Disks, vinils, «Spotify» – vai formātam ir nozīme? Stāsta mūziķi Alise Joste un Reinis Jaunais

Reinis Jaunais albumu “Zeme” izdevis digitālā formātā – CD, savukārt Alise Joste – vinila platē.

Henrieta Verhoustinska: Vai formātam ir nozīme ? Alise, tu pat teici, ka dziesma “Vientulības disertācija” ir skanējusi citādi vinilā.

Alise Joste: Manā gadījumā likās, ka šodien albumu izdot taustāmā formā ir tāda, iespējams, lieka izšķērdība.

Greznība.

Alise Joste: Greznība vai ne, nu kurš gan vairs… Nevienam nav pat datorā, kur ielikt disku, vai – kuram tad ir tas vinila atskaņotājs mājās? Bet tā ir tā darba nobeigtība. Lūk, šis – tas nav kaut kas mākonī nesataustāms, bet tā ir īsta lieta. Man likās, no vienas puses, tas disks ir tāds pēdējā laikā mazliet saprotamāks, vinils tomēr ir tāds…

Raritāte.

Alise Joste: Tas, kas mani vispār vinilā piesaista, ir tas formāts. Man patīk, ka, pat ja klausītājiem nav mājās vinila atskaņotāja, viņš šo lietu var nolikt sev acu priekšā un par to priecāties. Man arī  vienmēr tā dizainskā puse ir bijusi ļoti svarīga. Tādēļ man patīk, ka ir kaut kas, uz ko skatīties, pat ja nevari to noklausīties tieši šajā formā.

Es atzīšos, es jūsu albumus klausījos “Spotify”. Kāpēc bija vajadzīga tā digitālā platīte – CD?

Reinis Jaunais: Ziniet, īstenībā nav tā, ka cilvēki neklausās diskus. Daudzi cilvēki klausās diskus. Es varu pateikt godīgi, ka es visbiežāk mūziku klausos tieši kompaktdiskā. Varbūt vecmodīgs nedaudz esmu,  tomēr man patīk paņemt to disku, ielikt. Es arī ļoti daudz laika pavadu pie stūres. Tāda nodarbošanās. Un man patīk klausīties tieši diskus, un teju katrs disks dzīvo savējā vāciņā. Patiesībā arī, teiksim, Vācijā ļoti daudzi cilvēki klausās diskus, un es pieņemu, ka Latvijā arī. Bet nesen arī skatījos kādu pētījumu, ka digitālās straumēšanas platformām nemaz tik viegli nav ielauzties iekšā Vācijas tirgū, jo daudzi cilvēki tomēr vēl joprojām pieturas pie CD formāta. Es gan nevaru galvot, ka arī savus nākamos darbus joprojām izdošu CD formātā. Protams, vinils man arī ļoti uzrunā. Tad jau redzēsim, to laiks rādīs, to izdomāšu.

 Alise Joste: Manā gadījumā jā. Mēs ar video autoru Gati Zaķi pavadījām kopā divas dienas, pie viņa darbojoties. Tas bija ļoti interesants process. Sākotnējā doma manā prātā bija tāda, ka gribējās vairāk paspēlēties ar to, kas ir skaists un kas ir neglīts. Likās, ka tas būs tā nesmukāk, bet beigās tas video ir sanācis ļoti skaists. Varbūt, ka tā arī ir kaut kādā ziņā tā atbilde par skaisto un neglīto, ka arī centieni kaut ko izdarīt neglīti tāpat beigās ir skaisti.

Reinis Jaunais: Dziesmas “Atceries” video – uz šo jautājumu droši vien, ka labāk varētu atbildēt mana sieva Laine. Viņa, man liekas, izdarīja brīnišķīgu darbu, un viņi tiešām pie katras sekundes sēdēja stundām.

Man liekas, ka tehniski ļoti sarežģīts darbs, jo tu stāvi un tev nenormālā ātrumā apkārt nesas mašīnas. Es visu laiku domāju, kā jūs to vispār izdarījāt?

Reinis Jaunais: Tur bija diezgan jāgriež ārā, jālīmē, jāliek viens video uz otra. Ideja sākotnēji, kā tam visam jāizskatās, bija man, bet mana sieva sēdēja un darīja melno darbu, kamēr es turpināju rakstīt mūziku.

Un vispār es saprotu, ka sievai esi uzticējis melno darbu, jo viņa ir arī tava menedžere.

Mēs abi divi kopā, tandēmā menedžējam. Bet viņa, teiksim tā, pēdējā laikā tieši ņem lielāko daļu menedžmenta uz sevis. Jo kādā brīdī man tas viss palika par smagu vienam pašam, un par to viņai liels paldies.

Reini, tu esi izvēlējies producēt pats?

Reinis Jaunais: Jā, bet tas arī nav kaut kas tāds, kas būtu akmenī kalts visu atlikušo mūžu. Es esmu atvērts visādām idejām. Gan jau, ka nākotnē arī būs kāds brīdis, kad es sadarbošos arī ar kādu producentu.

