21. janvārī plkst.19.00 kultūrvietā "Hanzas perons" un Latvijas Radio 3 "Klasika" tiešraidē savus klausītājus uz pirmo šī gada koncertu aicina diriģenta Normunda Šnē vadītais kamerorķestris "Sinfonietta Rīga". Pasaules pirmatskaņojumu šajā vakarā piedzīvos pianista un komponista Kārļa Lāča "pandēmijas laika dienasgrāmata" – svīta stīgu orķestrim "Momenti". Līdzās Lāča jaundarbam pirmo reizi klātienē Rīgā būs iespēja dzirdēt arī Uģa Prauliņa monumentālo crossover žanra darbu – roka saplūsmes simfoniju "Elementi", kas pasaules pirmatskaņojumu piedzīvoja 2020. gada rudenī koncertzalē "Cēsis".
Inga Žilinska: Pianists un komponists. Kura no šīm sfērām jums, Kārli, šobrīd ir būtiskāka jeb ikdienā biežāk lietota?
Kārlis Lācis: Par pianistu tā īsti sevi neuzskatu, bet nu – klavieres spēlēt māku, un sanāk jau arī paspēlēt (smejas). Ne nu gluži nopietno mūziku, pārsvarā Busuli, un tagad mums te briest programma kopā ar Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu mūzikas namā "Daile". Tas būs Māras Zālītes jubilejas uzvedums – tur es visu laiku būšu pie klavierēm.
Un kā ar kompozīciju? Vai kovida laiks ir vai nav ietekmējis jūs un jūsu sajūtu par šo pasauli, par šo laiku?
Tā ļoti slikti nejūtos. Kaut kas ir arī izdarīts – kaut kas ir sakomponēts, kaut kādas lietas savāktas, ko bez kovida nevarētu, jo citiem nebūtu laika. Ja nu vienīgi koncerti ir retāk...
Bet šis koncerts, par kuru runājam, izskanēs piektdien, 21. janvārī, "Hanzas peronā", kur pirmatskaņojumu piedzīvos jūsu jaundarbs "Momenti", kas rakstīts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" sastāvam. Vai tā bija jūsu iniciatīva – rakstīt darbu stīgu orķestrim – vai šis aicinājums nācis no Normunda Šnē puses?
Te jāpateicas kovidam, jo tas laikam bija pirmais lokdauns vai kaut kāda sēdēšana mājās.
Bija vasara, un padomāju, ka man ir lielie orķestra darbi, ir kaut kādi kameransambļi, bet tāda darba stīgu orķestrim man īsti nemaz nav.
Kaut kā pasēdēju ar šo ideju, noskaidroju "Sinfoniettas" sastāvu, cik tur to cilvēku īsti ir, un ar tādu kā virsuzdevumu sev – kā izmantot viņus visus kā solistus vai lielu kameransambli – ķēros klāt. Iznāca tāds darbiņš pāri pusstundai, kopā ir astoņi momenti.
Par ko tie vēsta?
Tāda īsta stāsta tur nav, tie patiešām ir skaņu momenti, sajūtu uzplaiksnījumi.
Tie ir kontrastējoši, izriet varbūt viens no otra, bet konceptuāla stāsta tajā visā nav. Un man pat prieks par to – tagad interesē, kā tas viss skanēs.
Ja visi instrumenti ir solisti, tas nozīmē, ka partitūra ir...
Jā, man patika, ka tur ir 20 rindiņu! Un galvenā vienmēr nav pirmā vijole vai otrā – galvenais var būt arī trešais alts un citi instrumenti. Vēl nezinu, kāda būs realizācija, bet man pašam bija interesanti.
Kad darbu aizsūtīju Normundam Šnē, viņš uzreiz jau nākošajā dienā atsaucās un teica – jā, es arī nebiju par tevi sen iedomājies, darbs ir ļoti interesants, un es gribu to spēlēt! Tad nu gaidījām momentu, kad orķestrim koncerts būs plānā un kovidā būs pauzes…
Neslēpjat, ka esat ātrrakstītājs – tādā ziņā, ka, piesēžoties pie jauna darba, nestrādājat pie tā ar lielām pauzēm.
Jā, tā bija arī šoreiz – rakstīju pa momentam dienā. Apmēram tā. Protams, pēc tam bija slīpēšana, bet bija kādas dienas astoņas.
Ja tā bija vasara – vai tās ir vasaras atmiņas? Karstums, trauksmainums? Jo jūsu mūzikā raksturīga enerģija, pulsācija, ātrums.
Šur tur ir enerģija, šur tur varbūt kāds eksperiments, šur tur kāda smeldze un sāpe, šur tur varbūt banālā melodija un džeza harmonija. Visādi. Bet tādā sliktā nozīmē to par koviddarbu nevar saukt, jo tas nav drūms kā daudziem kolēģiem kovidlaikā gadījies – ka visi daudz strādā un viss ir diezgan nomācoši.
Bet tas jau ir grūti – motivēt sevi strādāt, nezinot, vai darbs vispār kaut kad tiks atskaņots.
Tā bija agrāk, jaunībā. Ja tagad kaut ko daru, tad kaut kā to arī novedu līdz realizācijai vienā vai otrā veidā. Citreiz jāķeras pat pašam pie producēšanas. Bet nu – šoreiz paldies orķestrim "Sinfonietta Rīga", Normundam, "Latvijas koncertiem" un visiem, visiem, ka tas šādi tiks realizēts.
Cik ļoti tas maina komponista domāšanu un, teiksim, pieejamo līdzekļu rocību, ja priekšā ir vai nu pilns simfoniskais orķestris vai tikai stīgu grupa?
Speciāli gribēju atļauties nelikt neko klāt, jo šausmīgi skaists ir tikai stīgu kvartets – un, ja ir pieckāršs kvartets, tad ir vēl jaudīgāk. Pat perkusijas neierakstīju tajā partitūrā – lai būtu tikai stīgas.
Tas nozīmē, ka tie lielākoties būs tādi stīgu audekli ar dažādām tembrālām niansēm?
Jā, viss kaut kas tur mudžinās, savienojas, izgaismojas. Bet visi momenti ir īsi – īsākais varētu būt zem trim minūtēm, garākais – uz kādām piecām. Pieļauju, ka arī klausītājam būs interesanti un viņš tik ātri nenogurs, jo visu laiku būs kaut kas jauns.
Vai šobrīd uz klavieru vāka stāv arī kāda jauna partitūra?
Orķestrim ne, bet šobrīd sakritīs vairāku projektu realizācijas. Nesen iznācis Liepājas Simfoniskā orķestra albums ar manu Latvju simfoniju un Klavierkoncertu, aktīvi strādājam pie programmas mūzikas namā "Daile". Ilzes Ķuzules-Skrastiņas programmā piedalīsies Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra stīgu kvartets – Sandis Šteinbergs, Raimonds Melderis, Arigo Štrāls un Ainārs Paukšēns. Aranžēšana prasīja nedēļu, un tas būs jau februārī – 18. un 19. februārī, kad Mārai Zālītei būs 70 gadi. Tagad ir šie "Momenti", un vēl paralēli domājam par programmas "Ziedonis. Lācis. Vīrieši" koncertiem, kas jūnijā būs Dailes teātrī. Tad vēl briest Intara Busuļa lielie solokoncerti Dzintaros, un tad droši vien būs jābrauc mēģināt mūzikls "Purva bridējs" Liepājas teātrī, kas aprīlī beidzot varēs notikt – kovida dēļ nospēlējām tikai trīs izrādes, un tad viss beidzās. Vēl ir šādi tādi sīkumi, tā ka neinteresanti nav.
