Tie varētu būt 300 kilometri, kas šķir Liepāju no Dikļiem. Brāļi satiekoties apmēram reizi gadā, kad Imants no savas vasaras “rezidences” Vecpiebalgā piebraucot uz pāris stundiņām. Pērn gan sakarā ar pandēmiju nav sanācis, bet ir jau telefons, kas abus savieno bieži. Abu dzīvesvietās jūtama latviska noskaņa – ar tuvo cilvēku fotogrāfijām, grāmatām, šaura, bet sirsnībā un precīzā lietu kārtībā veidota vide.
Laimes zeme – bērnība
Viktoram Kalniņam bija divi gadiņi, kad vecāki Austra un Augusts uz Zvaigžņu ielas dzīvoklīti Rīgā pārveda mājās mazo brāli Imantu. Viktors tūlīt steidz rādīt skaisto vecāku kāzu fotogrāfiju. Līgavas kleita ir balta, gara ar milzīgu, uz grīdas izkārtotu šlepi. Pāris savā lielajā dienā izskatās karalisks. “Māmiņa teica, ka viņas draudzene bijusi Benjamiņa kundzes šuvēja, no turienes arī tas krāšņais tērps. Citādi jau viņi dzīvoja vienkārši, abi strādnieku kārtas – tētis strādāja VEFā, māmiņa bija telefoniste," stāsta Viktors. "Vecāmāte dziedāja daudz, vecākus dziedam es nedzirdēju, jo visu dienu bija darbā, bet bija mājas ballītes. Mums gan tās bija retas, tika rīkotas reizi gadā – manā un brālīša dzimšanas dienā, vienu gadu vienam, otru gadu otram. Tad ieradās radi, tēvs kādreiz bija dziedājis Latviešu biedrības korī, radu ģimenē bija arī kāds, kas dziedāja Benjamiņa korī, tad tika dziedātas pat operu ārijas. Mums bija vecaistēvs, kuru mēs abi neesam redzējuši, viņš bija talantīgs muzikants, tāds tautas talants, viņš agri aizgāja no dzīves, bet, kā mūsu mamma teica, gēni jau strādā!”
Liepājā, Imanta Kalniņa mansarda dzīvoklītī, jautāju, kādas ir viņa pirmās bērnības atmiņas. “Pirmās bērnības atmiņas man ir zaļas liepu lapas aiz loga Zvaigžņu ielā, ir saule un gaisma, un zilas debesis. Tur ir laime. Mana bērnība ir laimes zeme,” stāsta Imants. “Tur ir vecākais brālis Viktors. Ja runājam par mūsu attiecībām, vai starp bērniem vispār pastāv labas attiecības, es nevaru atbildēt uz šo jautājumu, bet es domāju – tās ir dinamiskas attiecības tajā ziņā, ka tur ir konflikti, nevis saprašanās un draudzība. Tā ir zināmā konkurence. Man jau izstāstīja māmiņa –
kad mani atveda mājās no dzemdību nama, pirmais, ko mans brālis izdarīja, ar konservu bundžu iesita man pa galvu!
Tā ka runāt par labām draudzīgām attiecībām es neuzņemtos. Es domāju tādā instinktu līmenī, tā tas ģimenēs notiek. Ienāk konkurents, bet turpmāk, protams, kad sākām iet skolā, izveidojās sapratne, tolerance.”
Mūzikas un valodas vilkme
“Par to, kā Imants sāka interesēties par mūziku, man stāstīja mūsu māmiņa,” savu stāstu turpina Viktors Kalniņš. “Viņš universālveikala skatlogā esot ieraudzījis vijoli un teicis, ka grib to, ka spēlēs. Tomēr notikusi vilšanās, vecāki esot parādījuši piecgadīgo Imantu speciālistam, un tas esot teicis, ka mazajam neesot vijolnieka pirkstiņi. Tomēr mūzikas vilkme bija tik spēcīga, ka vecāki to pamanīja un aizveda Imantu uz Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolu.”
Abi brāļi skaidro, ka ģimenē noteikti nav bijis nolikts, ka vienam profesija būs mūzika, bet otram rakstniecība. Tomēr tas ir noticis.
Imants atceras: “Bērnībā mēs nenodarbojāmies ar mākslām vai komponēšanu, bet mēs izdevām ar brāli kopā žurnālu, ar roku rakstītu žurnālu. Viks jau bija galvenais, kas piepildīja šo žurnālu, es arī uzrakstīju kādu dzejoli vai stāstu. Mēs izdevām savu literāro žurnālu, tā bija mūsu kopējā darīšana. Tālāk jau dzīve tā veidojās, ka es sāku mācīties mūziku, tā kļuva par manu profesiju, Viktors atkal aizgāja pa literatūras līniju.”
