Intervijā ar Latvijas Radio 3 "Klasika" Andris Poga stāsta gan par LNSO festivālu "Vasarnīca", gan Ģerģa Ligeti Rekviēma atskaņojumu 31. augustā Valsts Akadēmiskā kora "Latvija" rīkotajā Staptautiskajā garīgās mūzikas festivālā, gan stāšanos pie diriģenta pults Norvēģijā, ieskicējot arī nākamās sezonas plānus: viņu gaida koncerti gan Eiropā, gan citos kontinentos.
Anete Ašmane-Vilsone: Kad šī intervija izskanēs ēterā, tu jau būsi Norvēģijā. Par to mēs vēl parunāsim, bet jau pēc nedēļas sāksies Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra festivāls "Vasarnīca". Lai arī tu vairs neesi mūsu Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskā vadītāja postenī, tu tomēr esi gana tuvs orķestrim un esi piedalījies arī šī festivāla plānošanā un veidošanā.
Andris Poga: Jā, tieši tā. Līdz pat nākamā gada maijam ir spēkā mākslinieciskā padomnieka līgums ar LNSO un, protams, viss, kas attiecas uz notikumu plānošanu šajā vasarā, lielā mērā bijis manā atbildībā.
Domājot par šo festivālu kopumā: kas varētu būt tie atslēgas vārdi, ko tu piemeklētu šī gada programmai?
Man grūti teikt par atslēgas vārdiem. Nākot uz interviju, mazliet retrospektīvi padomāju, kādi šie festivāli ir bijuši, un saskaitīju, ka šis ir jau astotais. Mēs sākām 2015. gada augustā Cēsīs, un ar lielu prieku jāsaka, ka neviens gads nav izlaists – ne 2020., ne 2021. gads, kas liela mērā bija pandēmijas ēnā. Šī ir otrā reize Ventspilī. Esam bijuši Cēsīs, esam bijuši Rēzeknē.
Domāju, ka programmas, sākot no pirmās "Vasarnīcas", kas repertuāra ziņā bija stipri, stipri konservatīva, tradicionāla, ar simfoniskajiem koncertiem, pamazām kļūst tādas... Angliski ir tāds labs apzīmējums "adventurous". (smejas)
Piedzīvojumiem un eksperimentiem bagātas?
Varbūt ne tik ļoti daudz ir to eksperimentu – tas vienmēr ir balansā. Bet katrā gadījumā programmās ir procentuāli vairāk tās mūzikas, ko klausītāji lielā mērā nepazīst un kas arī orķestrim ir jaunums. Faktiski tas iesākās 2020. gadā pandēmijas ierobežojumu dēļ, bet
mēs esam palikuši pie šī formāta gan pagājušajā gadā, gan arī šogad – ka piedāvājam kompakta izmēra koncertus bez pārtraukuma.
Ieguvums ir šāds: ja orķestris parasti nedēļas laikā var sagatavot vienu kārtīgu divdaļīgu programmu, varbūt divas – bet tas tad ir jau ar pārslodzes un pārguruma sajūtu. Bet šeit ir trīs dažādas simfoniskās programmas, taču kopējā mūzika nevienā no tām nepārsniedz stundu.
Līdz ar to varam piedāvāt trīs stilistiski ļoti dažādus notikumus ar dažādiem solistiem, absolūti dažādu repertuāru, trim dažādiem diriģentiem, un tas viss ir iespējams vienā nedēļas nogalē! Tas varbūt arī rada šo festivāla sajūtu, ka ir tik daudz visa kā: viss ļoti kompakti, bet ir daudz, no kā cilvēkiem izvēlēties. Varbūt būs kāds, kas gribēs apmeklēt visus trīs vakarus, varbūt divas dienas, kombinējot ar notikumiem, kas paredzēti visai ģimenei. Tas ir festivāla formāts, līdz kuram esam nonākuši, un domāju, ka tāds tas varētu būt arī nākotnē – var variēt ar vietām, var variēt ar repertuāru, bet domāju, ka šis festivāla formāts ir diezgan adekvāts un dzīvotspējīgs.
