Šo tikšanos sākam ar sarunu ar konkursa žūrijas priekšsēdētāju, Mūzikas akadēmijas asociēto profesori Ilonu Meiju.
Inta Zēgnere: Šis konkursam patiesībā ir jubilejas gads – tas sācies jau pirms 40 gadiem, jau 20 gadus tas ir starptautisks, un Jurjānu Andrejam šogad aprit 165. gadskārta. Ko jūs pati varat atklāt par šī konkursa vēsturi un tradīcijām? Jo galu galā arī pati esat šī konkursa laureāte.
Ilona Meija: Tālajā 1991. gadā, ja nemaldos, 13. janvārī, kas bija traģiska un dramatiska diena mūsu valsts vēsturē, notika 2. Jurjānu Andreja konkursa fināls.
Atceros, ka izjūtas toreiz bija neaprakstāmas – kas notiek, vai sākusies revolūcija? Vai karš? Man toreiz bija knapi divdesmit, un konkursa finālā bija jāspēlē Mocarts – tāda gaiša, dvēseliska mūzika. Bija ļoti, ļoti grūti saņemties...
Sajūtas bija ļoti, ļoti saasinātas. Tā atceros šo laiku.
Vērojot, kā šajā konkursā spēlē jaunie mūziķi – ar kādām noskaņām viņi piedalās šajā konkursā? Kas dominē – stress, vēlme uzvarēt vai vēlme mīlēt mūziku?
Jaunieši ir ļoti dažādi.
Ir tādi, kuriem pirmajā vietā ir mūzika. Tad ir otra grupa jauniešu, kuri vairāk izmanto mūziku, lai parādītu sevi. Un tad ir grupa, kura vēl nav sapratusi, ko viņi dara ar šo instrumentu, – viņi ir tādā kā krustpunktā.
Un kāda ir sastrādāšanās ar kolēģiem?
Žūrija mums izdevusies ļoti veiksmīga. Darbs vedas viegli. Pēc katras instrumentu grupas katrs žūrijas loceklis ieliek savus punktus vērtēšanas lapā, kuras apkopo sekretārs, punkti tiek saskaitīti un rezultāti top zināmi. Mums faktiski nav nekas jāapspriež. Tā kā līdz šim tas ir bijis ļoti vienkārši. Iespējams, varbūt uz fināla pusi ies mazliet skarbāk, jo trešajā kārtā labākie no labākajiem saiet vienā grupā. Un tad nu ir jāizvērtē un jāsalīdzina instrumenti savā starpā – tas varētu būt sarežģītāk.
Konkursā redzam ļoti dažādas valstis, no jauno mūziķu puses par konkursu ir ļoti liela interese. Kurās grupās ir vissīvākā konkurence?
Kā vienmēr, vissīvākā konkurence, manuprāt, ir flautu grupā un saksofonu grupā. Trešā grupa varētu būt klarnetes, un tad jau fagoti un obojas.
Un kā ir vērtēt tādā gadījumā, ja šie mūziķi spēlē vairāk vai mazāk vienādā līmenī – kā izvērtēt, kuram iedot augstāku atzīmi?
Jau spēlēšanas gaitā katrs apdomājam, kas un kā.
Pati sev esmu sastādījusi tādu kā skalu, lai būtu vieglāk vērtēt. Bet domāju, ka pozīcijas, pēc kurām konkursants tiek izvērtēts, paliek nemainīgas – viennozīmīgi tā ir skaņa, intonācija, artikulācija, dinamika, ritms, frāzējums un artistiskums.
Ja gribi sacensības, piemērotāks ir sports
Saksofonistiem pirmajā kārtā obligātais skaņdarbs bija Baha "Alemande" un "Kurante" no Pirmās svītas. Jauno mūziķu sniegumu konkursā vērtē nopietna starptautiska žūrija, un tās pārstāvju vidū arī Vīnes Mūzikas un skatuves mākslas universitātes profesors, saksofonists Kristians Maurers.
Inta Zēgnere: Kā vērtējat jaunos saksofonistus, kuri piedalās šajā konkursā?
Kristiāns Maurers: Vērtēt ir ļoti grūti, jo uzskatu, ka katrs no viņiem ir pelnījis pirmo vietu. Mums ir jāvērtē, vadoties pēc mūsu gaumes un mūsu sapratnes – bet mūzika ir tik personiska lieta...
Uzskatu, ka mūzika nav īstā [lieta], ar kuru piedalīties konkursos, – ja gribi sacensības, tam piemērotāks ir sports.
Bet mēs tomēr rīkojam konkursus... Taču konkursam ir nozīme tad, ja jaunais mūziķis pēc konkursa aiziet priecīgs. Ja viņam nav laba sajūta, tas nav īsti labi.
Kāpēc saksofonistiem bija izvēlēts tieši Bahs?
Bahs nav viegls nevienam instrumentam. Bet Baha mūzikā mēs varam parādīt ļoti daudz.
