Mūzikas apskatnieki Ilmārs Šlāpins, Uldis Rudaks un Normunds Vucāns spriež par:
- mūzikas dalījumu kastās, mūziķu piederību noteiktam virzienam un žanram,
- mūzikas nozīmi cilvēka ikdienā un algoritmiem,
- akadēmisko vai klasisko,
- kora mūzikas "izstumšanu" no klasiskās mūzikas,
- Daniela Levitina piedāvāto mūzikas dalījumu: prieks, draudzība, mierinājums, zināšanas, ceremonija un mīlestība,
- "Zelta mikrofona" kritērijiem,
- kategoriju nograušanu un pārveidošanu.
Orests Silabriedis: Mēs šodien vēlamies runāt par mūzikas klasificēšanu. Varbūt saruna varētu likties sausi teorētiska, bet man šķiet, ka tās gaitā aiziesim līdz diezgan daudziem prakses aspektiem, kas šo apgalvojumu varētu arī apgāzt, un sākšu ar jautājumu – kā jums šķiet, vai mūzika varētu būt viena no tām mākslām, kas visvairāk cieš no dalījuma kastās, rasēs, šķirās? Kaut vai sākot ar lielo klasisko dalījumu, kas kopš 20. gadsimta ir tā iegājies apziņā, ka mēs no tā netiekam projām – proti, klasisks un neakadēmisks vai akadēmisks un neakadēmisks – kā nu katrs to sauc.
Ilmārs Šlāpins: Vai mūzika cieš visvairāk? Mūzika, ar kuru es uzaugu, pirmām kārtām bija populārā un rokmūzika. Un tas nodalījums populārajā un akadēmiskajā mūzikā varbūt ir pirmais, kas nāk prātā, bet tas, ko esmu pamanījis un kas man šķita interesanti, ka
dalījums žanros, novirzienos, virzienos un kustībās pašiem mūziķiem ir bijis ļoti svarīgs 20. gadsimta otrajā pusē.
Droši vien tas bija tāds periods, kad tas kļuva vissvarīgāk. Lai gan jau agrāk taču bijušas klasiskās mūzikas komponistu kopas un grupējumi – šādas kustības bija ļoti svarīgas.
Jā, tomēr tie bija grupējumi, kurus bija drusku vieglāk nosaukt vārdā, un līdz ar modernitātes iestāšanos tur viss sāka jukt – tieši tāpat kā populārajā mūzikā.
Ilmārs Šlāpins: Bet tieši paši mūziķi bija tie, kas uzņēmās [klasifikāciju], pašidentifikācija viņiem bija ļoti svarīga – nošķirties no citiem, pateikt, ka tu tagad esi "heavy metal", nevis "hard rock".
Un, nedod dies, sajaukt!
Ilmārs Šlāpins:
Jā, jā, un nejauciet "thrash metal" ir pavisam kaut kas cits nekā "doom metal".
Bet vai patiešām ir kāds, kas to tik smalki spēj nošķirt?
Ilmārs Šlāpins: Man ir liels noslēpums, kur tā robeža īsti iet. Atrast grupas, kuras noteikti pieder vienai grupai un citai ir ļoti viegli, bet pateikt, kas tieši tās atšķir un nodefinēt to vārdos ir pagrūti.
Tāpat astoņdesmitajos gados, kad parādījās pašizdomātie mūzikas virzienu nosaukumi: vieni teica – nē, mēs esam jaunie romantiķi, bet citi viņiem teica – nē, jūs esat tas pats "jaunais vilnis", bet vēlāk par viņiem teica – nē, tie ir vienkārši postpanki un visi viņi ir vienā katlā metami...
Un tad deviņdesmito gadu sākumā pēkšņi līdz ar elektroniskās mūzikas parādīšanos mūzika tika rakstīta garāžās un pat ne garāžās, bet guļamistabās – uz datoriem un laptopiem. Kad mūziku sāka rakstīt viens cilvēks un nodēvēja sevi par grupu, pieņemot pseidonīmu, birums ar elektroniskās deju mūzikas virzieniem bija tik milzīgs, ka ja agrāk tev bija svarīgi piederēt kādam konkrētam mūzikas virzienam un tu zināji, teiksim, desmit, piecpadsmit, divdesmit grupas, kas tam pieder, tad deviņdesmitajos gados parādījās tāds fenomens, ka ir viena grupa, kas savā mūzikā jau pārstāv desmit, piecpadsmit dažādus virzienus, no kuriem lielāko daļu ir izdomājusi pati…
Viss saplūdis kopā
Nu lūk, un tagad stāstiet, kā tajā visā lai orientējas! Normund, Uldi, varbūt jūs gribat iebilst?
Uldis Rudaks: Nekādas vajadzības orientēties tajā visā vairs nav, jo mūsu laikos viss ir saplūdis kopā – mūzikas stiliem, žanriem tie nosaukumi pakāpeniski atmirst, un pēc kāda laika, domāju, visi būs par tādiem jau aizmirsuši, jo,
līdzko potenciālajam klausītājam gribas uzzināt, kas tas tāds ir, viņam nav vajadzības izlasīt, kas tur par stilu vai žanru – viņš uzklikšķina, paklausās desmit sekundes un saprot, vai viņam to vajag vai nevajag.
Man šī stilu un žanru dalīšana riebusies jau kopš laika gala. Deviņdesmitajos gados es vēl centos kaut kādā veidā mēģināt tajos "iebraukt", bet tad es kopā ar visu pasauli tiku glābts, jo visi stili sāka saplūst kopā un zaudēt savu jēgu un nozīmi. Tas, ka pusi no mūsdienu mūzikas dēvē par indī un alternatīvo mūziku – tie vispār ir tik ļoti izstiepti un neko nenozīmējoši žanru nosaukumi...
Bet varbūt tas kaut kādā ziņā ir glābiņš? Indī ir tas lielais jumts, zem kura ir ļoti, ļoti daudz kas.
Uldis Rudaks: Jā, tik ļoti daudz kas! Pirms dažiem gadiem ["Zelta mikrofonā"] bija kategorijas par labāko alternatīvās un indī mūzikas albumu vai arī kategorija bija tika viena, un tur bija "Satellites.lv", "Sus dungo" un "Oranžās brīvdienas". Un tagad nu saliec tās pēc vietām – kurš labāks, kurš sliktāks, jo viņu albumi ir pilnīgi dažādi – tos vispār nav iespējams salīdzināt. Un nav tāda cilvēka, kurš visus trīs no šiem labprāt klausās un atzīst par sev mīļiem...
Izņemot profesionāļus, kuri grib zināt, kas tas ir.
Ilmārs Šlāpins: Es labprāt klausos jebko.