Vai jaunākas, nepierastākas, ziemas sezonā mazāk spēlētas lietas izaug no "Vasarnīcas" formāta? Vasarā cilvēki ir brīvāki, viņi arī brīvāk daudz ko uztver – aizbrauc uz kādu Latvijas vietu, kur nu jūs kurā gadā rīkojat šo festivālu, un vieglāk ņem pretī to, ko jūs piedāvājat?
Man grūti to vērtēt. Kaut arī simfoniskais orķestris ir pietiekoši konservatīva organizācija, mūsu programma ziemas sezonā jau arī transformējas. Domāju, ka visā pasaulē mūzikas dzīvei ir tendence attīstīties un mainīties. Varbūt tas ir arī pandēmijas ietekmē, ka daudz vairāk tiek meklēta un atskaņota mūzika, kas iepriekš bijusi pārklājusies putekļiem... Protams, ka formāts uzliek savus spēles noteikumus koncertu dramaturģijas plānošanā – tas vairs nevar būt milzu ceļojums no kaut kā orķestrāla ar solistu un līdz kaut kam ļoti simfoniskam.
Bet arī runājot ar kolēģiem par komponistiem un skaņdarbiem, kurus mēs vēlētos nospēlēt tieši "Vasarnīcā" – ir tāda vārdos neaprakstāma sajūta, kas ir un kas nav vasaras mūzika.
Piemēram, pirmos gadus "Vasarnīcā" mums vienmēr bija kāds uzvedums – vai nu tas bija balets vai opera. Tagad esam mazliet pagājuši no tā nost. Pilnīgi noteikti nespēlēsim rekviēmus vai mesas. Repertuārs ir tik ārkārtīgi plašs, tāpat aktualitāšu ir daudz.
Mēs jau nedzīvojam atrauti no pārējās pasaules – skatāmies, kas vienā vai otrā brīdī ir aktuālāks, "trendīgāks", kas interesē mūs pašus un kas mūsuprāt varētu interesēt mūsu publiku. Tas vienmēr ir komplekss plānošanas darbs.
Protams, arī reģionālās koncertzāles, kurās šis festivāls notiek, vienmēr nāk ar savām ierosmēm. Koncertu rīkotāji zina savu publiku un kas ir tie notikumi, kas šiem klausītājiem būtu ļoti simpātiski. Piemēram, ideja uzaicināt Emīliju D'Andželo, kura uzstāsies svētdien, nāk no Ventspils. Viņa tiešām ir pasaules zvaigzne ar ļoti īpatnu rokrakstu repertuāra izvēles ziņā. Viņa pati lika priekšā kombinēt Albana Berga dziesmas, kas ir absolūti akadēmisks Jaunās Vīnes skolas repertuārs, ar viņas pašas albuma "Enargeia" repertuāru, kas ir kaut kas pilnīgi cits, pilnīgi citā virzienā ejošs. Domāju, vienai akadēmiskajai operzvaigznei tas ir pietiekoši liels izaicinājums, bet tai pašā laikā
tas, pirmkārt, paver durvis plašākai klausītāju auditorijai, otrkārt, tādas negaidītas kombinācijas, atklājumi un piedzīvojumi ir tieši tas formāts, kā simfoniskais orķestris var turpināt eksistēt, lai simfoniskie koncerti nepaliktu tikai par senu istabu vēstures muzejā.
Tu jau sāki ieskicēt programmu. Piektdienas vakarā simfoniskajā koncertā skanēs Stīva Reiha "Tuksneša mūzika", ko diriģēs Guntis Kuzma, svētdien pie diriģenta pults būs Ainārs Rubiķis, bet tavs piedzīvojums šajā festivālā būs sestdienas vakarā, kad risināsies koncerts "LNSO un Prometejs". Tajā būs arī pianists Andrejs Korobeiņikovs un skanēs Artura Maskata un Aleksandra Skrjabina mūzika.