Saksofonistu vidū īpaši spēcīga konkurence
Bahs bija jāspēlē visiem obligāti, bet otru skaņdarbu varēja izvēlēties no trim piedāvātajiem variantiem: atskaņot vai nu Andra Dzenīša "Pjero", vai pirmo daļu no Žanīnas Rjefas Sonātes alta saksofonam, vai arī Pola Bonno Kaprīzi valša formā. Par saksofonistu veikumu sarunājamies ar Latvijas Mūzikas akadēmijas profesoru, saksofonistu Arti Sīmani.
Artis Sīmanis: Kopējais konkursa dalībnieku līmenis tiešām ir augsts, īpaši,
ja runājam par saksofonistiem: te ir cilvēki, kas beiguši Parīzes konservatoriju – tas ir līmenis, uz ko mums visiem vajadzētu tiekties. Es nesaku, ka visiem jābrauc uz Parīzi, bet nu – tas tomēr ir augstākais punkts, kur varam nokļūt.
Attiecībā uz Bahu: ļoti daudzu konkursu pirmajās kārtās tagad iekļauti Baha skaņdarbi, jo tas tomēr parāda mūziķa muzikalitāti – ko viņš ar Bahu var izdarīt. Bieži vien tas saksofonistiem nav tik vienkārši – mēs tik bieži nespēlējam baroka mūziku. Tāpat visas intonācijas, artikulācijas problēmas, ja tādas ir, uzreiz parādās.
Inta Zēgnere: Saksofonistu interese par šo konkursu bija liela?
Domāju, ka tiešām bija liela, jo kopumā pieteicās vairāk nekā 40 saksofonisti. Protams, no tiem tika atlasīti labākie, bet arī pandēmija visu ietekmēja.
Interesanti, ka saksofonistu grupā šajā konkursā dominē pārstāvji no Spānijas un Latvijas. Es vismaz tā saskaitīju – četri no Spānijas un četri no Latvijas.
Tā varētu teikt, īstenībā jau gandrīz varbūt pat pieci no Latvijas, jo viena austriešu meitene arī pašlaik mācās mūsu Mūzikas akadēmijā, "Erasmus" programmā. Vispār Spānijā ir ļoti spēcīga saksofonu skola, ļoti daudzi spāņi arī brauc uz Parīzi. Tā kā es par to nebrīnos.
Jūs sacījāt, ka daži ir beiguši Parīzes konservatoriju, kāds jau ir beidzis savas studijas, cits vēl tikai mācās. Mēs it kā nevaram viņus visus ierindot visus vienā līmenī, tomēr konkurss ir konkurss – visi tiek vērtēti pēc vieniem kritērijiem. Tomēr tas gluži objektīvi nozīmē, ka dažiem ir lielākas izredzes.
Ja kāds ilgāku laiku spēlē saksofonu un varbūt vairāk apgrozījies konkursos, pieradis pie prasībām un nervu stresa, kādu uzliek katrs konkurss, tad domāju, ka – jā, tādam mūziķim ir lielākas izredzes uzvarēt.
Un vēl par otru skaņdarbu, ko mēs dzirdējām. Bija trīs varianti, no kuriem izvēlēties. Ko jūs pats domājat par Andra Dzenīša "Pjero" interpretāciju?
Man tā prasās daudz ekspresīvāka, nekā šodien tas parādījās, – tas tiešām ir ļoti lielisks skaņdarbs, bet ļoti maz spēlēts. Jāieliek ļoti liels darbs, lai šo skaņdarbu iestudētu. Bet jauki, ka meitenes paņēma šo skaņdarbu. Prieks, ka latviešu meitenes spēlē latviešu mūziku.
Atklāt Pjero tēlu Andra Dzenīša darbā – tas nebūt nebija vienkāršs uzdevums, bet mūsu saksofonistes to spēja – gan Paulīna Piteņko, gan arī Patrīcija Bloma radīja katra savu Pjero tēlu. Arti, vai jums ir savi favorīti, vai arī šobrīd vēl nevarat par viņiem runāt?
Nu, vēl nav nolemts. Man, protams, no saksofonistiem ir pāris spožu favorītu, kas noteikti varētu iet tālāk uz otro kārtu.
Vai varētu būt, ka viens ir no Spānijas?
Jā, varētu būt. (smejas) Viens ir no Spānijas, otrs, iespējams, no Šveices – viņam bija perfekts izpildījums manā ieskatā. Bet komisijā esam dažādi cilvēki, kuri pārstāv dažādus instrumentus, bet tas ir ļoti labi, ka komisija ir jaukta.
Rīgā pirmoreiz
Tagad jau arī zināmi konkursa pirmās kārtas rezultāti saksofonu grupā. Žūrijas lēmums ir šāds: divi mūziķi ir no Spānijas – tas ir Alehandro Ajaks Lorente Gomezs (Alejandro Áyax Llorente Gómez), Antuāns Floress Grasija (Antoine Flores Gracia), par ko tikko runāja Artis Sīmanis, Simons Flurī (Simon Fluri) no Šveices, kas ir otrs Arta Sīmaņa favorīts, Paulīna Piteņko, Rio Nakajima (Ryo Nakajima) no Japānas, un vēl viena pretendente uz šī konkursa turpināšanu uz otro kārtu ir Marlēna Šaumbergere (Marlene Schaumberger) no Austrijas, kurai arī bija lielisks sniegums.
