Vides mūzikas koncerts „Dabas koncertzāle” top zinātnes un mākslas saskarsmē – zinātnieki, mūziķi, dzejnieki, fotogrāfi un filmu autori kopīgi veido izrādi, kuras galvenais varonis ir daba. Kopš 2006. gada Dabas koncertzāle pulcina tūkstošiem ģimenes, lai pievērstos konkrētai sugai dabā un caur to, pastiprinātu sapratni par dabas aizsardzības pasākumiem šīs sugas specifiskā biotopā.
Henrieta Verhoustinska: Jūsu projekts “Dabas koncertzāle” gadu gaitā ir pārtapis par multimediālu izrādi vai kino darbu. Noskatījos jūsu jaunāko “Dabas koncertzāles” uzvedumu par invazīvajām sugām video platformā “Vimeo”, kas ir pieejams visiem. Kādā mākslinieciskajā virzienā jūs dodaties?
Andris Sējāns: Mums ļoti patīk viss, kas notiek ar “Dabas koncertzāli” līdz aizpagājušajai sezonai. Līdz viendienītes gadam. Protams, ka dzīvā uzstāšanās lielā, atvērtā dabā, kur cilvēki var nākt, vienalga vai ir lietus vai saule. Sēž zālē vai sūnās, attiecīgi, kādā tas gadalaikā būtu. Koncertēšana dabā ir lielākais pārdzīvojums.
Un trakos laikapstākļos, kā es redzēju.
Andris Sējāns: Bija diezgan traki, jā. Baltezera vidū.
Ingus Ulmanis: Būtiskais invazīvismā bija tajā, ka kormorāni jeb jūras kraukļi tur pilnībā apdzīvo vienu salu. Viņi vasaras laikā ar saviem mēsliem uztaisa salu baltu, un visi koki aiziet bojā. Mums asociācija radās kā kaut kas tāds – viens izdara tā, ka pārējie apkārt aiziet bojā. Kaut kas līdzīgs ir ar invazīvo, ka viņi pārņem visus. Vietējie vairs nespēj izdzīvot. Mums šī asociācija likās tik būtiska, ka mēs nolēmām filmēt tur. Bija stalkera filmas sajūta, nedaudz no citas pasaules, kaut kādi brikšņi, kaut kas, bet kormorāni tur vairs nebija.
Andris Sējāns: Smaka. Nevar teikt, ka ne smakas no kormorāniem. Smakas no kormorāniem!
Šogad jūs saviem muzikālajiem priekšnesumiem smēlāties iedvesmu no ļoti plaša ģeogrāfiskā areāla, tur bija ziemeļindiāņu, tatāru, armēņu, gruzīnu, japāņu un indiešu mūzikas elementi. Vai tas jums bija īpašs pārbaudījums, izaicinājums iemācīties šīs skaņas?
Andris Sējāns: Redz, cik bagāta ir Latvijas daba. Ne jau mēs pēkšņi izdomājām, ka taisīsim mūziku par tādas vai tādas tautas tēmu, vai izmantojot kādus elementus. Šogad runa ir par konkrētiem augiem.
Katra “Dabas koncertzāle” ir veltīta kādai dabas parādībai. Pagājušajā gadā tās bija sēnes, un šogad tās ir invazīvās sugas.
Andris Sējāns: Tieši tā. Tie ir reģioni, no kurienes konkrētais augs ir nācis. Vai tā būtu puķe sprigane no Indijas reģiona vai Tatārijas salāts no Kazahstānas stepēm, vai Kanādas zeltslotiņa, kas nāk no Ziemeļamerikas. Mēs nekad tā nebijām darījuši. “Dabas koncertzālē” mums pavadīti jau pietiekami daudz gadi, ka mēs smeltos iedvesmas kādā konkrētā nacionālā vai pasaules mūzikā.