Pirmajā un otrajā koncertā mēs ļoti apzināti esam vēlējušies repertuāra spektru padarīt neordinārāku. Kā jau minēju, orķestrim jāspēlē trīs vakari pēc kārtas, tie ir trīs nopietni simfoniski pieteikumi. Lai mūziķiem mazliet dotu atelpu, simfoniskajā koncertā apzināti esam integrējuši kamermūziku – gan pirmajā, gan otrajā vakarā. Pirmajā vakarā tas būs pianists Rihards Plešanovs, kurš spēlēs gan Ģerģa Ligeti, gan Santas Ratnieces opusus, bet LNSO pirmā oboja Egils Upatnieks spēlēs Berio Sekvenci. Otrajā vakarā muzicēs Andrejs Korobeiņikovs: viņš nenoliedzami ir skrjabinists – ļoti daudz atskaņojis Skrjabinu. Un viņa piedāvājums un izvēle bija Skrjabina Piektā sonāte un viens no viņa valšiem, kas, manuprāt, dod papildus perspektīvu gan klausītājiem, gan vispār visa koncerta uzbūvei.
Tāpat ļoti liels gandarījums, ka skanēs latviešu mūzika – atklāšanas vakarā tā būs Santa Ratniece, bet sestdien – Artura Maskata opuss "My river runs to thee", kas Latvijā vēl nav pirmatskaņots.
Kā zinām, šis ir opuss, ko Arturs komponējis Andrim Nelsonam un Bostonas simfoniskajam orķestrim sadarbībā ar Leipcigas "Gewandhaus" orķestri. Es varu arī atklāt klausītājiem, ka īsi pēc Latvijas pirmatskaņojuma mēs šo skaņdarbu ieskaņosim arī diskā. Būsim pirmais orķestris, kas to darīs, un šis būs Artura Maskata autordisks, ko savā paspārnē ir apņēmusies izdot somu kompānija "Ondine".
Aleksandra Skrjabina Uguns poēma "Prometejs". Pirms mirkļa tu sacīji par to, kura mūzika piestāv vasarai un kura mazāk. Tātad šī mūzika pēc tavām domām piestāv vasarai?
Programmas izvēle reizēm ir diezgan iracionāla lieta. Vienmēr jau liekas, ka vajag koncepciju, vajag stāstu, vajag kaut kādu iemeslu, lai spēlētu vienu vai otru skaņdarbu, bet man tas vienmēr bijis ļoti intuīcijā balstīts process.
Un bieži vien ir tā: ja tu izdomā stāstu un uzliec to uz papīra, tad uz papīra tas izskatās skaisti, bet dzīvē reizēm tas tik skaisti nefunkcionē, līdz ar to es tiešām cenšos uzticēties intuīcijai un,
domājot par kopējo programmas izvēli, mana absolūtā prioritāte ir – kā viens vai otrs opuss savstarpēji kombinējas viena koncerta ietvaros.
Skrjabina "Prometejs" ir viņa vēlīnais darbs. Ņemot vērā, cik īsu mūžu viņš dzīvoja, kaut ko teikt par agrīnajiem un vēlīnajiem darbiem, protams, ir komplicēti, jo distance nav tik liela, bet, ja šo opusu salīdzina ar viņa pirmajiem simfoniskajiem skaņdarbiem, tad šajā partitūrā jūtama milzīga pieredze un briedums. "Prometejā" ir milzu orķestris – četrkāršs koka pūtēju sastāvs, ieskaitot astoņus mežragus, ir piecas trompetes.
Šo izaicinājumu pieņēmām apzināti, lai pārbaudītu, vai un kā šāds orķestris funkcionē Ventspils koncertzālē, kas nav lielākā koncertzāle Latvijā, bet pirms diviem gadiem tur skanēja Niko Mjūlija orķestra skaņdarbs ļoti lielam sastāvam un viena no Filipa Glāsa simfonijām arī lielam sastāvam. Līdz ar to es domāju, ka šī telpa to atļauj.
