Liene Jakovļeva: Šķiet, ka šajos mēnešos būt par koncertorganizācijas vai liela kolektīva vadītāju bijis un vēl aizvien ir milzīgs izaicinājums. Vai jums daudz sirmu matu nākuši klāt?
Indra Lūkina: Labā ziņa ir tā, ka frizieri strādā arī pandēmijas laikā (smejas). Es varbūt neteiktu – izaicinājums, tas man šķistu pārāk skaļi teikts, jo ir nozares, kurām iet daudz grūtāk un izaicinājumi ir lielāki.
Mums šajā laikā galvenokārt jābūt ļoti elastīgiem un jāsaprot, ka lēmums dažkārt jāpieņem vienas dienas vai varbūt pat vienas stundas laikā jāprot būt mobiliem un ļoti labi sadarboties.
Līdz ar to, ka "LNSO vasarnīcas" gadījumā mums ir ļoti laba sadarbība ar Ventspils koncertzāli Mika personā, es teiktu, ka mums iet labi.
Mik, koncertzāles "Latvija" vadībā tev pagājis viens gads – domāju, ka no vārda "izaicinājums" tev gan tomēr neizbēgt.
Miks Magone: Ja par mūsu koncertzāli, tad līdz ar daudzām citām zālēm un pasākumu norises vietām pēdējo piecu mēnešu laikā neesam izņēmums. Bet tas, ko Indra jau minēja... Ja dzirdu, kā mākslinieki šajā laikā stāsta, ka viņiem ir neizsakāmi interesanti, ka tas viss ir jauna pieredze un izaicinājums... Droši vien var piekrist, runājot no koncertzāles pozīcijām, bet
es un droši vien arī daudzi citi, izdzirdot vārdus "interesanti" un tā tālāk, gribētu uzdot jautājumu – labi, labi, bet kuram bankas kontam tādā gadījumā piesaistīta tava karte, ar kuru tu pērc dienišķo desu?
Protams, ka arī finansiāli tas nav bijis vienkārši – izaicinājumi un reakcijas daudz ko jaunu mācījušas mākslinieciskās vadības izpratnē. Gluži sadzīviski tas, protams, nācis arī ar kaut kādām patīkamākām blaknēm. Ja no tā atkāpjamies un runājam par nākošo nedēļas nogali un mūsu sadarbību – pirmo "LNSO vasarnīcu" Ventspilī, ir prieks un arī lepnums, ka vēl gada sākumā iecerēto programmu lielā mērā izdevies saglabāt nemainīgu. Protams, ir mākslinieki no ārvalstīm, kuri gluži fiziski nav varējuši ierasties, līdz ar to programmās ir mākslinieku sastāva izmaiņas. Tāpat ir dažas tehniskas dabas izmaiņas, ņemot vērā spēkā esošos ierobežojumus, kas mums liek sestdienas koncertu nospēlēt divreiz, lai tikai pēc iespējas vairāk cilvēku varētu tam būt liecinieki. Medaļas otra puse, kas velkas līdzi – ka ir sākotnēji neplānoti dārgas biļešu cenas. Bet nu – tie visi ir tie manevri, ar kuriem godprātīgi un tiktāl veiksmīgi esam varējuši tikt galā.
Indra, pagājušajā gadā "LNSO vasarnīca" svinēja piecu gadu jubileju. Kad jūs sākāt, bija Cēsis – vai jau tobrīd bija iecere, ka vasarnīca varētu būt "uz ritenīšiem" – proti, ceļojoša?
Indra Lūkina: Jā, tāda iecere bija, un pamats ir tīri praktisks un pragmatisks – Rīgā nav tādas koncertzāles, kurā vasaras laikā varētu rīkot kvalitatīvus koncertus.
Bet tad jau tā arī nebūtu "vasarnīca"!
Indra Lūkina: Arī taisnība. Bet tā ir tikai lietas praktiskā puse. Idejiskā puse bija tāda, ka mēs patiešām iecerējām, ka šo vasaras festivālu vēlamies rīkot dažādās Latvijas vietās un dažādās koncertzālēs, jo ar savu uzstāšanos gribam mudināt cilvēkus vairāk braukt un iepazīt brīnišķīgās un dažādās Latvijas koncertzāles. Un nav noslēpums, ka
divsimt un vairāk kilometru attālumā no Rīgas dzīvo cilvēki, kuri ļoti reti var atbraukt uz Rīgu un koncertus noklausīties ziemas sezonā, taču šie klausītāji arī ir brīnišķīgi izglītota publika, kas novērtē iespēju savā reģionālajā koncertzālē klausīties pilnvērtīgu simfonisko mūziku.