Uldis Rudaks: Nu, forši, bet cik ilgi?
Man gan citreiz patīk klausīties kaut ko, lai līdz kaulam izkostu, kāpēc šis ir tik slikts.
Un tas ir līdz brīdim, kamēr tu to noformulē?
Uldis Rudaks: Jā, tad es saprotu, kas tur ir tik slikti, un tad ir miers.
Vai pārvērtējam mūzikas nozīmi?
Normunds Vucāns: Tu pieskāries divām ļoti interesantām lietām. Ja sākumā es gribēju teikt, ka konceptuāli piekrītu tam, ko jūs teicāt, bet vēlētos arī oponēt, bet tad izskanēja doma par indī un visa samešanu vienā maisā, kas lielā mērā var palīdzēt visu savilkt kopā. Pie tā, liekas, ir vērts atgriezties.
Bet gribu jums oponēt par dalīšanu žanros: manuprāt, tas nenotiek mūsu vai to cilvēku dēļ, kas pastiprināti interesējas par mūziku un kam tā ir pietiekami svarīga dzīves loma.
Vismaz man ir sajūta, ka lielā mērā mēs ļoti bieži pārvērtējam mūzikas nozīmi vidējā cilvēka dzīvē:
lielākoties cilvēkiem mūzika ir nejaušs fons – vai retu reizi jaušs fons – , kurā ir kādas noteiktas nelielas lietas, kas patīk, bet pārējais ir tāds, ko tu visdrīzāk nevēlēsies klausīties, kaut gan citos žanros tev būtu iespējams atrast kaudzi ar lietām, ko tu labprāt dzirdētu, bet vai nu nav vēlmes vai laika tam visam pievērsties. Un tad nu attiecīgi ir kaut kāds dalījums žanros. Tā ir mana personīgā pārliecība. Kādēļ tas vispār tik aktīvi iesākās? Tas ir visvienkāršākais veids noformulēt, kas ir pārējās lietas, kas tev potenciāli varētu būt interesantas, līdzīgi kā šobrīd algoritms veido "Spotify" – ka liste no tās un tās mūzikas tev varētu patikt. Ja kādreiz tas notika viena radio ietvaros, kur tu zināji – ieslēdz vienu, otru vai trešo staciju, kurā visdrīzāk skanēs kaut kas tāds, kas tev varētu būt interesants, tad ar algoritmu tas ir divējāds process: no vienas puses tev ir iespēja atklāt jaunus māksliniekus, uzzināt nezināmas lietas, īpaši nepievēršot tam uzmanību un klausīties, bet tajā pašā laikā tu tāpat tiec ievilkts iekšā savā burbulī, un visu laiku viņš tev piedāvā vienu un to pašu.
Uldis Rudaks: Tas algoritms ir tik kaitinošs! Pamēģini paklausīties "Radiohead", un tev uzreiz piedāvās "Coldplay", kuram tev vajadzētu obligāti patikt, jo tev patika šis te…
Ilmārs Šlāpins: Ja runājam par "Spotify" algoritmu, tur biežāk darbojas laikmetu vai periodu, nevis žanriskā vai skaniskā saistība, kas man šķiet nepareizi – viņiem vajadzētu par to padomāt. Klausītājam vajadzētu būt iespējai izvēlēties, kādu algoritmu viņš grib.
Uldis minēja ļoti raksturīgu piemēru – "Radiohead" un "Coldplay". Lūdzu, sakiet, kas ir tas, kas nošķir abu grupu klausītājus?
Ilmārs Šlāpins: Attieksme pret dzīvi.
Normunds Vucāns: Jā, arī tā. Un ļoti lielā mērā arī tas, cik daudz tu esi gatavs iedziļināties un pievērsties mūzikai, jo ļoti daudzas no tām lietām, ko grupa "Coldplay" savā laikā darījusi, ir gana kvalitatīvas, un es tās joprojām atzīstu par labām. Bet tu nevienā brīdī nevari salīdzināt to iedziļināšanos, kas nepieciešama, lai klausītos "Coldplay", vai arī lai klausītos "Radiohead".
Bet no "Spotify" acīmredzot nevaram gaidīt šādu iedziļināšanos.
Ilmārs Šlāpins: Viens no pirmajiem šādiem servisiem, manuprāt, bija "Pandora", un tās algoritms, pēc kā tika izvēlēta nākamā dziesma, gan strādāja ļoti interesanti. Tur bija tā, ka pirmās piecas, desmit dziesmas bija tiešām tādas, kas tev noteikti patīk, bet tad viņi sāka eksperimentēt [un piedāvāt citu mūziku] – vai tev patiks, vai tomēr nē. Jo tur varēja spiest arī "Nepatīk" podziņu un izsvītrot mūziku, kas tev nepatīk.
Uldis Rudaks: Interesanti ir "Youtube". Tu uzliec kādu latviešu mūzikas klipu, aizej gulēt, pēc pusstundas vai stundas pamosties, un labākajā gadījumā pilnā rīklē dzied "Prāta vētra", sliktākajā – "Lauku muzikanti".
Normunds Vucāns: Nu, nē, "Lauku muzikantiem" grūti tur tikt, "Musiqq" ir vairāk iespējams.
Uldis Rudaks: "Musiqq" tobrīd jau ir tikts pāri, sācies vidusceļš uz šlāgeri.
Normunds Vucāns: Runājot par algoritmiem – kopumā katra no platformām tos pielāgo, un ar laiku tās lietas kļūst precīzākas. Bet tas visdrīzāk novedīs pie tā, ka tur būs nevis lielāki muzikālie atklājumi un dažādība, bet daudz precīzāk tev liks klausīties to, ko vēlies, vai arī ļoti, ļoti līdzīgas lietas. Tur gan biznesa modelis ir nedaudz citādāks nekā sociālajos tīklos, kur mērķis ir tevi noturēt pēc iespējas vairāk. Bet tādā lielā bildē arī "Spotify", "Apple Music" un visām pārējām platformām mērķis ir noturēt, lai tu klausies pēc iespējas ilgāk. Jo, ja tu klausīsies pēc iespējas ilgāk, tu maksāsi, līdz ar to viņiem nav pamatojuma tev mēģināt pavērt jaunus apvāršņus tad, ja tu pats tos nemēģini atklāt, jo tādā veidā viņi no tā visa zaudē. Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma, drīzāk šī būs tā nākamā gradācija, kuras dēļ es neticu, ka izzudīs tāda stilistika vai vismaz kaut kāda veida apzīmējumi, jo īpaši tad, ja esi jauns, ļoti vēlies atšķirties no pārējiem un esi atradis "šito jauno, kruto grupu", par ko neviens cits tavā klasē nav dzirdējis, tev tāpat vienmēr vajadzēs iespēju, kā tu to vari nodefinēt, lai tu varētu pastāstīt, ka esmu tieši šitāds, nevis citādāks.