Skrjabina "Prometeju" decibelos nevaru salīdzināt ar lielajiem Riharda Štrausa vai Mālera megadarbiem – "Prometejs" ir daudz smalkāks, vietām delikāts simfonisks dzejojums, tā ir mūzika, kas varētu Ventspilī labi izskanēt. Otrs dzejojums ir Artura Maskata skaņdarbs, kas tapis, burtiski iedvesmojoties no dzejas, no Emīlijas Dikinsones. Kaut arī es nevēlos salīdzināt stilus un abus komponistus, kuri pieder pilnīgi dažādām mentalitātēm un pasaulēm, tur ir kaut kāda viena stīga, kas var būt šos skaņdarbus savā ziņā dara radniecīgus.
Šobrīd, kad saruna sasniedz "Klasikas" klausītājus, tu atrodies Norvēģijā, un 13. augustā tev ir pirmais no trim koncertiem ar Norvēģijas Nacionālo jauniešu orķestri un vijolnieku Johanu Dāleni, un programmā ir Sibēliusa Vijolkoncerts un Prokofjeva "Romeo un Džuljeta". Tu Norvēģijā jau esi iedzīvojies, būdams Stavangeras simfoniskā orķestra vadītājs, bet šis sastāvs tev ir kaut kas jauns? Vai esat jau tikušies?
Tas ir jauns uzaicinājums, un es vienmēr ļoti priecājos, ja mani aicina strādāt ar jauniešiem. Manā pieredzē ir darbs ar Itālijas Nacionālo jauniešu orķestri, tāpat arī Japānā, leģendārajā Leonarda Bernstaina iedibinātajā "Pacific Music" festivālā, kas notiek Hokaido salā Saporo pilsētā, kur simfoniskās programmas tradicionāli tiek veidotas ar jauniešu orķestri. Viņu gadījumā tas ir ļoti starpkontinentāls jauniešu orķestris. Itālijā tie bija itāļu jaunie mūziķi. Un pirms gada man bija iespēja muzicēt ar Šlēzvigas-Holšteinas festivāla orķestri, kuru arī veido jaunie mūziķi – arī tas ir pietiekoši starptautisks sastāvs. Protams, vienmēr jādomā par repertuāru.
Jaunie mūziķi vēl tikai apgūst un attīsta sevī orķestra spēles instinktu un daudz ko spēlē pirmo reizi. Gan viņiem pašiem, gan viņu pieredzes iegūšanas procesā ir vērtīgi spēlēt augstākās klases meistardarbus.
Ar itāļu jauniešiem spēlējām Mālera Piekto simfoniju, bet Japānā un Vācijā – Čaikovska simfoniju, bet Norvēģijā tā būs Prokofjeva svīta "Romeo un Džuljeta". Domāju, ka repertuāra iepazīšana caur jaunības maksimālismu (labā nozīmē!) un ambiciozi tiešu mūzikas atskaņojumu pilnībā bez rutīnas ir tas, kas reizēm dara šos orķestrus tiešām īpašus. Protams, mēs varam teikt – jā, lielo orķestru mūziķiem ir lielāka pieredze, viņiem ir rafinētāka skaņas veidošana un, protams, daudz mazāk laika nepieciešams mēģinājumiem...
Bet galu galā es pats savu diriģenta karjeru sāku, savulaik izveidojot domubiedru orķestri. Kaut kādā ziņā tā ir tāda drusku melanholiska atgriešanās pie šī formāta, kas man vienmēr licies ļoti radošs un interesants.
Johans Dālene ir zviedru vijolnieks, kurš, kaut atrodas savas karjeras sākumā, jau ir ar starptautisku vārdu – pirms dažiem gadiem kļuvis Karla Nīlsena konkursa laureāts. Bija paredzēts, ka šo Sibēliusa Vijolkoncertu ar Johanu spēlēsim kopā Stavangerā 2021. gada pavasarī, bet pandēmijas dēļ šis koncerts nenotika, tā ka man ir liels prieks ar viņu satikties šovasar. Kopš viņa vārdu zinu un esmu klausījies viņa sniegumu, vienmēr bijusi doma uzaicināt viņu arī uz Latviju. Skatīsimies, vai tas būs iespējams.
