Gunda Vaivode: Buijonas princeses gaitām šodien sekoja ne tikai Vīnes Valsts operas skatītāji, bet arī digitālās operas klausītāji visā pasaulē. Vai bija citāda sajūta, mazliet vairāk bail nekā pirmizrādē? Vai pirmizrāde tomēr ir kas īpašs?
Elīna Garanča: Pirmizrādes vienmēr ir kaut kas īpašs. Godīgi sakot, faktu, ka mūs skatās arī pie ekrāniem, izslēdzu no savas galvas un dziedāju tikai publikai, kas bija zālē. Pirmoreiz nodziedāt, protams, ir vissatraucošākais, jo tie ir pirmie soļi, tās ir pirmās frāzes, pirmās reakcijas. Vai aizmirsīsies teksti? Atcerēsies melodiju, nepakritīsi pa trepēm? Mums uz skatuves bija tikai viens mēģinājums. Mana loma nav ļoti liela, salīdzinot ar to, ko esmu dziedājusi pirms tam, bet atbildīga.
Buijonas princese bija lolota un gaidīta vai tā vienkārši ir laba loma šībrīža karjerā?
To varētu nepieklājīgi nosaukt par karjeras uzturēšanas lomu. Šī loma ir kā atelpas partija, lai būtu uz skatuves, lai būtu uznākšana un sevis parādīšana, bet to ļoti labi var iestarpināt arī starp lielākajām lomām. Tā viennozīmīgi ir atbildība, jo ļoti daudziem cilvēkiem ir zināms priekšstats par to, kādai tai vajadzētu būt.
Jāatzīst, ka esmu nonākusi līdz tam vecumam, kad man ir pilnīgi vienalga, kā citiem liekas, ka vajag. Es eju un daru, kā man liekas, kā ir jābūt.
Es vairāk baudu to mirkli, kad varu iziet uz skatuves, sevišķi mūsdienās ar visu, kas notiek – atceltajām izrādēm, pārceltajiem koncertiem. Ir prieks, ka vispār kaut kas notiek.
Tā ir nesalīdzināma enerģija, nesalīdzināms pacēlums. Tā ir arī jaudas saņemšana un atdošana. Ir ļoti patīkami dziedāt kādam, pretējā gadījumā mēs visi būtu kļuvuši par studiju dziedātājiem vai ierakstu māksliniekiem. Šis kontakts ir vajadzīgs, vajag sadzirdēt, sajust, saredzēt vienam otru. Aplausi, protams, arī ir ļoti patīkami, bet tas pat nav tik svarīgi.
Šajā mirklī vienkārši gribas just, ka skatītājs ir tur, ka viņš klausās un jūt līdzi.
Šodien zāle bija pilna ar skatītājiem, sajūta – vienreizēja.
Albumā "Revive" ieskaņoji abas lomas – Adrianu Lekuvrēru, kas ir jauneklīgs dramatiskais soprāns, un Buijonas princesi. Pastāv iespēja, ka tu varētu arī dziedāt abas?
Varbūt, bet mani tas neinteresē. Pēdējā laikā ir salīdzinoši daudz piedāvājumu ar tā saucamajām starprepertuāra lomām. Ir Oktaviāns, kas ir tik ārkārtīgi bagāta loma, ka dziedāt mazāku, kas pie tam nav manai balsij piemērota, nav nemaz tik interesanti. Man vispār nepatīk "mirstamie" raksturi. Teikšu, kā ir – jau pirmajā cēlienā skaidri zināms, ar ko viss beigsies ceturtajā. Protams, šī loma soprānam ir ārkārtīgi grūta, un runa ir nevis tik daudz par varēšanu izdziedāt kādu konkrētu partiju, bet par to, kas ir tavs raksturs un kāda ir tava iekšējā pasaule, vai tu vispār gribi būt uzmanības centrā.
Es negribu būt pirmā primadonna vakarā. Man patīk, ja man ir otrā vai trešā plāna loma, kas ir pietiekami svarīga.
