Pagājušā gadā apritēja 35 gadi kopš ansambļa "Marana" dibināšanas, ansambļa skaņdarbi apvienoja popūzikas, akadēmiskās un etniskās mūzikas ietekmes.
Valts Pūce mācījies Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas kora klasē. Pēc tās beigšanas kā kordiriģents izglītību turpināja konservatorijā, bet jau skolas gados viņš sāka spēlēt klavieres dažādos ballīšu, arī restorānu ansambļos.
"Sāku klimperēt 15 gadu vecumā kolhoza "Lāčplēsis" orķestrī. Tur bija arī nule kā mūžībā aizgājušais Alekss. Ļoti feina kompānija – Olga Rajecka un Nauris Puntulis, tādi paši padsmitgadīgi smurguļi."
Vēlāk Valts Pūce kā pianists iesaistījās Jelgavas džezroka grupā "Salve", kurai bija ļoti nopietns fanu pulks. Viss bija strikti uzraudzīts, kā jau Padomju Savienībā, stāsta mūziķis – vēl tagad viņam mājās ir pirmo kompozīciju notis, uz kurām redzams zīmogs – "Atļauts izpildīt".
1986. gadā tapa "Marana", kas nozīmē jāņu zāle. Ansamblī spēlēja un dziedāja Latvijas Valsts konservatorijas studenti Valta Pūces vadībā, kurš arī pats radīja "Maranas" repertuāru. Kad "Maranas" pamatsastāvu veidoja vijolnieks Raimonds Ozols, obojists Normunds Šnē, kontrabasists Ainārs Majors, bundzinieks Ilmārs Puriņš, meiteņu ansamblī dziedāja Dace Pūce, Māra Kalniņa un Gija Majore, tapa mūzikls "Visādas drazas". Kad citu solistu neizdevās atrast, dziedāt nācās arī Valtam Pūcem pašam. Mūzikla skaņuplate ir viena no pēdējām Rīgas fabrikā izdotajām.
"Kad gāju apstiprināt mūsu afišu 10. jubilejas koncertam Lielajā ģildē, uz kuras rakstīts – kameransamblis, tur dāmas apjautājās, vai mēs spēlēsim Mocartu? Es teicu, ka nē, kaut ko pavisam citu. Jo kamermūzika ir žanrs, kas nenosaka stilistiku. Cilvēki putro šīs lietas. Un man tolaik patika visu kaut ko lauzt un griezt kājām gaisā. Spēlēt kaut ko pavisam citu, nekā cilvēki bija pieraduši. Dažs gabals bija uzskatāms par roku, bet mēs to darījām uz akustiskiem instrumentiem. Latvijā tā neviens nedarīja," atceras Valts Pūce.
Arī "Marana" daudz ceļojusi – tālākais brauciens bija uz Austrāliju 1992. gadā. Mūziķiem aplaudēja arī Lietuvā un Krievijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Vācijā, Anglijā, Fēru salās:
"Tas bija satriecoši, izvīkšķījušies no baisās Aizspogulijas, kas saucās Padomju Savienība, dodamies uz otru pasaules malu. Un cilvēkiem baigi patika. Tu no tāda cietuma tiec ārā un konstatē, ka tu dari kaut ko tādu, kas uzrunā cilvēkus, kuri savā brīvībā redzējuši visu kaut ko."
"Marana" sagatavoja četras programmas, ieskaņoja disku "Parasta diena", kas tika izdots par godu 10. jubilejai. Kopš tā laika par hitu kļuvusi dziesma "Notiksies, kam jānotiek", kurā "Marana" sadarbojas ar Renāru Kauperu.
"Mums ar Renāru pirms tam bija sadarbība. Bija tāds bērnu popmūzikas festivāls "Saules zaķis" televīzijā. Viņiem vajagot himnu. Esot arī vadītājs, jauns, patīkams zēns, kurš dziedātu himnā solo. Satikāmies ar Renāru – tiešām ļoti patīkams zēns! Šitik apķērīgu čali reti kad gadās sastapt. Vienreiz parādu, – ir! Un varam iet uz studiju," par pirmo tikšanos ar Renāru Kauperu stāsta Valts Pūce.
Par komponista zvaigžņu stundu kļuva dziesmuspēle "Šveiks" Dailes teātrī, kurā titullomu atveidoja Artūrs Skrastiņš un piedalījās "Prāta vētra":
"Tur notika tā teiksmainā sinerģija, kad muzikanti ar aktieriem tā salipa kopā, ka kaut ko tādu nav iespējams ne izplānot, ne paredzēt.
Es biju tam liecinieks, tas bija pārcilvēcīgi, kas tur notika. Visas dziesmas rakstīju tieši "Prāta vētrai". Man bija uzstādījums, ka taisīšu viņiem tādu kā pankroku. Es riskēju."
Valta Pūces Dailes teātra mūzikas plauktā ir arī "Šveika jaunās dēkas", mūzikli "Burvis no Oza zemes" un "Ronja – laupītāja meita", kuros komponists iesaistīja Aiju Andrejevu, reperi Ozolu, dziedātāju Jolantu Gulbi un citus. Bērnu un jauniešu teātrī "RīBēJa MuTe" tapa uzvedums "Velniņi", un liela radoša veiksme bija arī Valta Pūces sadarbība ar dziedātāju un dzejnieku Igo ciklā "Zeme".
Kameransambļa "Marana" darbība, kā saka komponists Valts Pūce, nav beigusies, bet gan drīzāk ir likta daudzpunkte. Jubilejas sakarā mākslinieks dzelžaini apņēmies "Maranas" skanējumu restaurēt: "Varbūt nebūs šogad, bet esmu stingri ieplānojis, ka būs jauna programma. Es, un aicināšu vēl palikušos, cik nu viņu ir, pirmkārt, Raimondu Ozolu un Raimondu Macatu."
Pašlaik komponista ikdiena ir piepildīta ar pedagoģisko darbību, viņš jau sešus gadus strādā divās Rīgas skolās. Valts Pūce norāda, ka kļūst aizvien sarežģītāk atrast kvalitatīvus tekstus vai iedvesmu, kas viņam ļautu radīt jaunus skaņdarbus:
"Es izmisīgi meklēju šo inspirāciju, es ļoti gribu meklēt tieši jauno paaudzi. Bet jāsaka, ka ļoti reti parādās kaut kas tāds, kas mani uzrunātu.
Iespējams, man ir augstas prasības. Agrāk man bija ļoti komfortabli. Man bija kolosāli divi cīņu biedri – Aivars Neibarts un Pēteris Brūveris. Abu gan vairs nav. Un man ir grūti atrast tos tekstus, ar kuriem es būtu uz viena viļņa. Es ceru, ka radīsies kāda jauna vēsma."