Uldis Rudaks: Izvelc no kabatas telefonu, uzklikšķini un dod visiem klausīties. Nav jau vairs jāsarunājas savā starpā...
Normunds Vucāns: Es drīzāk teiktu, ka mēs pārvērtējam mūzikas nozīmi un cilvēku vēlmi iedziļināties.
Ilmārs Šlāpins: Runājot par mūzikas klasifikāciju, žanriem un to nozīmi klausītāju dzīvē un personības veidošanās procesā:
savulaik ļoti izplatīts modelis bija piederība noteiktai grupai, visbiežāk – dumpinieciskai grupai, jo populārā un rokmūzika bija dumpinieciska.
Arī akadēmiskajā mūzikā atrodami dumpinieciski virzieni – ir piekritēji un klausītāji, kas klausās tikai kaut ko neatzītu, jaunu un neklausāmu. Bet, ja agrāk uz jautājumu, ko tu klausies vai kāda mūzika tev patīk, tu saņēmi atbildi, ka es klausos tādu un tādu mūzikas virzienu, piemēram, drīmpopu vai "doom metal", tad šobrīd – un to es novēroju pie sevis – ka hiphopā es klausos to, rokmūzikā es klausos šo, no populārās mūzikas man patīk tas un tas. Katrā lielajā žanrā mēģinu atrast kaut ko sev interesantu, un es atrodu. Domāju, ka daudzi mūsdienās domā tāpat.
Normunds Vucāns: Ļoti lielā mērā tev piekrītu, man ir līdzīgi, bet man arī radies jautājums, ko neesmu varējis noformulēt arī kopā ar citiem draugiem un melomāniem, kas mūziku klausās vairāk nekā vidējais cilvēks –
vai tas ir fakts, ka mūzika visdažādākajos žanros kļūst aizvien labāka, pieejamāka, saprotamāka, vai arī mēs paši vienkārši paliekam vecāki, un līdz ar to, pirmkārt, mēs meklējam lietas, kuras iepriekš mēs neklausījāmies,
un, otrkārt, mums tā pieredzes bagāža palīdz novērtēt daudz plašākas lietas nekā kādreiz.
Uldis Rudaks: Viss saplūst kopā. Tolerance mūsdienās vērojama daudzās jomās, un tas pats ir mūzikā: cilvēki klausās arvien dažādāku mūziku –
nav vairs kā deviņdesmitajos: ja gariem matiem un ādas jakā atnāci uz hiphopa dienu "Mad Mix", zināji, ka atrausies pilnīgi noteikti.
(..) Un pēc tam parādījās grupa "Prodigy", kuras koncertos jau bija gan matainie ādas jakās, gan skūtie, un visi pēkšņi bija draugi. Manuprāt, ka tieši "Prodigy" ir viens no tiem, kas apvienoja šos iepriekš naidīgos cilvēkus.
Ilmārs Šlāpins: Domāju, tas lūzums jeb revolūcija, ko viņi paveica, pie tam ar pilnīgi nejaušiem paņēmieniem, notika daudzu sakritību un sagadīšanās rezultātā. Bet tas, ko "Prodigy" paveica, skatoties atpakaļ, bija likumsakarīgi, vajadzīgi un tālejoši.
Uldis Rudaks: Jā, un pēc tam, protams, daudzi, kuri līdz šim savā mūzikā bija izmantojuši tikai ģitāras, pēkšņi sāka izmantot elektroniskās skaņas, bet tie, kuri izmantoja tikai elektroniku, sāka izmantot arī dzīvos instrumentus. Tā tas ir gājis uz priekšu visus šos vairāk nekā divdesmit gadus, kas pagājuši kopš "Prodigy" parādīšanās.
Klasiskā vai akadēmiskā?
Vai jūsu vērojumos ietilpst arī tā saucamais klasiskās mūzikas klausītājs? Klasisko mūziku gan aizvien biežāk sāk saukt par akadēmisko – man šis termins savulaik likās ļoti pretdabisks, bet, ja paskatāmies, ka ir neakadēmiskā mūzika, tad kāpēc lai nebūtu arī akadēmiskā? Vārdu sakot, kā šajā panorāmā iekļaujas tas cilvēks, kurš iet uz simfoniskās mūzikas koncertu?
Ilmārs Šlāpins: Tas droši vien ir tradicionālāks klausītājs ar iesīkstējušiem paradumiem – ne tādā nozīmē, ka viņš ir gados un visu mūžu darījis vienu un to pašu:
arī jauni cilvēki un studenti, kas apmeklē klasiskās mūzikas koncertus, šajā gadījumā tomēr ierobežo savu interesi par mūziku noteiktā virzienā.
Bet, runājot par klasifikāciju un mūzikas dalījumu [aktuāls ir strīds par to], kā saukt kategoriju "Zelta mikrofona" konkursā – akadēmiskās, klasiskās vai kora mūzikas kategorijā.
Kas pati par sevi jau ir sarunas tēma. Bet pie tās mēs atgriezīsimies.
Ilmārs Šlāpins: Tas bija ļoti interesants strīds, un
toreiz nonācām pie kompromisa rezultāta, ka kategorijas nosaukums ir "Klasiskā un kora mūzika", akadēmisko atmetot kā nebūtisku.
Bet tur parādās ļoti būtisks metodoloģisks jautājums, ko var ievērot. Tā pati mūzikas klasifikācija – dalīšana noteiktās grupās vai taksonomija – var nākt no dažādām pusēm. Piemēram, mūziku var dalīt pēc tās izpildīšanas paņēmieniem – simfoniskā mūzika tiek izpildīta ar simfoniskā orķestra instrumentiem, kamermūzika tiek izpildīta ar daļiņu no simfoniskā orķestra, tad ir instrumentālā mūzika, kas tiek izpildīta tikai ar instrumentiem, ir kora mūzika, kas tiek izpildīta tikai ar balsi. Un pēc šī principa rokmūziku vajadzētu klasificēt ģitārmūzikā, elektroniskajā mūzikā, instrumentālā roka mūzikā un dziesmās, a cappella mūzikā. Tas būtu pēc izpildījuma. Cits klasifikācijas veids ir mūziku klasificēt pēc tradīcijas. Un tad var teikt, ka tā ir akadēmiskā mūzika, ja to izpilda akadēmiski izglītoti mūziķi vai sacer akadēmiski izglītoti komponisti.
Un tad mēs iebraucam bedrē, jo cik nav akadēmiski izglītotu komponistu un mūziķu, kas dara pavisam neakadēmiskas lietas.
