Viņa vadībā pianists Vestards Šimkus spēlēs solo Franča Lista Fantāzijā par Bēthovena "Atēnu drupu" motīviem un Džordža Gēršvina Otrajā rapsodijā, savukārt džeza dziedātāja Beāte Zviedre dziedās Džordža Gēršvina melodijas.
Dāvis Eņģelis: Iedomājos, ka plānot Vecgada koncertu nemaz nav vieglāk kā koncertu, kas nenotiek svētku sezonā. Kā tev šķiet – bez kā Vecgada koncertā noteikti nevar iztikt?
Andris Poga: Bez ogļskābās gāzes burbuļiem! Patiesībā veidot Vecgada koncertu un šādus koncertus, kas ir ārpus sezonas rāmjiem, ir grūtāk. Es te nerunāju par to, ka koncertam būtu jābūt klasiskā, konservatīvā uvertīra-koncerts-simfonija struktūrā, bet, ja repertuāra vai žanru kombinācijās ir vairāk vai mazāk konceptuāla pieeja, tad viennozīmīgi ir daudz vieglāk – arī plānot ilgtermiņā, kas orķestrim un Latvijas mūzikas dzīvei ir svarīgi. Vecgada un svētku koncertos vispār ir jāņem vērā vairāki faktori: pirmkārt, protams, lai publikai, kas ir zālē, būtu interesanti un rastos svētku sajūta, un lai svētku sajūta būtu arī mūziķiem spēlējot.
Šajā gadījumā publika nebūs zālē, bet attālināti, tāpēc atrast pareizo repertuāru ir vēl divkārt grūts uzdevums.
Protams, ka gadu no gada negribas atkārtoties, jo Vecgada koncerts orķestrim ir tradīcija jau daudzu gadu garumā, tāpēc esam centušies navigēt tā, lai nebūtu pārāk daudz atkārtošanās, tajā pašā laikā saglabājot šos šampanieša dzirkstošos burbuļus.
Pandēmijas sākumā vienā no LNSO podkāstiem jūs mēģinājāt iezīmēt iespējamos scenārijus par to, kā mūziķu kolektīviem dzīvot tālāk. Tika izteikta versija, ka varētu profesionāli veidot tiešsaistes koncertus, un šķiet, ka šis ir tas scenārijs, pie kura orķestris ir nonācis.
Tas ir viens no scenārijiem – dzīve ir neparedzama un pandēmija ir neparedzama. Arī mūsu sezonas plānošana bija tāda nemitīga kauliņu pārkārtošana uz spēles galda, jo mēs izveidojām vienu programmas karkasu, rēķinoties, ka vismaz daļa publikas varēs būt zālē. Šis bija plānots kā divdaļīgs koncerts, kura pirmā daļa būtu mazliet klasiskākā formātā, bet otrā daļa tiktu veltīta tikai Džordža Gēršvina mūzikai, bija arī citi iesaistītie: amerikāņu dziedātāja un koris “Kamēr...”. Diezgan laicīgi sapratām, ka objektīvu apstākļu dēļ tas nav reāli izpildāms – nācās pārslēgties uz šo attālināto formātu.
Tad tapa tāda kā hibrīdprogramma, kurā ne velti vēlējāmies saglabāt klasisko daļu – mūsu iecerē šis koncerts bija kā noslēgums Bēthovena jubilejas gadam.
Runājot par profesionāli veidotajiem strīminga koncertiem, ko, starp citu, dara daudzi orķestri arvien biežāk un arvien profesionālāk, – daudz tiek izmantota “YouTube” platforma. Pats esmu skatījies vairākas translācijas gan ar Ķelnes radio, Frankfurtes radio, Hamburgas filharmonijas orķestri. Arī mēs pirmo reizi piedāvāsim produktu, kas nebūs tiešā koncerta minūtē un sekundē pieejams vizuāli – to nofilmēsim 30. decembra vakarā, bet tas būs skatāms no 31. decembra četriem pēcpusdienā līdz pat 3. janvārim tiešsaistē LNSO mājaslapā. Ar to es gribu teikt, ka esam tiešām piedomājuši, lai galarezultāts būtu profesionāli veidots un noslīpēts.
Vai esi ievērojis, kā citi orķestri risina savus svētku koncertus?
Jā, esmu skatījies, ka valstīs, kurās joprojām ir pandēmijas diktētie ierobežojumi un publika nevar atrasties koncertzālē, orķestri tomēr turpina iecerēto un īsteno Jaungada koncertus. Zinām, ka arī Vīnes filharmoniķi savu Jaungada koncertu ar Rikardo Muti īstenos attālināti, bez publikas zālē, arī vairāki Vācijas orķestri atskaņo dažāda veida programmas. Starp citu, ir orķestri, kas joprojām spītīgi turas pie gadu gaitā iedibinātās tradīcijas gadu mijā atskaņot tieši Bēthovena 9. simfoniju.
Daži no Vācijas lielajiem orķestriem (kā zināms, federālajās zemēs ierobežojumi atšķiras) ir pieņēmuši lēmumu atteikties no svētku koncertiem. Ir orķestri, kas nomainījuši programmu uz viendaļīgu, vairāk attālināti tveramu – jo tas patiesībā ir sarežģīts uzdevums. Viena lieta ir sagatavot programmu klausītājam zālē, otra – kā to pārraidīt pa vadiem tā, lai joprojām ir interesanti.
Nav tā, ka viens un tas pats skaņdarbs der gan vienā, gan otrā situācijā.
Ļoti daudz esam saskārušies ar televīzijas un video mākslas profesionāļiem, kas saka: okei, tas ir brīnišķīgi, ka esat izdomājuši koncepciju, bet pēc mūsu pieredzes tas diemžēl ekrānā neizskatīsies labi. Vajag piedomāt par to, kāds būs vizuālais noformējums, apgaismojums, krāsas, skaņdarbu garums, skaņdarbu secība utt. – daudzi kritēriji, kas jāņem vērā.
Vai tev kā mākslinieciskajam vadītājam būtu interesanti katru gadu atkal un atkal spēlēt, piemēram, vienu Bēthovena simfoniju vai tev labāk patīk šis elastīgais variants?
Man principā patīk atgriezties pie tā paša repertuāra, bet, kas man personīgi pašam ir interesanti – ar dažādiem orķestriem. Ar vienu orķestri ir patīkami atgriezties pie savstarpējā sadarbībā pārbaudīta un aprobēta repertuāra. Piemēram, tad, kad dodamies turnejās, jo ir ļoti svarīgi parādīt vislabāko, ko vien orķestris var izdarīt. Bet ik gadu spēlēt vienu un to pašu skaņdarbu ar to pašu orķestri tajā pašā vietā un tai pašai publikai nav mans kvēlākais sapnis.
