Henrieta Verhoustinska: Tev ir daudz piedzīvojumu, un tie ir iekļauti šajā grāmatā "Mūzaīka", kuru izlasīju ar lielu aizrautību vienas nakts laikā. Kas tevi uzvedināja uz domu rakstīt?
Zigmars Liepiņš: Divi lielie darbi ir tapuši Covid-19 pauzē, tajā ārprātā, kas bija. Mēs sēdējām mājās. Cik var audzēt kaut kādus dārzeņus vai tomātus, vai arī nodarboties ar kaut kādām pilnīgām muļķībām! Soli pa solim es nonācu līdz tam. Es par to biju domājis, bet es nekad nevarēju saņemties to darīt.
Tas taču ir zvēra darbs.
Īstenībā ļoti viegli, vienkārši rakstīju – ko domāju, to pierakstīju.
Tu rakstīji pats, nevis diktēji kādai mašīnrakstītājai.
Protams, kā gan savādāk! Es rakstīju to grāmatu, un tad es nonācu līdz "Mesa 2020". Kaut kā tas gāja paralēli.
Grāmatā tu esi tiešs un skarbs, izsakies diezgan neglaimojoši par dažādiem sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, piemēram, par Raimondu Paulu, Jāni Šipkēvicu vecāko, bijušo kultūras ministri Daci Melbārdi. Vai es saņēmis kādas atsauksmes vai pārmetumus?
Nē, no viņiem ne. Par ko man varētu pārmest? Tas, ko es rakstīju, lielākoties ir dokumentāli pamatots. Tur nav tikai mana subjektīvā attieksme pret lietām. Tāda mana dzīve ir bijusi, un kāpēc lai es to neaprakstītu tieši tā, kā es to redzēju. Es tomēr gribētu sev uzsist uz pleca un pateikt, ka tur ir drusku arī virsvērtība, teiksim, laikmeta apskats, ko daudzi īsti nezina vai nav piegriezuši tam pietiekami daudz vērības, vai īstenībā tas nevienu nav interesējis.
Kas bija visgrūtākais, rakstot grāmatu?
Nu, tagad visa šitā reklāmas kampaņa!
Intervijas, kas sekoja pēc tam, ziņkārīgie žurnālisti arī izlasīja grāmatu…
Un es muļļāju vienu un to pašu, stāstīdams – kāpēc, tāpēc, kāpēc... Īstenībā rakstīt ir viegli, tiešām viegli, tas jau nav romāns. Tas ir tāds dokumentāls un emocionālas atmiņas…
Bet tev nācās arī atrast vecus e-pastus, dokumentus.
Protams, tajos kutelīgākajos jautājumos man ir apakšā palikti faili ar avīžu dokumentāliem fragmentiem vai vispār kāds dokuments.
Vai sarakste ar kādiem māksliniekiem…
Piemēram, jā, tāpēc ka tas pamato to, ko es saku, lai nebūtu tāds baigais subjektīvisms – man patīk, nepatīk.
Grāmatas noslēgums ir operas vadīšanas laiks, tur esi pārgājis uz pavisam lakoniskas dienasgrāmatas formu, un viens no šiem ierakstiem šajā periodā pauž "apnicis".
Tas ir pēdējais, ar to arī beidzas tā grāmata.
Tiešām viss ir apnicis?
Jā, tāpēc ka pēdējā fāzē viss, kas tur notika… Un es esmu uzrakstījis labi ja desmito daļu no operas perioda, pat domāju, ka daudz mazāk. Es varētu uzrakstīt atsevišķu grāmatu par operas posmu, bet domāju, ka nav ko man visu to muļļāt ārā. Kopumā tēma ir skaidra, kā tas ir gājis. Mēs aizgājām, un kā tas fināls vispār notika – laikam es biju pirmais operas vadītājs, kurš pats ar savām kājām izgāja. Nē, tas nav pareizi teikts, pirmais, kurš netika atlaists, teiksim tā. Visus agrāk vienmēr meta ārā, lika kādu citu vietā, mūžīgie skandāli. Es pēc līguma nostrādāju savus sešus gadus, un tad man mērs bija pilns.
Kurš no taviem skatuves lieldarbiem tev pašam šķiet visnozīmīgākais?
To es nevaru tev atbildēt, tāpēc ka man katrs bērns ir mīļš, zini kā – kod kurā pirkstā gribi, visi sāp vienādi. Man ir kāds teicis un droši vien jāpiekrīt, ka manī ir divas dabas. Viena šī ciniski ironiskā, nešpetnā, otra ir sentimentālā, kur pats rakstu meldiņu, pats apraudos.
Vai tev prātā ir sižets vēl kādam lielam skatuves darbam, vai tu domā par to?
Šis ir tas sāpīgais jautājums… Es nekad neesmu īsti varējis saprast, kurā brīdī vajag kaut ko rakstīt, tāpēc ka jāraksta ir, kad baigi gribas, bet, lai uzrakstītu lielu skatuves darbu, – es nevaru viens pats, man vajadzīgs ir librets. Viss sākas no teksta, no dramaturģijas, kas ir iekšā rakstītajā darbā, un tikai tad es varu ķerties pie mūzikas. Es nevaru uzrakstīt mūziku pa priekšu un tur pierakstīt vārdus.