Ingus Ulmanis: Te ir būtiska lieta, ka tas ir mūsu saturs. Būsim precīzāki, mēs katru gadu nevis aplūkojam lielo tēmu, bet tādu vienu mazu varonīti no tās lielās tēmas. Mēs katru gadu, izceļot viņu, ļoti dziļi ielienam zinātnes pasaulē, un mēs neko neizgudrojam. Tas, kas tur ir, ko zinātnieki mums paskaidro, iemāca un izstāsta. Mēs ejam uz universitātēm un mācamies tāpat kā studenti. Bija vairākas sesijas par hloroplastu. Kā mēs gājām, mācījāmies, kā ieraudzījām, kas tas tāds ir.
Šis mazais varonis ar pilno informāciju dod mums saturu mūzikai. Tas ir ļoti interesanti, ka saturu, kas nāk no zinātnes, mēģinām emocionalizēt un ielikt mākslā.
Šī simbioze ir “Dabas koncertzāles” lielais noslēpums priekš mums pašiem. Mēs katru reizi nevis apliecinām sevi, bet atklājam sevi. Tā ir ļoti interesanta sajūta, jo arī šogad, ja mēs runājam, neviens nemācējām tos taktsmērus... Tur ir ļoti grūti. Esmu kārtīgs latvietis, iemācīts pareizajā vācu taktsmērā no bērnības. Tomēr, kad tu skaties, kas ir septiņās ceturtdaļās, kaut ko darīt indiešu mūzikā, pie tam tas viss mainās, tur ir nopietni izaicinājumi un ne tikai man, bet arī sitējiem.
Krokainā roze, Tatārijas salāts, Kanādas zeltslotiņa, puķu sprigane un prozaiskais latvānis, šie nosaukumi skan kā dzeja. Ko jūs vēlējaties pavēstīt šajā “Dabas koncertzālē”? Ka invazīvie augi nav vainīgi pie tā, ka viņi ir invazīvi?
Ingus Ulmanis: Zināmā mērā, jā. Tas no sākuma bija mūsu iekšējais moments. Ja mēs salīdzinām ar kultūru, tad kultūrā arī ir invazīvisms – viena mūzika pārņem citu mūziku, un mēs redzam, kā tas notiek, kā mēs paši esam ietekmējušies, bet reizē arī attīstījušies. Nav tikai tā, ka invazīvisms ir tikai pilnīgi negatīvs. Kaut kādā veidā tas arī attīsta. Tomēr ir viena būtiska lieta vides aizsardzības un tagadnes kontekstā. Invazīvisms nav laba lieta šajā brīdī, un mēs drusciņ esam pārkāpuši savas emocionālās pozīcijas, ko mēs vienmēr ļoti uzturam un drusku nosodām. Šajā gadījumā to esošo radušos situāciju. Bet tā problēma slēpjas, tas cēlonis ir cilvēki. Ne jau latvānis atnāca uz šejieni.
Andris Sējāns: Tas, ka cilvēki tiek nodēvēti par invazīvu sugu, es pilnībā piekrītu, un to mēs zinājām vēl pirms tam, kad mēs taisījām mūziku par invazīvajām augu sugām.
Protams, ka tas latvānis pats nav vainīgs.
Viņam noteikti superīgi klājās savā oriģinālajā vidē, bet kaut kā bija daži ļoti gudri valstsvīri, kas izdomāja, ka ar šo mēs te pacelsim to garšu. Būs lielāki izslaukumi govīm un tā. Baigi forši! Un nemaz nepadomā par to, ka tam ir lielas sekas. Tā jau ir arī ar visām citām sugām. Lielākoties tas ir “es gribu, lai man šitāds dārzā aug” vai arī "atvedīsim uz Botānisko dārzu", un tās sēkliņas kaut kur aiziet, un neviens vairs viņas nesalasīs.
Ingus Ulmanis: Ir vēl viens stāsts, ko mēs ar “Dabas koncertzāli” gribam izstāstīt. Tas, ko Andris tikko teica par izrādi – izvēlēties vienu vai otru tematu. Es, piemēram, brīnos, kāpēc tik maz… Pasaulē tik daudz runā par vidi šobrīd, bet mūsu teātros tik maz runā par tādu tēmu.
Ir dažas izrādes, es pati esmu bijusi, bet tās ir neatkarīgajos teātros.
Ingus Ulmanis: Jā, bet tajā plašajā līmenī. Ko mēs gribam pavēstīt?
