Henrieta Verhoustinska: Jūsu tuvākais notikums ir 16. aprīlis, jūsu 75. jubileja. Kādas ir sajūtas pirms jubilejas, vai ir citādas kā citkārt?
Pēteris Vasks: Kas tur patīkams… Tik daudz to gadu nodzīvots.
Forši!
Jā, bet ja godīgi, lielākā daļa dzīves ir nodzīvota. Nekas daudz vairs nav palicis, tādēļ kāda sevišķi var būt sajūta… Paldies Dievam, es pret savu personu neizturos pārāk nopietni. Nekādas lielas pārdomas tajā sakarībā nav. Varētu teikt, ka ir iegājies, ka dzīvoju pa desmitgadēm. Kad pēkšņi sasniedzu 50 gadus, tad likās: “Johaidī, tik daudz jau!” Tad tagad uz priekšu – jānodzīvo nākošie desmit gadi cieņas pilni. Kad nodzīvo, tad secini: “O, bija interesanti desmit gadi!” Tad ir 60 gadi sasniegti, un atkal sevi noskaņo, ka tagad vēl vienus desmit gadus… Kad pirms pieciem gadiem bija 70 gadi, tie bija ļoti labi, un es teicu: “Radītāj, dod man vēl desmit gadus pie skaidra prāta, labas veselības, lai nezustu prieks un mīlestība pret savu zemi, tautu…”
Jūs joprojām peldaties savā piemājas dīķī Amatciemā?
Mēs ejam uz Amatas upi. Piemājas dīķis nav tā labākā vieta priekš peldēšanās.
Tas bija filmas vajadzībām…
Nē, tas ir cits dīķis. Tur ir pilns ar dīķiem, un tur ir brīnišķīgā Amatas upe, ir arī īstie, oriģinālie ezeri. Tur ir ļoti daudz ūdens, kad esam pavasarī, vasarā, mums ir ļoti skaists rituāls – no rīta doties uz Amatas upi un mesties tur iekšā… Vai to varētu saukt par peldēšanu, tas būtu drusciņ…
Atsvaidzināšanās.
Jā, bet dod tādu enerģiju visai atlikušajai dienai, ka var mierīgi radoši sēdēt pie klavierēm un rakstīt notis līdz vakaram. Vakarā vēl izmest vienu līkumu tad, kad saulīte laižas lejā. Ir tik skaisti! Tas, par ko vēl esmu laimīgs, ka nav zudis esības prieks.
Prieks par dzīvi zem šīs saules, skaistajā Latvijā un tā. Ko tad vairāk? Prieks par to.
Man liekas, ka prieks ir jūsu raksturojošā iezīme. Starp citu 19. aprīlī Latvijas Radio 1. studijā būs Andreja Osokina latviešu klaviermūzikas koncerts, kur skanēs arī jūsu “Mazā naktsmūzika”.
Tā ir ārkārtīgi skaista tradīcija, ko sākusi “Klasika” – dzīvos koncertus. Tur ir bijušas brīnumskaistas lietas. Skaistas. Interpreti, radio meitenes kaut ko runā. Ir skaista atmosfēra, brīnišķīga tradīcija, ka tur atkal notiek dzīvie koncerti.
Par tradīcijām turpinot, gribu jūs apsveikt ar Lielo mūzikas balvu “Gada jaundarbs”, jo neesam pēc tās tikušies. Teicāt arī ļoti skaistu uzrunu pēc tam, kad to saņēmāt par savu Sesto stīgu kvartetu. Vai tas jums ir īpašs skaņdarbs?
