"Mana ģimene bijusi saistīta ar baptistu baznīcu. Pats neesmu baptists, bet kristīts luterānis. Māte savulaik bija dziedājusi baptistu korī – viņa bija dziedātāja, arī tam bija liela nozīme," Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Grāmatu stāsti" stāsta Zigmars Liepiņš. "Atšķirībā no luterāņu koriem, baptistu koriem dziesmas ir melodiskas. Bieži vien ar diezgan dumjiem vārdiem, bet tās ir īsti dziedamas dziesmas. (..) Katram dzīves gadījumam mamma kādā baptistu dziesmā varēja atrast kādu frāzi, kas sakrita ar kādu ikdienišķu situāciju. Vienmēr varēja kaut ko piemeklēt. Mamma visas baznīcas dziesmas zināja no galvas. Mums bija muzikāla ģimene – tēvs bija vijolnieks."
"Sešdesmitajos gados, kad sākās avangarda mūzika, viņi ārprātīgi to nevarēja ciest. Viņiem tas nepatika. Es jau, protams, neizbēgami arī kādā brīdī tam visam, kas tajā brīdī aktuāls, pievērsos – kā jau jebkurš jaunības maksimālists. Vecāki bija diezgan priecīgi, kad parādīju savus pirmos gabalus, ko uzrakstīju – pirmā dziesma bija "Ķiršu lietus" vai kas tamlīdzīgs. Tā mammai patika. Beidzot biju nācis pie prāta," sirsnīgi smejas komponists.
"Ar dziedāšanu nesaraujami saistās laiks, kad man bija viens līdz četri gadi. Mamma bija absolvējusi Emiļa Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolas vokālo nodaļu, un pirmā melodija, kuru es esot iemācījies un dziedājis ar mammu kopā, bija "Un bel dì vedremo" (ārija no Pučīni operas "Madama Butterfly" – red.) pilnā garumā. Protams, bez vārdiem, jo runāt vēl nemācēju. No tā laika šo āriju bez slapjām acīm klausīties nevaru, un Pučīni ir mans mīļākais komponists. Tagad gan gadās, ka vairāk jāraud, klausoties sliktas interpretācijas," nopūšas komponists un citē savas grāmatas fragmentus.
Fragmenti no grāmatas "Mūzaīka"
"Es atceros, kā piedzimu. Pareizāk – kā nonācu savā ķermenī. Mani pavadīja divi stāvi violetā nokrāsā. Viņi bija blakus, stāvēja un skatījās. Telpa bija tumši sārta, un tad kā pa slidkalniņu. Pēkšņi visas atmiņas pārtrūkst.
Un tad, kādu dienu lasot Maikla Ņūtona grāmatu "Dvēseļu ceļojums", uzdūros tieši tādam pašam aprakstam. Tie divi, redz, esot skolotāji un pavadoņi, un viņi pārbauda, vai viss kārtībā, vai dvēselīte atrod jaunas mājas un vai viss notiek pēc plāna.
Atceros vēl vienu ļoti agrīnu epizodi. Guļu atvērtām acīm, un man priekšā milzīgas bumbas. Tās ir baltas un kustas uz augšu un uz leju. Ir mitri un silti. Te pēkšņi aiz bumbām parādās seja, kas cieši manī skatās. Manī ir prieks, es viņu pazīstu – tā ir mana mamma. Ilgus gadus nesapratu šīs divdesmit sekunžu vīzijas jēgu, līdz atklāju fotogrāfiju, kurā tas viss ir fiksēts. Guļu ratos. Priekšā, kā jau to dara, nostiepti grabuļi, apaļas bumbas, un tad mamma pašķir tos, lai skatītos – guļu vai ne. Vienīgā nianse, kā to var redzēt foto, – man ir seši mēneši.
Atmiņas no zīdaiņa perioda ir daudzas un dīvainas. Tās radušās no mirkļu nospiedumiem manā apziņā. Tantes Lūcijas kleitas audums ar sešiniekiem un deviņniekiem zilgani pelēkā krāsā, smaržas dažādos koridoros un pat sienas krāsojums kādā istabā. Vēl uzzināju, cik lielas ir bēdas, kad saproti, ka esi atstāts.
Reiz kādā vēlā vakarā mani vecāki, saprazdami, ka guļu cieši, bija riskējuši aiziet uz kino. Protams, atmodos. Bija tumšs, pa logu iespīdēja mēness, es stāvēju redeļu gultiņā un droši vien skaļi raudāju. Tā nežēlīgā pamestības sajūta, kas mijas ar bailēm, nav īsti aprakstāma.
Es domāju, ka savu mammu nekad vairs neredzēšu. Tomēr viņa ar tēti atnāca, konstatēja piečurāto un piekakāto gultu, nomazgāja mani, un siltos paladziņos es jau aizmigu, it kā nekas nebūtu bijis. Bet nospiedums – tas logs, tas mēness, tā gulta, no kuras nevarēju izkāpt, ir palicis manā emocionālajā un pat vizuālajā atmiņā uz mūžu. Es tagad zinu, kā jūtas pamests bērns."
"Ir 1973., 1974. gads, un lielie klavieru spēlēšanas svētki sākušies. Studijas pie Ilzes Graubiņas bija milzīgs muzikāls un cilvēciskas piedzīvojums. Vispirms viņa kā pedagogs rūpīgi izvēlējās man repertuāru. Viņa sāka mani pārorientēt no romantiskā uz impresionistisko. Tā izrādījās precīza izvēle, jo kaut kādu iemeslu dēļ tas man padevās labāk.