Ilmārs Šlāpins: Mūzikas klasifikācija pēc izcelsmes veida ir ļoti interesanta, un šādas pazīmes ir vērojamas arī citur. Piemēram, pirms gadiem desmit, piecpadsmit sāku pievērst tam uzmanību, ka ir noteikti mūzikas fakti – albumi, kurus noklausoties pēc nejaušas izvēles, desmit minūtes vai vēl mazāku gabaliņu, nezinātājs, kas nezina grupas nosaukumu, albuma nosaukuma vai iznākšanas gadu, itin mierīgi to var nodēvēt gan par vienu, gan par otru, gan par trešo mūzikas žanru.
Pašiem mūziķiem ir pilnīgi skaidrs, ko viņi spēlē – viņi zinās pateikt, kas tas ir. Bet principā mūzika skan vienādi.
Tikpat labi tā var būt ģitāra, rokmūzika vai ambientā mūzika, kas nākusi no pilnīgi citas puses, tā var būt arī laikmetīgā klasiskā mūzika, tā var būt postroka mūzika. Bet tu ieslēdz un tur skan tāds – ummmmmm – garš, monotons, dūcošs skaņdarbs. Tas, vai to nosaukt par laikmetīgo, akadēmisko mūziku, postroku, ambiento un tamlīdzīgi, atkarīgs tikai no vērtētāja un konteksta. No tā, vai šie mūziķi, kas to izpilda, ir nākuši no garāžas, konservatorijas vai savas elektroniskās laboratorijas.
Bet tas, ko tu tagad pateici, uzreiz liek domāt par Edgaru Rubeni.
Ilmārs Šlāpins: Jā, jā, tieši tā. Vai, piemēram, mūsu grupa "Zari", kuras pēdējā albumā ir astoņpadsmit minūšu garš skaņdarbs, un pirmās desmit minūtes tur ir gandrīz tāds ambients drons – dūkoņa un lēnas skaņas, tikai pēc tam sākas ritms un tautas mūzikas elementi. Un jautājums: paklausies pirmās desmit minūtes – nu, kāda tautas mūzika, kādi etnogrāfiskie elementi – nekā tāda tur nav. Pēc tam tie parādās. Paši mūziķi sevi uzskata par pasaules mūzikas grupu tajā nozīmē, ka tas ir mūzikas žanrs, kas apvieno tautas mūzikas elementus no dažādu tautu mūzikas un mūsdienu mūzikas elementus.
Tu pats tam piekrīti, ka tā ir pasaules mūzika?
Ilmārs Šlāpins: Tajā aspektā, kā tiek vērtēti pasaules mūzikas ieraksti – jā. Es pats piedalos Eiropas pasaules mūzikas radio dīdžeju žūrijā, kas ik mēnesi vērtē mūzikas ierakstus, un tur var redzēt, cik plaša tā amplitūda ir, cik plaši un dažādi mūziķi uztver sevi kā piederošus šim žanram vai uzskata, ka viņus var vērtēt šajā kategorijā, un tas nozīmē, ka viņus, iespējams, var vērtēt arī citā kategorijā. Pavisam nesens piemērs. Itāļu dziedātāja, kas izpilda itāļu jaunā viļņa kino mūziku – Nino Rotu un tamlīdzīgi, dara to itāļu tautas mūzikas manierē. Un to var vērtēt gan kā tautas mūzikas izpildītāju, gan kā pasaules mūzikas izpildītāju, turklāt to var vērtēt arī kā kinomūzikas interpretāciju.
Šis ir diezgan labs piemērs, ka klausītājam [no stila un žanra viedokļa] ir vienalga, vai ne? Tā laikam tomēr ir profesionāļu lieta.
Ilmārs Šlāpins: Nezinu, vai klausītājam ir pilnīgi vienalga, bet mēs kā mūzikas apskatnieki, kas mēdz rakstīt vai runāt par mūziku, saprotam, ka viena no mūsu funkcijām ir klausītājam paskaidrot, kas ir tas, ko viņš klausās vai ko viņš varētu izdzirdēt. Un, lai to paskaidrotu, mēs lietojam dažādus apzīmējumus.
Normunds Vucāns: Manuprāt, cilvēkam interesē uzzināt to, ko viņš klausās. Vairāk esmu skeptisks tajā ziņā, vai cilvēkam ir vēlme iziet ārpus savas komforta zonas. Ja viņam patīk pasaules mūzika, tad šajā gadījumā Itālijas piemērs varētu būt brīnišķīgs variants. Varbūt paskaties albuma vāciņu vai nosaukumu, un sākumā tev liekas, ka tur būs kas pilnīgi cits un tu pat nevīžo paklausīties tās desmit sekundes, ko pieminēja Uldis.
Uldis Rudaks: Pēkšņi iedomājos tā:
cilvēks, kurš tiek uzskatīts par klasiskās mūzikas komponistu, kādu satiek. Tas kāds viņam jautā: "Ar ko tu nodarbojies?" Komponists atbild – "Es rakstu klasisko mūziku." Tātad – tu, rakstot mūziku, jau zini, ka tā būs klasiskā mūzika.
Bet ko nozīmē klasisks? Tas taču ir kas tāds, kas dzīvo cauri gadsimtiem. Tātad tu jau zini, ka tava uzrakstītā mūzika dzīvos cauri gadsimtiem? Kas tas par absurdu?!
Ilmārs Šlāpins: Domāju, ka ar tādu attieksmi jāraksta mūzika jebkuram.
Uldis Rudaks: Bet kā var būt tik ļoti pašpārliecināts! (..) Un ir arī tādi, kuri, ķeroties pie mūzikas veidošanas, uzreiz saka – mēs rakstām populāro mūziku. Tātad viņi šķietami jau zina, ka tā būs populāra.
Es tagad mēģinu iztēloties kaut vienu klasiskās mūzikas komponistu, kurš pats par sevi tā arī ir teicis – ka raksta klasisko mūziku.
Ilmārs Šlāpins: Latvijā nē. Bet angliski runājošie lieto "classical composer".
Lieto arī "contemporary classical composer".
Normunds Vucāns: Tas vairāk atkarīgs no konteksta. Ja tu runā ar cilvēku, kurš saprot, par ko ir runa, tad šādas pašsaprotamas lietas nav jāpiemin.
Bet tad, ja satiec Jāni no piemājas garāžas un pastāsti, ar ko tu nodarbojies, loģisks jautājums no Jāņa puses būtu – ko tu spēlē? Vai – ko tu raksti?
Un šādā gadījumā, iedodot šo kontekstu, viņam uzreiz ir skaidrs, ka tas nebūs tevis pieminētais šlāgeris.
Uldis Rudaks: Un viņam būs skaidrs, ka ar tevi runāt nav jēgas.
