojumu, attiecībām, lai skatītājs var noticēt tēlu attiecībām.
Bieži opera ar to grēko, ka dominē mūzika, bet ar aktiermeistarību ir tā, kā ir.
Tāda ir mūsdienu opera – no dziedātāja pieprasa spilgtu aktieru sniegumu un spilgtus tēlus."
Jubileju atzīmēs tālumā
Vaicāts par apaļās jubilejas svinībām, Andrejs Žagars atbild noraidoši: "Parasti jau liekas, ka jātaisa balle, bet no pieredzes zinu, ka ar lielajām ballēm ir tā: ar visiem jaukajiem cilvēkiem, kurus tu esi uzaicinājis, nav laika aprunāties, un rezultātā gandarījuma nav ne man, ne viņiem.
Tāpēc nekādu lielu notikumu negribu – šie koncerti jau ir dāvana gan man, gan skatītājiem.
Tāpēc vispirms atzīmēšu ģimenes lokā, bet tad došos ceļojumā uz eksotisku zemi, kur nav ne tik viegli iebraukt, ne uzturēties – jābūt uzmanīgam… Bet tur ir ļoti bagāta un sena kultūra!”
