Mūziķes Alises Jostes albums “Šākātā” martā saņēma “Zelta mikrofonu 2021” kategorijā indie albums. Savukārt 14. februārī grupa “Nesen”, kurā mūziķe ir viena no dalībniekiem, izdeva albumu “Tas būs ilgi”. Mūsu saruna par aktuālo un paliekošo notiek šim laikam raksturīgi – digitālajā platformā.
Aiga Leitholde: Apsveicu ar “Zelta mikrofonu”! Šī nav tava pirmā balva, tāpēc jautāšu klišejisko jautājumu – vai balvas kaut ko maina tavā mūziķes dzīvē?
Alise Joste: No vienas puses ir sajūta, ka tas nekas tāds nav, bet tajā pašā laikā, ja jau nozarē zinošie cilvēki šādi ir lēmuši, tad kaut ko tas arī iekustina. Pirmkārt, iekustina sajūtu, ka māku izdarīt. Kad darba procesā ej pāri šaubu jūrai, ka brīžiem šķiet – šis nevienam nav vajadzīgs un nav nekam derīgs, šāda balva atbrīvo no paškritikas biezokņa. Kļūst vieglāk!
"Šākātā" ir tavs pirmais albums latviski. Vai tev sevi bija jālauž, lai rakstītu latviski? Vai tas vienkārši notika?
Viss sākās ar to, ka latviski biju uzrakstījusi “Nesen” domātas dziesmas. Tā kā šis nav mans solo projekts, spiediens bija mazāks. Atbildību dalām uz visiem grupas biedriem, kas vajadzības gadījumā man varētu pateikt, ka labāk šādi nevajag darīt. Viss notika tik viegli, un pienāca brīdis, kad nolēmu rakstīt arī savu solo albumu. Mērķa rakstīt albumu latviski man nebija, bet man šī doma patika, un es no tās arī neatlaidos. Un patiesībā jāsaka, ka rakstīt mūziku latviski nemaz nebija tik ļoti grūti, kā man vienmēr bija licies. Es domāju, ka esmu vienkārši līdz šim brīdim izaugusi. Jo iepriekš man tiešām šķita, ka rakstīt mūziku latviski, – tas nav izdarāms. Tad es devos "Šākātā" rakstīšanas nometnē un divu nedēļu laikā pa dziesmai uzrakstīju.
Rakstīt albumu, tas ir eksperiments. Tu nezini, kas sanāks. Ja vispār sanāks.
Vai vajadzēs vēl papildināt? Vai viss būs jau no sākuma labi noformējies? Šo divu nedēļu laikā tapušo dziesmu demo ieraksti jau bija diezgan gatavi, bet, protams, Gatis Zaķis pielika savu pirkstu, lai tas būtu kārtīgi noslīpēts darbs.
Šajā laikā esi darbojusies arī projektā "Nepāriet".
Jānis (Šipkēvics -red.) ar savu ērgļa aci ieraudzīja mūsu visu potenciālu, un mēs labi sadraudzējāmies. Sākumā varbūt šķita, ka esam izrauti no dažādām pusēm, dažiem šī bija pirmā tikšanās reize. Galu galā mums ļoti forši ir sanācis sadraudzēties. Ja nekas nenoies greizi, tad maijā nāks klajā otrais “Nepāriet” albums, taču šoreiz tajā būs tikai mūsu oriģinālmūzika.
Esmu ievērojusi, ka bieži vien mūziķi viens par otru nezina. Kad tomēr savstarpēji tiek iepazīstināti, izrādās – ir pa ceļam! Kāpēc, tavuprāt, šādi notiek?
Mēs ar Kārli (Jostu -red.) esam sprieduši, kādēļ mūzikas sfērā viss ir šādi sadalījies, ka katrs ir pats par sevi.
Sajūta, ka katrs pats grib būt labākais un nevēlas ar to dalīties. Tad tā draudzēšanās ir ļoti sarežģīta – cilvēkiem nevari piekļūt, jo viņi paši ir norobežojušies.
Tādēļ labi, ka ir cilvēki, kas spēj uzņemties iniciatīvu un pavilkt ideju uz priekšu. Dažreiz šķiet, ka repa lauciņā mūziķi viens par otru iedegas. Tā vismaz no malas šķiet, ka tur cilvēki viens otru atbalsta, kamēr popa laukā, šķiet, katrs ir pats par sevi. Bet tās iekšienes ir katram burbulim zināmas un saprotamas.
Parunāsim par projektu “Nesen”, kuram februārī iznācis albums “Tas būs ilgi”. Kā projekts “Nesen” ir salīdzinoši jauns, taču visiem grupas dalībniekiem (Kārlis Josts, Aleksis Luriņš, Jānis Burmeisters) ir sava sadarbības priekšvēsture. Kā tas ietekmē “Nesen” skanējumu?
