Sandra Ņedzvecka: Mārtiņ, vispirms jautājums tev – pavisam nopietni: mērķi, iespējas, paredzamie rezultāti...
Mārtiņš Bergs: Līdz ar to, ka ka šie svētki ir mans hobijs un veselu gadu ar nepacietību tos organizēju, gaidu un esmu tajos iekšā līdz matu galiņiem, esmu priecīgs, ka šī gada situācijā viss tomēr notiek. Parasti koncerti gan mums skanējuši mūzikas skolā – te ir brīnišķīga zāle ar labu akustiku, kas piemērota kamermūzikai. Bet divu metru distancēšanās dēļ diemžēl šeit varētu satilpināt kādus trīsdesmit cilvēkus.
Tā nu mēs upurēsim akustiku un ar koncertiem pārcelsimies uz Kultūras nama lielo zāli, lai visus koncertus varētu dzirdēt ap simt cilvēku.
Un nav jau arī nemaz tik slikta tā akustika, pagājušogad šeit notika Reiņa Zariņa solokoncerts – te ir Stainway flīģelis, labs instruments. (..)
Bet varbūt vispirms mazliet par to, kas nav redzams afišās. Jau septīto reizi svētku ietvaros mums notiek arī bērnu un jauniešu nometne, kurā piedalās dalībnieki no visas Latvijas. Pagājušogad bija pat 28 mūzikas skolas – pievienojās arī Mediņskola un Dārziņskola, kuras audzēkņi labprāt brauc uz Madonu, lai strādātu brīnišķīgu meistarklašu vadītāju vadībā.
Šogad bija pieteikušies ap 70 dalībnieku, bet, tā kā nometņu likums paredz, ka vienā grupā nedrīkst būt vairāk par trīsdesmit dalībniekiem, izlēmām veidot divas nometnes, lai būtu maksimāli daudz bērnu.
Tāpēc viena nometne jau sākās 19. jūlijā un noslēdzās 25. jūlijā.
Kāda ir vecuma amplitūda?
Mārtiņš Bergs: No otrās līdz devītajai klasei. Jaunieši meistarklasēs mācās pie augsta ranga pedagogiem. Pirmajā nometnē bija vijolniece Paula Šūmane un čelliste Anna Veselova. Paula ir arī brīnišķīgs pedagogs – viņa piedāvāja tik daudz metodikas paņēmienu, kā bērniem mācīties. Tas bija ļoti svētīgi visiem. Arī Anna Veselova ir fantastiska mūziķe ar ļoti labām pedagoģiskajām praksēm, turklāt Anna kopš pagājušā gada rudens studē pedagoģiju Vīnē.
Otrajā nometnē būs komponiste Laura Gustovska, kura gan tikko nomainījusi uzvārdu. Šeit pieteikušies astoņi topošie komponisti no bērnu mūzikas skolām, un arī šī kompozīcijas meistarklase ir ļoti populāra. Viens no šī gada dalībniekiem – Edgars Kaļva – šobrīd kļuvis par Cēsu Mūzikas vidusskolas audzēkni, un nu jau tā pēctecība ir redzama. Līdzīgi kā Ernests Valts Circenis, kurš, manuprāt, no 2013. gada nav izlaidis nevienu gadu. Otrajā nometnē flautas meistarklases sniegs Vita Rozēna un, protams, pianiste Agnese Egliņa, pie kuras gribēja mācīties divdesmit dalībnieki, bet Agnese piekrita mācīt divpadsmit... Trešdien ir ierašanās diena Madonā, bet ceturtdien jau sāksies ļoti aktīvs process, kura sākumā būs lekcijas, pēc tam – individuālās nodarbības, un pēc tam jau sabrauks mūziķi un jaundarbus iestudēs.
Kāda jums, trim komponistiem, ir līdzšinējā pieredze ar Madonas mūzikas svētkiem, un ko jūs sagaidāt un priekšā liksit jaunajiem censoņiem?
