Koncerta "Antoņenko. Kinča. Švēde un LNSO. Draugi – Andrejam Žagaram" soliste viesojās Latvijas Radio 3 “Klasika” ar sarunu par Andreja Žagara piemiņu, apokaliptisko pasaules ainu, dzīvošanu šodienā un nākotnes plāniem.
Andrejs Žagars ir bijis Lienes Kinčas dzīvē draugs un atbalsts. Dziedātāja ir pateicīga par iespējām, kas viņai dotas vēl kā topošai dziedātājai, iespējām augt, attīstīties un noticēt sev:
“Man ļoti grūti joprojām runāt par Andreju pagātnes formā. Ik pa brīdim vēl gribas paņemt telefonu un viņam uzrakstīt.
Man vēl joprojām Andrejs ir šodiena – ar savu enerģiju, iedvesmu, radošumu, vīziju, mīlestību pret operu, mākslu un dziedātajiem.”
Mērķus, uz ko tiekties, Andrejs Žagars dzīvē izvirzīja pats. Ambiciozus, protams, taču prata paļauties arī uz citiem, ieskaitot lielā mērā savu intuīciju. Dziedātāja stāsta: “Viņa liela Dieva dāvana bija intuīcija. Viņš tiešām zināja un juta, kas ir pareizi un ko vajag īstajā laikā un vietā darīt. Brīžiem viņš bija skarbs, viņa vārdi varēja sāpēt, bet tas viss bija par lietu.”
“Viņš gaidīja, kad es izaugšu,” tā Liene Kinča stāsta par viņai uzticēto godu dziedāt Andreja Žagara piemiņas koncertā. 10. oktobrī Cēsīs skanēs mūzika, kas viņam bija nozīmīga. Klausītāji varēs dzirdēt fragmentus gan no Andreja Žagara iestudētajiem, gan izsapņotajiem darbiem, kurus režisors nepaspēja īstenot. “Man ir liels prieks, ka varēšu muzicēt kopā ar Andri Pogu Riharda Vāgnera “Izoldes mīlasnāvē”, jo zinu, ka Andreja lielais sapnis bija uzvest “Tristanu un Izoldi”.”
Ārkārtas situācija pasaulē ir ieviesusi zināmas korekcijas – gaidāmajā koncertā itāļu maestro Sesto Kvatrīni vietā diriģēs Andris Poga, taču dziedātāja uzskata, ka koncerts ar to tikai iegūs. Līdzās Lienei Kinčai sestdienas vakarā muzicēs Aleksandrs Antoņenko, Zanda Švēde un Rinalds Kandalincevs, bet programmu sakārtojis Artūrs Maskats.
Vaicāta, kā mākslinieces dzīvi ir ietekmējis koronavīruss, viņa atbild: “Esmu ļoti priecīga par to, ka man bija iespēja atkal dziedāt Latvijā. Protams, daudz kas tika atcelts, bet negribu par to runāt.
Daudzi mākslinieki no šīs situācijas ir ļoti cietuši, es neesmu izņēmums, bet cerēsim, ka viss būs labi.”
Taču pašlaik māksliniecei ir sajūta, ka dzīve tomēr ir intensīva – vajadzēja sakopot resursus un spēkus radošajam maratonam trīs nedēļu garumā, strādājot pie Abigailas un Toskas lomām.
“Abigaila man bija debija – tā bija paredzēta jau martā, bet tas nenotika, jo iestājās Covid-19 pirmais lielais vilnis, kas apturēja pasauli. Debija notika šajā rudenī, Samsona Izjumova 70 gadu jubilejas reizē. Tā ir viena no manām sapņu lomām – Verdi man ir ļoti tuvs, un no tā brīža, kad 18 gadu vecumā ienācu operā kā koriste, Abigaila man vienmēr likās neaizsniedzama virsotne. Es ceru, ka to godam paveicu un ka “Nabuko” manā kalendārā parādīsies arvien biežāk.”
“Toskas” izrāde tikmēr aizvadīta ar saspringtu grafiku un intensīviem mēģinājumiem. Māksliniekiem tas šķitis nedaudz nogurdinoši, un, lai atsvaidzinātu nianses, pietrūcis režisora klātbūtnes, taču soliste atzīst, ka viss sastāvs ir mainījies un audzis. 15. oktobrī ir ieplānota nākamā “Toskas” izrāde, un Liene Kinča cer, “ka mēs visi būsim pie labas veselības un nekas netraucēs kultūrai augt un attīstīties.”
“Pēc tam mēģināšu dabūt Krievijas vīzu un nokļūt pie sava dzīvesbiedra – tas ir mans nākamais mērķis. Tā tagad ir gandrīz neiespējamā misija. Man ir radošie plāni attiecībā uz Maskavu, esmu uzaicināta tur dziedāt arī “Nabuko”, bet nezinu, kā tas varētu notikt. Maskavā tā situācija ir riskanta. Arī tur teātri pieļauj, ka tiks uz laiku aizvērti. Tāpēc tagad teikt, kā būs rīt, ir pilnīga utopija – jādzīvo šodien,” stāsta dziedātāja.
Palikšanu mājās piespiedu kārtā māksliniece nav izbaudījusi. “Nebiju nekādā komforta zonā – man likās, ka tas ir apokaliptiski: pasaule apstājusies un nekas nenotiek. Mana personiskā empātija dzīvo līdzi to cilvēku sāpēm, kurus šis vīruss ir personiski skāris, tāpēc nevaru teikt – forši, beidzot ir laiks sev. Es ceru, ka tas murgs ātri beigsies: mums jāturas šim briesmīgajam gadam pretī.”
Redzēt skatītāju zāli ar izretinātām rindām arī nav patīkami.
Piesardzīgi mūsdienās ir gan klausītāji, kas baidās iet uz teātriem un koncertiem, gan arī pati dziedātāja, apzinoties atbildību, ka drīz jākāpj uz skatuves un komunicēšana ar cilvēkiem nejaušā kārtā var novest arī pie pašizolācijas.
Taču ir cerības uz to, ka nākotnē viss sakārtosies, vismaz nākamgad. Kinča atzīmē: “Es ļoti ceru, ka viss plānotais pēc janvāra īstenosies un notiks paredzētie iestudējumi. Gatavoju arī ko pilnīgi jaunu Vāgnera festivālam – tā ir loma Vāgnera pirmajā operā “Feja”, ko viņš ir uzrakstījis 19 gadu vecumā. Es ceru, ka viss notiks, un tas man ir jauns pakāpiens un izaicinājums. Loma ir ļoti sarežģīta, jo Vāgners vēl tajā laikā nepazina dziedātāju balsis un vienuviet apvienojis daudzas lietas: tur es dzirdu Vēberu, Verdi, Mocartu, arī pašu Vāgneru. Diezgan liels vokālais juceklis, ar ko jātiek galā.”
