Jančevskis nesen Dzintaru koncertzālē prezentēja savu pirmo kormūzikas autoralbumu “Aeternum”, kas 2020. gadā tika izdots Lielbritānijas klasiskās mūzikas ierakstu izdevniecībā “Hyperion Records”.
Henrieta Verhoustinska: Vai komponista darbā nākas pārkāpt savu fizisko iespēju un baiļu robežas?
Jēkabs Jančevskis: Komponista darbā kā jebkura mākslinieka darbā – tu visu laiku pārkāp robežas. Katru reizi, negribētu tik droši izteikties, ka tu piedzimsti un nomirsti, bet katrs jauns darbs, – tu ar viņu dzīvo kādu laiku. Kādreiz tas ir ilgāk, kādreiz tas ir mazāk, ir tik daudz pārdomu, ir tik daudz sevis meklējumu, sevis šaustīšanas. Tīri tehnoloģiski jauni risinājumi.
Es teiktu, ka katrs darbs ir balanss, vismaz man. Es cenšos sevi mazliet urdīt uz to.
Uz robežu pārkāpšanu?
Jā. Tās varbūt nebūs ekstrēmas, pašmērķīgas pārkāpšanas, bet, lai es sevi mazliet palauztu, un tad, kad es jūtu, ka esmu tā labi iekārtojies un rakstu tā, kā būs droši vien smuki, tad es jūtu, ka kaut kas nav labi, tad es cenšos kaut ko meklēt tālāk. Kādreiz es aizšauju pilnīgi garām, bet man liekas, ka tas ir pilnīgi neizbēgami.
Tu esi teātra bērns, kā tu kļuvi par komponistu?
Caur teātri. Bija tā, ka es teātrī pavadīju ļoti daudz laika, vēl pirms dzimšanas, kā saka, jau jutu skatuves klātbūtni. Pavisam nopietni, ir stāsts pa mani un ritma sišanu mammai vēl vēderā esot. Tur pagāja bērnība, tie mēģinājumi, tā aizskatuve, kulises, šņorbēniņi. Man patīk teātra smarža, vide. Es biju izvēlīgs bērns. Man patika iet tikai uz to, ko es gribu, kas man patīk. Un es gāju divas, trīs, pat vairākas reizes, protams, ka mani ļoti vilināja mūzika.
Par tevi tavs skolas biedrs Jurģis Cābulis ir teicis šādi: “Jēkabs raksta ļoti gudri. Viņš apzinās, ka seko līdzi esošajai laika telpai, viņš emocionāli lieliski tver, kas cilvēkiem ir vajadzīgs konkrētajā brīdī.” Kas tā ir par maņu notvert to, kas cilvēkiem ir vajadzīgs?
Man grūti spriest, vai es to varētu tā droši un stabili apgalvot. Es zinu, ka ļoti uzticos savai intuīcijai. Kādreiz zinu, ka varbūt kaut kas nebūs, varbūt kāds pārpratīs, bet, ja man intuīcija saka, ka vajag, es daru. Es pat nemāku to citādāk izskaidrot, es ļoti klausu savai intuīcijai un sirdsbalsij.
Latvijas Radio 3 “Klasika” piedāvāja tavu kora dziesmu “When” “Rostrum 2019” konkursam. Tas ir starptautisks jaundarbu konkurss kompozīcijā, un tu uzvarēji šajā konkursā. Ko jaunam komponistam nozīmē uzvaras konkursā? Vai tas ir kaut kāds pieturpunkts?
Ja es nejaucu, man liekas, ka Bēla Bartoks bija teicis, ka tās ir zirgu skriešanās sacensības, tas nav priekš komponistiem. Ne konkrēti par “Rostrum 2019”, bet vispār par konkursiem. Pieļauju, ka mūziķim, pianistam, vokālistam, vienalga, tas ir vajadzīgs, šie pieturas punkti.
Vai pats nebūtu pieteicies, ja “Klasika” tevi nebūtu pieteikusi?
Šajā konkursā dalībniekus izvirza klasiskās raidstacijas, un es tiešām esmu lielu pateicību parādā “Klasikai” par to, ka viņi izvēlējās mani. Šķiet, ka pats esmu pieteicies vienā vai divos konkursos līdz šim, bet pārsvarā kaut kā tas sanācis ir bezmaz vai piespiedu kārtā. Es vienkārši domāju, vai kaut kas mainījās pēc tās atzinības, vai tas skaņdarbs pēkšņi kļuva labāks, vai kā? Es nezinu, neesmu īsti drošs. Zinu, ka tas kļuva pieejamāks citiem klausītājiem. Tas man liekas skaisti, ka mūzika izskan, tā bija lielākā dāvana, ka izskanēja gan Doma kora skolas vārds, gan diriģenta Jurģa Cābuļa, mans un vēl iesaistīto cilvēku vārdi. Viena skolotāja no Rīgas Doma kora skolas man stāstīja, nezinu, vai viņa izdomāja to stāstu, bet tas bija apbrīnojams.