Gundega Šmite: Šogad šajos kursos pasniegšu jau trešo reizi. Iepriekš esmu pasniegusi kompānijā ar Mārtiņu Viļumu, tad ar Rutu Paideri. Parasti esam bijuši pasniedzēju duets, bet jau otro gadu formāts mainījies uz trim pasniedzējiem, un šogad tie esam mēs – es, Jānis Petraškevičs un
mums ļoti liels prieks, ka esam arī izaudzinājuši šo kursu kompozīcijas klašu "veterāni" Eviju Skuķi, kura patiesi savā ziņā ir mūsu audzinājums,
īpaši jau Jāņa audzēkne, jo Evija pie Jāņa pabeigusi maģistra studijas, un šajos meistarkursos viņa būs absolūti pilnvērtīga kolēģe. Šogad pirmo reizi kursi izvērsti Baltijas valstu mērogā, lai gan Covid-19 dēļ Igaunijas un Lietuvas jaunie komponisti bijuši piesardzīgi, tāpēc ir tikai viens lietuviešu komponists un viena Igaunijā studējoša komponiste, kura piebiedrosies latviešu komponistiem.
Kopumā mums būs septiņi dalībnieki, kuru darbus iestudēs septiņu mūziķu ansamblis, kas šoreiz būs starptautisks –
komandā esam aicinājuši mūziķus, kuru spēlētos instrumentus un dziedāto balss tembru nav tik viegli atrast Latvijā – tā ir blokflautiste Ulrike Maijere-Špona no Šveices, kura spēlē visdažādākā kalibra blokflautas, kā arī kontrtenors Havjērs Hāgens, un viņu apvienība arī ir pazīstama kā "UMS 'n JIP", kas jau koncertējusi Latvijā – gan festivālā "Arēna", gan Latvijas jaunās mūzikas dienās. Viņi piebiedrosies latviešu mūziķiem – dziedātājai Montai Martinsonei, čellistei Elīzai Sestulei, klarnetistei Annai Gāganei, klavesīnistei Ievai Salietei un sitaminstrumentālistam Edgaram Vaivodam, iestudējot jauno komponistu darbus. Jaunie komponisti raksta skaņdarbus dažādām instrumentu kombinācijām, nav gan jāizmanto visi – ir viens sastāvs, kur tiek izmantoti visi septiņi instrumenti, ieskaitot balsis, bet pārsvarā esam veidojuši kombinācijas, kurās valda trio vai kvarteta sastāvi dažādās kombinācijās. Tātad dažādu instrumentu sastāvi šo septiņu instrumentu ietvaros.
Jāni, kā tev šķiet – kāda ir lielākā atšķirība starp šādiem vasaras kursiem no mācībām Mūzikas akadēmijā?
Jānis Petraškevičs: Kad vēl pats biju students, samērā intensīvi piedalījos dažādās meistarklasēs, jo izbaudīju un sapratu – tā ir unikāla un esenciāla pieredze paralēli tam, ka tu lēnām studē mūzikas augstskolā, pakāpeniski apgūstot dažādas mūzikas disciplīnas.
Meistarklase Madonā ir ar augstu uzstādījumu, jo šeit apvienojas dažādi komponenti –
ir gan tas, ka tiek ļoti intensīvi strādāts pie jauniem opusiem, gan
ir ļoti izvērsts mēģinājumu process, kas jaunajiem komponistiem ir neizsakāmi svarīgs – tādējādi ir iespēja eksperimentēt un katrā mēģinājumā pameklēt vēl kaut ko jaunu, pamainīt. Tas ir kas tāds, kā nav bijis nevienā no tām meistarklasēm, kādās savulaik esmu piedalījies pats.
Parasti mēģinājumu fāze saistījās ar nelielu stresu, ka visam jābūt gatavam īsā laikā. Un tad vēl beigu koncerts kā galamērķis, kas ir vainagojums un uz ko mēs visi šajā situācijā tiecamies – kurā jaunie komponisti savus opusus dzird.
Vai jums ir kaut kāda iespēja jau iepriekš iepazīties ar jaunajiem komponistiem, meistarklašu dalībniekiem? Viņi atsūta savus darbus, savas biogrāfijas?
Jānis Petraškevičs: Jā, iesākumā tiek iesūtīti viņu jau iepriekš sarakstītie darbi, un uz tā pamata mēs iepazīstam to, kāda veida personības viņi ir. Lai gan – šoreiz mēs viņiem pašiem devām iespēju izteikt savas vēlmes pēc tā, kādām instrumentu kombinācijām no esošā piedāvājuma viņi vislabprātāk gribētu rakstīt.
Vai meistarkursu dalībniekus jūs sadalāt savā starpā, vai viņi katrs "dabū" jūs visus trīs?