Vai doma par "LNSO vasarnīcas" rīkošanu Ventspilī dzima brīdī, kad Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris piedalījās koncertzāles "Latvija" atklāšanā?
Indra Lūkina: Protams, jauna vieta mūs ļoti intriģē un piesaista – jā, mēs par to domājām, un pēc atklāšanas koncerta tūlīt arī uzsākām sarunas ar Miku – kā būtu, ja būtu.
No 21. augusta vakara līdz pat 23. augusta pēcpusdienai – dažādi notikumi lieliem un maziem klausītājiem un skatītājiem, nopietniem un pieredzējušiem, arī tādiem, kuri tikai vēl aug par tādiem. Mik, vai tas, ka "LNSO vasarnīcā" iesaistīta koncertzāle un arī tu pats personīgi, ietekmējis arī festivāla programmu?
Miks Magone: Kaut kādā mērā ir gan. Kad pirms kāda laika sākām sarunas par "LNSO vasarnīcas" norisi Ventspilī, sarunas ievadā koleģiāli vienojāmies, ka par programmu varētu padomāt kopīgi. Lai nav tā, ka "LNSO vasarnīca" ierodas tikai ar visu savu vai, gluži pretēji, mēs "pasūtām mūziku". Šāda vienošanās atspoguļojas, piemēram, 22. augusta vakarā.
Tātad koncerts "LNSO, Glāss un Mjūlijs" ir tava ideja?
Miks Magone: Jā, un Niko Mjūlijs loģiski saslēdzās kopā ar Glāsu, jo atceros – sākumā 22. augusta koncerta darba nosaukums bija "Meistars un māceklis", proti, kur par meistaru loģiski saucams Filips Glāss, bet pirms vairākiem gadiem viņa māceklis ilgstoši bija Niko. Vēlāk, kopīgi domājot par programmu un visai aktīvi iesaistoties arī pašam Niko, nonācām pie koncerta pirmās daļas, kas arī labi sasauksies ar turpinājumā izskanošo Glāsa 11. simfoniju, kas, manuprāt, Latvijā nav skanējusi - vismaz ne pilnā apjomā, jo tā ir salīdzinoši jauna, pirmatskaņota tikai 2017. gadā.
Arī Niko savā videosveicienā Latvijas klausītājiem atzīstas, ka viņš sava meistara 11. simfoniju klātienē nemaz nav dzirdējis, tā kā mums Niko būs jāapgādā ar tiešsaistes saiti, lai viņš varētu būt koncerta liecinieks, pats būdams Ņujorkā.
Tātad ir daži koncerti, kuriem būs iespēja sekot tiešsaistē? Viens no tiem – tikko minētais "LNSO, Glāss un Mjūlijs" 22. augusta vakarā, bet otrs - "LNSO, Raimonds Pauls un Gija Kančeli" 23. augusta pēcpusdienā, ko tiešraidē pārraidīs arī "Klasika".
Indra Lūkina: Jā, abi koncerti tiks straumēti – tos varēs vērot gan LNSO mājaslapā, gan "Biļešu paradīzes" mājaslapā.
Cik cilvēku klātienē šos koncertus varēs apmeklēt?
Miks Magone: Šobrīd uz lielajiem simfoniskajiem iekštelpu koncertiem šībrīža ierobežojumu dēļ varēs iekļūt aptuveni 140 skatītāju, tai skaitā ar papildvietām kora balkonā, kas faktiski ir otrpus skatuvei, ar skatu lejup uz mūziķiem un ar skatu uz partneri, kur sēž atlikusī auditorijas daļa.
Arī muzikālā izrāde bērniem – Jāņa Šipkēvica slavenais opuss "Zenīts" – būs skatāms lielam skatītāju pulkam.
Indra Lūkina: Jā, arī šo izrādi rādīsim Lielajā zālē tieši tā iemesla dēļ, lai pēc iespējas vairāk cilvēku ar distanci varētu to noskatīties.
Miks Magone: Savukārt "Brēmenes muzikanti" tiks izrādīti sestdien Mazajā zālē – tā būs pavisam intīma muzikāla tikšanās vecākiem ar saviem bērniem.
Festivālā ienāk arī dažas jaunas lietas, piemēram, LNSO savus podkāstus radīja tieši pandēmijas laikā, un tiem ir jauki panākumi – nolemts tos arī turpināt. Un te nu, Mik, ir arī tava loma – būsi viens no LNSO podkāsta par Amerikas mūziku dalībniekiem kopā ar Andri Pogu un Orestu Silabriedi. Jūties speciālists šajā jomā?
Miks Magone: Es tā neteiktu (smejas).
Tas faktiski bija tāds uzstājīgs uzaicinājums no Oresta puses, un es šobrīd gluži vienkārši ļaujos – esmu stipri ziņkārīgs joprojām.
