Henrieta Verhoustinska: Sveicu jūs ar 20 gadu jubileju! Blūzmenim tas jau ir pietiekošs vecums.
Jānis Bukovskis: Tā varētu teikt, bet gribu piebilst, ka tas ir tikai sākums.
Kā jums aizritēja šis pandēmijas gads?
Jānis Bukovskis: Mums mazliet paveicās, bet bija ļoti skumji. Mums bija 20 gadu jubileja, bija saorganizēti koncerti Vācijā, Austrijā, Šveicē, Dānijā – principā Eiropas lielākās valstis visa gada garumā, bet tad, kad tev piegriež skābekli, neko darīt.
Pandēmijas laikā mēs iesaistījāmies vienā projektā, kur ir piesaistīti arī starptautiski mākslinieki. Tas ir 30 dziesmu cikls. Principā no novembra mēs cītīgi strādājam. Projekts ir tāds, kuram plaši uz doto brīdi negribās neko solīt, pirms viss ir nogruntējies. Strādājam pie dziesmām. Viens mūsu tuvs draugs, kurš nav profesionāls mūziķis, ļoti labi raksta tekstus, ļoti dziļdomīgus, par pasaules tēmām un par mīlestību, liels roka blūza fans. Līdz ar to mēs lienam ārā paši no savas komforta zonas, tas nav tikai blūza kvadrāts. Viņš, piemēram, pasaka, ka to vajadzētu kā “AC/DC”, tad viņš pasaka: “Tagad blūzs ar Maiklu Džeksonu kopā”. Mēs profesionāli audzējam un apgūstam jaunus paveidus.
Kad varētu būt rezultāti?
Jānis Bukovskis: Kā jau minēju, solīt neko negribu. Tagad vasara, Eiropa veras vaļā. Arī pašiem mums aģents jau sūta jaunus datumus. Principā sāksim kaut kur kustēt apkārt pa festivāliem un tamlīdzīgi. Uz rudens laiku atkal ķersimies klāt. Esam sev uzlikuši augstu latiņu, kā arī ir iesaistīti starptautiski spēki. Viena no dziesmām ir ierakstīta ar Tīnas Tērneres bekvokālisti. Es esmu iedziedājis, tad ir Londonas gospeļkoris iesaistīts.
Būs interesanti, bet mēs nekur nesteidzamies, jo, kas lēni nāk, tas labi nāk.
Savulaik, mūzikas albumam “Music Of My Heart” tu biji mūzikas autors un Rolands Saulietis bija teksta autors. Kā ir šajā projektā?
Jānis Bukovskis: Šajā dziesmu ciklā sanāk tā, ka šis mūsu tuvais draugs Hardijs ir tekstu autors. Viņš sūta tekstu uz lapas, aptuveno stilistiku. Tas viss iet caur mani. Es aranžēju, visu izstrādāju vairāk vai mazāk, tad mēs piemeklējam arī mūziķus.
Arti, tev ir solo ar saksofonu šajā projektā?
Artis Ločmelis: Vēl šajā ciklā nav. Varbūt atradīsies moments. Ik pa brīdim ir, kad vajag saksofonu. Skatīsimies.
Kas ir lielākais izaicinājums?
Jānis Bukovskis: Lielākais izaicinājums ir dažādība. Tu meklē ceļus, klausies vecos ierakstus, kā pareizāk būtu, kā mēs sakām, lai firma gāžas. Nevis vienkārši kaut kas ir, bet, lai tiešām esi pats apmierināts un lai esi tuvu lieliem monstriem.
Bet vislielākais man ir angļu valoda. Viena lieta ir nodziedāt, bet tā nav mūsu dzimtā valoda. Lai arī liekas, cik tu labi zini gramatiski, bet – izruna, un vēl pēc tam to visu dabūt ar pārliecību, spēku un pēc tam vēl skaisti, intonatīvi iedziedāt. Tā ir ņemšanās, bet es to ļoti novērtēju, jo tā ir kā skola. Šī skola pirmo reizi bija 2009. gadā, kad mēs ar Amerikas producentu Djūku rakstījāmies un man likās, ka es protu dziedāt angliski.
Es domāju, ka es tajā vokālajā kabīnē sākšu logus dauzīt, kad jau bija tā, ka man par katru vārdu 15 reizes piesienas.
Tā ir pieredze, ko neviens neatņems.
Jūs esat latviešu blūza grupa, vai kādreiz esat kādu dziesmu dziedājuši arī latviski?
Jānis Bukovskis: Es teikšu tā, ka nav ne vainas mūsu alfabētam, bet tieši priekš šī kvadrātiņa – baigi neies kopā. Uzskatu, ka mums ir savas lietas – mūsu folkmūzika, nacionālā mūzika. Šī ir tomēr tā krasta nacionālā mūzika, tāpēc nejauksim putru ar kāpostiem. Paliksim pie tā. Esmu dzirdējis blūzu poļu valodā, vācu valodā. Latviešu valodā arī, bet tie, kuri to dara, lai dara. Mēs īsti laikam tie nebūsim. Mēs paliksim pie angļu valodas.
Vai jūs par blūzu šobrīd esat sapratuši kaut ko vairāk nekā tas bija pirms 20 gadiem? Arti, vai tava blūza izpratne ir mainījusies?