Tā mūsu lielā doma ir tāda, ka cilvēks ir dabas sastāvdaļa. Viņš nav – cilvēks un daba.
Tā būtiskā jēga ir, ka tu iedziļinies. Tu katru dienu ej garām kādam no varoņiem, kurus pēc tam mēs apdziedam, bet ne jau par visiem. Mēs viņiem ejam garām un nepievēršam nekādu uzmanību. Tikko kā tu sāc lasīt grāmatas par viņu, uzzināt. Tā ir vesela pasaule, kas tev atklājas, tā nav nekāda mierīgā eminence. Tas ir ļoti liels saturs, ko tev dod šis mazais varonītis ar savu dzīvi, savu piedzīvojumu. Kad tu to saproti ar prātu, tad sāk rasties emocijas, un tikko kā cilvēkam sāk rasties emocijas, tā viņš sāk uztraukties un domāt par to visu.
Šobrīd ir tāds moderns jēdziens “eko trauksme”.
Andris Sējāns: Ingu, tev ir eko trauksme.
Ingus Ulmanis: Jā… Es spēju aizrauties par šo lietu un domāju nevis tikai tajā līmenī, ka mums kaut kas sabruks, es domāju, ka mēs tiešām ārkārtīgi tajā pašā dziļumā neizprotam, ka mēs esam kaut kas kopīgs. Mēs nevaram bez hloroplasta. Galīgi nevaram, tas mums dod zaļo krāsu, enerģiju un skābekli, un mēs tam ogļskābo gāzi.
Pasaule tiešām ir brīnumaina, bet jums ir arī citi brīnumaini projekti, arī bez “Dabas koncertzāles”. Un kā viens no tiem ir “Brīnumskapis”, vai tas joprojām ir aktīvs projekts?
Ingus Ulmanis: Interesants fakts, ka tikko "Vides filmu studija" ir uzsākusi darbu pie mūsu dziesmu vizualizācijas, multenītes taisīšanas. Mēs paši nekoncertējam, jo tas prasa ļoti, ļoti lielu resursu. Bet tieši pārrunājām, ja tagad nāk kaut kādas multenītes ārā, mēs varētu uztaisīt kaut ko atkal.
Par ko bija projekts “Brīnumskapis”?
Andris Sējāns: “Brīnumskapis” bija par došanu bērniem to, ko viņi ir pelnījuši. Proti, tieši to pašu, ko ir pelnījuši pieauguši cilvēki, viņi vienmēr grib visu to labāko un kvalitatīvāko, un ka viņiem neviens nemānās, nemelo un nemēģina nosaukt kaut ko par superīgu, bet iedod sūdu.
Mēs ar tīru sirdsapziņu gribējām attiekties pret mūsu jaunāko paaudzi gan mūzikas ziņā, gan dzejas ziņā, gan dejas ziņā, gan scenogrāfijas ziņā, visā.
Darīt to tiešām nopietni. “Nopietni”, tagad izklausās tā… Tas nav nopietni, ļoti smieklīgi tas viss bija, tas bija ļoti forši, dzīvi, jautri. Mēs vienkārši gribējām darīt labu lietu.
Ingus Ulmanis: Mēs no pieaugušo pasaules netaisījām nekādu haltūru. Bērnu mūzikā, mākslā ir ļoti bieži dzirdēts jēdziens – tas priekš bērniem. Un cilvēkiem ir sajūta, ka tas “priekš bērniem” ir kaut kas drusku zemāks. Un nav ko melot, tāda sajūta ir iekšienē. Nu lūk, mēs gribējām lauzt to kaut kā, bija mazliet revolucionārs sajūtas moments tajā. Nopietni, nenopietni, bet patiesi. Tas ir tas īstais vārds, un, ja tu taisi kaut ko patiesi, tad arī tev izdodas, bet tas nenāk viegli.
Jums ir arī projekts “Babbit”. Tas ir visjaunākajai auditorijai, pirmsskolas vecuma bērniem. Kāpēc jūs tik ļoti gribat nodarboties ar bērniem?
