"Tas, ko mēs, žūrija, vērtējām, domājām un skatījām šajā kategorijā, bija pretendentu pastāvīga un ilgstoša spēja sasniegt rezultātu, azarts, jaunrade, drosme un arī koncerta pēcgarša – kas tajā izdevies, ņemot vērā dažāda veida profesionālos komponentus. Tāpēc šajā reizē kategorija "Gada jaunais mākslinieks" kaut kādā ziņā ir metafora, jo šoreiz nav izvirzīti tikai un vienīgi individuāli mākslinieki," šādu nominantu izvēli pamato "Lielās mūzikas balvas 2022" žūrijas priekšsēdētāja, muzikoloģe Daina Markova.
Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonija norisināsies 7. martā Latvijas Nacionālajā operā. Pasākumu atspoguļos Latvijas Televīzijas 1. kanāls, Latvijas Radio 3 "Klasika" un portāls LSM.lv.
Arta Jēkabsone: Jārada pasaule, kurā visiem ir labi būt kopā
"Lielās mūzikas balvas 2022" žūrijas priekšsēdētāja, muzikoloģe Daina Markova: "Džeza dziedātāja Arta Jēkabsone, meitene no Kandavas, šobrīd savu muzikālo dzīvi vada Ņujorkā un aktīvi darbojas džeza jomā. Ir vairāku džeza konkursu laureāte un, šķiet, ir pati pirmā latviešu džeza mūziķe, kas tādā līmenī saņēmusi starptautisku atzinību. Pērn viņa koncertējusi arī Latvijā, festivālā "Ventspils Groove" un arī kultūrtelpā "M/Darbnīca" Rīgā. Arta pārsteidz ar savu netradicionālo, netipisko džeza dziedājumu un pieeju mūzikai, ar dažāda veida muzikālo pieredžu apvienojumu gaišā interpretācijā, džezā ieviešot arī latvisku līniju."
Vaicāta, kādas bijušas sajūtas, uzzinot, ka ir nominēta šai balvai, dziedātāja stāsta, ka ziņa par nomināciju nākusi ļoti negaidīti, turklāt ļoti agrā rīta stundā, ap pieciem no rīta: "Tajā dienā man arī bija jāceļas ap to laiku, un atceros to brīdi, kad ņēmu rokās telefonu, lai nospiestu modinātāju, un pēkšņi – tinkš, tinkš, tinkš, sāka nākt ziņas no feisbuka mesendžera. Pirmā ziņa, ko ieraudzīju, bija no Annas Veismanes, kura rakstīja: "Artiņ, apsveicu!" Atvēru viņas sūtīto linku un ieraudzīju, ka esmu nominēta Lielajai mūzikas balvai. Bija liels apmulsums, saviļņojums, prieks, asaras – kā tas vispār varēja notikt!
Uzreiz zvanīju saviem mīļajiem, lai pavēstītu skaistos jaunumus. Nominācija patiešām ir liels saviļņojums, pagodinājums un arī pateicība par to, ka varu būt daļa no iedvesmojošiem mūziķiem, māksliniekiem, komponistiem, kas arī nominēti šai mūzikas balvai. Viņu vidū arī Krists Auznieks, Matīss Čudars ar savu trio, Una Stade ar Rīgas Doma kora skolu, Krista Audere, trio "Metamorfoze" un visi citi. Prieks par katru no viņiem! Jo – kad cilvēks dara to, kas viņam jādara, kad viņš deg par savu lietu, ir tik skaisti redzēt, ka viņi tiek arī novērtēti. Man pašai nominācija ir kā apliecinājums, ka esmu uz pareizā ceļa un vienkārši jāturpina iet iesāktā taciņa: gan jārada mūzika, gan jākombinē, gan jāatskaņo, ir jāsadarbojas ar mūziķiem. Vienkārši jārada pasaule, kurā visiem ir labi būt kopā."
Dziedātāja prāto, ka mūziķim un māksliniekam nav sveši brīži, kad šķiet: kaut kas īsti līdz galam nav tā, kā gribētos, vai arī ir kādas šaubas par radošo procesu. "Vai arī vispār par trajektoriju, pa kuru tu ej, un savā ziņā atzinība no citu puses reizēm liek saprast arī pašam, ka viss ar tevi ir kārtībā un vienkārši jāturpina iet tas ceļš. Jauki redzēt, ka džeza mūziku arī Latvijā sāk vairāk novērtēt – cilvēki to arī klausās. Tā ka ir, uz ko iet, ir, uz ko tiekties, ir, ko darīt, radīt un rādīt.
