Mūziķa Ainara Mielava padoms
“Lai klausītos Imanta Kalniņa mūziku, nav nepieciešama nekāda iepriekšēja sagatavotība, vien atvērta un plaša sirds. Tas attiecināms gan uz dziesmām, gan akadēmiskajiem darbiem. No dziesmām es vispirms ieteiktu agrīnās, kuras ir apkopotas albumos “Pirmās dziesmas”, “Otrās dziesmas” un “Trešās dziesmas”. Kas attiecās uz akadēmisko mūziku, tad noteikti skaņdarbs “Santa Cruz”.
Imkam (tā viņš aicina sevi uzrunāt tuvus cilvēkus) ir viens no unikālākajiem melodiskajiem rokrakstiem pasaulē – parasti viņa skaņdarbi ir atpazīstami pēc dažām taktīm. Imantam esmu parādā dziesmu rakstīšanas skolu.
Tieši viņš allaž ir uzsvēris, ka, sacerot dziesmu, vispirms ir jābūt vēstījumam, dzejolim.
Kā spilgts pierādījums tam ir mūsu kopdarbs – albums “Par lietām, kuras tā ar nekad nepāriet”.”
Aktrises Rēzijas Kalniņas (Nacionālā apvienība) padoms
“Dziesmu ciklā "Piecas balādes par Matisonu" ir ļoti svarīgi vārdi, par ko, manuprāt, paps, apzināti vai neapzināti savā mūzikā, vārdos un darbos runā visu mūžu. Šie vārdi ir: "Klausieties, klausieties, ausis taču jums ir dzirdīgas!" Atceros, pirms gadiem papus sāka mācīties bouzouki, kas ir grieķu instruments. Kādu vakaru, kad biju ciemos, viņš kādu savu melodiju izspēlēja uz bouzouki. Viņš parādīja toņkārtu, kas bija tik daudz niansēm bagāta.
Toreiz es sapratu, no kurienes nāk viņa mūzika. Tā ir emocionāli tik tuva, bet nacionāli sveša. Viņa mūzikā ir daudz nianšu, kas spēlē ne tikai uz emocionālām, bet instinktīvām stīgām. Tas aizved atpakaļ nākotnē, atpakaļ pieredzē, kas izskaidro mūsu reakciju uz šo mūziku. Manuprāt, papa mūziku mēs nevaram uztvert intelektuāli (izņemot profesionālus mūziķus). Mēs to uztveram emocionāli, – kā ļoti senas dvēseles, kuras šo muzikālo vibrāciju frekvenci atpazīst, un tā mūs aizkustina. Mēs nesaprotam, kāpēc mēs tiekam kustināti. Papa dziesmas nav fons ne populārajā, ne akadēmiskajā mūzikā. Ja šī mūzika skan, tad tu esi pilnīgi iekšā šajā mūzikā – kā dialogā, kā transformācijā.
Šī mūzika ir transcendentāla, jo tu nevari nemainīties, klausoties šo mūziku.
Papa mūzikas klausīšanās ir kā bibliotēkas apmeklējums. No sevis varu ieteikt sākt klausīšanos ar 4. simfoniju, turpināt ar kinofilmas "Pūt, vējiņi!" skaņu celiņu, visu Liepājas laika teātra izrāžu mūziku. Protams, jādzird arī oratorija "Dzejnieks un nāra".”
Diriģenta Aināra Rubiķa padoms
“Uz šo jautājumu atbildot no cilvēciskā aspekta, attiecībā uz [Rēzijas] papu, tas ir kā latviešu kods. Ja mēs pat nezinām, kas ir autors, mēs zinām, ka tā ir mūzika, kas ir ļoti tuva. Papa dziesmās un arī lielās formas darbos ir gan vienkāršība, gan ārkārtīgi sarežģītā tonalitāte. Tā vienkāršība ir tas, kas mūs uzrunā, un tikai pēc tam mēs sākam interesēties, kas ir komponists. Tas ir kods, kuru viņam Dievs ir iedevis, ar kuru viņš ir spēj mūs vienot.
Viena tēma ir brīvības aicinājums, kuru paps ļoti uzsver. Tas ir vispārējas brīvības kods – gan valstiski, gan personīgi, gan garīgi.
Tikai brīvs cilvēks var radīt šādu brīvības kodu.