Uldi, tas, ko tu teici par klasisko mūziku – es tomēr vēlos, lai tu precizē: vai tas ir par jēdzieniem "klasisks" un "akadēmisks", vai tā bija vienkārši abstrakcija?
Uldis Rudaks: Man nav nekas pret jēdzienu "klasiskā mūzika", bet tas uzreiz liek domāt, ka mēs konkrēto skaņdarbu uzreiz padarām par klasiku.
Zinu arī, ka daži mediji, vērtējot kādu mūziku, savu vērtējumu izpauž zvaigznītēs: piecas zvaigznītes nozīmē – klasika, četras zvaigznītes – ļoti labi, trīs – normāli, viena – ļoti slikti.
Ilmārs Šlāpins: Tas jau ir tāds vērtējošais apzīmējums: klasika – tas nozīmē, ka ir ļoti labi vai izcili. Tāpat kā arī populārajai mūzikai var būt vērtējošs apzīmējums. Mēs novērtējam, vai šī mūzika ir populāra.
Bet cik daudzi to saka arī ar nicinošu nozīmi – nu, tā ir populārā mūzika.
Ilmārs Šlāpins: Man šķiet, ka svarīgs ir arī pieaugšanas, sevis saprašanas paņēmiens – ka
daudz svarīgāk par to, kāda mūzika tev patīk, ir saprast, kas tev nepatīk. Un tad teikt – nē, šis ir pilnīgi garām, šito neklausīšos nekad mūžā.
Bet tas ir vecumā līdz divdesmit, ne?
Ilmārs Šlāpins: Ceru, ka cilvēki šādu nostāju mēdz saglabāt arī ilgāk. (smejas)
Uldis Rudaks: Ir cilvēki, kuriem tas ir līdz mūža galam.
Ilmār, ko tu nīsti?
Ilmārs Šlāpins: Es nīstu banālu mūziku. Viens piemērs, kas man pirmais nāk prātā, ir grupas "Dire Straits" albums "Brothers in Arms". Tas ir klasisks albums, kas noteikti iekļaujas kādos topos un svarīgākajos rokmūzikas albumos vismaz desmitgades ietvaros. Es joprojām to nespēju noklausīties no sākuma līdz beigām.
Tas tevī spēj izraisīt tik spēcīgas jūtas?!
Ilmārs Šlāpins: Tāds pusaudžu gadu rīta nelabums man saistās ar šo mūziku. (smejas)
Vai koris nav klasika?
Ilmār, vai tu biji klāt brīdī, kad kora mūzika tika izstumta no klasiskās mūzikas nosaukuma? "Zelta mikrofona" kategorija ir formulēta tā: "Klasiskās vai kora mūzikas albums". Liekas mulsinoši, ka kora mūzika nebūtu ieskaitāma Ulda Rudaka iecienītajā klasiskās mūzikas kategorijā…
Ilmārs Šlāpins: Es piekrītu, ka tas ir dīvains formulējums, jo tas sevī ietver saikli "un", tādējādi vienlaikus ietverot divas dažāda veida pieejas mūzikas klasifikācijā. Viens – pēc mūzikas izcelsmes vai tradīcijas. Klasiskā mūzika ir tā, kas tradicionāli tiek izpildīta vai sacerēta noteiktā veidā. Savukārt kora mūzika ir tīri pēc izpildījuma, pēc instrumentu izvēles. Un tā ir viena problēma, kas vienmēr bijusi enciklopēdiju vai dažādu klasifikāciju sastādītājiem un kam pievērsa uzmanību Horhe Luiss Borhess vienā slavenā esejā par ķīniešu enciklopēdistu. Viņš pievērsa uzmanību tam, ka atšķiras Rietumu civilizācijas pieeja klasifikācijai, kas ir tāda taksonomiska – tur atrodama zināma kārtība, princips: vai nu tas ir alfabētisks, hronoloģisks, vai arī pēc "pārnadži-nepārnadži" dalījuma, un tam līdzīga ir indiešu tradicionālā filozofijas pieeja klasifikācijai, un ķīniešu pieeja klasifikācijai. Tā ir pilnībā atšķirīga!
Ķīnieši vienā kategorijā var salikt pilnīgi nesaistītas lietas. Piemēram, vienā plauktiņā ir zirgs, zīda palags un lauta. Kāpēc tie tur atrodas? Visdrīzāk, hronoloģisku iemeslu dēļ,
jo ķīnieši, atšķirībā no indiešiem, uz savu vēsturi skatās lineārajā hronoloģijā. Piemēram, būdams Indijā, nopirku vienu mūzikas vēstures grāmatu, kas aplūkoja visas pasaules mūziku. Grāmata sarakstīta 19. gadsimta beigās, pārizdota 20. gadsimta sākumā, un tur varēja redzēt šo principu, kas bija tīri pa teritorijām: šajā vietā klausās tādu mūziku un spēlē tādus instrumentus, bet šajā teritorijā – tādus. Tur bija ļoti interesanti par Latviju pieminēts – ka Latvijā spēlē to pašu mūziku, ko Krievijā, tikai pārtulkotu vācu valodā. Tika saskatīti dažādi principi, kā to aplūkot, kā vērtēt, kas ko nozīmē. Minēšu vēl vienu interesantu pieeju, un tā ir mūzikas dalīšana un klasificēšana pēc funkcijām. Ļoti funkcionāla liekas tāda piezemēta pieeja. Ir tāds autors Daniels Levitins, kurš 2008. gadā, šķiet, uzrakstīja grāmatu "Sešas mūzikas kategorijas" jeb "Sešu veidu mūzika", un viņš uzskata, ka jebkuru mūziku var sadalīt sešos veidos: sākot no simfoniskās, un beidzot ar trešmetālu un etnogrāfisko mūziku.
Viņa ieskatā jebkura mūzika dalās sešos veidos: prieka, draudzības, mierinājuma, zināšanu, ceremoniju un mīlestības mūzika.
Protams, tur ir zināma nekonsekvence, kaut ko no šīm kategorijām mēs varam vērtēt tā kā noskaņojuma ziņā, bet ir arī funkcija – zināšanu nodošana, ceremoniju vai rituālu veikšana, skumju cilvēku mierināšana, draudzēšanās un tā tālāk. Tajā brīdī, kad viņš mēģina kaut kādus piemērus minēt, tas tomēr agri vai vēlu aiziet līdz teksta analīzei: lūk, šis teksts stāsta par skumjām.
Un kā viņš tiek galā ar instrumentālo mūziku?
