- Kā festivāla organizators jūs daudz ceļojat pa citiem festivāliem. Kādas aktuālās tendences esat novērojis?
- Mūzikas tendences visu laiku mainās, jo īpaši strauji tas notiek mūsdienās. Tendences vairāk jūtamas mūzikā, kuru klausās jaunāka paaudze, un vislabāk aktualitātes atspoguļo Amerikas festivāli. Skaidrs, ka šobrīd uzsvars ir uz hiphopu, kur mūsdienās saplūst daudz dažādi žanri, un dažkārt pāri palicis maz no tā, ko tradicionāli mēdzām apzīmēt kā hiphopu. Hiphopa mākslinieku vārdi ir ar lielu ietekmi un šajā jautājumā robežojas ar popmūziku. Savukārt šobrīd aktuālos popmūzikas māksliniekus mazāk dzirdēsim festivālos, bet kopumā koncertdzīvē viņi ir pieprasīti un ļoti labi pārdoti. Piemēram, Ariana Grande, kura ir veiksmīga kā ASV, tā arī Eiropā. Jau sen esmu teicis, ka ģitārmūzikai ir grūti laiki – šobrīd festivāla programmās var redzēt to, ka festivāla skatuve tiek atstāta tikai solo māksliniekam. Ja ir pavadošā grupa, tā vairs neatrodas uz skatuves.
Jaunieši pieprasa vizuāli spēcīgus priekšnesumus un ļoti lielu ārišķību, kurā vairs nav nekas no tā, kā mēs esam pieraduši baudīt koncertus.
Domāju, skatuves izskats nākotnē piedzīvos arvien lielākas izmaiņas un arvien atšķirīgāki būs dažādu paaudžu priekšstati par to, kas ir labs koncerts. Ja runājam par sen zināmiem māksliniekiem, par kuriem mēs fanojam, protams, viņiem nav viegli, jo konkurence ir milzīga. Grupām un izpildītājiem ir lojālie fani, kas dzīvo ar šīm grupām, taču visi sastopas ar faktu, ka ir arvien grūtāk ilgstoši noturēt klausītāju interesi.
- Specifisks jautājums, bet tomēr – kas, jūsuprāt, padara "Tyler the Creator" tik ļoti populāru?
- Es neuzņemos runāt tieši par "Tyler the Creator". Hiphopa pasaulē šobrīd ir daudzi ļoti populāri vārdi, tostarp "ASAP Rocky", "Childish Gambino", "Chance the Rapper", "Travis Scott". Man pašam ļoti patīk hiphopa mākslinieki, kas eksperimentē. Šajā mūzikā sajūtu visinteresantākās jaunās vēsmas, un tāpat var redzēt, kā šīs vēsmas ietekmē arī Džeimsa Bleika, "Bon Iver" un citu ar hiphopu tieši nesaistītu mākslinieku daiļradi. Man pašam šīs hiphopa pasaules durvis atvēra Kendriks Lamārs, un tagad tā strauji piepildās vēl ar citiem māksliniekiem. Šie reperi ir muzikālām idejām bagāti! Interesanti, ka viņu pamatauditorija ir ļoti jauna un tie vēl nav aktīvākie koncertu apmeklētāji. Neskatoties uz šo hiphopa mākslinieku atpazīstamību, koncertturnejā viņi vēl nevar izdarīt to, ko spēj, piemēram, Ariana Grande popmūzikā, tāpēc viņi galveno mākslinieku statusā visbiežāk ir festivālos. Kas attiecas uz rokmūziku, tad, skatoties Amerikas festivālu programmas, grupas, kuras mēs tradicionāli uzskatītu par rokmūziku, galveno mākslinieku statusā ir arvien mazāk. Rokgrupas Eiropā vēl turas, bet Amerikā strauji zaudē aktualitāti. Skaidrs,
festivāli galvenokārt tiek organizēti jauniešu auditorijai, kas savukārt neattiecas uz koncertdzīvi, tāpēc es saku, ka populārie hiphoperi koncertu biznesā nebūt nav visveiksmīgākie.
