21. janvārī pulksten 19.00 kultūrvietā "Hanzas perons" un Latvijas radio 3 "Klasika" tiešraidē Normunda Šnē vadītais kamerorķestris "Sinfonietta Rīga" atskaņos viņa monumentālo crossover žanra darbu – roka saplūsmes simfoniju "Elementi", kas pirmatskaņojumu piedzīvoja 2020. gada oktobrī koncertzalē "Cēsis". Tajā savijušās 20. gadsimta progresīvā roka un fusion džeza ietekmes un akadēmiskā tradīcija. Līdzās Prauliņa opusam pasaules pirmatskaņojumu šajā koncertā piedzīvos Kārļa Lāča "pandēmijas laika dienasgrāmata" – svīta stīgu orķestrim "Momenti".
Inga Žilinska: Tātad "Momenti" un "Elementi". Uģi, kas īsti ir elementi, kas veido tavu darbu, kas līdz šim atskaņots tikai vienu reizi Cēsīs – 2020. gada nogalē?
Uģis Prauliņš: Elements – tā ir pati dzīve. Tur var būt viss kaut kas. Katrs cilvēks, kurš kaut ko rada, kaut kādā veidā vai nu demonstrē, proklamē vai izmanto savu iepriekšējo pieredzi. Mēs operējam ar to, ko pazīstam, ar to, ko mīlam. Un šajā gadījumā es centos rīkoties tāpat, to visu iekļaujot kopējā pasaules ainā. Jo nav jau noslēpums, ka ļoti bieži šīs sfēras mūzikā pastāv atsevišķi. Piemēram, ir liela starpība starp agrīnā baroka interpretiem, kuri ar to nodarbojas padziļināti, un romantiskās mūzikas interpretiem, laikmetīgās mūzikas interpretiem un tā tālāk.
Tā sauktajā akadēmiskajā mūzikā ir ļoti daudzas un dažādas sadaļas, kas reizēm ir pat karojošas, viena otru ignorējošas vai noliedzošas. Tas nav nekas neparasts, ka cilvēks dara to, ar ko viņš ir uzaudzis, ko viņš ir iesūcis sevī un mīl.
Šķiet gan, ka baroka un romantisma elementi tavā simfonijā ir mazākumā, tāpēc parunāsim par rokmūziku. Kas tie ir par rokmūzikas elementiem jeb priekšgājējiem, kas dzirdami, iesūkušies un caurauduši tavu jauno roka saplūsmes simfoniju?
Ļoti daudz. Mūzikas partitūrā tos esmu uzrakstījis.
Tu pat esi atzīmējis, kurš ir kurš!
Jā, tas būtu tikai godīgi. Un tās nav kopijas. Varu viņiem visiem pateikties par spārnotajiem mirkļiem. Esmu mēģinājis kaut kādā veidā izmēģināt, kā viņi strādā šādā kombinācijā. Popūrijs gluži tas nav, drīzāk mozaīka. Tur noteikti ir Džona Maklaflina "Mahavishnu Orchestra", arī tādi vecmeistari kā "Black Sabbath", "Deep Purple", tas pats Emersons, kas tika godināts Cēsīs, tāpat "Rush" – saraksts ir daudz garāks, un aiz katra vārda slēpjas vēl daudz visa kā. Tā ir ļoti plaša pasaule.
Man ir tāda iekšēja sajūta, ka cilvēkiem, kas ir gatavi radīt tagad vai nākotnē, nevajadzētu baidīties no tā, kas viņi īstenībā ir, no tā, kas ir viņu spēcīgās puses, ko viņi pazīst un ir iemīlējuši. Nav tāda jēdziena – ai, tas jau nav tik vērtīgi.
Es esmu dzirdējis arī no saviem kolēģiem par Hindemitu un vēl citiem izciliem skaņražiem, ka, lūk, tur tāda īsta prāta nav. Negribu nevienu vainot, drīzāk to legalizēt un stimulēt, ka dzīve ir ļoti skaista un plaša un, ja tas vēziens ir tāds, kāds tas ir, tad katram jākultivē un jāiet dziļumā ar to, ko un kā viņš redz. Katrs no mums redz pasauli savādāk – un droši vien krasi savādāk, un katrs no mums arī mūziku novērtē savādāk. Skolā ir cita lieta – tur mums jāapgūst kaut kāds kopums, ko sabiedrība pieņēmusi un ko mums vajadzētu izdarīt – tas ir tikai normāli un profesionāli. Bet tālākais –
ja gribi kādu iepriecināt, pārsteigt vai aizvest viņu līdzi savā stāstā vai pasaulē, tev jābūt pašam, citādi nekas nestrādā.
Ja raugāmies uz 70. un 80. gadu mūziku, neesmu pastiprināti iepazinusi tos rokmūziķus, kas veidoja tālaika roka klasiku, bet saprotu, par ko tu runā – par individualitāti un to, ko katrs mēs uzsūcam: mēs no tā nevaram izvairīties. Tas ir gan mūsu vizuālajā, gan audiālajā un arī apziņas pieredzē.