Protams, no tā nevar izvairīties, ka kaut kas izklausās līdzīgi. Projektā piedalās cilvēki, kas definē to skanējumu.
Mums galvenais uzstādījums ir ar “Nesen” mūziku radīt prieka pēc.
Mēs nerakstām relīzi un netaisām promo fotosesiju, jo gribam, lai beidzot ir tā viena grupa, kurā var nodarboties tikai ar mūziku. Pabūt kopā ar foršiem cilvēkiem un nospēlēt koncertus, jo mums pašiem to gribas, nevis tas ir jādara tāpēc, ka izdodam singlu, ko nepieciešams promotēt. Šādi tapa arī albums – tāpēc, ka mums gribējās to ierakstīt. To arī izdarījām, bez uzstādījuma, ka ir kaut kas jāsasniedz vai kādam kaut kas jāparāda.
Man liekas, ka lielā mērā tā arī ir pareizā attieksme. Ja nedari sevis dēļ, kāpēc tad darīt? Klausītāji sajūt to patiesumu. Savukārt ar albumu vislabāk klausītājus, šķiet, iepazīstināt koncertos. Tādēļ pandēmijas kontekstā bieži aizdomājos, kā šis viss ietekmē mūziķu un klausītāju attiecības? Tagad esam katrs savā burbulī. Kā tava mūzika, tavuprāt, sasniedz klausītājus?
Šobrīd mēdzu atvērt “Spotify” un apskatīties, cik daudz cilvēku konkrētajā mirklī klausās manu albumu. Bez klātienes koncerta satikt savu klausītāju ir ļoti grūti. Pastāv sociālie tīkli ar plašām iespējām, bet tas viss nepietuvojas klātienes sajūtai. Tādēļ šobrīd uz šo neiespringstu – kas mani atceras, tas atceras, kas klausās, tas klausās. Bet mūzika, cilvēki un grupas ir dažādas – citi ir safilmējuši koncertus, un, iespējams, uzticīgie klausītāji to novērtē.
Interesanti, kā veidojas šie uzticīgie klausītāji: vienu aizrauj muzikālais, otru – mūziķa personība, trešo – kopējā atmosfēra, un tā tālāk. Ko tu novērtē citu mūziķu radītajā? Kam esi uzticīga klausītāja?
Es zinu, ka Kārlis ļoti interesējas par saviem mīļākajiem māksliniekiem, mēģina izpētīt, kā notiek viņu mākslinieciskais process. Man tas viss ir sekundāri. Ja es dzirdu un noticu, tad tas ir vienīgais, kas mani piesaista.
Ja es noticu un sajūtu, ka esmu uz viena viļņa ar to, ko šis mākslinieks ir izdarījis, tas arī ir vienīgais faktors, kam pievēršu uzmanību.
Arī koncerts var daudz ko izmainīt – pat ja ierakstos šis nav bijis tavs mīļākais mākslinieks, koncerta priekšnesums var izmainīt skatījumu. Pārdefinēt, kas tas ir, ko tu dzirdi, lai pēc tam ierakstā mūziku uztvertu jau citā līmenī. Protams, mēdz gadīties arī otrādāk.
Atgriežoties pie albuma "Šākātā", ko izdevi 2020. gada oktobrī. Tagad jau ir laiciņš pagājis, albums ir iedzīvojies. Kā tu tagad uz to skaties?
Tagad ar laika distanci šo albumu nemaz neesmu klausījusies. Tapšanas procesā albumu sanāk pārklausīties, tādēļ šķiet, ir jāpaiet gadam, lai varētu to atkal noklausīties.
No vienas puses, albums ir iedzīvojies, un cilvēki viņu klausās, bet tajā pašā laikā šī albuma programmu koncertā neesmu spēlējusi, attiecīgi man dziesmas joprojām liekas svešas.
2020. gada vasarā bija pāris koncertu, kuros spēlēju jaunās dziesmas. Šobrīd šķiet ļoti jocīgi mēģināt apvienot dziesmas angļu un latviešu valodā. Un nevar saprast, vai koncerts jādala divās daļās, vai dziesmas jāspēlē pamīšus. Vēl nav bijusi iespēja nonākt pie atbildes, kā to darīt? Tādēļ šobrīd mazliet ir tāda sajūta, ka karājos gaisā – albums ir, bet koncertu nav, un albums nav līdz galam realizēts.
Albuma izdošana un koncertēšana iet roku rokā. Ja bezkoncertu periods ieilgs, tad jaunais albums vairs nebūs aktuāls.