Man nav sanācis piedalīties nekāda formāta podkāstos pandēmijas laikā, līdz ar to tas būs tāds piedzīvojums, absolūti nepretendējot uz īpaša eksperta viedokli no savas puses attiecībā uz Amerikas mūziku. Ļaušos Oresta paša moderatora spējām, daiļrunībai un neapšaubāmai erudīcijai...
Indra Lūkina: Podkāsti jau arī īstenībā nav trīs ekspertu saruna – esam tos iecerējuši tā, ka ir divi profesionāļi – Orests Silabriedis un orķestra mākslinieciskais vadītājs Andris Poga, bet trešais sarunas dalībnieks, kurš katrreiz atšķiras, nav profesionālis sarunas tēmā, bet viņš kaut kādā veidā ir interesants ar savu viedokli un redzējumu. Tādēļ bija doma uzaicināt Miku, kurš ir ļoti ieinteresēts amerikāņu mūzikas jomā. Tādēļ jau arī sarunas risinās interesanti, ja tās dalībnieki ir cilvēki, kuriem konkrētā tēma ir tuva un personīgi interesanta.
Ir vēl kāda intriga. Pēc "LNSO vasarnīcas" atklāšanas koncerta muzicēs uz Oresta Silabrieža un Mika Magones DJ setu... Muzicēs "LNSO Brass Band", būs diskotēka. Mik, kā jūs to esat iecerējuši?
Miks Magone: No sākuma gribēju palikt malā un paskatīties, kā ar to tiek galā Orests... Bet jau atkal – ar savām pārliecināšanas spējām viņš uzstādīja ultimātu – vai nu mēs abi, vai nekā. Tad nu būs divu iepriekš nesatikušos mūzikas mīļu dauzīšanās... Kā tas viss izvērtīsies, šobrīd grūti pateikt, bet šorīt, braucot uz Radio, no saviem laukiem Durbē iekrāvu mašīnas bagāžniekā kasti ar platēm, diskiem un kasetēm, un lēnā garā atlikušās nedēļas laikā
mēģināšu iztēloties, kā tas viss varētu notikt – tā, lai ir interesanti ne tikai mums pašiem un lai mēs tur nedauzāmies kā divi omulīgi kaķēni, kas nodarbojas ar kaut ko citiem svešu un nesaprotamu, bet lai tas papildinātu vakara noskaņu.
Lai cilvēkiem būtu iemesls uzreiz pēc Gēršvina, Elingtona un džeza standartiem uzreiz neizklīst no tā saucamā amfiteātra, īpaši, ja piektdienas vakars būs silts un patīkams. Varēs arī dejot, vietas tur diezgan.
Indra Lūkina: Šis pasākums atspoguļo mūsu orķestra domu un koncepciju – iet ārā no ļoti strikti noteiktajiem klasiskās mūzikas rāmjiem, sienas pabīdot arvien tālāk.
Šis ir tas gadījums, kad Miks pārstāv citu mūzikas jomu, savukārt orķestris ir cita pasaule, un šis vakars ļaus satikties šīm abām dažādajām pasaulēm – ticu, ka tas būs ļoti interesanti abām pusēm. "Diskotēka" notiks ārā un būs bez maksas, taču arī tur būs jāievēro zināmi distances nosacījumi, taču krietni lielāks cilvēku pulks te varēs piedalīties un klausīties.
Indra, vēl pēdējais akcents. "LNSO vasarnīca" vienmēr saved kopā pieredzējušos klausītājus un pavisam jaunos – tos, kuri par tādiem vēl tikai top. Tāpēc vienmēr iezīmēta arī izglītojošā līnija. Šogad meistarklases izpaliek, tomēr būs improvizācijas meistarstunda, ko vadīs Raimonds Petrauskis, Edgars Cīrulis un Toms Poišs. Jums būs sadarbība arī ar Ventspils Mūzikas skolu un tiem, kuri māca.
Indra Lūkina: Katru gadu to esam uzskatījuši par ļoti būtisku līniju, jo katrā no pilsētām, kur ir reģionālās koncertzāles, ir arī mūzikas skolas un mūzikas vidusskolas, tāpēc katru gadu vienā vai citādā formā mums šāda sadarbība bijusi. Šogad bija iecerēta daudz apjomīgāka un starptautiska meistarklase, kas pandēmijas dēļ diemžēl nerealizējās, bet būs meistarstunda. Ventspils Mūzikas skola ir slavena ar vairākiem aspektiem, un viens no tiem ir džeza klasika. Tieši tādēļ arī improvizācija, jo koncertā galvenā loma būs solistiem – pianistiem Raimondam Paulam, arī Raimondam Petrauskim, kurš ir īpašs improvizācijas pētnieks, kā arī Edgaram Cīrulim, kurš šajā virzienā studē un Latvijā guvis pirmos panākumus. Ceram uz atsaucību arī no Ventspils Mūzikas vidusskolas puses, jo mums ir laba pieredze no iepriekšējiem gadiem – konkrēti Rēzeknes, cik ar lielu atdevi meistarklasēs piedalījās mūzikas vidusskolas pedagogi un audzēkņi. Kas tad vēl, ja ne mēs būsim tie, kas mudinās un iedvesmos jaunos censoņus iet tālāk profesionālo mūziķu ceļu. To uzskatām par savu misiju.