Kopumā koncerti paliek daudz dārgāki. Mēs sevi salīdzinām ar Eiropu, bet, ja Eiropas cenas salīdzina ar Ameriku, tad var redzēt, uz kurieni mēs tiecamies - tas agri vai vēlu atnāks arī pie mums
- Sanāk, ka ASV pamatīgi ietekmē Eiropas mūzikas gaumi
- Jā, tas notiek ar laika nobīdi, bet galu galā ASV tendences nonāk Eiropā. Ļoti daudzi mūsdienās pelnošākie vārdi tomēr ir ASV, nevis Eiropas mākslinieki. Bet to nevajadzētu vispārināt, jo, piemēram, festivālu dzīvei Eiropā ir daudz senākas tradīcijas, savukārt Amerikā tā tagad veidojas. Kas attiecas uz mārketinga kultūru un jauniešu auditoriju, šīs zināšanas Eiropa pārņem no ASV. Es to saucu par vizuālu kultu. Šī spozme – cik tu esi vizuāli pievilcīgs, krāsains tēls, cik tava fotogrāfija vai video ir pamanāmi un atšķirīgi – ir tas, kas māksliniekam ļauj uzrunāt jauniešu auditoriju. Piemēram, Billija Ailiša, kas šobrīd ir fenomens – visu cieņu viņas albumam, kurā ir daudz ļoti labu dziesmu, tomēr dziedātājai ir ļoti vizuāls tēls. Bez šī tēla viņas fenomens būtu daudz citādāks. Šis vizuālais tēls ir neatņemama viņas mūzikas sastāvdaļa. Es to absolūti nenoniecinu! Manuprāt, tas joprojām prasa smagu darbu un milzīgu talantu, lai šādu tēlu iznestu.
- Piekrītu! Ne kurš katrs jaunietis būs spējīgs iznest no mārketinga viedokļa tik lieliski veidotu skatuves tēlu.
- Es ticu, ka tas nav mākslīgi radīts tēls. Tas ir dabīgi veidojies. Piemēram, mēs katru gadu braucam uz SXSW. Kolēģi Billiju Ailišu redzēja pirms 3-4 gadiem, kad viņai bija 15 gadi, un jau tad viņa cītīgi spēlēja koncertus. Viņa nav tāds popa produkts kā "Take That" vai "Spice Girls". Vienkārši Billijas izpausmes veids ir pavisam citādāks, ļoti cieši saistīts ar influenceru kultūru, un viņa uz skatuves ir no ļoti agra vecuma. Pie mums, Latvijā, ja tu esi divdesmitgadīgs mākslinieks, tu esi ļoti jauns un liels brīnums. Cilvēki jau nezina, ka populārās mūzikas showcase piedalās ļoti jauni mākslinieki.
Mums ir grūti aptvert, cik agrā bērnībā sākas mūzikas karjeras. Un talantīgākie arī par kaut ko kļūst.
- Runājot par festivāliem, noteikti jāpiemin "Fyre" festivāls. Kā Jūs vērtējat, vai "Fyre" festivāla fenomenālā neveiksme ir ietekmējusi cilvēku uzticēšanos festivālu industrijai?
- Mums to ir vieglāk saprast, jo mūsu reģionā ir bijuši dažādi sasolīti mākslinieku koncerti un pat festivāli, kas tā arī nav notikuši, bet Rietumu pasaulē šāda prakse ir prātam neaptverama. "Fyre" festivāls savā ziņā ir sekas manis iepriekš minētajiem aspektiem, pēc kādām vērtībām auditorija atlasa sev tuvākos māksliniekus. Patiesībā tur nav ko daudz komentēt. Skaidrs, ka no visa stāsta par "Fyre" festivālu ar šī festivāla brendu vēl tiks pelnīta nauda.
- Mūzikas festivāls jau iepriekš ir bijis kā sava veida tūrisma brauciens.
- Jā, arī "Positivus" festivālam ir ļoti ceļojoša publika, taču mēs neesam galamērķis. Protams, ka vidējam Eiropas festivālu apmeklētājam mēs esam vēl pelēkā zonā. Otrs, festivālnieki izteikti ceļo uz dienvidiem. Tāpēc, piemēram, Spānijas, Portugāles festivāli ir tik iecienīti Anglijas publikai, bet Centrāleiropas festivāli – Ungārija, Serbija, Horvātija – ar savu atrašanās vietu piesaista lielu Beniluksa valstu publikas uzmanību.
- Savukārt "Positivus" festivāls apvieno Baltijas valstu klausītājus!
- Mēs tā ceram! Šogad pamatīgi ir mainījies festivālu piedāvājums. Ja pēdējos gadus “Weekend Baltic” festivāls mūs ietekmēja igauņu publikas aktivitātes ziņā, tad šogad Igaunijā šī festivāla vairs nav – ne “Weekend Baltic”, ne “Sweet Spot Festival”. Ceram atgūt daļu Igaunijas publikas, bet tas, protams, nenotiks vienā gadā. Mēs jau no pirmajiem gadiem par festivālu esam runājuši kā par ilgtermiņa projektu. Mums ir ļoti svarīgi, lai "Positivus" festivāls notiktu vēl pēc 10 gadiem. Protams, gadu gaitā festivāls iet cauri dažādiem cikliem un situācijām, bet pats galvenais ir turēties pie savām pamatvērtībām. Pat ja cilvēki nolemj kādu gadu festivālu neapmeklēt, ļoti iespējams, ka nākamajā gadā viņi atgriezīsies.