Kino producēšanā producents ir tas, kurš atbild par naudu un par to, kas tālāk notiek ar filmu, arī par to, lai viss norisinātos tīri praktiski filmēšanā, bet es saprotu, ka mūzikā producents diezgan daudz ielaužas saturā, skanējumā. Tā ir, ja?

Alise Joste: Producentu pieejas droši vien var būt stipri dažādas. Strādājot ar Gati [Zaķi], mēs bijām uz tāda viena viļņa. Mums nebija – es gribu tā, bet Gatis šitā, un tad mums vajag kaut kādu izcīnīties par to gala rezultātu.

Tu esi pati savu dziesmu autore.

Alise Joste: Jā, es esmu pati autore, un attiecīgi arī pat reizēm ir grūti nolikt to robežu, kur sākas tā producēšana un cik tālu tā dziesma ir. Droši vien dažādi veidi, kā strādāt. Manā gadījumā tā bija tāda savstarpēja mijiedarbība ar Gati kopā.

Jums albumi ir radušies ļoti atšķirīgā veidā. Reinis ir kūlies apkārt pa pasauli, kā es saprotu, un no turienes ir nākusi lielākā daļa skaņdarbu iedvesmu. Skaņdarbi ir arī lielākoties instrumentāli, ir divas dziesmas, kas ir ar vārdiem. Un savukārt tu, Alise, esi divās nedēļās radījusi tādu ārkārtīgi savdabīgu miksli no tās ikdienības, kas ir apkārt, kur vārdi tiek salīdzināti ar pelmeņiem. Mana mīļākā dziesma albumā ir “Nevar uzrakstīt”, jo tajā ir par to, ka tiešām šī iedvesma gaidīja to brīdi, kad tev kaut kas top, tas ne vienmēr ir cēli un skaisti, tas tiešām mēdz sakulties kā klimpas vienā katliņā vai kā pelmeņi tavā gadījumā. Reini, vai tavai iedvesmai vienmēr ir nepieciešams kaut kur ceļot?

Reinis Jaunais: Droši vien jau, ka ne, tas vienkārši palīdz. Tajā pašā laikā, teiksim, iepriekšējais albums, kas man bija “Pretpolu vienādības” – tur nebija tas ceļojuma koncepts priekšplānā, tur bija tieši pretstati, kas veido mūsu dzīves savstarpējā mijiedarbē. Man personīgi ceļojumi palīdz, tā ka mēs ļoti daudz to darām. Agrāk es to darīju pats un lielākoties ar autostopiem, guļot parkos uz soliņiem, spēlējot uz ielām un tādā garā – bija riktīgi forši un vareni. Tik trakus cilvēkus nekad dzīvē neesmu saticis. Tikai tad, kad strādāju celtniecībā vienu gadu, tur gan bija trakāki cilvēki. Bet, jā, tagad mēs ceļojam lielākoties kopā ar sievu un meitu. Riņķojam apkārt pa dažādām valstīm.

Es redzēju sociālajos tīklos – guļat mašīnā.

Reinis Jaunais: Jā, diezgan bieži guļam mašīnā vai teltī. Kad spēlējam koncertus, tad parasti koncertvietas sagādā kādas naktsmājas. Tajās dienās, kas ir brīvas, kad nav koncertu, tad mēs parasti kaut kur dodamies pie dabas palikt pa nakti. Tā ka mēs to daudz darām un ģitāra ir līdzi, bieži vien ir tā, ka gribas tieši attēlot to, kā es jūtos šajā brīdī. Tad reizēm uz vietas, reizēm arī vēlāk, atbraucot mājās, reizēm pat vispār tikai pēc pāris gadiem es atceros šo motīvu, kas man bija galvā tajā brīdī.

Visi šie tavi līdzspēlētāji albumā "Zeme", piemēram, britu ģitārists Kreigs Sutons [Craig Sutton], japāņu ģitārists Kenta Hajaši [Kenta Hayashi], nīderlandiešu bundzinieks Robs van Baršots [Rob van Barschot] un tas pats Ivars Štubis, Austrālijas latvietis, kurš šobrīd iestrēdzis Latvijā. Tie visi ir cilvēki, kurus tu sastopi savos ceļojumos?

Reinis Jaunais: Jā, nu Reganu Avali [Regan Awale] es neesmu sastapis. Viņš ir nepāliešu mūziķis. Es ceru, ka tas izdosies, jo vispār viņš dzīvo Nepālā, bet viņš ir braucis uz Eiropu koncertēt. Un es ceru kaut kā mēģināt palīdzēt viņam varbūt kādreiz atbraukt uz Latviju, ja viņš brīnišķīgi spēlē sārodu. Visus pārējos mūziķus es esmu sastapis dzīvē, un mēs esam kaut ko spēlējuši arī kopā.

Kā tā sadarbība notika – attālināti?

Reinis Jaunais: Jā, tas notika pilnīgi attālināti, jo albuma ieraksts notika tajā brīdī, kad visur pasaulē bija spēkā šie ierobežojumi, ceļošana nebija vairāk iespējama. Visiem mūziķiem, kas aktīvi koncertē, tāpat kā man, visi pasākumi pēkšņi ir atcelti un visi sēž mājās, un pēkšņi vairāk brīva laika nekā iepriekš.