Bet tu vari ierosināt libretu sarakstīt.
Nu jā, problēma ir tā, ka latviešu literatūrā nav tik daudz tā saucamie lielie, episkie darbi. Viņu ir ļoti maz, vai viņi jau ir notikuši kaut kādā mērā…
"Parīzes dievmātes katedrāle" nebija latviešu darbs…
Bet tas ir vispasaules emocionāls saspringuma kalngals. Pasaules literatūrā, protams, ka var atrast kaut ko. Par visu vairāk es gribētu rakstīt komisku gabalu, bet
man neviens nekad nav piedāvājis uzrakstīt, piedalīties procesā, kas būtu "Montī Paitona" melnā humora, asiņainas, pseido šausmu lietas ar joku un melno humoru.
Tas būtu tas, ko es gribētu, bet tas ir ļoti grūts žanrs.
Pašlaik man liekas, ka latvieša šī brīža prasība... visu laiku notiek atgriešanās pie 40. un 30. gadiem. Mēs gribam vēlreiz un vēlreiz pārmuļļāt to, kā mums ir gājis, kas tur bija. Tur bija spiegi, partizāni un Staļins, un vesela rinda šo lietu. Man šajā brīdī kaut kādā mērā interesē, kas notiek šodien. Un šodien, ja paskatās uz bildi apkārt, kas ir – ak, Dievs! Tur komēdiju var uzrakstīt… Tas, protams, būs īslaicīgāks darbs, jo komēdijas nedzīvo tik ilgi, atskaitot pāris Mocarta operas un varbūt vēl kādus frančus komēdiju žanrā. Komēdijas ir īslaicīgākas, tās ir šodiena, par šodienas situāciju, tās ir situāciju komēdijas.
Varētu tapt mūzikls par Saeimas darbību, piemēram…
Jā, bet viņi mainās, un pēc tam tev ir citi personāži, un atkal nāk jauni, un tādā ziņā sadzīvē eksistē ļoti daudz komisku lietu, kas notiek apkārt, kuras var kaut kādā veidā ielikt muzikālā darbā vai muzikālā skatuves darbā.
Zini, dzīve uz to paveda kaut kādā veidā, to celiņu pataisīja vaļā. Es nevaru tev pateikt, kāpēc tagad ir tieši tā. Es nevaru noliegt, ka es kādreiz biju par to domājis, kaut kur tālā sajūtā, bet tas bija pirms kādiem 10 vai 20 gadiem, un paldies Dievam, ka es to toreiz neizdomāju, tāpēc ka tas būtu bijis aplami un nepareizi. Es tā vismaz domāju. Tagad dzīves apstākļi pagriezās tā, ka sākotnēji, dažādu iemeslu dēļ mums ar Eliju Godiņu, mācītāju, iznāca satikšanās, runāšana, un pēc visām tām runāšanām viņš teica, vai es nevarētu uzrakstīt baznīcai, baznīcas korim kādu korāli, kas saistīts ar liturģiju.
Es teicu, protams, un domāju, kas tur – korālīti uzrakstīt korim. Es varu uzrakstīt tādus lielus gabalus un nevarēšu korāli uzrakstīt? Sāku mēģināt un sapratu, ka nevaru.
Man ir par īsu, par maz, es nevaru iekļauties korāļa… Man vienkārši strukturāli vajag kaut ko lielāku. Es Elijam teicu, ka laikam nevaru uzrakstīt to korāli un laikam rakstīšu mesu. Tad es ņēmu un rakstīju.
Tur ir koris, ērģeles, "Schola Cantorum Riga"…
Man visu laiku ir veiksme nonākt… Visas operas, kas nozīmē, ka ir 150 cilvēki uz skatuves, "Lāčplēsis", tas ir nenormāls apjoms, visur ir mega struktūras, kaut kas liels. Protams, ka mesa ir milzīgs formāts, tāpēc ir simfoniskais orķestris, akadēmiskais koris, ērģeles – Iveta Apkalna, kas, protams, ir superzvaigzne, un esmu priecīgs, ka viņa ir piekritusi, divas solistes, dziedātājas, tad ir "Schola Cantorum Riga", ko nupat teici. Viņiem ir neliels, mazs gabaliņš, nav daudz, ko dziedāt, bet tā ir viena no struktūrām, viena no vietām, kas ir vajadzīga. Tas viss kopā ir daudz, jā.
Es piezīmēšu, ka mesa arī ir latviešu valodā.
Jā, lielākoties. Visi galvenie, lielie teksti, īpaši "Credo"… Es domāju, ka "Credo" ir viena no esencēm, kas ir šajā liturģiskajā stāstā, kur ir visvairāk vārdu. Pārējos visos augstākais ir četri vārdi – ne "Gloria", ne "Sanctus", ne arī "Kyrie Eleison" nav tik daudz teksta. Tā ir pārtulkota un izmanto gan vienus, gan otrus, lai mēs saprastu, kur mēs atrodamies, bet "Credo" ir tīri latviski.