Ilmārs Šlāpins: Pēc tā, kā izklausās, kam tā paredzēta. Pūtēju marši – tā droši vien ir ceremoniju mūzika, lai gan tikpat labi tā varētu būt prieka mūzika. Un par mīlestības mūziku – piemērs tai bija "Bītlu" dziesma. Bet man uzreiz radās jautājums – kur paliek naida mūzika? Kur paliek niknuma mūzika? Kur paliek "man viss ir apnicis!" mūzika? Kurā kategorijā to likt?
Normunds Vucāns: Turklāt man liekas, ka tur tik ļoti iesaistās personīgais viedoklis… Tie paši pieminētie "Musiqq" – citam tā būs prieka mūzika, Uldim Rudakam – skumju mūzika.
Uldis Rudaks: Nespēju atcerēties, kurš no lielajiem, slavenajiem, varenajiem, manuprāt, jau viņsaulē aizgājušajiem to teica, bet viņš piedāvāja vēl daudz vienkāršāku mūzikas sadalījumu – laba mūzika un slikta mūzika.
Šo dalījumu piedēvē daudziem un droši vien ne bez pamata, jo tas prātā ienāk loģiski domājošam cilvēkam pats par sevi.
Uldis Rudaks: Viņš ar to mēģināja uzsvērt tieši to, ka žanru sadalījums ir pilnīgi bezjēdzīgs.
Ilmārs Šlāpins: Un to lieliski varētu izmantot balvu pasniegšanā: "Šogad labās mūzikas kategorijā vinnē tas un tas, bet sliktās mūzikas kategorijā balvu saņem tas, tas un tas..."
Kā nojaukt plauktiņus
Bet ja mēs beidzot atgriežamies pie "Zelta mikrofona" žūrijas sarakstes tajā "WhatsApp" aplikācijā, kas arī bija ierosinājums šai sarunai. Bija mēģinājumi un ierosinājumi nojaukt klasisko, nekad līdz galam neizsmeļamo un nekategorizējamo noteiktu plauktiņu sistēmu un paskatīties citādi. Agri vai vēlu pie tā nonāk katra žūrija. "Kilograms kultūras" par to ir domājusi nez cik reižu, Lielās mūzikas balvas žūrija to ir darījusi, varbūt ka pat "Austrai" tas ir nācis prātā.
Normunds Vucāns: Mēs ar to sākām. Man liekas, tā ir pilnīgi cita pieeja. Pakāpjoties divus soļus atpakaļ uz to, kas bija pieminēts par klasisko un kora mūziku. Tāpat, piemēram, blūzs un džezs, kam fanks arī tiek pielikts klāt regulāri, kam tur nevajadzētu iet, un tas, kādēļ es vienmēr esmu bijis par šādu kopā likšanu – tas notiek, apzinoties vietējo realitāti. Kaut gan tas nav līdz galam pareizi, bet kaut vai aiz matiem jāpievelk puslīdzīgos žanrus, ko varētu salīdzināt, un
balvai ir pilnīgi cits svars, ja uz to pretendē desmit vai piecpadsmit albumi, nekā tad, ja tur ir divi vai četri pretendenti.
Un es nekad nevarētu piekrist apgalvojumam, ka tad, ja tu izdod vienīgo albumu savā kategorijā – teiksim, gadā iznāk viens kantrimūzikas albums – bija viens gads, tādēļ kategoriju nosauca par "Šlāgera un kantrimūzikas albumu" –, man liekas kaut kā ciniski un nepareizi, ka tas automātiski kļūst par labāko. Jo, lai tu būtu labākais, tev šis statuss ir jānopelna. Tāpat arī, ja tev iznāk trīs albumi, būtu ciniski un nepareizi, ja šie visi trīs albumi noteikti tiktu nominēti. Tādēļ es allaž esmu bijis par žanru apvienošanu, kaut gan piekrītu, ka tas nav izcilākais variants. Bet es neredzu, kā to Latvijas kontekstā varētu izdarīt labāk. Savukārt par dalīšanu vai nedalīšanu – jā, man liekas, tas ir būtisks uzstādījums. Var nedalīt vispār – tad ir kā "Austras" balvā, kur vienīgā lieta, ko izslēdzām no apskatāmo albumu saraksta, bija pieminētā klasiskā vai akadēmiskā mūzika. Bet tur savukārt pamatojums bija tāds, ka, manuprāt, es un arī liela daļa no mūsu žūrijas locekļiem nejustos cienīgi un spējīgi vērtēt klasisko mūziku, jo tur ir nepieciešama pavisam cita pieredze un zināšanu bagāža, kuras lielākajai daļai no mums nav. Un tādam apskatniekam ir ievērojami vieglāk svētdienas klausītājam salīdzināt eksperimentālo elektroniku ar šlāgeri, nekā [vedināt] saprast, kādēļ šis vai tas klasiskās mūzikas koncerts ir tehniski labāks, idejiski interesantāks. Jo tam nepieciešama milzīga bagāža, ja vien neesi speciāli skolots vai arī gadiem ilgi tam trenējies.
Ilmārs Šlāpins: Jautājums par to, kā žūrijām vērtēt ierakstus, izpildītājus vai kompozīcijas, atduras pret vienu lietu, un sarunā par "Zelta mikrofona" kategorijām un sadalīšanu pavīdēja viedoklis, ka, pirmkārt, vajadzētu uzticēties pašiem izpildītājiem un autoriem – kādā žanrā viņi uzskata, ka jāpiedalās, tur tad lai arī piedalās, un tad pavīdēja tāds arguments, ka tas arī liktu pašiem mūziķiem atbildīgāk izturēties pret savu darbu. Apzināties, ko viņi ir ierakstījuši.
Normunds Vucāns: To teicu tieši es – pēc tam par to varam padiskutēt.
Ilmārs Šlāpins: Un par to es iebildu – ka tas nav mūziķu pienākums: zināt un precīzi ieturēt žanru robežas.
Un tad nāca tavs, Ilmār, teikums, kas mani momentā iedzina kvēlē – par to, ka tikai viduvējības var būt kategorizējamas. Pirmā reakcija man bija kliegt uz tevi, bet tad es sāku domāt, ka vēlos, lai tu to paskaidro – vai tiešām ir tā, ka nevar iebīdīt?
Ilmārs Šlāpins: Vēl tā atšķirība ir tāda, ka mēs nevērtējam sportistu sasniegumus. Sporta disciplīnām ir ļoti konkrēti un izmērāmi lielumi. Teiksim, tur ir noteiktas robežas, kuras var izmērīt – kurš no punkta A līdz punktam B ar noteiktām kedām kājās un pie noteiktiem apstākļiem noskrien par tik un tik sekundes simtdaļām ātrāk vai lēnāk. Mūzikā to nav iespējams izdarīt, un,
lai kādas mēs nospraustu žanru robežas, tas nav vajadzīgs, jo mēs nevērtējam to, cik spējīgi, profesionāli vai meistarīgi mūziķis šo žanru izpilda:
mums ir svarīgi, lai albums – ieraksts, mūzika, skaņdarbs – būtu nozīmīgs un labs.