Tad man radās šī ideja tieši par konceptu “Zeme”, kurā tiktu aptverta dažāda pasaules mūzika.

Mūziķi no dažādām pasaules vietām, spēlējot vienkopus. Diemžēl man neizdevās sākotnējā iecere iekļaut mūziķus no katra kontinenta; gan jau, ka tas kādreiz dzīvē realizēsies, es ļoti ceru. Bet savācās mūziķi gan no Japānas, Nepālas, Lielbritānijas, dažādām Eiropas zemēm un, protams, arī Erna Daugaviete un Ivars Štubis, un arī Ernests Mediņš. Viņu ierakstos gan es biju klāt vai  arī pats viņus ierakstīju, un tieši ar latviešu mūziķiem, protams, ka viss notika šeit uz vietas, bet ar ārzemju mūziķiem viss notika attālināti.

Alise, tavs mikrokosmoss albuma radīšanas brīdī bija saspiestāks. Tās, es saprotu, bija divas intensīvas nedēļas studijā.

Alise Joste: Jā, divas nedēļas bija mēģinājuma telpā, kurā es godīgi no rīta gāju kā uz darbiņu un vienkārši tiešām strādāju pie tām dziesmām. Bija jau dažādi aizmetņi tam gan tekstuāli, gan arī kaut kādas melodiskas skices un piezīmes, bet to divu nedēļu laikā tapa 11 dziesmas. Un tad pēc tam pagāja vēl pusgads, un tad mēs ar Gati satikāmies studijā, kur mēs uztaisījām dziesmu tīrrakstu. Bet jā, Jaunais stāsta par ceļošanu, tad es arī domāju, kur tās dziesmas rodas, un tā vienmēr bijusi tāda liela mistērija. Arī man ļoti patīk ceļot, tagad, protams, nekādi nesanāk, bet tad gribas laikam vispār uz visu dzīvi kopā skatīties kā uz tādu ceļojumu, jo tā tas arī ir, jā.

Reinim albumā ir dziesma “Dance Pandemic”, tas droši vien veltījums šim laikam.

Reinis Jaunais: Jā, man pavasarī atcēlās Eiropas koncertturneja. Mēs pamatīgi strādājam kopā ar sievu, patiesībā viņa pat vairāk. Viņa sarunāja ļoti daudz koncertu valstīs, kurās līdz šim varbūt esmu bijis, bet neesmu muzicējis. Pārsvarā tieši Balkānu pusē. Un tad, kad viss šis te sāka brukt un jukt kopā, es jau biju izbraucis. Koncerti jau sāka atcelties gan Itālijā, gan Čehijā un tā. Es paguvu nospēlēt trīs un tad jozt pāri visai Eiropai atpakaļ uz mājām.

Šķērsoju Lietuvas–Polijas robežu minūti pirms tās slēgšanas, varat iedomāties, cik tas ir strauji. Es jutos kā tādā piedzīvojumu filmā pie stūres.

Alise, tavā albumā savukārt ir dziesma, kuru gan ir tapusi pirms pandēmijas laika, bet ārkārtīgi sasaucas ar šo – tā ir dziesma “Citā dzīvē”. Kā tev šķiet, šobrīd planēta krīt? Kā jūties šobrīd?

Alise Joste: Tā sajūta ir ļoti grūti aprakstāma. Viļņveidīga. Nupat bija tas trakais pavasaris, kur tiešām tā neziņa bija tāda absolūta, un katrs sēž savā midziņā un vēl īsti nesaprot, kas ar to pasauli notiek. Un tad atkal vasara, kurā liekas, ka mēs jau tā kā jau ieskrējāmies, kad likās, ka tagad tā ir, bet viss ir kārtībā. Un tagad mēs esam atkal kaut kādā jaunajā dzīvē, jaunā cēlienā. It kā ir tā krīzes sajūta, jo kā mūziķim, kā māksliniekam, kas grib uzstāties, šis brīdis ir ļoti sarežģīts. Es savā albuma izdošanas kontekstā nesaņēmos spēlēt koncertu publikai. Es apbrīnoju cilvēkus, kas to šobrīd spēj darīt un uzņemties, un es vienkārši saprotu, ka es to stresu nespēju panest. Man tas gan pašai par savu drošību, gan tiešām par savu klausītāju drošību, jo neviens taču negrib aiziet mājās un uzzināt, ka koncertā ir saslimis. Bet tajā pašā laikā tāda jau tā dzīve kopumā arī ir.

Vienmēr jau veco krīžu vietā nāk jaunas.

Es negribu teikt, ka šī mums ir tāda dāvana vai ne, bet kaut ko tas mums arī māca un kaut ko tas mums dod. Droši vien ilgtermiņā tagad to ir grūtāk redzēt un saprast, bet es domāju, ka mēs otrā pusē iznāksim gudrāki un stiprāki un sapratīsim, kā labāk dzīvot.