Kad būs nodiriģēti koncerti Norvēģijā un aizritējusi Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra "Vasarnīca", tu būsi Rīgā, lai kopā ar LNSO un Valsts akadēmisko kori "Latvija" piedalītos kādā ļoti īpašā notikumā – Garīgās mūzikas festivālā tavā vadībā tiks atskaņots Ģerģa Ligeti Rekviēms. Šķiet, šis darbs Latvijā vēl nav izskanējis?
Jā, arī pēc man pieejamās informācijas tas Latvijā būs pirmatskaņojums. Lai gan darbs sacerēts krietni sen, līdz šim laikam neviens nav uzdrīkstējies vai vēlējies šo darbu atskaņot Latvijas publikai. Man šī neprātīgā ideja balstās faktā, ka zinu – Valsts akadēmiskais koris "Latvija" šo darbu ne reizi vien atskaņojis izcilās koncertzālēs ārpus Latvijas – gan Elbas filharmonijā, gan Rūras triennālē.
Atceros pirmo sarunu ar kori "Latvija": kad runājām par repertuāru un piedāvāju šo ideju, telefona līnijas otrā galā bija tāds klusums, un tad kora direktors Māris Ošlejs teica: "Nu labi: ja tu vēlies, tad mēs to varam atskaņot, mēs to mākam!" (smejas)
Man šķiet, Ligeti vispār ir komponists, kas pelnījis, lai viņu atskaņotu vairāk. Mēs zinām, ka viņam ir tādi meistardarbi kā klavierkoncerts, vijolkoncerts, čellkoncerts, dažnedažādi simfoniskie darbi. Tie vienmēr prasa lielu iedziļināšanos no interpretiem. Bet kaut kas Ligeti skaņu pasaulē un īpašajā veidā, kā viņš atrod orķestra un kora krāsas, ir pilnīgi unikāls un ne ar ko citu nesalīdzināms, kas atalgo skaņdarbu sagatavošanas procesā investēto laiku un enerģiju. Es to saku no savas pieredzes, jo pirms dažiem gadiem ar Elbas filharmonijas orķestri esmu diriģējis Ligeti Vijolkoncertu.
Sagatavošanās posms tiešām bija gandrīz vai nesalīdzināms ne ar ko citu, jo materiāls un orķestra mikromenedžments, ja to tā var saukt, ir ļoti, ļoti komplicēts – visas līnijas, mikropolifonija, ārkārtīgi kompleksie ritmi un melodikas izaicinājumi. Starp citu, ne kurš katrs solists arī piekrīt to mācīties.
Rekviēma sakarībā uzrunājām vairākas solistes, un nebija tā, ka visas teica uzreiz jā. Bet palaimējās, ka abas solistes, kuras šo darbu atskaņojušas kopā ar kori "Latvija", bija brīvas un piekrita braukt uz Latviju to nodziedāt. Man tā būs pirmā tikšanās ar viņām – gan Korejas izcelsmes soprānu Yeree Suh, gan somu mecosoprānu Virpi Räisänen. Bet uzticos kolēģu "ekspertīzei" un domāju, ka noteikti būs ļoti labi.
Vai tev šī ir pirmā tikšanās ar Ligeti Rekviēmu?
Jā, absolūti. To iestudēt bija mana trakā ideja, zinot, ka koris to jau māk.
Varbūt tas ir pārgalvīgi – nezinu, redzēsim. (smejas) Bet tas tiešām ir tāds repertuāra sānsolis, ja tā drīkst izteikties, kas mani ļoti interesē.
Ligeti Rekviēms, netipiski rekviēmiem, ir ļoti kompakts sacerējums – tikai nepilnu pusstundu garš.