Arta Jēkabsone atceras: "Kad biju pavisam maziņa, ar ģimeni vienmēr skatījāmies Latvijas mūzikas balvas ceremoniju Latvijas Televīzijā: man pat liekas, ka es, maza būdama, domāju – ak, cik tas būtu skaisti – tādā ceremonijā nokļūt!
Tā ir mana kopējā iekšējā reflektēšana par nomināciju Latvijas Lielajai mūzikas balvai. Tiešām, liels, liels paldies visiem, kas bijuši klāt manā radošajā dzīves ceļā, turpina būt klāt un turpina atbalstīt. Tas tiešām ļoti daudz ko nozīmē. Jo mēs, mākslinieki, jau nevaram eksistēt, radot mūziku tikai sev – mums vajadzīgi arī klausītāji, kuros tas rezonē."
Vaicāta, kas viņas pašas ieskatā bijuši jaudīgākie pērnā gada notikumi, dziedātāja saka tā: "Kopumā 2022. gads bija ļoti radošs un skaists. Viens no spilgtākajiem notikumiem bija 15. Vispārējie latviešu Dziesmu un deju svētki ASV, kas 2022. gadā risinājās Miniapolē. Šajos Dziesmu svētkos man bija piešķirtas vairākas lomas, par ko biju ļoti priecīga un pagodināta. Viena no tām bija uzrakstīt kompozīciju kopkorim un orķestrim, kas izskanēja noslēguma koncertā. Tā bija fantastiska sajūta – pašai spēlēt šo kompozīciju! Jo šajā koncertā spēlēju vijoli orķestrī kopā ar citiem fantastiskiem mūziķiem, arī Ilonu Kudiņu. Nākamā lieta, kas man tika piedāvāta šajā koncertā, bija dziedāt solodziesmu kopā ar kori. Tā bija Ērika Ešenvalda kompozīcija "Sanākam, saskanam". Tas bija ļoti emocionāli, jo Ērika Ešenvalda mūzika mani vienmēr ļoti uzrunājusi, un tas bija liels pagodinājums – atskaņot viņa skaņdarbu koncertā. Pirmo reizi Dziesmu svētkos tika iekļauts arī džeza mūzikas koncerts, un tas ir ļoti jauki – redzēt, ka arī džezs lēnām sāk kļūt par tradīciju latviešu Dziesmu un deju svētkos. Mūzika, ko atskaņojām, pārsvarā bija oriģinālmūzika, kuru radījusi Ilona Kudiņa, Kristīnes Skara un es."
Vēl Arta Jēkabsone stāsta, ka oktobrī devusies koncerttūrē uz Čehiju, Vāciju un Spāniju, uzstājoties kopā ar diviem dažādiem sastāviem: "Tā bija pasakaina un pateicības pilna sajūta – atkal doties starptautiskajā tūrē, dziedāt katru vakaru klausītājiem, piedāvājot gan savu mūziku, gan džeza mūziku, gan arī latviešu un citu tautu folkmūziku."
Arta Jēkabsone min arī sadarbību ar vokālistu Ēriku Leithauzeru, ar kuru kopā izdots otrais albums, viesošanos Ventspilī, kur vadījusi meistarklases, sastrādājoties ar Tomu Rudzinski un vēl daudziem citiem mūziķiem.
Šobrīd Arta Jēkabsone dzīvo ASV, bet kādas ir sajūtas, saprotot, ka radošais devums tiek novērtēts arī dzimtenē? "Nedomāju, ka esmu zaudējusi saikni ar Latviju un latvietību – pat prātā nav ienācis to darīt un kaut kā noliegt. Man pat liekas – izbraucot no Latvijas, tu vairāk sāc apzināties sevi un to, kas tu esi, no kurienes nāc un kur ir tavas saknes. Laiks, ko pavadu Latvijā, vienmēr ir ļoti piepildīts, tāpēc spēju vairāk novērtēt tās lietas, kuras varbūt īsti nenovērtēju tad, kad dzīvoju Latvijā.
Savā mūzikā ne Latvijā, ne ārzemēs nebaidos iekļaut latviešu tautasdziesmas, arī pašsacerētus vārdus latviešu valodā. Man liekas, ka tas ir tik skaisti, ka varu dot kaut ko citādāku – ko cilvēki varbūt pat negaida.
