"Milzīga plejāde mums bija tie dižgari, diemžēl jau par lielāko daļu jāsaka – bija, jo, man liekas, viņi viens otru ar to pozitīvo meistarības konkurenci uzturēja. Visi pēc kārtas – gan Kokari, gan Dūmiņš, gan Račevskis, var saukt un saukt, Derkēvica... Un Račevskis visā plejādē bija tāds acu ziņā visdzirkstošākais, tādā azarta ziņā, Gido arī bija ļoti dzirkstošs, bet nedaudz savādāk. Račevskis nekad nevarēja būt mierā, ja kaut kas nenotiek. Vīru korim ir jābūt nevis vienam, bet 150 vīru koriem.
Tā viņa degsme ir ļoti daudzos mūsos pārmantojusies, un es ceru, ka [pārmantosies] arī nākamajos,
jo tā latviešu kordiriģentu skola ir vienkārši izcila, un es esmu laimīgs, ka man bija iespēja zem viņa rokas diriģēt un ar viņu komunicēt, runāt un daudz ko no viņa mācīties. Žēl, ka vairs nav, bet atmiņās vienmēr būs," pauda diriģents Ints Teterovskis.
Savukārt Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Kora diriģēšanas katedras vadītājs, diriģents Jānis Baltiņš sacīja:
"Viņa mīlestība uz dziesmu, kas ir ieaudzināta studentos, gan jaunākos kolēģos diriģentos, viņa perfekcionisms, profesionalitāte, muzikalitāte ir tās lietas, ko mēs novērtēsim visu laiku.
Un tādā ziņā viņš bija nesaudzīgs un patiess, arīdzan mācot jaunos diriģentus, mūs mācot, aizrādot. Tie bija tādi tēvišķīgi padomi, kuri mums noder arī uz priekšu. Un tas būs tas nenovērtējamais mantojums, kas paliks no viņa kā Maestro. Un, protams, tas fenomenālais iepriekšējos Dziesmu svētkos viņa interpretētais “Mūsu Tēvs debesīs”, tas ir vienkārši šedevrs, visemocionālākas mirklis, kas bija publikai, visiem dziedātājiem, tā katarse. Tādi mirkļi ir jāpiedzīvo, un viņi ir ļoti mums vajadzīgi."
Diriģents Mārtiņš Klišāns uzsver diriģentu paaudzēm nozīmīgās vērtības:
"Viss tas, kas diriģentam ir komplektā vajadzīgs – enerģija, dzīvesprieks, idejas, draudzība un, protams, ka tā vēlme visu laiku turēt godā mūsu vienu no izcilākajām tradīcijām.
Tā kalpošana Dziesmu svētkiem, kalpošana tradīcijai, darbs ar koriem nemitīgi. Tas viss Meistaram bija, viņš bija tāds ideju ģenerators nepārtraukti arī tad, kad viņš vairs neatradās arēnas centrā. [..]
Vienmēr viņam bija idejas, vienmēr bija nošu kalni, vienmēr bija klavieres, un viņš vienmēr bija ļoti atvērts."
Vīru kora dziedātājs Visvaldis Lācis iepazinis Račevski tālajā 1965. gadā kā pirmā kursa students: "No tā laika, jāsaka, kora dziedāšana man kļuva par mūža hobiju. Viņa sirsnība, viņa attieksme pret darbiniekiem, un viņš toreiz pasaules uzskatu mums ieaudzināja – attieksmi pret darbu, pret visu pārējo… Visu cieņu Meistaram."
"Vislielākā vērtība ir viņš pats, kas mums iemācījis ir ļoti daudz lietu, bet
viena īpaša lieta, kas mums, visai tautai, bija dziesmu svētkos, kad pirmo reizi atskanēja “Tēvreize”, kad mēs visi kopā dziedot, sapratām, ka esam vienoti, ka lielākas intimitātes mums kopā nav kā šī dziesma, un caur dziesmu mēs arī tur satikāmies.
Un viņš bija tas, kas to novadīja, un pēc Haralda Medņa “Gaismas pils” šis, man šķiet, ir nākamais spilgtākais brīdis manā mūziķa un diriģenta mūžā," pārliecināts diriģents Ārijs Šķepasts.