Jā, protams. Tā jau parasti saka – visi mani bērni, visi mani skaņdarbi. Sestais stīgu kvartets ir ļoti īpašs. Bija interesanti man – “Artemis Quartet” pirmā vijole Vineta Sareika mani uzrunāja – vai es gribētu, varētu uzrakstīt viņiem, godinot Bēthovenu viņa dzimšanas dienā. Bēthovens dzimis 1770. gadā un attiecīgi 2020. gadā viņam ir 250 gadi. Tātad doma ir arī, lai būtu kāds mājiens, veltījums, atsauce uz Bēthovenu. Tas manu radošo procesu padarīja gan sarežģītāku, gan interesantāku. Es daudz domāju, noklausījos visus viņa stīgu kvartetus, viņam to ir ļoti daudz… Mans ceļš kvartetā bija ar tādu diezgan ne gluži autobiogrāfisku, bet tādu kvartetu, kur es tiešām atskatījos uz savu nodzīvoto dzīvi. Es domāju, bet kā lai es tagad godinu to Bēthovenu? Kvartetam iznāca četras daļas, kvarteta daļu nosaukumi vien ir tādi drusciņ… Pirmā daļa man bija “Atvadīšanās”, otrā daļa bija “Atskatīšanās”, kur ir nodzīvotā dzīve, kas tur viss tikai nav bijis, trešā daļa “Aiziešana”, saproti kā gribi. Beigu beigās nonācu līdz pēdējai daļai, un nosaucu to par “Satikšanos”, jo tur es atradu saiti, kā es varētu ar Bēthovenu satikties vairs ne šajā saulē, bet kādā citā, kur viss ir iespējams. Kā es varu šeit, uz šīs zemes ar Bēthovenu… Nejūtos cienīgs. Bet tur, es domāju, – tajā pusē visi vienādi. Es saliku kopā Bēthovena vēlīnā kvarteta korāli ar to, kā es iedomājos, kā drusciņ aiz horizonta izskatās pasaule. Īsi sakot izveidojās dziļi personīgs skaņdarbs, un biju iepriecināts, ka tas uzrunāja cilvēkus.
Mūzika nevar eksistēt bez interpretiem, bez izpildītājiem. Mums, gatavojoties sarunai, ienāca prātā, ka jūsu “Gadalaikus” ir izpildījis gan Reinis Zariņš, gan Vestards Šimkus. Ar ko atšķiras šīs interpretācijas?
Tā ir pamatīga kompozīcija, ap stundu. Reinis Zariņš ir ierakstījis, bet Vestards Šimkus jau pirms desmit gadiem ierakstīja. Tas bija pirmais “Gadalaiku” ieraksts, un pēc tam viens nīderlandiešu pianists ierakstīja pa savam. Tas ir tas interesantais, kad komponists sastopas ar izciliem interpretiem, un katrs piedāvā kaut ko savu. Savas skaņas, jā, esmu to uzrakstījis, bet dzīvību dod katrs, izejot no savas dvēseles, iekšējās pasaules bagātības. Liek kaut ko klāt, piedāvā no sevis, un kopā tā ķīmija mēdz būt.
Esmu laimīgs, ka tik bieži esmu saticies ar tik apbrīnojamiem, fantastiskiem interpretiem un nebeidzu priecāties par tādu Dieva dāvanu.
Cik skaistas var būt tādas satikšanās!
16. aprīlī, kad svinēsiet savu 75 gadu jubileju Cēsu koncertzālē, būs koncerts “Klātbūtne”. Īpašs koncerts, kurā būs spilgtākie jūsu simfoniskās, kora un kamermūzikas skaņdarbi. Vai jūs šajā jubilejas priekšvakarā mēdzat uzdot sev lielos jautājumus? Vai tam nav saistība ar jubileju?
Mana dzīve ir iekārtota, ka dzīvoju, iznēsājot savus gara bērnus. Tas ir mans dzīves pamats, uz kā stāvu un ar ko dzīvoju. Visu pagājušo gadu dzīvoju ar vienu jaundarbu. 2019. gadā dzīvoju ar Sesto stīgu kvartetu – izstāstīju, izdziedāju gan savu personīgo, gan arī satikšanos ar Bēthovenu. Pagājušajā gadā strādāju pie opusa vijolei un orķestrim. Tā ir mana dzīve. Tur ir mani jautājumi, uz kuriem meklēju atbildes un ko gribu savā mūzikā pavēstīt un stāstīt. Nezinu, varbūt tas ir ļoti egocentriski, bet tā ir mana dzīve. Viss, kas notiek apkārt, – mana attieksme pret dabu, savu zemi, pret mūsu tautu – tie visi ir impulsi, kas baro tavu garu. Tur jau ir viss tas prieks. Es vienmēr esmu no tiem, kas pasaulē atrodas un tic, ka mēs beigu beigās visu grīstē nesalaidīsim. Mums ir cerība, ka mums būs nākotne.