Papa mūzikā ir arī ļoti spēcīgs mīlestības kods. Grūti būs atrast kādu dziesmu, kur nav šīs divas lietas – brīvība un mīlestība, kas cilvēkiem un arī papam ir svarīgas. Un viņš ļauj mums šo kodu sadzirdēt caur mūziku.
No profesionālā viedokļa – šobrīd strādāju pie 5. simfonijas un ar katru brīdi vairāk ieeju šajā darbā. Es neteikšu, ka iedziļinos, tieši pretēji. Jo vairāk tu ej iekšā, jo vairāk tas tevi pārņem. Mani kā diriģentu, mūziķi, izpildītājmākslinieku ārkārtīgi fascinē, ko paps man iedod, – ārkārtīgi brīnišķīgu pasauli, kurā viņš tevi aicina iziet no rāmjiem. Viņš iedod mūziķim daudz svaiga gaisa, un ar šādiem komponistiem ir viegli strādāt – ar viņa mūziku un viņa radīto telpu. Paps iedod arī rāmi, bet iedod arī iespēju izkāpt un atkal atgriezties. Tas vairs nav talants, tā ir ģenialitāte!
Kā sākt klausīties Kalniņa mūziku, tas ir atkarīgs no paša cilvēka, – ar ko viņš vēlas sākt? Kur viņš grib nonākt? Varu dalīties ar savu subjektīvo pieredzi, kuru atcerēšos līdz sirmam vecumam, tas ir grupas "Turaidas Roze" koncerts VEF Kultūras pilī. Mēs sēdējām balkona pašā kreisajā stūrī un es visu šo koncertu noskatījos ar atvērtu muti, nepakustoties. Šis koncerts radīja man interesi par Kalniņa mūziku.”
Mūziķa Kristiāna Kosīša (grupa “Carnival Youth”) padoms
“Manuprāt, Imanta Kalniņa mūzikā slēpjas latviskās dzīvesziņas kods, kas sasaistās ar laiku, kad latvieši centās izrauties no padomju varas un atgūt neatkarību, un arī ar 90. gadiem, kad mēs atkal varējām celt godā savas vērtības un pārvērst mūzikā to, ko tas nozīmē – būt latvietim. Tāpēc, es ieteiktu sākt ar albumiem “Dzeguzes balss” un “Par lietām, kuras tā ar nekad nepāriet”. Papildus šim Imants Kalniņš ir ļoti daudz latviešu filmām rakstījis kinomūziku, kuru ir interesanti ne vien klausīties, bet arī izpildīt. Komponists nereti kā izteiksmes līdzekli izmanto jauktos taktsmērus vai arī melodijas, kas šķietami “lauž” taktsmēru izpildītājam, bet klausītājam nerodas šī sajūta, ka kādā vietā būtu izlaists vai pievienots sitiens. “Četri balti krekli”, “Emīla nedarbi”, “Piejūras klimats” un “Ezera sonāte” ir filmas, ar kurām var sākt ceļojumu gan latviešu kino, gan Imanta Kalniņa kinomūzikas daiļradē. Ja man ir jāizvēlas viens skaņdarbs, kas vislabāk raksturotu komponista daiļradi, tad tas būtu “Fināls” no kinofilmas “Pūt, vējiņi!””
Liepājas Simfoniskā orķestra diriģenta Gunta Kuzmas padoms
“Šķiet, ka Imanta Kalniņa mūzika dzīvo mūsos un palaikam šo to no viņa motīviem dungojam, pat nezinot, kurš šo mūziku sarakstījis. Tāpēc grūti iedomāties, ka Imanta Kalniņa mūziku kāds varētu tikai tagad tā pēkšņi sākt klausīties, tomēr varbūt var noderēt dažas ceļazīmes, kas ir man pašam nozīmīgi un personiski tuvāki darbi.
Imanta Kalniņa vokālinstrumentālā mūzika ir nesaraujami vienota ar vārdu. Mūzika nevis papildina dzejoli, bet spēj piešķirt tam vēl dziļāku jēgu.
Šī ir tā reize, kad var droši teikt, ka Imanta Kalniņa mūzikā vārds dzied, bet melodija runā. Lūk, piemēram, Deas un Gvinplēna duets no dziesmu cikla "Cilvēks, kas smejas": viena no visu laiku skaistākajām mīlestības dziesmām. Vai arī dziesma "Dūdieviņš": Vizmas Belševicas fonētiski izcils dzejolis likts vienkāršā un suģestējošā harmoniju secībā, un tas noteikti jāklausās tieši Noras Bumbieres ierakstā.