Par paša interesi uz literatūru Viktoram ir skaidrojums: “Mūsu māmiņa bija liela grāmatu lasītāja, viņai ļoti interesēja literatūra, diemžēl viņu mana vecmamma nevarēja izskolot, bija palikusi viena ar divām meitām, jo mans vectēvs agri aizgāja viņsaulē. Viņai bija ļoti skaista valoda, viņai piemita vārddarināšanas prasmes. Kad aiz loga spīdēja saule, viņa teica “Kāds laicuciņš!”, ietverot vienā vārdā visu laika skaistumu. Tāpat, kad viņa mūs sauca, viņa teica: “Nāc, bērniņ, atpakaļamās vai nāc apuļkām!” Es domāju, viņas ietekmē man tā vilkme uz dzejošanu. Tā es iestājos universitātes angļu filologos un pat divas reizes, jo pēc armijas neatjaunoja. Kopā astoņus gadus nomācījos.”
Asinsbalss
Mūsu sarunā Liepājā pie jaunākā brāļa Imanta arī izskan kāda skaista frāze, kas atsauc atmiņā šo epizodi ar Viku. Imants saka, ka dzejnieka teksts ierasti viņam atnācina melodiju, vārdi ir tie, kas atnācina dziesmu!
“Gribu pieminēt, ka vēlāk brāļa faktors nospēlēja pozitīvi, jo, kopā augot, arī mūsu pasaules izjūta veidojās līdzīga, un tas, par ko rakstīja Viks savos dzejoļos, tas bija man pazīstams, tas bija tas, ar ko dzīvoju es,” stāsta Imants Kalniņš. “Šeit nebija nekādu barjeru, tāpēc man vienmēr ir bijis viegli strādāt ar Viktora dzejoļiem, tur man viss ir bijis zināms un pazīstams, tur man nav svešu personāžu.
Viktora pasaulē es jūtos kā mājās, tas jūtams tajās dziesmās, kuras esmu rakstījis ar Viktora vārdiem.”
Viktors atceras pašu pirmo abu brāļu nopietno sadarbību: “Uzreiz jākliedē aizdomas, mums nav sindikāts, mēs neesam sadomājuši kopīgi rakstīt, tas notiek, ja notiek dabiski! Iespējams, tas sākās ar Imanta Liepājas laiku, kad viņš sadarbojās ar tikko aizsaulē aizsaukto, toreiz Liepājas Muzikālā teātra galveno režisoru Andreju Miglu. Migla bija iebraucis Rīgā, arī Imants bieži bija Rīgā, Andrejam vajadzēja lietuviešu autora lugai “Mīla, džezs un velns” vienu epizodi, kurā varonis dzied. Abi man toreiz stāstīja par noskaņu izrādē, iedeva izlasīt to epizodi un lūdza uzrakstīt tekstu. Tas ir mans pirmais nodrukātais poēzijas teksts, tā var teikt! Imants uzrakstīja mūziku, un vēlāk Austrasbērnu repertuārā tas iegāja un palika ar nosaukumu “Betas dziesmiņa”. Tad jau vēlāk aizgāja vēl divas izrādes “Princis un ubaga zēns” un “Trīs musketieri”, turpat Liepājas teātrī.”
Izrādes “Princis un ubaga zēns” dziesmas vēlāk ir dziedājuši arī Imanta paša dvīņi Rēzija un Krists, arī Marts Kristiāns Kalniņš un mazbērni, tāpēc komponists turpina stāstu par sajūtām, kas definē cilvēku radošu sadarbību vienas ģimenes ietvaros: “Man nekad nedz Martam, nedz Rēzijai nav bijis jāstāsta, ko es esmu domājis, ko es esmu gribējis. Viņos tas ir.
Te ir tā labā fantastiskā sajūta, ka mums nav vienam otram jāskaidro. Savu izdara asinsbalss – viena asins tev un man!
Bet es nevaru strādāt tikai ģimenes ietvaros, man ir jāpaplašina sava pieredze. Es tāpat kā visi cilvēki eju pa savu dzīves ceļu, kurš nu jau pirms cik gadiem ir aizsācies. Iedams pa šo ceļu, ieraugu to, atkal ko citu, satieku cilvēkus, lasu vienu, otru grāmatu, uzzinu arvien vairāk par to, kas ir šī vieta, kurā es dzīvoju, kas ir šī pasaule. Es dzīvoju savu konkrēto dzīvi šeit Latvijā ar visiem gan politiskiem, gan sociāliem, gan ekonomiskiem apstākļiem, kādos mēs dzīvojam. Manī uzkrājas šī pieredze, domāšanas pieredze. Ja es lasu un ieraugu kādu dzejoli, kas atstāj uz mani iespaidu, ja tas saskan ar manu pasaules uztveri, kas balstās manā pieredzē, kas man ir būtiski, tas es apstājos pie šī teksta, tad nāk tā dziesma. Teksts atnācina dziesmu! Es arī gribu savu balsi pievienot tai domai, tai emocijai, par kuru runā šis dzejolis. Tā ir dzeja, ko radījuši: Broņislava Martuževa, Māris Čaklais, Laima Līvena, Aigars Jirgens, Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis, Rainis, Imants Auziņš, saukt varētu vēl… Īpaši kādā brīdī esmu izjutis Māra Čaklā pasauli, piemēram, ja runājam par dziesmu no Rolanda Kalniņa filmas “Elpojiet dziļi” – “Viņi dejoja vienu vasaru”. Nav svarīgi, vai teksts tajā atspoguļo reālo vai virtuālo pasauli. Ar tām pasaulēm jau tā ir – viena tā, kurā mēs dzīvojam, tā ir viena reālā pasaule. Otra ir mūsu iedomu pasaule, virtuālā pasaule, kuru katrs cilvēks veido pats.