Arī naiva cerība, ka savā mūzikā var pateikt kaut ko tādu, kas varbūt cilvēkiem dod prieka brīdi, mierinājumu, spēju izturēt un dzīvot labāk, skaistāk.
Viss tas kopā ir bagāta un intensīva dzīve.
Par ko jūs sapņojat?
Es vienmēr sapņoju par to, kaut mūsu tauta neietu mazumā. Tas man ir viens tāds punkts, es domāju, kāpēc… Jau kuru gadu mēs esam mīnusos, un domāju – mūsu kaimiņi igauņi, no kuriem mums jāmācās ļoti daudz, kāpēc viņi notur kaut kādā līmenī savu nāciju, bet mūsu nācija izsīkst? Es sapņoju – kaut mums vairāk dzimtu skaisti, veselīgi, ideālu un mīlestības pilni bērni, lai mēs zemi, ko mums uzdāvinājis radītājs, lai mēs to darītu labāku, lai katrs ar savu darbu koptu, mīlētu.
Vai ir kaut kas šodienā, kas jūs biedē? Jūs nupat pārslimojāt gadsimta kaiti Covid-19, vai tā bija biedējoša pieredze? Vai baidījāties?
Nē, es nebaidījos. Nevarētu teikt, ka es staigāju apkārt… Es liku masku uz deguna, kad gāju veikalā. Es tā arī nezinu, kur es to dabūju. Es domāju, ka tie, kuri baidās, tiem ir daudz grūtāk. Viņi ir kaut ko sevī iekšā sagrāvuši. Tas ir liktenis, tā iznāca, bet kāpēc baidīties? Varētu teikt tā – nepakļaujies tai slimībai, ir jāiztur, ja tā ir sanācis. Būs jau labi!
Man patīk, ka saka “draugi, nav labi”, bet es saku “būs labi”.
Tāds mans dzīves kredo “būs labi, jā” un tas, manuprāt, palīdz.
Jūsu mūzikai ir slānis – kino mūzika. Kura no filmām, kurā izmantota jūsu mūzika vai kurai esat speciāli, īpaši komponējis savu mūziku, ir jūs īpaši pārsteigusi?
Es pat īsti nemāku pateikt. Varbūt varētu teikt, ka mani ļoti pārsteidza, cik interesanti, neparasti un pārliecinoši manu mūziku savās Sibīrijas filmās izmanto Dzintra Geka. Vienkārši, bet, manuprāt, dažas epizodes ģeniāli ir – visas Sibīrijas sāpes, traģēdijas. Mūzika dažās epizodēs dod to, lai mēs vispār tajā visā nesabruktu, viņa dod citu dimensiju: “neaizmirstiet mūžīgo, mīlestības visu uzvarošo spēku”. Kaut kā kontrastu princips strādā tik ārkārtīgi labi, interesanti. Tādā ziņā varu teikt, ka es nebeidzu brīnīties, cik interesanti Dzintra to dara.
Dzintra Geka ir jūsu dzīves biedrene, tas varbūt ļauj viņai to mūziku izprast.
