Koncertprogrammā “Cilvēk, Tu esi!” skanēs komponistu Imanta Kalniņa, Jura Kulakova un Jura Sējāna unikālais kopdarbs – 1984. gada rokoratorija “Kā jūra, kā zeme, kā debess”.
“Iedomājieties, šīs notis eksistē tikai rokrakstā, un viņas ir 35 gadus senas, pēdējais atskaņojums bija noticis tikai 1985. gadā,” atzīmēja grupas “Pērkons” dalībnieks, komponists Juris Kulakovs. “Būtībā tā ir akadēmiska mūzika un ļoti komplicēts skaņdarbs.”
“Tas bija tālajā 1983. gadā, kad “Pērkons” tika pirmoreiz aizliegts, tad mēs gājām pie Imanta Kalniņa pēc padoma – ko darīt? Jo gribējām tomēr spēlēt uz skatuves. Viņš piegāja pie grāmatu plaukta, izvilka Māra Čaklā dzejoļu krājumu un teica: komponējam kopā oratoriju,” atceras grupas “Pērkons” dalībnieks, komponists Juris Sējāns.
Juris Kulakovs skaidroja, kā noritējis rakstīšanas process: “Sadalījām dzejojumus, tur bija 12 daļas, un katrs mājās ar nošu lapu pie klavierēm.”
“Mēs pat nesazvanījāmies un neapspriedāmies, kad katram bija gatavs, mēs brīnījāmies, cik labi tas viss saiet kopā!
Imants Kalniņš kādā intervijā ir izteicies, ka stila ziņā šis ir absolūti vienots skaņdarbs, kaut gan ir trīs mūzikas autori. Dzeja ir vienojošais,” uzsvēra Kulakovs.
Apvienojot Imanta Kalniņa izsmalcināto lirismu, Jura Kulakova rokenrola dinamiku un Jura Sējāna mierīgo stabilitāti, rokoratorija Māra Čaklā smalkajā dzejas valodā runā par jautājumiem, kas ir aktuāli šodien un vienmēr – par karu un mieru, spēku un vājumu, dzimtenes mīlestību un labā uzvaru.
“Es varētu teikt, ka kantāte “Kā jūra, kā zeme, kā debess” pamatā ir no Māra Čaklā puses veltīta upuru piemiņai un cilvēku dvēselēm, kuri aizgājuši dramatiskā notikumā citā saulē,” vērtēja grupas “Pērkons” dalībniece, dziedātāja Ieva Akurātere. “Šī kantāte apdzied gara transformāciju caur ciešanām un mūsu vienotību ar pagātnes atmiņām, kā mums ir jāceļ kaut kādā veidā mazliet pozitīvāk, gaišāk tā nākotne ar visiem saviem mākslinieku spēkiem, un kā mums ir jāatceras tās dvēseles, gan pieaugušo, gan bērnu diemžēl, kuri ir aizgājuši bojā, un jājūt atbildība un turpinājuma sajūta, jo visa cilvēce jau ir vienota.”
Dziedātāja arī atzīmēja: “Tur ir beigās pieminēts dzintars kā simbols tam, ka mēs varam darīt no savas sirds labus darbus, radīt gaismu no papildus labā došanas.
Nevis tikai vienmēr sagaidot par to uzslavu vai kādu balvu, bet vienkārši no savas sirds investēt papildus skaistumu, labsirdību, gaismu.”
Juris Sējāns arī sprieda, ka atjaunojumā skaņdarbi skanēs labāk nekā tad, kad tie tika izpildīti pirmo reizi: “Toreiz tie mūzikas instrumenti, uz kuriem mēs spēlējām, bija daudz pieticīgāki, bet vienalga, mēs neko labāku toreiz nevarējām dabūt un spēlējām, kā ir. Šodien tas noteikti skanēs daudz stilīgāk, daudz labāk, jo ir foršas akustiskās sistēmas radītas un instrumenti mums ir labi, tā kā noteikti būs daudz kvalitatīvāk nekā toreiz, daudz gadu atpakaļ.”
Mūziķis atzīmēja, ka pirms 40 gadiem cilvēki uz koncertiem nāca ieklausīties vārdos, mūzikā un pārdzīvot līdzi. “Šodien varbūt jaunatnei rokmūzika ir kā izklaides žanrs vairāk; tajā laikā, kad mēs iestudējām šos divus lielos skaņdarbus, bija tāda lielāka nopietnība klausoties,” atceras Sējāns.
Koncertprogrammas otrajā daļā skanēs fragmenti no Jura Kulakova 2002. gada rokoperas “Čigāns sapnī”, kas iestudēta Daugavpils teātrī Harija Petrocka režijā, par ko Latvijas Nacionālā teātra aktieris Egils Melbārdis saņēma “Spēlmaņu nakts” balvu kā labākais jaunais aktieris. Poēma vēsta par Atmodas laiku un latviskās identitātes meklējumiem, par cilvēkiem, kuriem kā elpot svaigu gaisu, nepieciešama mīlestība, gudrība, brīvība – trīs svarīgākās pamatvērtības, bez kurām cilvēks nevar iztikt arī šodien.