Gundega Šmite: Jā, savā ziņā visus trīs reizē. Bet kursiem vienmēr bijusi ļoti sakārtota struktūra. Pirmajās trijās dienās, kad mūziķi vēl nebūs ieradušies, dienas pirmajā pusē jaunie komponisti klausīsies divas lekcijas, tad dosimies pusdienās, bet pēc tam būs individuālās nodarbības, kurās viņi rādīs savas topošās partitūras. Lai gan man ir arī tāda pieredze, ka
bieži vien jaunie komponisti ierodas jau ar gatavu opusu, tad visu met ārā un raksta no jauna... Jeb arī ierodas, radošu moku sagrauzti, un saka – nekas vēl nav sākts, un tad ātrbraucēja tempā top opuss... Evija tagad smejas, bet man šķiet, ka bija viens šāds gadījums arī ar viņu.
Taču rezultāts, cik atceros, bija lielisks. Šajās trijās dienās katrs no jaunajiem komponistiem tiek pie iespējas individuāli konsultēties ar katru no mums. Kad sākas mēģinājumi, parasti mēs, pasniedzēji, esam klāt. Tad individuālās konsultācijas ir brīvākas.
Evija, jums jau ir pieredze – uz savas ādas esat izbaudījusi šos kursus. Kā jūs tagad darīsiet – citādāk vai tāpat?
Evija Skuķe: Pieredze ir tiešām fantastiska, esmu laimīga, ka man ir bijusi iespēja piedalīties šajās meistarklasēs kā dalībniecei. Kā jau Gundega stāstīja – tur mēdz būt arī "gaļmašīnas" situācijas... Man pašai tieši tā arī bija – aizbraucu un sapratu, ka tas vispār nekam neder, ko esmu izdarījusi... Atlika saņemties un strādāt.
Meistarklasēs ir ļoti darbīga atmosfēra, nodrošinātas arī brīnišķīgas telpas darbam, kurās var koncentrēties un “ar visām četrām” iekāpt savā mūzikā un darboties.
Un – kas ir pavisam lieliski – prasīt padomus ne tikai pedagogiem, bet arī ļoti, ļoti atsaucīgajiem atskaņotājmāksliniekiem, kuri nebaidās norādīt uz kādām neefektīvām metodēm, kuras var panākt ar citiem paņēmieniem, lai skanētu apmēram tāpat, bet būtu daudz vienkāršāk izpildāms.
Madonas meistarkursos var mācīties no pilnīgi visiem, kuri ir apkārt, arī sarunājoties ar pārējiem dalībniekiem. Man ir tikai vislabākās atmiņas par šiem meistarkursiem!
Man pašai šī būs pirmā pieredze, strādājot meistarklasēs kā pasniedzējai – esmu skolotāja Dārziņskolā, un šajās meistarklasēs ceru vairāk dalīties ar savu pieredzi kā meistarkursu dalībniecei un norādīt efektīvākos ceļus, kā maksimāli efektīvi risināt problēmas īsā laikā.
Jāni, ko tev pašam var dot šādas meistarklases, kurās tu strādā?
Jānis Petraškevičs:
Katrreiz no sirds izbaudu iespēju strādāt ar jaunajiem cilvēkiem, jo tas ir pilnīgi svaigs skatījums, kas mani katrreiz mudina uzzināt ko jaunu un pozitīvā veidā izaicina.
Mārtiņ, kas tu esi šajos svētkos – direktors, saimnieks, mākslinieciskais vadītājs?
Mārtiņš Bergs: Laikam jau šajos svētkos nejūtos kā direktors – patiesībā esmu viss: dalībnieks tādā nozīmē, ka arī es mīlu paklausīties lekcijas, pabūt mēģinājumos, vēl arī tāpēc, ka lielākus sastāvus parasti mani lūdz diriģēt – pat koncertā.
Evija, kāda šajā nometnē ir saviesīgā daļa, un vēl – vai Madonā var dabūt arī komponistiem tik nepieciešamo miera un vientulības devu?
Evija Skuķe: Saviesīgā daļa, protams, ir Madonas meistarkursu neatņemama sastāvdaļa. Tur gan piedalīšanās ir ļoti fakultatīva (smejas). (..) Par to paslēpšanos... Tas atkarīgs no katra paša – Madonā ir ļoti daudz mazu, skaistu nostūrīšu, un mūziķi jau paši par sevi nav diez ko uzbāzīgi cilvēki – ja kāds grib pabūt viens, tā nav problēma.