Saprotot, ka esmu pieņēmis lēmumu iet pie Paula uz "Modo", kas nozīmē regulāru koncertu slodzi, viņa nereti pārcēla klavierstundas uz savām Mežaparka mājām, jo īstajos laikos es bieži netiku.
Viņa bija brīnumaini saprotoša, jo pati regulāri koncertēja kā Filharmonijas soliste. Kad piedzima Ilzes meitiņa Eva (Eva Bindere, šodien pazīstamā vijolniece), toreiz bija pat tā, ka mazā blondā meitenīte stundas laikā rāpoja zem flīģeļa, bet tas netraucēja nodarbībām notikt.
Ilze bija rūdīta pianiste, fantastiska Baha interprete, augstākās klases profesionāle, kas izglītību ieguvusi Maskavas konservatorijā, profesora Jakova Fliera klavieru klasē.
Man patika saskatīt pēctecību klavierspēlē: ciltstēvs ir Lists, pie viņas skolojās Rubinšteins, pie Rubinšteina – Fliers, pie Fliera – Graubiņa, un pie Graubiņas – es. Bet būtu tik man tās dotības no Lista pārmantojušās...
Tomēr ir zinības, ko gadsimta laikā skolotāji nodod skolēniem.
Pirms nonācu pie Ilzes [Graubiņas], katrs eksāmens man bija elle. Man kļuva tik aukstas rokas, ka tās nevarēja sasildīt pat zem karsta ūdens strūklas. Sajūta, ka tuvojas caureja, bija konstants stāvoklis, un nepārtraukta skraidīšana uz tualeti un pēc karstā ūdens uz fizkultūras zāles dušām. Kur nu vēl pirmo spēlējamo frāžu neskaitāma atkārtošana galvā.
Viss, kas slikts, viss notika. Es skaidri zināju – es nekad nebūšu solo pianists, tas vienkārši nav iespējams. Bet notika brīnums – Ilze man iemācīja pavisam vienkāršus elpošanas vingrinājumus, kuri palīdz tikt galā ar uztraukumu, kuru rezultātā rokas kļūst siltas, un domāju, ka tie nāk no veco laiku mūziķu pieredzes, jo uztraukums taču piemīt visiem, tikai jautājums – kurš zina, kā to pievārēt."
"Reiz studiju gadā vajadzēja sagatavot skaņdarbu bez pedagoga palīdzības. Tā saucamais patstāvīgais darbs. Bez šaubām, es par to biju aizmirsis vispār.
Eksāmens paredzēts Lielajā zālē, un dienu pirms tā Ilze jautā, ko esmu sagatavojis, jo viņai katedrā jāiesniedz darba nosaukums. Droši vien daudziem ir pazīstama sajūta, ka kaut kur pie galvas ir pieslēgts zibensnovedējs, un lādiņš ar tādu kā sprakšķi iziet cauri visam ķermenim līdz pēdām. Nu ir ziepes. Darbam jābūt ne īsākam par desmit minūtēm – tas ir nereāli.
Bez tam vakarā bija koncerts ar "Modo" Filharmonijā. Saku Ilzei – nav variantu, es improvizēšu. Rīt būs nosaukums. Nākamajā dienā nošu bibliotēkā atradu kādu pilnīgi nepazīstamu čehu komponista uzvārdu, kuru tagad absolūti neatceros. Pieņemsim, ka tas bija Jaroslavs Krčeks, skaņdarbs saucās – "Rondo". Izklausās daudzsološi. Hepenings, performance, preparēti instrumenti, atonālā mūzika – tas viss tajā laikā, kad avangards plauka un zēla. Brīnišķie sešdesmitie un septiņdesmitie! Forma skaidra: AB AC ABA. A daļa būs klavieru dauzāmā daļa, uz stīgām jāuzliek kāds papīrs, B un C daļas drusku jāpārdomā, tās būs kontrastējoši melodiskas. Īsāk sakot, ar šādu plānu dodos uz konservatoriju un to izstāstu savai mīļajai pedagoģei. Ilze galvu vien nogroza, sacīdama, ka kaut ko tādu viņa vēl nav pieredzējusi, bet lai nu man izdodas.
Drosmei biju paķēris mazu blašķīti ar lētu moldāvu konjaku. Ieņēmu kārtīgu šļuku, izbaudīja pilnu kursu elpošanas vingrinājumu un vajadzīgā brīdī devos uz skatuvi. Aprakstīt, ko es tur darīju, īsti nav iespējams, bet viss iecerētais plāns tika izpildīts.
Pēc eksāmena koridorā pretī nāk Ilze, slēpdama smieklus, sauc mani malā. Piecinieks. Visiem ļoti paticis. Katedras vadītājs Konstantīns Blūmentāls esot jautājis Ilzei – vai varot dabūt šī darba notis – viņam esot viens pēdējā kursa students, kuram vajadzīga miniatūra valsts eksāmenā. Šis darbs noderētu. Viņa locījusies ārā, stāstīdama, ka notis ir bijušas sadabūtas nez kur, viņa neesot sekojusi, jo tas taču ir patstāvīgais darbs. Tādā garā tas viss pagāja. Viņa pestīja mani ārā visādos veidos."