Man ļoti interesē kino un mūzika kino. Starp citu, man ļoti patīk mūzika Holivudas filmās. Tur strādā daudz izcili meistari. Dažkārt es saķeru galvu aiz šausmām, ka cilvēks, kurš ir veidojis filmu, – viņam nav nekādas sajēgas par mūziku. Viņam ir uzskats, ka kaut kam tur ir jāskan. Gribas kliegt: “Beidziet taču zaimot to mūziku!” Ir visādi, jā. Dzīve iekš kino mūzikas… Neaizmirstami bija tie gadi, kad rakstīju multfilmām. Ansis Bērziņš noskatīja mani un ieteica. Vēlējās, lai es rakstu, tas bija tik skaisti. Kādas tās filmas! “Skudriņa Tipa”, “Abi gali balti, viducis zaļš”, “Bruņurupuči”. Tas arī mobilizē komponistu. Tik tiešām Ansis Bērziņš man bija iedevis garu lapu, kur desmit sekundes skudriņa skrien, tad parādās cits dzīvnieciņš, tad saule… Tas nozīmē, ka nevari vienkārši sēdēt un rakstīt, ne ar ko nerēķinoties. Tev ir jābūt racionālam, tajā pašā laikā lai būtu dzīvība un tēlainība. Skudriņa ir viena, zirneklis jau citādāk, bruņurupucis – katram ir jāatrod savs muzikālais tēls. Tas bija skaisti arī komponistam. Divas lietas – tu to raksti ar milzīgu prieku un interesi, otra ir pieredze, tu daudz ko iemācies.
Vēl viena no jūsu darbības dimensijām ir Pētera Vaska fonds. Vēl pagājušajā rudenī, neraugoties uz pandēmiju, notika jauno komponistu konkurss Mūzikas akadēmijā, gan Siguldas “Baltajā flīģelī” notika īpašs fonda rīkots koncerts ar jauno komponistu pirmatskaņojumiem. Kā šobrīd, šajā pandēmijas laikā veicas sadarbība ar jaunajiem mūziķiem?
Viss drusku piebremzējās, lai gan tā galīgi nav. Mums bija paredzēts konkurss Mūzikas akadēmijā vasarā, jaunie komponisti rakstīja jaundarbus. Jaunie komponisti raksta, un jaunie studenti iestudē. Man liekas, ka jaunajiem mūziķiem ir jādraudzējas ar saviem vienaudžiem, jādraudzējas vienam ar otru. Tas bija paredzēts pavasarī, bet notika rudenī. Tagad ir paredzēts nākamais, nezinu, vai pavasarī notiks, bet gan jau notiks. Mums mūzikas dzīve ir ļoti interesanta un bagāta.
Pat šobrīd?
Jā, arī šobrīd, jo tiek meklētas formas, un esmu dzirdējis tik daudz izcilus straumēšanas koncertus, kur spēlē mūziķi tukšā jeb gandrīz tukšā zālē, bet viņi visu savu talantu, enerģiju, mīlestību atdod tam brīdim.
Tagad cilvēki visā pasaulē var skatīties to, kas agrāk bija koncertzālē, kur ir 1500 vietas.
Mūziķi ir vajadzīgi. Protams, nekas nav salīdzināms ar to, ka ir tiešā klātbūtne, kad cilvēki elpo kopā ar tevi, iet kopā ar tevi mūzikas brīnumā jeb teātra izrādes augstspriegumā, bet gan jau būs.
Esmu novērojusi, ka viena jūsu īpašība ir tā, ka esat ļoti aizrautīgas dabas. Kas jums ļauj izstrādāt šo aizrautību, šos laimes endorfīnus un citus hormonus? Kas tas ir, un kur jūs smeļaties iedvesmu?
Visapkārt, kur paveries. Mums ir četri gadalaiki…
Kurš ir jūsu mīļākais gadalaiks?
Protams, kā jau lielākoties visiem… Kad esi jaunāks, tad liekas pavasaris, vasara, bet, gadiem ejot, visi mīļi! Cik skaists ir vēlīns rudens, cik skaista ir īsta ziema, kāda mums bija šī ziema. Vai tas nebija kaut kāds neaprakstāms Dieva brīnums? Sniegs Ziemassvētkos, mīnus 20 grādi, sals, saulaina saule, piesnigušas priedes un egles. Mēs bijām Amatciemā, tas bija brīnums! Visskaistākie Ziemassvētki – klusi, balti un gandrīz varētu teikt – svēti. Neticami!
Radītājs, mūs caur pārbaudījumiem vedot, tomēr iedod kaut ko.
Kas ar mums notiktu, ja būtu bezgalīgie rudeņi, kas pārvēršas par pavasariem. Bet bija, bija skaisti! Visi gadalaiki viens par otru… Tas, kas mums ir speciālā dāvana, – mums tie ir četri!