Vienmēr, kad braucu uz Latviju, cenšos labprāt spēlēt kopā ar Latvijas mūziķiem, jo ir ļoti svarīgi uzturēt šo saikni. Tāpat esmu pateicīga, ka Amerikā man bijusi iespēja nokļūt latviešu kopienās – ne tikai Ņujorkā. Man ir iespēja sniegt latviešiem koncertus, kuros vienmēr ir tā siltā, mīlīgā Latvijas sajūta, kas arī Amerikā ļauj justies kā mājās."
Savējo novērtējums Artai Jēkabsonei šķiet visai būtisks: "Man pat šķiet, ka tas ir tā īpašāk, jo savējie jau vērtē bargāk: savējie par tevi visu zina. Kad izbrauc ārpusē, cilvēkiem jau nekāda priekšstata par tevi nav – vari radīt sev jaunu tēlu vai arī turpināt būt pats. Jebkurā gadījumā man kā latvietei tikt novērtētai savā zemē – tas ir īpaši un citādi."
Trio "Metamorfoze" – piedzīvojums, kas nebeidzas
"Lielās mūzikas balvas 2022" žūrijas priekšsēdētāja Daina Markova: "Trio "Metamorfoze" dzinulis ir jaundarbi un dažāda veida programmas, kas apvieno gan intelektuālu, gan emocionālu ceļojumu, nebaidīšanos no eksperimentiem un spēja atrast unikālo savā sastāvā. Tās ir mūziķes, kuras savu muzikālo vienību dibinājušas 2015. gadā: flautistes Liene Dobičina un Zane Jurēvica, kā arī pianiste Zane Rubesa. Šogad trio bijuši seši brīnišķīgi koncerti dažādās Latvijas pilsētās. Liels prieks, ka meitenes strādā un pasūta daudz jaundarbu mūsu komponistiem: viņu iniciēti, top patiešām interesanti darbi!"
Pašas mūziķes neslēpj, ka nominācija šajā kategorijā nozīmē ilgi gaidītu brīdi, bet pārsteigumu, ka tas pienācis tieši tagad. Ilgi gaidīts un patīkams notikums! Arī gods, prieks un gandarījums. Tās ir ļoti patīkamas emocijas – būt novērtētam. Mūziķes arī atzīst – kaut kādā ziņā ieradušas darboties nosacītā aizkadrā, kur pašas izvirza savus mērķus un pašas arī uz tiem tiecas. Taču šāda publiska atzinība ir liela motivācija jauniem apvāršņiem un lieliem, burvīgiem darbiem!
Taujātas, kā savulaik satikušās, intrigu atklāj pianiste Zane Rubesa: Flautas zvanīja, ka viņām esot koncerts, bet trūkstot pianista. Bija vasaras vidus. "Vai tu vari?" Biju brīvdienās un teicu – pagaidām neesmu Latvijā, bet nākamnedēļ būšu! Tā mēs sākām, un vēl joprojām spēlējam kopā. Tas sākās nejauši, bet turpinājums noteikti nav nejaušs."
Liene Dobičina tam īsti nepiekrīt, sakot, ka arī aizsākums līdz galam nejaušs īsti neesot bijis. "No visiem iespējamiem kameransambļu sastāviem šis noteikti nešķiet pats interesantākais, un arī repertuārs nav tas interesantākais – jau likās, ka ar Dopleru un Kūlavu viss ir beidzies un īsti vairs nekā nav. (..) Bet šobrīd arī divām flautām repertuārs ir gana interesants."
Abas flautistes ir ļoti pateicīgas liktenim, ka atradušas Zani Rubesu. "Sākām spēlēt kopā, un bija tāda ansambļa sajūta, ka arī mums pašām, stāvot flīģeļa priekšā, ir sajūta, ka tāda tīģeriene mums aiz muguras, ka jūra līdz ceļiem un pasaule pie kājām, un tu vari visu!"
Kas ir svarīgās lietas ansamblī? Absolūta uzticēšanās. Ka mēs zinām, ka satiksimies mūzikā jebkurā gadījumā, lai kādi būtu arī apstākļi gatavošanās procesā vai lai kādi būtu apstākļi pašā koncertā, mēs zinām, ka uz skatuves mēs satiksimies un būs lieliska sajūta, lai kas arī notiktu, ir absolūta uzticēšanās, ka mēs to varam izdarīt. Un man liekas, tieši tā sajūta, kad tu zini, ka viss būs labi, jebkurā gadījumā to atrast ir gana reti. Tas ir tāds izaicinājums muzikāls un arī personisks, jo tā jau ir arī sadarbība personiskā līmenī, ne tikai mūzikā, ko nevar noviltot."