Bieži vien tas nav viegls ceļš – sevis atklāšana. Mēs redzam, kā veidojušies daudzi lielie, izcilie skaņraži – vienu desmitgadi viņi ir tādi, otru – citādi. Un tas nenozīmē, ka viņi ir hameleoni vai nav zinājuši, ko viņi grib. Tas nozīmē, ka viņi vienkārši izbauda visu dzīvi, visus virzienus.
Nerunāsim par Stravinski, bet arī Šēnbergs ir viens no tiem. Es daru to, kam ticu.
Arī šodien?
Jā, kāpēc ne? Starp citu, to mēs redzam arī attieksmē pret dzīvi. Vēl manos studiju gados bija tā, ka agrīnās baroka mūzikas interpretācijas veids nepārliecināja nevienu, varbūt tikai dažu studentu. Man liekas, vesela paaudze ar to ir nodarbojusies, lai izceltu – starp citu, arī mūsu Latvijā dzīvojošos klasiķus no baroka un pirmsbaroka laikiem. Tā ir tāda īpaša pasaule. Tā viegli nenāca, tāpat kā nenāca viegli visas etniskās lietas. Tā ir tāda traku cilvēku ņemšanās, turklāt katru dienu! Šodien mēs to visu pieņemam tā, itin kā tas būtu bijis visu laiku. Nekā tamlīdzīga!
Piemēram, folkloras ansamblim "Bizīteri", kurā piedalījās gan Ilga Reizniece, gan Silvija Silava, par muzikālu brīvdomību bija jāatstāj Latvijas Valsts konservatorijas Studentu klubs.
Tas nebija viegls ceļš – pārliecināt, ka visu gabalu var spēlēt vienā noskaņā un nekur nevedot. Pieskaršanās tīrradņiem – tā bija ne tikai cīņa, bet arī ilgs darbs. Kā varētu šajā tīrradnī palikt? To es varbūt cenšos panākt šajos "Elementos” – tāpēc tie tā arī saucas. Pašlaik šie elementi nāk un iet – kā tādas biljarda bumbiņas, bet bieži tās nākušas ilgā laikposmā. Man iznāca šo darbu rakstīt kādus četrus gadus, lai gan ieceres bija jau iepriekš. Bet, ja neraksti vienā paņēmienā, ir ļoti grūti pēc tam to darbu dabīgi salikt kopā, jo pēc tam ir jakombinē, jāidentificējas un faktiski jāburas ar to visu, lai skanētu organiski un ar dabīgu elpu. Gribu pateikties Normundam Šnē un visai Spīķeru komandai, kas uzticējās man un paļāvās uz to, ka es tādu darbu esmu iecerējis.
Tas nozīmē, ka simfonija bija tava iniciatīva?
Jā, tāpēc gribu pateikties. To nav viegli spēlēt. Šodien varbūt rakstītu uzskatāmāk, varbūt tuvāk tīrradņiem, jo tagad daudzas lietas ir ļoti blīvi kopā. Tas arī ir risks gan diriģentam, gan klausītājam – mūzika jau nav izmēģinājuma lauciņš, kurš katru sekundi pieprasa būt modram. Tā tomēr pirmkārt ir emocionāla māksla, ka tev ir jāieved cilvēks vai nu transā, vai uzbudinājumā, jārada ar skaņām visdažādākās emocionāli psiholoģiskās lietas, jo šī būtībā ir fusion simfonija.
Gribēju sākt ar smagā roka simfoniju – kārtīgām bungām, bet kamerorķestris plus smagais sastāvs – nu, nē...
Šeit ir fusion trio, kas ir daudz niansētāks – elektriskā ģitāra, elektriskais bass un akustiskās bungas. Gribēju tieši šo saskaņu, kontrastu. Tāpēc arī elementi. Jo kontrastu ziņā tas ir ļoti grūti apvienot skaņas modeļus, lai neciestu viens vai otrs – ar elektriskajiem instrumentiem aizbliezt smalkumus, kas ir kamerorķestrī. Tā ir nevajadzīga iznīcināšana. (..) Domāju – varbūt taisīt tā: melns un balts, melns un balts – arī tā būtu ļoti interesanti. Bet es to saaudu kopā vienā konceptā un reizēm varbūt pat veidojas viena krāsa.
Cik daļu šai simfonijai ir? Un vai pēc struktūras tā ir klasiskais četrdaļīgais cikls?
Jā, pilnībā. Jo esmu noilgojies pēc vecajām, labajām simfonijām – protams, ja ir, ko teikt, bet to jau varēs pateikt klausītājs. Simfonijai ir četras daļas, piedevām – pilnmetrāžas, lai būtu 40 minūtes. Tā kā kādreiz vinila platei – abas puses pilnas. Arī šis izaicinājums ir viens tāds elements.