Vērts noklausīties oratoriju "Dzejnieks un nāra", kas ir Imanta Kalniņa un Imanta Ziedoņa sadarbības, iespējams, spožākais paraugs, reālās un mītiskās pasaules sliekšņa ģeniāls definējums, kur tikai Kalniņam piemītošais ornamentālisms savienojumā ar spontānu izteiksmes spēku rada unikālu audeklu, kas konģeniāli iemiesots Elgas Brahmanes, Jāņa Sproģa un Rīgas kamerkora "Ave Sol" balsīs kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri prasmīgā Imanta Kokara vadībā.
Savukārt no instrumentālās mūzikas nosaukšu Piekto simfoniju, kas ir viena no manām mīļākajām simfonijām latviešu mūzikā, jo īpaši IV daļa – simfonijas monumentāls noslēgums, kurā himniski ievīta tautasdziesma "Caur sidraba birzi gāju", kas likta dramatiskā, pat traģiskā pretmetā asi cērtošām akordu secībām, liekot apjaust ideālu un realitātes mūžīgo un neatrisināmo konfliktu.”
Liepājas Simfoniskā orķestra bundzinieka Māra Zīlmaņa padoms
“Lai sāktu sadzirdēt, ir nepieciešama telpa un vieta, kur bezdomu klusumā ienāk kas jauns, skaists un ar vēstījumu. Tieši šāds vēstījums piemīt Imanta Kalniņa mūzikai. Klausītājam piederas uzvilkt kedas, mazliet nošņurkušas džinsenes un doties uz kādu Rīgas švītīgo publisko vietu vai Pieliepājas pludmalē vērties saulrietā ar savu meiteni, kurai matos paša dāvātie ziedi, plūkti ceļmalā.
Kalniņa mūzika nav un nekad nebūs uztverama tikai vienā dimensijā.
To neklausās ar ausīm, bet gan ar paša patību. Ja tā uzsūcas, tad "ak, Imants Kalniņš, es ģībstu". Un tad pienāk diena, kad pats ierodies Imantdienās un kāp Cēsu estrādē ar pašu maestro līdzās. Vienreizēji – viss ir viens, un viens ir viss. Elpo visums, smaržo daba, kājās tās pašas kedas uz brīdi apstājas... tikai tik ilgi, lai būt klātesamības zenītā. Tad ceļš turpinās. Kalniņa mūzika ir kā dvēseles pietura, kurā var atdzerties un uzņemt spēkus mirklī, kad tas visvairāk nepieciešams. Viņa mūzika nav garāmgājējiem. Tā ir tiem, kas ir ceļā, bet apzinās, kurp dodas!” Kā viņš pats saka: “Tā es viņu jūtu, vienmēr esmu jutis.” Ja pavisam konkrēti, lai iepazītos ar Kalniņa daiļradi, noteikti jānoklausās Ceturtā simfonija, kas būs garāks ceļojums. Protams, kino mūzika, kā “Ezera sonātei” vai “Sprīdītim”, protams, arī teātra mūzika. “Turaides Rozes” “Lielās dziesmas” ar Liepājas Simfonisko orķestri.”
Jaunās dziedātājas Adrijas Silvas Kukuvasas padoms
“Manuprāt, Imants Kalniņš ir izcils komponists, viņa dziesmās ir kaut kas tāds, pēc kā uzreiz var atpazīt, kurš ir to autors! Imants Kalniņš māk izveidot to sajūtu, kura ir aprakstīta dziesmas tekstā, kā piemēram, “Viņi dejoja vienu vasaru” – klausoties tu tiešām jūties kā vasaras vakarā! Man personīgi mīļa dziesma ir “Smilšu rausis” – to klausos, kā arī izpildu jau kopš bērnības! Nevaru nepieminēt “Dziesma, ar ko tu sāksies”. Šī dziesma ir vienkārši skaista; lai kur arī būtu, vienmēr gribas dziedāt līdzi! It īpaši koncertos dzīvajā vienmēr skrien skudriņas pār kauliem, un tā rada tādu vienotības sajūtu ar pārējiem! Esmu uzaugusi ar “Menuetu” un Imanta Kalniņa dziesmām, tā kā tās vienmēr man būs ļoti nozīmīgas!”