Mik, pirms šīs intervijas palasīju sarunas ar tevi, kas tapušas pirms gada, kad koncertzāle "Latvija" vēra durvis. Tajās tu nebiji tāds izteikti spārnots, raugoties uz Ventspili kā mūzikas pilsētu – precīzāk sakot, par pilsētu, kurā uz koncertiem plūstin plūstu ļaudis. Otra lieta, ko teici – ka pirmos augļus varētu mēģināt ievākt 2021. gada beigās. Kāds pēc pirmā gada ir tavs skats uz Ventspils klausītāju un koncertzāles "Latvija" apmeklētāju?
Miks Magone: Mans skats nevis nebija rožains, bet gan piesardzīgs un reālistisks, un tāds tas ir arī šobrīd, īpaši vēl situācijā, kad nevaram runāt par pilnu gadu.
Bet tas, kas gan nav mainījies – ka ir kaut kāds spīts, ka agrāk vai vēlāk tas rožu dārzs uzziedēs arī Ventspilī...
Skaidrs, ka aizvadītie astoņi mēneši bijuši ar saviem kāpumiem un kritumiem, taču jau pirms koncertzāles atvēršanas bija skaidrs, kas "aizies" un kas "strādā" uz vietējo publiku – koncertzāles ikdiena to lieku reizi apliecinājusi. Lai apmierinātu vietējo klausītāju auditoriju, ceļš jau no pirmās dienas bijis ar savu spītīgu ievirzi, no kuras, manuprāt, tiešām nav iemesla padoties pēc pirmā nepilnā gada. Un tas, vai tas strādās, ir ilgtermiņa jautājums.
Kā dažs labs saka – repertuāra plānošana vai vienas kultūras institūcijas darbība nav sprints, bet maratons. Klišeja, protams, bet savā mērā tam var arī pievienoties.
Jo izmaiņas, kas notiek iepriekš neiesvaidītas auditorijas vai pirms brīža pieminēto audzēkņu un pusaudžu vecuma esošo klausītāju prātos – tās nenotiek viena mācību gada vai vienas sezonas laikā.
Indra Lūkina: Ventspilī koncerti notika arī pirms jaunās koncertzāles atklāšanas, un, ja tikko izskanēja vārds "spītīgi", tad es arī varu teikt to pašu vārdu – iepriekšējos gados sadarbībā ar Teātra nama "Jūras vārti" māksliniecisko vadību esam uz Ventspili spītīgi veduši izcilas programmas. Protams, ka šajos gadījumos Ventspilī zāle nekad nav bijusi pārpildīta, bet mūsu rīcība, ka uz šo pilsētu esam veduši izcilas programmas ar izciliem viessolistiem, manuprāt, attaisnojusies – tie cilvēki, kuri bijuši atnākuši, noteikti nebija vīlušies un viņi nāks vēl. Protams, jāņem vērā, cik pilsētā un reģionā vispār ir iedzīvotāju.
Vienmēr to salīdzinu ar matemātisko koeficientu – cik Rīgā atnāk uz klasiskās mūzikas koncertu, un cik atnāk, teiksim, Rēzeknē vai Ventspilī. Ja mēs piemērotu šo koeficientu, dažkārt ir tā, ka Rīgā vajadzētu atnākt piectūkstoš cilvēkiem...
Jo to nevar izmērīt pēc tā, vai zāle ir pilnīgi pilna vai nav – ar cieņu skatos uz Ventspils klasiskās mūzikas klausītājiem, un pastāvīgā auditorija tur ir. Šis būs tas gadījums, kad pavisam īsts simfoniskais skaņdarbs atskanēs jaunajā koncertzālē, un cerēsim, ka tas būs aizsākums arī turpmākajām simfoniskajām programmām. Ir jau mums iezīmēts nākamais simfoniskais koncerts ziemas sezonā.
Un vēl būtiski ir tas, ka šie simfoniskie lielkoncerti taču būs unikāli, baudāmi tikai Ventspilī!
Indra Lūkina: Tieši tā – lielās programmas izveidotas konkrēti "LNSO vasarnīcai".