Vēl mūziķes augstu vērtē paļaušanos, uzticēšanos un ļoti lielu brīvību – viņas seko viena otras impulsam. "Un tā ir ļoti garšīga sajūta, kad sadzirdi, ka otrs ir uztvēris tavu niansīti, ka tu šoreiz gribēji izveidot kaut ko savādāk: otrs sadzird to un reaģē – neaprakstāmi!"
Mūziķes gan arī atzīst, ka gatavošanās process ir ļoti atšķirīgs no tā, kas beigu beigās iznāk uz skatuves…
Cik īsti plašs ir jaunradīto darbu loks tieši "Metamorfozei"? Gana liels – kā teikusi ansambļa pasniedzēja Ķelnē – ceļš, kuru mūziķes uzsākušas, esot ļoti labs un arī pasaules kontekstā unikāls. "To principā arī lielie flautisti atzīst, ka tas ir ļoti vērtīgs darbs, un jo sevišķi nozīmīga ir repertuāra veidošana, jo bez īpašas iniciatīvas tas dabīgā veidā neaug."
"Metamorfozei" darbus radījis gan Platons Buravickis un Madara Pētersone, šobrīd pie jaundarba strādā Oskars Herliņš. Un vēl: mūziķes novērojušas, ka autors viņām rada vienu kompozīciju, sastāvs iepatīkas un jau tiek domāts par nākamo. "Uzraksta un saprot, ka var rakt vēl!"
"Metamorfozei" ir arī gana plaša koncertturneju karte. Mūziķes pārliecinājušās, ka tūres ir ļoti būtiskas gan kopīgajai, gan individuālajai izaugsmei. Pirmkārt, tas ir saņemšanās process – spēlēšana ārzemēs ir motivācija, jauni impulsi, kuru pietrūkst, sēžot uz vietas. Tiek iepazīts jauns repertuārs un jauni mūziķi, kuri dod jaunus impulsus tālākai darbībai. Mūziķes spriež – kad sākušas kopā muzicēt, pat nevarējušas iedomāties, ka reiz spēlēs laikmetīgo repertuāru!
Visbeidzot, koncertceļojumos viņas arī pašas cita citu iepazīst jaunā gaismā – tas nāk par labu kopīgai jušanai un sadarbībai uz skatuves. Mūziķes smej, ka līdz šim esot braukušas uz visai eksotiskām un skaistām vietām, "uz nesmukām vietām neesam braukušas". Labas atmiņas no Francijas dienvidiem okeāna krastā vasaras vidū.
"Tas nāk tikai par labu kopīgajai jušanai un sadarbībai uz skatuves. Ka spējam nolasīt ne tikai vizuāli audiāli, bet jau zemapziņas līmenī. Reizēm tas ir pat izdzīvošanas jautājums – svarīgi, ka noguruma situācijā vienmēr kāda ir nomodā. Ka stafete tiek pārņemta – ja vienai par grūtu, otra ļauj atpūsties."
Spēlēšanā ansamblī viņām sagādā ļoti daudz prieka: "Esam pateicīgas, ka visas esam satikušās. Trio "Metamorfoze" – tas ir kā piedzīvojums, par kuru vēlies, lai tas nekad nebeidzas!"
Mūzikls "Pūt, vējiņi!" – noticēt Rainim, komandai un mīlestībai
"Lielās mūzikas balvas 2022" žūrijas priekšsēdētāja, muzikoloģe Daina Markova: "Nemaz nenākas tik bieži piedzīvot brīžus, kad, klātesot kādā kultūrnotikumā, notici, ka tas ir pa īstam. Pilnīga un galīga saplūšana ar to, ko tev uz skatuves kāds piedāvā un rāda. Ka beigās ir klusums, un aizkustināta patiešām ir visa zāle. Un tā vairākas reizes. Dalībnieki kā komanda un katrs kā individualitāte savos tēlos patiešām dzīvo. Uz skatuves viņi vienlaikus dzied, dejo, veic akrobātiskus trikus un liek noticēt, ka tas viss ir pa īstam!
Lielisks komandas darbs, uzrunājot savus vienaudžus un ne tikai viņus, izveidojot veselu uzvedumu, kas pārsteidz arī visskeptiskākos kritiķus un līdz sirds dziļumiem uzrunā katru klātesošo. Šī laika racionālajam garam netipisks ideālistisks notikums uz skolas jaunās zāles skatuves.