Un tad sarakstē sekoja nākamais teikums – "Nu, tad nojaucam visu, un metam vienā maisā!" Nekonstruktīva piebilde – "Jā! ", bet nu, protams, arī tāda it kā normāla reakcija uz to. Vai tam vispār ir risinājums?
Uldis Rudaks: Man šķiet, ka risinājumu atrast ir iespējams – ka balvas dala nevis pēc žanriem, bet katru gadu varētu izdomāt kaut ko citu. Ka noklausoties un izejot cauri visiem albumiem – protams, tas prasītu lielākus laika un cilvēkresursus – noklausoties visu to gūzmu, kas tur ir, saprast, kas būtu tas, kā mēs šogad to dalām.
Tad mēs nonākam pie tā, kas ir labs un kas slikts.
Uldis Rudaks: Nē! Mūzika, kura ir strikti savā žanrā, tā lai paliek – tur var palikt kādi pieci, septiņi, astoņi [albumi].
Teiksim, ja LNSO ieraksta Ivanova simfonijas, nevienam nav šaubu, kas tas ir.
Uldis Rudaks: Protams, par to nevienam nav šaubu. Bet jebkurš alternatīvās, populārās, indī un tā tālāk mūzikas virziens ietver sevī tik daudz dažādu elementu, ka to ielikt kādā konkrētā ir ļoti grūti. Un ja, piemēram, kādu spēcīgu albumu ieliek starp citiem, kuri ir vairāk atbilstoši konkrētajam žanram nekā šis albums, ir divi varianti: vai nu tas vispār no piecinieka lido ārā, vai nu tas ir pārliecinoši pirmajā vietā.
Ilmārs Šlāpins: Viena tehniskā nianse ir tāda, ka nevienam izdevējam nav pienākums izdot albumu, kas viss kopumā ietilpst vienā žanra kategorijā. Albumā var būt dažādu žanru mūzika.
Uldis Rudaks: Pēc idejas mūziķis ir brīvs – viņš ņem to instrumentu, kas viņam patīk.
Tad "Zelta mikrofons" ir pilnīgā tintē. Nevar taču daļu albuma ņemt vienā kategorijā, un daļu - citā.
Ilmārs Šlāpins: Diemžēl droši vien tik un tā tas būs jādara arī turpmāk. Viena izeja, kas sarežģī darbu, bet varbūt tā tomēr ir izeja – vismaz izņēmuma gadījumos atļaut vērtēt vienu un to pašu ierakstu vairākās kategorijās vienlaicīgi. Piemēram, viens un tas pats albums var būt labākais džeza mūzikas kategorijā, bet, piemēram, instrumentālās mūzikas kategorijā vai rokmūzikas kategorijā tas paliek trešajā vietā.
Uldis Rudaks: Un beigās var notikt tā, ka viens albums ir kādās astoņās kategorijās?
Ja tas ir viens no gada labākajiem albumiem, un viņš ir pelnījis tur atrasties, kāpēc nē?
Normunds Vucāns: Bet es savukārt tam absolūti nepiekrītu! Pie sākotnējā manis teiktā par to, ka mūziķiem pašiem būtu jāpieiet nopietnāk tam, ko viņi dara – to es teicu konkrēta konteksta ietvaros. Pirms pāris gadiem bija situācija, ka "Singapūras satīnam", ja grib, var pievilkt popmūziku, jo principā tas ir joku reps, un tai vajadzētu būt repa mūzikai. Bet viņi jau bija šo albumu iesnieguši kā šlāgermūzikas albumu. Tas, kam man jāpievēršas un ko es arī cenšos darīt – lai "Austras balva" izskatītos cienījami. Un tiktāl, cik to varu darīt kā organizators, es arī to daru – pieeju tam tā, lai balvai būtu kaut kāds svars ne tikai mūsu vidē, kam interesē mūzika, ne tikai desmit klausītāju vidū, bet lai mēs varētu parādīt šos albumus plašākai publikai. Un to es lielā mērā uztveru par savu misiju arī "Zelta mikrofonā" – lai vai cik tas skan ar lielu patosu. Esmu noklausījies albumus, ko vērtēju, un nav vairs tādas situācijas, kāda bija pirms desmit, piecpadsmit gadiem, kad bija vairāki žūrijas locekļi, par kuriem tu ļoti pamatīgi šaubies, vai viņi ir noklausījušies pusi no tām lietām.
Vērtējumi līdz šai baltai dienai liek par to šaubīties.
Normunds Vucāns: Un tieši tāpēc ir svarīgi, lai vismaz žanriski tas viss būtu salikts kopā, jo es to uztveru kā pietiekami lielu reklāmu visai Latvijas mūzikas industrijai, un man personīgi ļoti gribas, lai tā lieta attīstās. Un, ja ir iespēja dabūt kaut vai simt jaunus skatītājus vai klausītājus, un kaut vai pieci cilvēki noklausīsies kādu no uzvarētājalbumiem, gan uzvarētājiem, gan nominantiem vajadzētu būt kvalitatīviem un pēc iespējas reprezentatīviem. Kāpēc oponēju iespējai vienu albumu nominēt vairākās kategorijās? Tajā brīdī sāksies milzīgs bardaks, liela greizsirdība.
Bet vai mums par to būtu jāuztraucas?
Normunds Vucāns: Gadu gaitā izskanējuši visdažādākie absurdie piemēri. Reiz bija situācija, kad, runājot par Gada debitantu, nevarēja saprast, vai konkrētais mūziķis kvalificējas vai nekvalificējas debijai, un
beigu arguments no kāda žūrijas locekļa par to, kādēļ šim mūziķim būtu jākvalificējas, bija tāds, ka tas viņam ir pirmais albums un [vispār] šis ir foršs čalis, kurš citādāk apvainotos. Kā tas var būt arguments?!
Kā šādā veidā mēs sevi pierādām kā kaut kādus zinātājus, sapratējus?! Tā ir absolūta diskreditācija tam, ko visi mēs darām! Un tieši tāpēc man liekas svarīgi – rīkojoties negodīgi, mēs kādas labas lietas tādā veidā noteikti noraujam. Neizveidojot pietiekami stingru rāmi, pēc tam būs daudz lielākas problēmas, nekā šobrīd. Gadījumā, ja kāds albums varētu būt vairāk nominēts vai izcelts, būtu problēmas ar kopējo – to, kā tas viss izskatītos. Un tas cilvēkiem, manuprāt, drīzāk liktu novērsties, nekā pievērsties.