Ja tā paskatās, mecosoprāna dēļ visas šausmas un briesmas lielākoties arī notiek. Ja visi būtu no sākuma ieklausījušies tenora vai soprāna personāžos, tad nebūtu visu šo mirstošo. Kopumā sanāk tā, ka mecosoprāns vienmēr ir tā pagrieziena skrūvīte. Šie dažādie raksturi mani pilnīgi apmierina un patiesībā arī daudz vairāk aizrauj. Ja paskatās pagātnē, kas jau ir nodziedāts, – tik dažādas lomas ir bijušas. Soprāns kā tāds mani nemaz nevilina, un es redzu, ka tā tomēr ir domāšana, tā ir sadzīves attieksme, sevis pasniegšana ikdienā.
Es domāju, ka dīvas aura man nepiemīt un tā man arī nepiestāvētu.
Bet vokālā ziņā tu varētu to izdziedāt?
Izdziedāt varētu, nav jau tik ļoti augstu. Tehniski es ļoti daudz ko varu nodziedāt, es varētu arī Tosku, Aīdu, Lēdiju Makbetu vai vēl citas šādas lomas nodziedāt. Tiem mecosoprāniem, kas ir pievērsušies soprāna repertuāram, pamazām zūd mecosoprānu maigums. Balss ļoti ātri pazaudē mīksto, maigo, apaļīgo tembru, un man to negribētos pazaudēt, pagaidām noteikti vēl ne. Otrkārt, es tiešām uzskatu, ka nav šādas nepieciešamības – man vēl ir ļoti daudzas lomas, kuras man nav sanācis pārdziedāt, jo iestājās pauze. Es salīdzinoši lēnām attīstu arī dramatisko repertuāru, un, kamēr es nodziedāšu vismaz 50 Amnerisas, Eboli vai Kundrijas, tad arī pienāks laiks beigt karjeru. Tā līdz soprānam es nemaz netikšu. (smejas)
Vēsturiskos notikumos balstītā operas libreta pamatā – mīla un greizsirdība, teātris teātrī. Kā tu pati šo stāstu izjūti? Vai tiešām ir kāda līdzība, ko var saistīt ar mūsdienu teātri, mūsdienu kaislībām?
Patīkami tas, ka mēs spēlējam šo izrādi ar laikmetīgiem kostīmiem, tādus ļoti reti sanāk uzvilkt. Mecosoprāniem ļoti tipiski ir ļaunie tēli – greizsirdīgie mecosoprāni, kas noslaktē tenoru vai soprānu. Man ļoti patīk meklēt šajos tēlos vājos punktus, man patīk viņās atrast šaubas. Reizēm impulss kādai rīcībai pat nav no sava ļaunuma izrietošs, bet gan no tā, kas notiek sabiedrībā. Dramatiskajiem un traģiskajiem raksturiem man patīk iedot arī zināmu komismu, jo komiskas situācijas ir vienmēr, un tad vienkārši ir interesantāk spēlēt. Mēs ejam uz teātri – uz iedomu pasauli, uz kāda cilvēka izdomātu stāstu, kurš ir dzīvojis pirms 100 vai 200 gadiem. Nav jāmēģina katru Karmenu, katru Abigailu vai jebkuru citu personāžu salīdzināt ar mūsdienu Žannām d’Arkām. Šīs lietas jāmāk nošķirt.
Kāda ir šīs operas mūzika?
Mūzika ir ārkārtīgi sarežģīta. Soprānam tieši Adriana ir ļoti grūts uzdevums, jo viņai ir jārunā, jādeklamē un tad vēl jādzied. To iemācīties un profesionāli nostrādāt dziedātājam ir milzīgs izaicinājums. Tas ir verisms, un verismā emocijas ir jāmāk pārtransportēt salīdzinoši tiešā veidā. Ir vajadzīgs spars, lai varētu pārdziedāt skaļo orķestri, un tai pašā laikā ir vajadzīga arī stabilitāte, lai varētu nodziedāt dažas frāzes arī uz pilnīgi izgaistošiem piano.
19. novembrī pulksten 21.30 LTV ēterā un Replay.lv platformā skanēs maestro Raimonda Paula un operdziedātājas Elīnas Garančas atkalsatikšanās jubilejas koncerts "Ja tevis nebūtu…".