Līdz ar to, ņemot vērā, ka tas notiek Pēterbaznīcā, un ņemot vērā, ka tas ir Garīgās mūzikas festivāls, arī pārējo programmu gribējās kombinēt tā, lai tur būtu gan kāda muzikāla koherence, gan arī atklājuma sajūta. Mana izvēle bija par labu vienam orķestra skaņdarbam un vienam skaņdarbam korim ar orķestri, bet bez solistiem. Orķestra skaņdarbs būs Mesiāna jaunības dienu darbs "Aizmirstie upurējumi" ("Les Offrandes oubliées"). Kā zināms, Mesiāns bija ļoti reliģiozs cilvēks un savā mūzikā daudz runāja par ļoti būtiskām reliģiskām tēmām. Arī šī simfoniskā meditācija, kā viņš pats to sauca, ir par Svēto Trīsvienību. Kaut arī tas ir agrīns darbs, kurā viņš nav tas Mesiāns, kādu mēs zinām no "Turangalilas", tā ir ļoti savdabīga, personalizēta mūzikas valoda. Man pašam šis ir viens no tuvākajiem Mesiāna simfoniskajiem sacerējumiem. Esmu to diriģējis jau iepriekš, un domāju, ka arī Latvijas publikai būs interesanti to noklausīties. Un trešais šajā komponistu trīsvienībā būs Aleksandrs Cemlinskis ar savu skaņdarbu "23. psalms". Cemlinskis, iespējams, nepieder to komponistu kategorijai, kuri vispirms ir acu priekšā, domājot par Vīnes mūzikas repertuāru un vispār par vēlīnā romantisma mūziku, kuras sakarā uzreiz nāk prātā Mālers, kas ir visspilgtākais tā laika autors, arī Rihards Štrauss un citi, toskait arī Jaunās Vīnes skola – Šēnbergs, piemēram.
Cemlinskis ir autors, kuram ir savs rokraksts un kurš izpildītājiem un droši vien arī klausītājiem kļūst interesants tad, kad visi no "pirmā ranga" autoru skaņdarbiem jau ir pazīstami un daudzkārt skanējuši.
"23. psalms" ir mūzika, kādu būtu varējis rakstīt Gustavs Mālers, ja viņš būtu rakstījis šāda tipa sacerējumus.
Protams, arī Māleram ir garīga rakstura tēmas un fragmenti viņa simfonijās, bet tāda īsta skaņdarba, ko mēs varētu nosaukt par sakrālās mūzikas vokāli instrumentālo sacerējumu, Māleram nav. "23. psalmu" esmu diriģējis gan Latvijā, gan ārpus Latvijas. To noklausoties pirmo reizi, man bija pozitīvs šoks: tas taču skan kā Mālers! Mālers nevis tādā nozīmē, ka Cemlinskis būtu atdarinātājs vai kaut kādā ziņā nepilnvērtīgs komponists – nē, absolūti nē. Viņam ir savs rokraksts. Jā, mazliet līdzīgs, bet,
ja tu dzīvo konkrētā laikmetā, kurā tev apkārt ir kolēģi, kas radījuši līdzīgu mūziku, gaisā virmo kaut kāda kopējā komponēšanas kultūra, sauksim to tā.
Mūzikas vēsturē ir ļoti daudz komponistu, kuru vārdus mēs pat nezinām un nekad neuzzināsim, kas rakstījuši līdzīgā stilā: piemēram, ir ļoti daudz Mocarta laika komponistu, kas pamazām arvien vairāk tiek atklāti un atskaņoti.
Man šķiet, ka šie trīs darbi un šie trīs komponisti – Mesiāns, Cemlinskis un Ligeti – Latvijā jebkāda veida repertuārā ir atskaņoti maz, tāpēc man likās, ka tas būtu ļoti, ļoti vajadzīgi – apvienot viņus vienā programmā.