Vokālmeistarība, aktiermeistarība un komandas darbs. Seši izlijuši jaunieši bija pārliecinājuši savu skolotāju, ka tas ir jādara – skolas eksāmenam ir jāiestudē Kārļa Lāča mūzikls "Pūt, vējiņi!", un viņi tiešām pierāda, ka Raini mīlēt ir vērts.
Nominācijā "Gada jaunais mākslinieks" izvirzīta jauno mūziķu komanda – Rīgas Doma kora skolas mūziklu nodaļas audzēkņi!"
Jauniešu iestudētais mūzikls "Pūt, vējiņi!" jau iekļuvis arī Klasikas veidotajā TOP10 pagājušā gada nogalē, iegūta arī Latvijas sabiedrisko mediju gada balvas "Kilograms kultūras" statuete, un 7. martā uzzināsim, vai šiem panākumiem pievienosies arī Lielā mūzikas balva...
Uz sarunu aicināta RDKS Mūziklu nodaļas vadītāja Una Stade un divas jaunās dziedātājas – Baibas lomas atveidotāja Vaida Vovere un Mātes lomas atveidotāja Kate Kokamegi.
Vaida Vovere un Kate Kokamegi atklāj, ka viss sācies ar vajadzību – uzvest mūziklu kā ansambļa diplomeksāmenu, jo līdzās solo diplomeksāmenam, kur katrs parāda savas solo spējas, ir arī ansambļa diplomeksāmens, un to, ka šo eksāmenu var iestudēt kā pilnmetrāžas mūziklu, pirmo reizi parādījis kurss, kurš bijis otrais RDKS Mūziklu nodaļu absolvējošais kurss – toreiz jaunieši iestudēja mūziklu "Rent". Jaunāko kursu audzēkņi toreiz bijuši uz skatuves un izjutuši, ko nozīmē būt daļai no dzīvā organisma: tā nu visiem bijis skaidrs, ka diplomeksāmenā vēlas veidot tieši mūziklu!
"Radās jautājums par to, ko mēs varētu uzvest, kas mums derētu, ko mēs varētu izdarīt labi un kā mēs varētu parādīt Latvijai, kas ir mūzikls un kāpēc mēs to tik ļoti mīlam," aizrautīgi stāsta meitenes.
Jaunieši iedomājušies par Liepājas teātrī uzvesto Kārļa Lāča mūziklu "Pūt, vējiņi!" Tas noticis arī tāpēc, ka Mūziklu nodaļas dibinātāja Annija Putniņa pati piedalījusies šajā koncertuzvedumā, viņai bijušas visas notis, un, tā kā kursā bijušas piecas meitenes un viens kungs, gribējies kaut ko, kur meitenes varētu paspīdēt un katrai būtu sava īpaša un savdabīga loma. Un tad pēkšņi viss saslēdzās, ka tas tiešām varētu būt tas, ko varētu izdarīt vislabāk!
"Par laimi, es neapjautu apjomu un pateicu – jā. Un tikai procesa laikā sapratu, kur esmu iekūlusies," sirsnīgi nopūšas RDKS Mūziklu nodaļas vadītāja Una Stade.
"Kad projekts jau iesākts, problēmas ir ļoti skaidras un tās var uzskatīt par salīdzinoši nelieliem šķēršļiem. Un tad mēs izdomājām, ka mums vajag paplašināt komandu, piesaistījām klāt vēl jauniešus un speciālistus no citām skolām. Un, patiesību sakot, "Pūt, vējiņi!" nebūtu bijuši iespējami, ja mums nebūtu bijusi milzīga, fantastiska komanda!"
Vaida un Kate prāto, ka visiem ļoti paveicies ar to, ka arī līdz tam jauniešiem bijusi iespēja spēlēt ansamblī: "Tā ir svarīgākā pieredze, jo vari saprast, kas notiek skatuves aizmugurē, esi daļa no visa procesa. Pirms ielec lielā lomā, vari vērot. Tev ir laiks saprast, kā darbojas skatuve ar nosacīti mazāku atbildību. Vari sajusties ērti uz skatuves un tad, kad pienācis laiks spēlēt lielāku lomu, saproti, ka visi ir vienlīdz svarīgi tajā zirnekļu tīklā, kurš it kā ir tik trausls, bet arī stabils, jo tas noausts ar rūpi un pietāti."