Pirmajā kārtā ļoti uzrunājošs bija Antuāns Floress Grasija – tiekamies ar viņu nelielā sarunā.
Inta Zēgnere: Kā esat apmierināts ar konkursa norisi?
Antuāns Floress Grasija: Esmu ļoti apmierināts, zāle ir laba, un esmu ļoti priecīgs, ka varu spēlēt publikai.
Pirmo reizi esat Rīgā?
Jā, šī ir pirmā reize, un ceru, ka ne pēdējā. Man šeit ļoti patīk.
Ko varat teikt par repertuāru?
Repertuārs ir ļoti labs un piemērots, mēs spēlējam arī obligātos kopīgos skaņdarbus, bet tālāk jau repertuārs ir plašs – no Baha līdz pat koncertprogrammām.
Kāds ir jūsu instruments?
Man ir zelta saksofons, es to tikai šogad nopirku. Savu iepriekšējo saksofonu spēlēju desmit gadus un tad sapratu, ka nu jau vairāk nav iespējams – instruments ir jāmaina. Bet instruments – tā ir daļa no manis.
Kur esat mācījies?
Bakalaura grādu ieguvu Spānijā, bet maģistrantūru pabeidzu Sibēliusa Mūzikas akadēmijā Somijā.
Jau šobrīd visi ir uzvarētāji
Par iespējām iekļūt otrajā kārtā 12. oktobrī sacentās arī fagotisti, tāpēc uz sarunu aicinām žūrijas pārstāvi, kurš pārstāv tieši fagotu grupu – tas ir fagotists Pēters Sarapū no Igaunijas.
Inta Zēgnere: Rezultāts ir zināms, un otrajā kārtā noteikti ir Polija, Somija, Igaunija. Bet kas vēl?
Pēters Sarapū: Ķīna.
Patiesībā visi viņi jau ir uzvarētāji. Jo pati sagatavošanās šim konkursam jau ir uzvara. Tas ir ļoti svarīgs rezultāts – gatavošanās.
Protams, uz skatuves ir tādas problēmas kā nervi un stress. Bet es tiešām novērtēju dalībnieku muzikālo sniegumu.
Vai esat apmierināts ar līmeni?
Jā, bet ne līdz galam.
Kad jūnijā, jūlijā klausījāmies ierakstus, cerēju uz vēl augstāku līmeni.
Protams, ir ceļošanas ierobežojumi, tas viss šobrīd ir tik sarežģīti, tomēr esmu ļoti priecīgs redzēt visus šos mūziķus.
Es tagad esmu sapratusi, ka fagots ir ļoti grūts instruments...
Tam tā nevajadzētu būt. Ja, piemēram, jūs klausījāties poļu mūziķi, tas neizklausījās smagi.
Kad es pats sāku mācīt jebkuram no saviem skolniekiem fagotu, es nekad nesaku, ka tas ir grūts instruments. Tam ir jāsniedz prieks, tev jāgūst bauda no spēlēšanas procesa.
Polis Šimons Mihaliks (Szymon Michalik) ir viens no tiem, kas ticis uz konkursa otro kārtu.
Šimons Mihaliks: Tas bija grūti, jo tas bija solo sniegums. Daudz vieglāk ir, ja tu spēlē kopā ar pianistu. Un arī Bahs nav vienkārša lieta fagotam.
Inta Zēgnere: Kāpēc izvēlējāties fagotu par savu instrumentu?
Patiesībā es gribēju spēlēt flautu, bet flautas klasē vienkārši nebija vietas, un tad man iedalīja fagotu. Bet tagad es esmu ļoti apmierināts ar to un priecājos, ka varu šo instrumentu spēlēt.
Jūs jau esat pabeidzis savas studijas?
Jā, pabeidzu savas studijas pirms diviem gadiem un šobrīd spēlēju orķestrī "Sinfonia Varsovia", un vēl uz pusslodzi spēlēju arī teātrī, līdz ar to esmu ļoti laimīgs, ka man ir iespēja spēlēt abos šajos orķestros.
Fagotu grupā otrajā kārtā izvirzīti četri pretendenti: Hua Ma no Ķīnas, Šimons Mihaliks no Polijas, Jākobs Peske (Jakob Peaske) no Igaunijas un Ārons Mojzers (Aron Mojzer) no Somijas.
KONTEKSTS:
Līdz 16. oktobrim Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Lielajā zālē norisinās Jurjānu Andreja VII Starptautiskais koka pūšaminstrumentālistu konkurss (Jurjānu Andrejs VII International Woodwind competition), kura starptautiskās žūrijas priekšsēdētāja ir JVLMA asociētā profesore, flautiste Ilona Meija. Latvijas Radio 3 "Klasika" konkursa norisi atspoguļos četrās dienasgrāmatās, kas ēterā būs līdz 15. oktobrim.