Andris Sējāns: Šeit droši vien jāsaka, ka šajā projektā mēs nebijām iniciatori. Mūs pieaicināja kā ekspertus bērnu mūzikā. Ja lasītāji nezina, tad te ir runa par audio ierīci, kas ir ļoti draudzīga bērniem, kurā nav ekrānu un gandrīz nav pogu, kas ir viegli, intuitīvi lietojama. Piemēram, tu vari nolikt kaut kādu priekšmetu uz šīs ierīcītes, un skanēs tā mūzika, ko tu esi izdomājis, lai tev asociējas ar to priekšmetu. To var vienkārši izdarīt, bet ko tur tehniski tagad skaidrot. Katrā gadījumā tas ir tāds maziņš brīnumiņš. Tā ir forša lieta. Es ļoti ceru, ka šiem uzņēmīgajiem cilvēkiem klāsies labi, jo tur darba ir šausmīgi daudz, lai to visu padarītu par visiem zināmu lietu.
Ingus Ulmanis: Varbūt mērķis un mūsu doma, un kāpēc tikām uzaicināti. Ir tāds vārds par vidi un par dabu – ilgtspējība. Šis vārds ir ļoti būtisks. Tas varbūt ir pārāk modernizējies, bet, ja mēs domājam par bērniem, tad mēs neko nevaram sagaidīt arī no pieaugušā, kas ir klausījies mūziku, kura nav sevišķi attīstījusi. Tā arī ir viena no problēmām, ka bērnu mūzikā tu pieej ar paviršību pret to, ko klausās tavs bērns, viņš arī izaug ar tādu piegājienu. Man šī ilgtspējība ir ļoti būtiska, tas ir svarīgi.
Andri, tev arī bija tāds ilgtspējīgs projekts. Ļoti skaists uzvedums un arī albums, kas saņēma “Zelta mikrofonu” – “Vilkam tāda dvēselīt’”, vai kaut kas līdzīgs grandiozitātē varētu tapt tuvākajā laikā?
Andris Sējāns: Kāpēc, lai netaptu? No otras puses, tas bija projekts, kas tapa kā viens no pasākumiem Vispārējo Dziesmu svētku ietvaros. Mana sieva bija šī pasākuma mākslinieciskā vadītāja Latvijas bērnu vokālo ansambļu sakarā. Es savukārt pieaicināju klāt savu brālēnu Reini Sējānu, un tik tiešām tas izvērsās pietiekami grandiozi, jo uzvedumu bija daudz. Mana sieva jau teica, ka viņa gribētu turpinājumu par to pašu varoni – vilcēnu, kas sāka kontaktēties ar meitenīti. Teorētiski iespējams, ka varētu turpināties, bet man liekas, ka vajadzētu kaut ko jaunu. Es domāju, ka noteikti kaut kad, kaut kas varētu tapt. Kāpēc ne? Tas bija forši.
Ingus, “Lādezers” ir atdzīvojies, kā es esmu pamanījusi pēdējā laikā, kad būs albums?
Ingus Ulmanis: Ir tāda lieta, ka man rokmūzika vienmēr ir asinīs. Lai gan esmu akadēmiski mācījies, tomēr tas ir bijis mans jaunības moments, kāpēc es vispār kļuvu par mūziķi, bet mani kaut kas iekšienē visu laiku bremzē. Tas bremzēšanas moments ir tāds, ka es nespēju vārdos izteikt to, ko es vēlos izteikt, jo vienā dienā es domāju to, bet nākamajā – jau kaut ko nedaudz citu. Tāpēc man “Dabas koncertzālē” ļoti patīk, ka vairs nav teksta. Un tās aktualitātes ar rokmūziku un tekstiem, man patiktu izdarīt ar “Lādezeru”, bet tur visu laiku nepietiek laika, ka mēs šajā datumā sākam, un pēc diviem mēnešiem mēs pabeidzam šo darbu. Es šādu albumu gribētu labprāt. Bet tam nekad nepietiek laika. Un tad tu uzdod jautājumu – kad tu izdosi albumu? Viens gabals, otrs gabals, kaut kur viņš… Kas tas par albumu.