Viņa bija braukusi sabiedriskajā transportā Austrālijā, un šis skaņdarbs bija skanējis pa kaut kādu klasisko raidstaciju.
Tas bija tieši pēc “Rostrum 2019” uzvaras, jo viņiem bija uzstādījums skaņdarbu atskaņot daudz un visur popularizēt.
Tu vairākkārt pieminēji Rīgas Doma kora skolu, šī skola saistās ne tikai ar to, ka esi to absolvējis, bet tu tajā strādā kā kompozīcijas pasniedzējs. Muzikoloģe Lauma Malnace par tavu mūziku ir teikusi: “Jēkaba mūzika ir kā skaists noslēpums, tajā ir emocionāli uzrunājošs vēstījums bez intelektuāliem filtriem, apklāts ar patiesa dvēseliskuma plīvuru, ko gribas pavērt, lai klausītos šo mūziku vēl un vēl.” Vai tu piekrīti, ka tava mūzika it nemaz nav intelektuāla, tikai emocionāla?
Būtu labi, ja to varētu tā nodalīt, bet man liekas, ka īsti nevar. Es sapratu, ko Lauma ir domājusi, esmu lasījis to citātu. Man liekas, ka viņa ir domājusi, ka man tas nav bijis pašmērķis, radīt augsti intelektuālu, elitāru mūziku šauram klausītāju lokam.
Man vienmēr ir bijis aicinājums uzrunāt mazliet lielāku apjomu klausītāju tā, lai tas nekļūtu lēti, bet lai es spētu kaut kā iekustināt lielāku cilvēku masu.
Tu esi demokrātisks.
Droši vien, ka kaut kādā mērā esmu demokrātisks, bet esmu konstatējis, ka visu laiku balansēju kaut kur pa vidu, jo man to ir teikuši ļoti daudzi cilvēki. Man cilvēki ir teikuši: “Kāpēc tu nevari uzrakstīt skaistu, vienkāršu dziesmu korim? Nu, tādu vienkāršu.” Un cilvēki to prasa tiešām bieži. Es droši varu apgalvot, ka neeju tādu neticīgu intelektuālisma virzienu, bet no otras puses gribētos domāt, ka tur ir varbūt mazliet sarežģītāk apslēpts kaut kas. Tā kā gluži tautas komponists es vēl neesmu. Es balansēju kaut kur pa vidu starp vienu un daudziem, indivīdu un masām.
Kormūzikas albumam “Aeternum”, kas iznāca pagājušajā gadā, kurā ir arī mūsu pieminētais “Rostrum 2019” skaņdarbs “When”, bija brīnišķīgs prezentācijas koncerts, Dzintaru koncertzālē, Mazajā zālē. Esmu dzirdējusi lieliskas atsauksmes par to. Ko esi vēlējies pateikt par šo albumu?
Tajā nav visa mana kormūzika, bet diezgan liela daļa. Tas ir kaut kāds apkopojums no tā, ko esmu darījis diezgan ilgā laika periodā. Tie noteikti ir desmit gadi, ja ne pat vairāk. Tātad visas manas studijas akadēmijā, varbūt pat vēl pirms tam. Šajā laikā studējot komponists ļoti mainās. Es nezinu, ko esmu gribējis pateikt, zinu, ka tur ielikts ļoti daudz no manis dažādās dzīves situācijās. Es skaidri zinu, ka albums ir ļoti kvalitatīvi ierakstīts, pateicoties Jurģim Cābulim un Rīgas Doma kora skolai.
Ir skaidrs, ka albums ir daļa no tevis vēstītā pasaulē ilgstošā laika posmā, bet, kas šobrīd būtu tāds, ko tu gribētu pavēstīt sabiedrībai?
Ja es varētu pieiet pie rupora un visus šajā pasaulē esošos cilvēkus uzrunāt, es viņiem teiktu: “Nedalāmies, neesam tik netīri sociālajos tīklos, visur apkārt!”
Tu to izjūti kā slogu?
Jā, protams. Mēģinām iedziļināties, pieļaut, ka katram cilvēkam ir dažādi iemesli kaut ko darīt vai nedarīt. Beidzam lādēt sevi. Šobrīd ir diezgan smagi. Es jūtu, ka sabiedrībā šobrīd ir liels smagums. Mums ir tendence ik pa brīdim šķelties, kas ir loģiski, bet šobrīd kaut kā man liekas, ka ir tikai melns vai balts.
