Vaicāts, kā pietrūcis, spēlējot tikai kontrabasu, mūziķis ar smaidu atzīstas: "Kopaina un personīgais skats uz partitūru. Nemiera gars, kas mani urda – kā būtu, ja pats skatītos uz daudzajām līnijām, un kā es gribētu to vai citu iestudēt…
Vienreiz to pamēģināju, un iepatikās.
Sapratu, ka to vērts padziļināti studēt un pētīt. Tas ir vilinoši un atkarību izraisoši – kad to pamēģina, atteikties no tā vairs nav iespējams. Mani šī lieta ir ieinteresējusi, un kļūst aizvien interesantāk.”
30. novembrī JVLMA Lielajā zālē Jānis Stafeckis diriģēs kamerorķestri "Sinfonia Concertante", atskaņojot šā gada jubilāru Jāņa Ķepīša un Jura Karlsona mūziku, kā arī trīs jaundarbus, kurus radījusi Laura Gustovska, Anitra Tumševica un Andris Vecumnieks.
Pirmoreiz šo orķestri Stafeckis diriģējis aizpērn. "Kā diriģentam un mūziķim ar šo orķestri man bijis daudz koncertu – tas ir lielisks draugu kopums, kurā virmo entuziasms, meistarība. Un tā būs lieliska kombinācija, lai šo nedēļu aizvadītu ar bagātīgu mūzikas pienesumu,” viņš saka.
Vai stāties draugu priekšā kā diriģentam ir vieglāk vai grūtāk? "Esmu pārliecināts, ka vismaz mūsu platuma grādos autoritatīvā orķestru vadība ir pagātne, un mēģinājumu process ir abpusēja sadarbība – bez laba kontakta nav iespējams strādāt,” prāto Stafeckis. "Mēģinu būt tāds, kāds esmu, bet ir skaidrs, ka cilvēka dabā reizēm ir vēlme būt labākam, nekā patiesībā –, un tas ir loģiski, jo katrā no mums mīt izaugsmes nepieciešamība, vēlme tiekties uz attīstību, iet dziļumā."
30. novembra programmā skanēs tikai un vienīgi latviešu mūzika. "Tas ir izaicinājums, jo tik ļoti latvisku programmu gan kā mūziķis, gan kā diriģents piedzīvošu pirmoreiz,” neslēpj Stafeckis, tiecoties nomierināt potenciālos klausītājus:
"Iespējams, kādam liksies, ka tas ir kas ļoti sarežģīts, bet noteikti nav jābaidās – tas būs baudāmi un intelektuāli bagātinoši, jo katrs no pieciem opusiem ir pilnīgi atšķirīgs. Tos šķir paaudzes, stils – vienveidība nedraud."
Programmā iekļauti piecu autoru darbi, no tiem – trīs pavisam jauni darbi, kuri šajā koncertā tiks pirmatskaņoti. "Atzīšos, šī ir pirmā reize, kad pirmatskaņojumiem ķeros klāt kā diriģents – cenšos nedomāt par atbildību, kas man uzticēta, un vairāk koncentrējos uz partitūrām. Bet – tas ir ļoti liels gods! Ceru, ka kopā ar mūziķiem atradīsim īsto kodu, ko komponisti vēlējušies ieaust mūzikā, un klausītājiem aiznesīsim īsto vēstījumu.”
Savukārt 2. decembrī Latgales vēstniecībā "Gors" Jānis Stafeckis diriģēs Rēzeknes Kamerorķestri Johana Sebastiana Baha mūzikas programmā. Pavisam cita laika un stila mūzika! "Tāda situācijas sakritība, bet tik vilinoši šķita uzņemties arī šo koncertu, jo neiespējami tas nav – ar rēzekniešiem Baha programmu esam gatavojuši jau labu laiciņu. Šis būs loģisks rezultāts. Programma Pirmajai adventei būs ļoti atbilstoša – skanēs daļas no Adventes laika kantātēm.”
Koncertā līdz ar kamerorķestri piedalīsies Jolanta Strikaite-Lapiņa (soprāns), Ieva Saliete (klavesīns), Agnese Kanniņa (vijole), Andis Klučnieks (flauta) un J. Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas jauktais koris.
Rēzeknes Kamerorķestri Jānis Stafeckis vada jau kopš 2011. gada. Viņš pats absolvējis Rēzeknes mūzikas koledžu. "Mēs paši ar lielu lepnumu sakām, ka esam pirmie, kuri spēlējuši "Gorā" vēl pirms tā oficiālās atklāšanas. Toreiz spēlējām Šūberta "Nepabeigto simfoniju” – tā simboliski. Kopā esam piedzīvojuši dažādas programmas, daudzus skaistus koncertmirkļus. Arī pats esmu daudz ieguvis, strādājot ar orķestri – diriģentam ir ļoti vajadzīgs savs instruments…”
Kamerorķestra kodolu veido Rēzeknes mūzikas koledžas studenti, pedagogi, arī vidusskolas vecāko klašu skolēni, kuri izrāda interesi, par ko Stafeckim ir ļoti liels prieks.
"Reizēm, protams, žēl – brīdī, kad jaunie mūziķi izaudzināti un varētu sākt spēlēt nopietnāk, viņi skolu pabeiguši. Bet tā ir likumsakarīga lieta, ja strādā ar studentiem – studentu orķestris vienmēr būs mainīgs un jauns."
Tajā pašā laikā diriģents neslēpj – lai atskaņotu lielākus skaņdarbus, ar visām instrumentu grupām nav tik spoži: daudzās mūziķu pietrūkst. "Visā Latvijā pietrūkst oboju – tās ir uz izķeršanu, arī Rīgā, un tad sākas loģistikas spēles. Arī ar kontrabasistiem iet kā pa celmiem: daudz skaitās tad, ja akadēmijā ir trīs vai četri studenti, taču viņi regulāri brauc studiju apmaiņā.”
Visbeidzot, ko jauniešiem vislabāk patīk spēlēt, un kas vislabāk padodas? "Jo šķietami tehniski vienkāršāka mūzika – Vīnes klasiķi, Bahs –, jo grūtāk spēlēt: ir daudz vairāk sīkumu un nosacījumu, kas jāievēro, lai tas skanētu tā, kā komponists to iecerējis vai kā es gribētu, lai skan.
Kad notis ir apgūtas un sanāk, azarts ir klāt. Kad beidzot varam sākt par mūziku runāt, viss notiek pacilātā gaisotnē.
Tad nebeidzu viņus slavēt. Jo koncerts kopā ar Rēzeknes Kamerorķestri vienmēr ir liels notikums!”