Nu ja! Jāraksta jauns. Es nezinu, kas mūs šogad sagaida. Ja koncerti būs atļauti, tad būs intensīvi. Koncerts ir piedzīvojums. Kad spēlēju solo, lai gan uz skatuves esmu viena, ar klausītāju man veidojas ļoti ciešs dialogs. Man ik reizi ir pārsteigums, ka vēl kāds bez manis klausās šīs dziesmas.
Kad es sāku rakstīt mūziku, to darīju sevis dēļ. Nonākt punktā, kad es to varu izpildīt publiski un šīs dziesmas kāds klausās un uztver personīgi, bija man liels pārsteigums.
Otrs – uzstāties grupā, un tā man šobrīd pietrūkst. Pietrūkst gatavošanās process un pats koncerts, kur kolēģu acīs redzi, cik ļoti viņi ir uzlādēti, kā klausītājiem kājas kustas līdzi. Es pati nekad neesmu bijusi ļoti ambicioza, tāpēc jūtos ļoti labi šajā nogaidīšanas laikā, darot lietas, kas pašas atnāk vai, uzrakstot mūziku, piemēram, reklāmai. Nupat saņēmu piedāvājumu rakstīt mūziku filmai. Tas ir veids, kā ar mūziku šobrīd var turpināt darboties, līdz brīdim, kad pateiks – šādi dzīvosim vēl piecus gadus, vai – šis beidzot ir beidzies!
Vai tu tici liktenim, nejaušībai? Vai apvieno abus kopā?
Laikam apvienoju likteni ar nejaušību. Protams, daudzkārt man ir šķitis, ka plūstam pa straumi un galā kaut kur nonākam. Tomēr man ir jānolemj, pa kuru sazarojumu vai taku es tālāk iešu. Bet varbūt tā arī ir ilūzija, ka tas ir mūsu spēkos. Kā jau sacīju, man nekad nav bijuši ambiciozi mērķi, ka man obligāti vajag skanēt radio, ka vajag izdot albumu – tās lietas vienkārši notiek.
Negribu izklausīties depresīvi, bet – jo mazāk cerību, jo dzīve priecīgāka. Es daru, jo man patīk darīt.
Klausoties tevi gan solo, gan dažādos projektos, jāsaka, ka kopumā tavs skanējums ir alternatīvs. Kur tās saknes ir meklējamas?
Manī ir tā sajūta, ka gribas izdarīt citādāk un interesantāk.
Man vienmēr ir paticis pārsteigums mūzikā – tie soļi, kā attīstīsies melodija, ir paredzami, bet tomēr ir tas elements, kas tevi atsēdina un pārsteidz. Un tev gribas vēl un vēl to piedzīvot.
Un arī es savā mūzikā to cenšos attīstīt. Protams, man ir arī dziesmas ar klasisku uzbūvi – struktūrai un kārtībai ir jābūt. No kurienes nāk šī vēlme pēc pārsteiguma? Jā, savulaik esmu bijusi alternatīva “čiksa”, kas staigā melnā džemperī, ar melni krāsotiem nagiem un acīm. Tās ietekmes nevar tik viegli izskaidrot. Es nezinu, kāda ietekme ir tam, ka piecu gadu vecumā uz riņķi klausījos "Dzeguzītes" kaseti, cik liela ietekme bija tam, ka 14 gados klausījos Eiropas hitu radio un jutos, ka tas ir labākais pasaulē? Tas viss noteikti ir atstājis kādus nospiedumus.
Tu esi precējusies ar Kārli Jostu, ar kuru esat arī grupā “Nesen”. Vai mūziķu ģimenē dziesma vieno vairāk?
Būt diviem mūziķiem ir forši, jo mēs saprotam, ko tas nozīmē tīri praktiski – mēģinājumi, koncerti, uz kuriem jāmēro tāls ceļš. Iespējams, cilvēkam, kas nav saistīts ar mūziku, no malas skatoties, var šķist – ko tur tik daudz var mēģināt, kā var dziesmu trīs mēnešus rakstīt un pārrakstīt! Man liekas, būt ģimenē diviem mūziķiem palīdz konkrētos brīžos nesatraukties, jo nav jau par ko satraukties!
Ne vien organizatoriski, bet arī muzikāli jums ir pa ceļam.
Mums ir pa ceļam. Atceros, kad iepazināmies, mēs sēdējām bārā un ilgi, plaši prātojām, ka mums kopā jāraksta mūzika. Tas notika, pirms mēs vispār izdomājām, ka vēlamies kopā veidot arī attiecības. Mums bija līdzīgas ietekmes un idejas par to, kā skanēs mūsu grupa.