Lai gan konkurence festivālu starpā ir mazinājusies, vasarā ir daudz vairāk lielo koncertu, kas arī ietekmē festivāla apmeklējumu. Festivāla biļešu cena ir daudz jutīgāka par atsevišķu koncertu biļešu cenām.
To mēs pēdējos gados esam sapratuši, tāpēc mēģināsim atrast balansu starp grupām, kuras mēs varam atļauties, un to, lai biļešu cena nav par augstu. Mēs iesim ceļu, lai padarītu festivālu finansiāli pieejamāku. Katrā valstī ir savas lokālās lietas, kas ietekmē festivāla organizēšanu, un tas, manuprāt, ir labi, jo tu vari izvēlēties savu ceļu un atšķirties no kopējā piedāvājuma.
- Par šī gada "Positivus" festivāla programmu var teikt - tā ir ļoti dejojama.
- Tas ir veidots apzināti. Mēs mēģinām doties ballītes virzienā un tajā pašā laikā gādāt par muzikālu kvalitāti. Otrs ir pieejamība, kas ir mūsu uzdevums tuvākiem gadiem. Skaidrs, ka festivāls nedrīkst būt par dārgu un arī festivāla norises vietā cilvēkiem jāvar atļauties ērti pavadīt nedēļas nogali. Tas arī lielā mērā ir iemesls, kāpēc trešā diena tika noņemta, lai festivāls varētu kļūt finansiāli pieejamāks.
- "Positivus" festivāls būs sarūpējis māksliniekus arī mūzikas gardēžiem.
- Mēs nemainām festivāla pamatideju. Ja mēs par piemēru paņemam pagājušo gadu, kad uzstājās Niks Keivs, kurš ir viens no lielākiem, brīnišķīgākajiem un arī dārgākajiem vārdiem, šo koncertu noklausījās tik maz cilvēku, skaidrs, ka mēs šādus avangarda koncertus nevaram atļauties. Tajā pašā laikā mēs neesam iecerējuši kļūt par deju mūzikas festivālu – tā nav "Positivus" festivāla lieta. Festivāla programma attēlo vidējo no aktuālās mūzikas norisēm un ir pietuvināta arī citu festivālu notikumiem. Tas ir pavisam normāli, ka vienu gadu būs vairāk rokgrupu, citu gadu cita žanra pārstāvju – tas ir saistīts ar mūzikas dzīves kopējo situāciju. Protams, festivāla programma tiek mērķtiecīgi selekcionēta. Mēs labi zinājām, ka vismaz viena rokgrupa starp šiem lielajiem vārdiem ir vajadzīga, it sevišķi "Royal Blood", kas gadiem ir bijusi fokusā. Tāpat mums vienmēr ir džeza vai soulmūzikas mākslinieki, kas uzstājas dienas programmā, kā arī ekstravaganti mākslinieki – Adams Naas. Arī šogad "Positivus" festivālā būs pietiekama stilistiskā un žanriskā dažādība!
Latviešu mūzikā uz lielajām skatuvēm gribējām dzirdēt māksliniekus, kas pie mums iepriekš nav uzstājušies, kas ir jaunie vārdi. Reperis ansis jau ir viens no zināmākajiem, bet otrā festivāla skatuve ir atdota tādām latviešu grupām, kas reprezentē “rītdienas skanējumu”. Protams, ļoti laba programma mums ir arī uz Piena svētku skatuves.
Programmu mērķtiecīgi virzām uz dejošanu, lai pūlis māksliniekam var līdzi just, bet tajā pašā laikā mūzika ir virs vidējā, kā, piemēram, “Elderbrook”, kas uzstājas solo ar daudziem instrumentiem un savu mūziku rada uz vietas – uz skatuves.
Tāpat kā “Disclosure”, kuri uzstāsies ar DJ setu, kurš tikai nedaudz atšķiras no dzīvās uzstāšanās. Tas būs gigantisks šovs! Grupa "The 1975" ir izteikts šī brīža jaunās mūzikas paraugs. Viņi ir lielas zvaigznes, kas spēlē visos festivālos. Savukārt "Underworld" šogad aprit 25 gadi, un šim notikumam par godu viņi ir sarakstījuši jaunu mūziku. Mums šķiet, ka šis būs koncerts tai "Positivus" festivāla paaudzei, kas festivālu apmeklē jau kopš pirmajiem gadiem.
- Vai Jums pašam "Positivus" festivāla ietvaros sanāk kādu koncertu dzirdēt?
- Jā, protams, sanāk. Ja arī esmu kādu no māksliniekiem dzirdējis, vienmēr gribu redzēt, kā viņus uzņem tieši "Positivus" festivāla publika, tāpēc es cenšos redzēt pēc iespējas vairāk koncertu.