Mana virtuālā pasaule ir mūzikas pasaule un, protams, ka atšķirībā no reālās pasaule es vislabāk jūtos tajā.
Tāpat arī dzejoļi ir no virtuālās pasaules, Māris tajā ir ielicis notikumu, savas pasaules notikumu. Tur ir tā mākslas atšķirība no realitātes, ka māksla piedāvā virtuālo pasauli. Tā ir mākslas burvība un valdzinājums!”
Viks, stāstot par abu brāļu sadarbību, īpaši priecājas par faktu, ka viena un tā pati dziesma – tātad arī viens teksts – pie dažādiem izpildītājiem var skanēt dažādi, pat dziesmai piešķirot citu jēgu. Piemēram, dziesmas “Smilšu rausis”, “Dziesma, ar ko tu sāksies”, “Jautra dziesmiņa sev pašam”. Un vēl citādāk dziesma skan, ja to izpilda pats Imants.
Imants Kalniņš tikai retas savas dziesmas ir dziedājis pats, bet ir dziesma, ko viņš nosauc kā savu, kā savas sirdsapziņas dziesmu un dziesmu, kas piestāv katra laika jaunai paaudzei – tā ir “Skumjā dziesmiņa” ar Imanta Auziņa vārdiem, ko izpilda “Menuets”.
Imants citē:
“Vārnas lai noķērcas,
Suņi lai norejas,
Čūskas lai nošņācas
Šā vai tā.
Ej savu ejamo,
Kal savu kaļamo,
Pār plecu nospļaujies,
Rai dai dā.”
Viegli un priecīgi
Kad mūsu sarunas nonāk pie gaidāmās jubilejas, vecākais brālis Viks kļūst ļoti lakonisks: “Brāļuk, es tev katru gadu dzimšanas dienā zvanu un saku, lai tev ir dzīvesprieks, nezūdošs dzīvesprieks!”
“Svētku diena man ir iespēja redzēt, kas ir zeme, kas ir cilvēki, visa dzīve man ir svētku diena! Es sajūtos ļoti labi,” saka Imants Kalniņš. “Noejot šo ceļa gabalu, es saprotu, ka tā ir ārkārtīgi liela dāvana, ko kāds man ir sarūpējis, – redzēt, kas ir saule, debesis, kas ir zaļums, kas ir zilums, kas ir sarkanums. “Drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana.” Tā ir dāvana, un es apzinos, ka plus tam ir dota mūzika, es esmu bijis ārkārtīgi laimīgs cilvēks, laimes bērns. Kā indiāņu virsaitis teica – laimes bērns (smejas).
Es vēl mēģināšu izdomāt par ko, par ko tādas balvas es esmu saņēmis. To es vēl neesmu sapratis!”
Lūdzu sarunā iesaistīties arī Imanta dzīvesbiedri Agru Kalniņu, kas visu šo laiku sarunu ir klausījusies un dzīvojusi līdzi, it kā šīs izjūtas būtu pirmreizējas!
“Nav tā, ka viņš apsēžas un sāk rakstīt. Mūzika – viņam tā ir apkārt visu laiku,” stāsta Agra. “Ir bijuši brīži, kad viņš stāv, pīpē, es pienāku un sāku kaut ko stāstīt. Es pēkšņi jūtu, viņš ir citur, kaut kā neķer, ko saku. Skaidrs, man “atslēdziņa priekšā”, klusēju! Bet tad, kā viņš saka, kad ābols ir gatavs krist no koka, tad viņš apsēžas, uzraksta, ātri un viegli. Man ir bijis tā, ka viņš atskaņo kārtējo Imantdienu programmu un es klausos un jūtu – birst asaras, tā mūzika trāpa sirdī!”
“Man tāda raudulīga mūzika,” Imants piebilst ar smaidu.
“Tas viss nāk no augšas, viņš kā tāds starpnieks, pieraksta to, kas tiek no augšas sūtīts,” turpina Agra. “Mēs klausāmies mūziku, mums skan mūzika! Svētkus mēs radām ja ne katru dienu, tad katru otro dienu. Mums nevajag īpašus datumus, protams, mūsu 5. septembris, dzimšanas dienas. Pēdējos gadus ir bijis tā, ka Līgo svētkos visi satiekamies Vecpiebalgā, ceru drīz atkal to varēs… jā, mūsu vakarēšanas. Mums ir ļoti viegli un priecīgi, mēs dzīvojam viegli un priecīgi! Es vēlu daudz baltu dieniņu!”
Tad viņi sadevās rokās!