Un šo koncertu diriģē tavs dēls – Jānis Liepiņš.
Kam vēl citam, ja ne viņam. Viņš bija klāt zināmā mērā arī "Mesa 2020" tapšanā. Covid-19 ietvarā tas viss notika. Mēs tur visi kopā muļļājāmies visu to Covid-19 posmu, bet ne tāpēc. Lielā mērā ir jāsaka tā, ka viņš ir profesionālis, kurš krietni šajos jautājumos ir pāraudzis mani, tāpēc ka viņš strādā ar orķestriem visu laiku. Viņa skatījums uz orķestri ir no praktiskā viedokļa, var redzēt manas iespējamās kļūdas, vai kādas instrumentācijas, tekstiņus, kur varbūt parādās aplamības. Viņš skatās tam cauri.
Tev priekšā ir ļoti aktīvs koncertēšanas periods kopā ar Mirdzu Zīveri, kas ir brīnišķīgs pārsteigums. Es zinu cilvēkus, kas pērk biļetes uz šiem koncertiem, tāpēc ka tur dziedās Mirdza Zīvere.
Protams, kam interesē Liepiņš!
Kā tev izdevās viņu pierunāt?
Es gribēju Liepājā nospēlēt "Kapteiņa stāstus" šajā vasarā, bet, lai to izdarītu, tas arī ir sarežģīts lieldarbs. Tas nav tik daudz sarežģīts, cik apjomīgs, un, protams, tur visādi apstākļi sagriezās tā, ka Liepāja nekādu finansējumu negribēja un nevarēja piešķirt, un es diezgan sarūgtināts braucu mājās. Mirdza bija līdzi tajā brīdī, un viņa mani tā kā pažēloja.
Viņa neteica "piedalīsies koncertā", viņa teica: "Es uzdziedāšu tavā dzimšanas dienā".
Es teicu, ka mēs to varētu darīt, un plāns sākotnēji bija, ka mēs divatā. Es pie klavierēm vai pie kaut kādiem instrumentiem, un viņa dzied kaut kādā minimālā atmosfērā starp 50, 80, varbūt 100 cilvēkiem mazās, mazās zālītēs. Varētu taisīt ļoti privātas uzstāšanās.
Mūzikas namā "Daile" jau nav ļoti liela zāle.
Man likās, ka ir par maz, tad nākošais likās, ka vajag pieaicināt ģitāristu, tad izrādās, ka varbūt vajag pieaicināt arī to, un tad, lai dabūtu kaut kādu "draivu", tomēr vajag arī, lai būtu grupa. Tad sāk izrādīties, ka tas sāk apaugt, un beigās man iepatikās, kā spēlē šie puiši, grupa "Lupa" ar dīvainu nosaukumu. Viņiem klāt es pieaicināju ģitāristu Jāni Kalniņu, ar kuru man ir bijusi sadarbība "Lāčplēša" uzvedumā 2018. gadā. Brīnišķīgs ģitārists, viņi visi ir brīnišķīgi! Tas nozīmē, ka instrumentālā mūzika jāliek pa vidu, kamēr Mirdza pārģērbjas, vai jānospēlē kaut kāds divdesmit minūšu posms, lai viņa nedaudz atpūšas, un tā izveidojās vesela koncerttūre.
Kas būs tajā koncertprogrammā, ko mēs tur dzirdēsim?
Tur būs instrumentālā mūzika, un 15 dziesmas, ko dzied Mirdza Zīvere, tikai pa vidu būs instrumentālā mūzika.
Tava klasika, nevis pirmatskaņojumi.
Tur lielākoties būs dziesmas, kas nemaz tik pazīstamas nav. Atskaitot, protams, dažas, kuras ir no tā saucamā zelta repertuāra, bet daudzas dziesmas ir maz izpildītas, pat neizpildītas. Daudzas dziesmas uz skatuves skanēs pirmo reizi. Kāpēc mēs koncertu saucam "Par svarīgo"?
Nosaukums rodas, jo jautājums – kas ir svarīgs? Ģimene ir svarīga, bērni, attiecības, suns, kaķis un Latvija. Šī kategorija, visas tās lietas, kas mums ir svarīgas.
Tā sanāk, ka visas dziesmas ir saistītas ar ļoti personiskām vai ne tik personiskām lietām, bet uz tādām ģimeniskām lietām. Varētu teikt, ka tās ir sievietes balāžu un kādreiz arī romanču formā dziesmas par vienas sievietes personiskajām izjūtām un emocijām.
"Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas" būs?
Protams, bez tā mēs nevaram, tas ir zelta repertuārs. Zināmā mērā virtuāli piedalīsies arī Ēvalds Valters ar dziesmu "Vienīgā", ko viņš dziedāja kopā ar Mirdzu Zīveri savā laikā… Kopā viņi nedziedāja, bet ieraksts ir kopā.