Tāpat meitenes neslēpj, ka milzīgs prieks un motivācija uzvest šo mūziklu bijusi arī savu jaunāko kolēģu dēļ: lai "mazāko" kursu cilvēkiem būtu iespēja izjust, ko nozīmē būt daļai no ansambļa, katram uzņemties savus uzdevumus arī aizskatuvē. Ka jāstrādā visiem kopā.
"Tāpēc tas bija viens no galvenajiem mērķiem – gribam viņiem dot iespēju piedalīties mūziklā, piedalīties ansamblī un saprast to, cik tas ir forši, ja komanda ir vienota – katrs tajā ir svarīgs, īpašs un vajadzīgs."
"Jāuzteic mūsu "piektais kurss", mūsu nesenākie absolventi – viņi tiešām ar ļoti lielu mīlestību un pietāti mācīja jaunāko kursu studentus pareizi uzvesties uz un aiz skatuves, jo gribas jau reizēm patrokšņot mūzikla vidū," tā Una Stade un slavē Ulda lomas atveidotāju Ralfu: "Cilvēks tikko atbraucis no Madonas uz Rīgu, tikko uzsācis mācības pirmajā kursā, kad viņam tiek piedāvāta atlase uz "Pūt, vējiņi!" galveno lomu! Puisis tiešām ieguldīja neskaitāmas stundas, lai izklausītos tieši tik labs, cik izklausījās, un visu izturētu."
Vaida Vovere: "Es biju Baibiņa, Ralfs bija Uldis. (..)
Vissmieklīgākās laikam bija mūsu bailes vienam no otra. Atceros – Una sēž pie sintezatora ar datoru, pie kura pieslēgtas fonogrammas, un sauc – nu, Ralf, pieskaries tā, it kā tev viņa patīk, nevis kā pelavu maisam!"
Vaicāta, vai bijušas kādas jaunas lietas, ko atklājusi par ceturtā kursa jauniešiem mūzikla iestudēšanas procesā, Una nopūšas: "Man šī laime un prieks veidot mūziklu ceturtajam kursam ir katru gadu, tāpēc katru gadu varu iepazīties ar ceturto kursu īpaši tuvu... Bet es katru gadu arī saku vienu un to pašu: apsolu, ka nebūs viegli, un apsolu, ka mēs strīdēsimies... Šis nebija izņēmums, un, protams, bija daudzas cīņas jāizcīna gan savā starpā, gan lielā mērogā, bet domāju, ka šis process ir ļoti svarīgs – tam ir jānotiek, un to nevar nekādā veidā pat atvieglot, jo, godīgi sakot, tieši caur šīm grūtībām izaug īsta komanda! Tāpēc esmu ļoti lepna, ka mums ir bijusi šāda iespēja, un tas tiešām bija sirdsdarbs. Tāpēc ir vienkārši nenovērtējams prieks un pagodinājums, ka to pamanījuši arī citi."
Vaicātas, kālab, viņuprāt, aizvadītajā gadā tieši šo veikumu tik daudzi pamanījuši, Vaida un Kate aizdomājas: tāpēc, ka viņi, jaunieši, bijuši bezkaunīgi – uzdrīkstējušies Raini peldkostīmā uzlikt uz skatuves, nevis atstāt tikai bildēs…
(..) Vēl arī tāpēc, ka stāsts transformējies uz mūsdienām – tas ir tik laikmetīgs, ka to iespējams interpretēt jebkurā laikā. Vēl arī tādēļ, ka tas bijis tik spilgti un citādi – nevar salīdzināt ar uzvedumu Liepājā, jo šis bija kas gluži cits. Jā, mēs nebaidījāmies, ka kādam nepatiks, ka Māte ir uz 13 centimetru augstiem papēžiem, Māte ir garāka par Uldi! Un ka Didzis ir nevis vienkārši vecpuisis, bet vīrietis "krokšos" ar peldvesti – mēs nebaidījāmies par to, ka kāds mūs par to nosodīs, kāds padomās slikti, jo tas nav mākslas mērķis. Mākslas mērķis nav gaidīt, kad uz tās liktās ekspektācijas attaisnosies."
Una Stade: "Patiesībā jau gan pats stāsts, gan mūzikls kopumā rakstīts par šī vecuma jauniešiem, un kā gan nenoticēt sešpadsmitgadīgu cilvēku mīlestībai, ja to spēlē sešpadsmitgadīgi cilvēki?"