Artis Ločmelis: Visnotaļ, tā ar katru dienu mainās. Jo vairāk pats klausies, pats spēlē, pats analizē, jo vairāk pieaudz kā cilvēks. Kopumā tas atspoguļojās pēc tam.
Tas droši vien ir svarīgi, pieaugšana, kļūšana par pieaugušu cilvēku ar savu sāpīgo dzīves pieredzi.
Artis Ločmelis: Gan sāpīgo, gan jautro. Visa veida, rakstura.
Jānis Bukovskis: Jā, tas ir dzirdams mūsu dziesmās, mūsu dažādībā. Mūsu albumus paklausoties, skumjas vispār nav jūtamas. Tur ir ballīte un dzīves stāsts. Tā ir tā neatņemamā sastāvdaļa, ko savulaik populāra radio personība teica: “Veči, jums pensija nedraud!” Un tā ir!
Mēs esam kā labs noturēts konjaks – jo ilgāk viņš stāv ozolkoka mucā, jo labāks ir, un mēs tāpat, jo ilgāk mēs briestam, jo labāks materiāls nāk ārā.
Esmu dzirdējusi tādu banālu teicienu: “Blūzs ir tad, kad labam cilvēkam ir slikti”. Vai tā ir?
Jānis Bukovskis: Varbūt to var tendēt vairāk uz pirmsākumiem, kad bija kokvilnas lauki, un mūziķi spēlēja par zupas šķīvi. Uz doto brīdi tas ir absolūti apgāžams termins.
Vai procentuāli vairāk jums ir ballīšu dziesmas vai apcerīgi skumjās?
Jānis Bukovskis: Ir gan, gan. Tas ir atkarīgs no dvēseles stāvokļa, tas ir tas lidojums. Mums dziesmas netop veidā, ka izdomājam: “O, tagad rakstīšu dziesmu!” vai arī: “O, sen nekas nav darīts, jāpiesēž būtu kaut kas izdarīt.” Nebūs tā. Tāpat arī Rolands raksta tekstus, un Artis reizēm atsūta man nelielu demo ar tekstu “Pamāžojos”.
Artis Ločmelis: Jā, idejas, ko var papušķot tālāk, tādā veidā arī rodas. Kaimiņi arī ļoti slavē, ka par brīvu koncerts.
Vai jūs esat arī blūza festivāla organizētāji. Kuru reizi šogad notiks “R&B Blues festival”?
Jānis Bukovskis: Teiksim tā, piektais pastāvēšanas gads, jo it kā pagājušajā gadā vajadzēja būt, bet pandēmijas dēļ tika pārcelts uz šo gadu un notiks tur pat Ropažos 17. un 18. jūlijā.
Šogad nebūs tik daudz ārzemju viesu, bet, kā jau teicu, uzrīkosim visiem mums, draugiem, blūza cienītājiem, blūza mūziķiem kārtīgu ballīti. Visi laipni aicināti!
Varbūt tu vari nosaukt kādus dalībniekus?
Jānis Bukovskis: Jā, protams “Latvian Blues Band”, no Polijas “Smooth Gentlemen”, kas ir ļoti interesants projekts, jo tur ar “Hammond B3” lielajām ērģelēm un ģitāru ir trio, kur visi trīsbalsīgi dzied, to varētu raksturot kā swing, soul blūzs. Būs arī Latvijas vecmeistari “Fortress Blues Band”, jautrākai ballītei būs “Swamp Shakers”, kā arī “Bad Habbits” un citi. Mēs noteikti sekosim līdzi Ministru kabineta noteikumiem, lai saprastu, ko kurš varēs, jo visas situācijas mainās pa stundām, tāpēc nogaidām ar reklāmu, bet festivāls būs, varbūt tik ar kādām pēdējā brīža izmaiņām programmā.
Es domāju, ka cilvēki ir nocietušies pēc blūza un divu dienu ballītes ar mums.
Ir laiks vasarai, ir laiks blūzam! Tu esi teicis kādā intervijā, ka šis festivāls radās tādēļ, lai jūs varētu izaudzināt savu auditoriju līdzīgi kā to ir izdarījuši lietuvieši “Blūza naktīs” un igauņi Hāpsalu “Augusta blūzā”. Vai tas ir izdevies? Vai jums ir sava auditorija, un vai esat viņu sajutuši?
Jānis Bukovskis: Nav noslēpums, ka esam uzauguši “Bites blūza klubā”. Ir ļoti patīkami redzēt jau no pirmajām festivāla dienām redzēt atpazīstamas sejas no “Bites blūza kluba” laikiem. Nāk ģimenes, draugi un arvien vairāk pozitīvas atsauksmes. Kā jau tas ir, kas lēni nāk, tas labi nāk. Ir prieks priecēt un redzēt jaunas sejas katru gadu, un es zinu, ka šogad arī būs. Ir cilvēki, kas par to interesējas. Mums šeit ir sava blūza Meka, sava kultūra, un tā ir ļoti laba.
Vai jūs varētu noraksturot savu vidējo, vietējo latviešu klausītāju?
Jānis Bukovskis: Man ir prieks redzēt, ka ir jaunieši, ka nav tikai stereotips par četrdesmitgadīgiem klausītājiem ar alus vēderiņu. Klausītāju loks paliek arvien plašāks. Mēs iekšēji mēģinām arī katru gadu, kaut ko pamainīt, lai nav stagnācija un viens un tas pats.