Vai var saprast, ka tu esi lielā mērā par līdzšinējo tradicionālo kategoriju dalījumu?
Normunds Vucāns: (..) Pēc savas sapratnes un zināšanām gribētu censties ieviest labāko iespējamo rezultātu, jo man tas liekas nepareizi – ir vairāki ļoti labi mūzikas profesionāļi, kas nepiedalās "Zelta mikrofonā" ar argumentu "ai, tur visi stulbi", "tizla žūrija". Bet kā tieši šīs lietas var uzlaboties, ja tu tur nepiedalies? Manuprāt, pēdējie pieci gadi "Zelta mikrofonam" bijis brīnišķīgs uzrāviena laiks. Īpaši iepriekšējie divi gadi, kad vadītāja šim pasākumam bijusi Ilze Pleša – man liekas, viņa panākusi visizcilāko darbu šī pasākuma attīstīšanā! Un es ļoti ceru, ka arī tagad turpināsies tās iestrādnes, ko viņa sāka. Var jau vienmēr stāstīt, ka viss ir mēsls un tiek izcelti tie paši trīs mākslinieki, bet kurš no tā iegūs? Loģiskāk ir kaut ko darīt, lai visi kopā censtos to padarīt jēdzīgāku, un man vismaz gribētos domāt, ka mums visiem ir svarīga Latvijas mūzika un tas, lai tā attīstās.
Tu domā – pēdējo piecu gadu uzrāviens ir arī tas, ka ir pārvarēta mūziķu skepse pret "Zelta mikrofonu"?
Normunds Vucāns: Ne vienmēr. Īpaši skatoties kategoriju "Dziesma" – iepriekšējos pāris gados bija vesela kaudze ar fantastiskām dziesmām, kurām vajadzēja tikt sarakstos. Atceros tieši 2020. gadu. (..) Vēl viens aspekts ir tā pati hiphopa nominācija. Pāris gadus mūziķi bija ļoti apvainojušies par to, kā viņus pieteica, un liela daļa no viņiem neiesniedza savus albumus. Protams, tā var darīt, bet kurš no tā beigās iegūst? Man liekas – visi pēc tam kaut ko zaudē. Tāda tipa lietas man liekas diezgan muļķīgs paštaisnums.
Daži konkstruktīvi priekšlikumi
Ilmār, Uldi, kā jums pietrūkst? Ko jūs gribētu labāk, citādāk?
Uldis Rudaks: Kamēr Normunds runāja, man ienāca prātā, ka varētu kā alternatīvu žanra sadalījumam atsevišķi vērtēt albumus, kas ir viena cilvēka veidoti. Teiksim, elektroniskā mūzika, ko veidojis viens cilvēks – vai tās būtu akustiskās balādes vai kas cits. Un tad – trio, kvarteti vai vesels bars ar cilvēkiem.
Tad jādefinē, no cik cilvēkiem sākas bars.
Normunds Vucāns: Un kāda atšķirība, piemēram, būtu starp četru un piecu cilvēku izpildītu mūziku?
Uldis Rudaks: Starp četriem un pieciem – gandrīz nekādas, bet starp vienu, kurš izmanto daudzus un dažādus samplus, ģitāru pedāļus un iespēlē viens pats astoņpadsmit ģitārpartijas un skan kā vesels orķestris, un pieciem cilvēkiem, kas tiešām ir saspēlējušies mēģinājumos un labi izklausās – tas, domāju, ir ļoti nopietns kritērijs dalīšanai. (..)
Ilmārs Šlāpins: Šī pieeja būtu līdzīga klasiskajai indiešu pieejai, viņi noteikti varētu priecāties par šādu vērtējumu. Viena cilvēka mūzika, divu cilvēku mūzika, trīs cilvēku mūzika. Piemēram, duetu grupas, kas ir no diviem cilvēkiem sastāvoša grupa, ir atšķirīga. (..) Te saduras divas dažādas metodoloģijas: mēs atlasām mūziku pēc tās izpildīšanas veida vai cilvēku skaita, kas to ir radījuši un izpildījuši. Plus te vēl piedalās hronoloģiskā atlase – viena gada laikā izdarītā mūzika. Un tur rodas kaut kāds šķēlums, griezums, kas īsti neļauj to novērtēt objektīvi. Iedomājos šādu vērtējumu par autora paša izpildītu mūziku vai citu izpildītu mūziku. Piemēram, mēs varam novērtēt labāko Filipa Glāsa paša izpildītās mūzikas albumu pēdējo 40 gadu laikā, un mēs varam novērtēt labāko citu mūziķu izpildīto Filipa Glāsa mūzikas albumu – un salīdzināt šādi, divās kategorijās. Vai, piemēram, atsevišķi varam salīdzināt visus ierakstus, kuros Imants Kalniņš pats ir piedalījies savas mūzikas izpildīšanā, un atsevišķi varam salīdzināt visas pārējās viņa darbu kaverversijas. Bet viena gada laikā tas būs pārāk sadrumstalots dalījums. Man šķiet, ka interesantākā vai auglīgākā pieeja būtu meklēt katru gadu kaut kādus jaunus veidus. Tas ir, protams, sarežģīti no žūrijas darba viedokļa. Un, tā kā "Zelta mikrofonā" piedalās vairāki desmiti ekspertu un vērtētāju, un vērtējamo albumu ir simtiem, tad, bez šaubām, auglīgākā metode ir matemātiskā – saliek pa tabulām, saliek cipariņus, izrēķina un miers. Sākt strīdēties un mēģināt atrast radošu un jaunu pieeju...
Cik es saprotu, pie ķīniešu pieejas mēs netiksim.
Ilmārs Šlāpins: Man tomēr patiktu tās žūrijas darbs, kas katru gadu varētu atrast, kādas specbalvas pasniegt. Piemēram, labākais pandēmijas ierakstu albums šogad ir tas un tas. Tas nenozīmē, ka arī nākamgad tādam būtu jābūt. Vai arī – labākais patriotiskās mūzikas albums šogad.
Uldis Rudaks: Vai arī – konkrētajā gadā bijusi kāda tik ļoti jautra mūzika, ka to nevar vienkārši atstāt bez ievērības.
Normunds Vucāns: Vai arī vienkārši kāda ļoti spēcīga tendence.
Tātad tomēr nav tā, ka mēs šo raidījumu beidzam bez ierosinājuma. Man tīri labi patīk. Vai tas, kas beigās ir izšķīlies, kaut kā tiks ievērots, kas to lai zina. Bet mēs būsim priecīgi, ja šī saruna mudinās mūsu klausītājus mazliet padomāt par to, cik ļoti daudzveidīga ir mūzikas pasaule un varbūt mēģinās atrast sev kaut ko jaunu.