Tomēr vēl vienu lietu es vēl gribētu minēt starp LNSO "Vasarnīcu" un Garīgās mūzikas festivāla koncertu: es vēlreiz došos uz Norvēģiju, kur kopā ar Stavangeras simfonisko orķestri 25. un 26. augustā atklāsim jauno sezonu – tāda ir tradīcija Stavangerā. Šajā reizē skanēs Mesiāna "Turangalila" ar brīnišķīgiem solistiem – franču pianistu Pjēru Lorēnu Emāru un marteno viļņu pārzinātāju Natāliju Foržē, kura šo darbu atskaņoja arī Latvijā 2017. gadā kopā ar LNSO. Tie būs divi koncerti. Ja nu gadījumā kāds plāno doties uz Norvēģiju augusta priekšpēdējā nedēļā, tad laipni gaidīti Stavangerā!
Augusts tev patiesi ir aizņemts un radoši bagāts mēnesis. Bet skatoties uz nākamo sezonu – kas ir spilgtākie akcenti, ko tu pats nepacietīgi gaidi? Kāda jauna tikšanās vai jauns repertuārs, ko atskaņosi Latvijā vai ārpus tās?
Cerams, ka viss notiks tā, kā saplānots. Šajā sezonā ir daudz notikumu, kas tikuši pārcelti no iepriekšējām sezonām, tāpēc sezona ir ļoti, ļoti intensīva. Diriģēšu ne tikai Eiropā, bet arī Amerikā un Āzijā – gan Ķīnā, gan Japānā. Man tiešām negribas izcelt kaut ko vienu, jo lielākā daļa no šiem orķestriem, pie kuriem es atgriežos, ir īpaši. Protams, ir lietas, ko gaidu vairāk, ir lietas, kuras vienkārši jādara tāpēc, ka tās ieplānotas. Ļoti gaidu atgriešanos Berlīnē pie Berlīnes Vācu simfoniskā orķestra janvārī. Divreiz mani ir uzaicinājis Ķelnes WDR simfoniskais orķestris – jau tagad, septembrī, un arī janvārī. Notiks arī atgriešanās pie NDR Elbas filharmonijas orķestra Elbas filharmonijā, bet
nākamā gada maijā Elbas filharmonijā ar Hamburgas simfoniķiem būs ļoti īpašs notikums – atskaņosim Šnitkes "Fausta kantāti".
Un Latvijā?
Latvijā man ir divas programmas ar LNSO – viena programma būs oktobrī Cēsīs, kur solists būs Gidons Krēmers: atskaņosim savulaik tieši viņam komponēto Sofijas Gubaiduļinas Pirmo vijolkoncertu "Offertorium" un Brāmsa Ceturto simfoniju. Otrā reize, kad uzstāšos Latvijā, būs 2023. gada maijā Latgales vēstniecībā "Gors". Programmu vēl neatklāšu, lai gan tā jau zināma. Bet, ņemot vērā, ka šis būs ļoti liels notikums – "Gora" 10 gadu jubilejas koncerts, atļaušu stāstīt par šo koncertu "Gora" saimniecēm.
Liels notikums, ko es tiešām ļoti gaidu, ir koncertturneja Francijā kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri 2023. gada februārī.
Tā būs no 2021. gada februāra pārceltā turneja. Mazliet ir mainījies repertuārs, bet nav mainījušās koncertu vietas, turklāt visās trijās vietās jau esam reiz bijuši, kas ir ļoti pozitīva zīme, ka mūs vēlas dzirdēt atkal.
Uzstāsimies Parīzes filharmonijā ar Ivetu Apkalnu kā solisti, Eksanprovansas Lielajā teātrī, kur orķestris jau ir bijis pat divas reizes, un brīnišķīgajā Mecas koncertzālē "Arsenāls", par kuru savulaik Mstislavs Rostropovičs izteicies, ka tā esot viņa mīļākā zāle Francijā. Sava īpatnējā ģeogrāfiskā novietojuma dēļ, kas ir tuvāk Luksemburgai nekā Parīzei, tā šķiet mazliet reģionāla vieta, bet koncertzāle tiešām ir brīnišķīga un būs prieks tur atkal uzstāties.
